Latvijas Piena komiteja: Situācija nozarē ir traģiska – Baltijas ziņu tīkls

Izejvielu un energoresursu augsto izmaksu dēļ situācija piena nozarē šobrīd ir traģiska, piena pārstrādes uzņēmumi ir spiesti darboties zem pamatdarbības izmaksām un pastāv risks daudziem uzņēmumiem bankrotēt, atzīst valdes priekšsēdētājs. Latvijas Piena komitejas (LPCS) pārstāvis Jānis Solkes.

“Tas ir ne tikai bīstami, bet arī traģiski,” viņš apgalvo. “Pašreizējā situācija ir tāda, ka nozare piedzīvo dziļu un bīstamu krīzi, kas valdībai vēl nav jāatzīst un jāsaprot, neskatoties uz mūsu pūlēm,” skaidro LPCS prezidents.

Viņš uzsver, ka pēdējo divu gadu laikā – kopš epidēmijas sākuma – ir notikušas vairākas nozīmīgas norises, tostarp negaidīti straujš piena iepirkuma cenas pieaugums. Pēc viņa teiktā, līdz šim piena iepirkuma cena bijusi stabila un prognozējama – aptuveni 30 centi par 1 kg. Kopš tā laika tas ir mainījies, un tagad cena ir 35,8 centi par 1 kg. Pēc komisijas veiktajām aplēsēm piena iepirkuma cena decembrī ir 38 centi par kilogramu, bet nākamgad – 40 centi.

Nekas neliecina, ka janvārī vai februārī situācija varētu mainīties pretējā virzienā. Tas nozīmē, ka cena, visticamāk, sasniegs 40 centus vai vairāk. Tā būtu līdz šim Latvijas vēsturē nepieredzēta cena,” saka Kolks.

Krīze piensaimniecības nozarē saasinājās gan energoresursu un loģistikas sadārdzināšanās, gan augsto iepakojuma cenu, ārvalstu konkurences un piena produktu industriālo noliktavu pakāpeniskās samazināšanas dēļ pasaulē.

“Pasaule ir izgājusi cauri visiem rūpniecisko piena produktu veikaliem, piemēram, rūpniecisko sieru un visu veidu sausajiem piena produktiem un sviestu. Gandrīz nekas nav palicis pāri. Ja agrāk tūkstošiem tonnu bija gan privātajā noliktavā, gan intervencē iepirktais, tad tagad tas ir nulle,” stāsta LPCS priekšsēdētājs. Tajā pašā laikā Austrālijā pēdējā laikā ir vērojams piena ražošanas samazinājums, bet Jaunzēlandē – produkta ražošanas samazināšanās. Tas viss ir novedis pie situācijas, ka, neskatoties uz nelielo izmēru, tai visā pasaulē trūkst rūpniecisko un citu piena produktu.

Pieaugošā konkurence ir vēl viens problemātisks faktors. Arvien vairāk Lietuvā, Igaunijā un Polijā ražoto produktu turpina ienākt Latvijas tirgū. Iekšzemes ražotāji vienkārši nespēj ar viņiem līdzvērtīgi konkurēt.

“Mūsu vietējie piena ražotāji, salīdzinot ar konkurentiem, šķiet diezgan mazi,” saka Šolks.

Dienā Latvijā pārstrādā vidēji 1500 tonnas piena un vairāk nekā 900 tonnas piena eksportē uz Lietuvu un Poliju. Savukārt Polijā viens efektīvs uzņēmums ik dienu pārstrādā vidēji 4000 līdz 7000 tonnu piena. Tas ir vairāk nekā visi 20 līdz 30 Latvijas piena pārstrādes uzņēmumi kopā.

READ  Pīts Bells ierosina apturēt ieguvi līdz 2030. gadam, pamatojoties uz lēmumu pārtraukt ieguvi

“Tas ir galvenais iemesls, kāpēc nespējam tieši uz vienlīdzīgiem pamatiem konkurēt ar minētajām valstīm,” apgalvo LPCS vadītājs, piebilstot, ka piena iepirkuma cena Latvijā ir tuvu kopējai cenai Eiropas Savienībā.

Jautāts par uzņēmumu apvienošanu un uzlabojumiem, Šolks sacīja, ka visas apvienošanās un produktu uzlabojumi, ko uzņēmumi Latvijā var atļauties, jau ir notikuši.

Tajā pašā laikā nozares acīmredzamais sašķeltais stāvoklis parādījās visā vēsturē, un nekādu papildu apvienošanos nevarēja uzspiest.

Oleks arī stāsta, ka eksporta tirgi šobrīd ir finansiāli pievilcīgākais tirgus. Savukārt uzņēmumiem, kas to nav izpētījuši un joprojām paļaujas uz pārdošanu Latvijā, situācija ir slikta. “Latvijas tirgus mums šobrīd ir lielākā tranšeja, pareizāk sakot, bedre. Tie, kas spēj eksportēt savas preces, ir labāki par pārējiem, bet tikai nedaudz. Galvenie ieņēmumi nāk no vietējā tirgus,” komentē valdes priekšsēdētājs.

Viņš arī stāsta, ka, lai gan preču cenas Latvijā nereti ir līdzvērtīgas Vācijas vai Polijas produkcijas cenām, cenu veidošanas sistēma Latvijā ir atšķirīga. Lielākā atšķirība ir samazinātā PVN likme piena produktiem šajās valstīs (7% Vācijā un 5% Polijā). Ir arī kodēšana, ko piemēro veikali. Pēc Kolka teiktā, Vācijā un Polijā tas ir zemāks nekā Latvijā.

“Es nemēģinu vainot nevienu – viņus visus. Tomēr tirgotājs šajā ziņā nav zaudētājs, viņi strādā ar pozitīviem rezultātiem pat tik grūtos laikos. Tāpēc mēs, pārstrādes uzņēmumi, kā sava veida vidusposms, nespējam noturēties darbības izmaksu robežās,” apgalvo Oulads.

Lasi arī: Eiropas Komisija atļauj Latvijai investēt airBaltic sākuma kapitālā

Turklāt ir tāds princips, kas radies Latvijā. Tas ir šādi: “jo vairāk jūs ražojat, jo lielākas ir papildu izmaksas”. Šāda situācija ir patiesa, ja tiek slēgts līgums ar slimnīcām vai citām veselības iestādēm, pašvaldību iestādēm un cietumiem. “Iespēja mainīt produktu cenas līguma sarunu laikā ir ļoti ierobežota, un pat ja mēs varētu tās mainīt, neviens nepiekristu paaugstināt cenas, lai segtu izmaksas,” sacīja komitejas priekšsēdētājs, piebilstot, ka nozare jau strādā. Mazākas ekspluatācijas izmaksas.

Pēc LPCS aplēsēm, šobrīd lielākie nozares uzņēmumi cieš vairāku miljonu eiro zaudējumus.

“Protams, liels uzņēmums ar to var piesaistīt darbiniekus un turpināt darbu, taču tas nav ilgtermiņa risinājums – tas ir īstermiņa pasākums,” saka LPCS izpilddirektors.

Taujāts par pieejamajām atbalsta iespējām, Šolks sacīja, ka katru dienu saņem zvanus no uzņēmējiem, kuri vaicā par jebkādu palīdzību no valsts. Viņš saka, ka, ņemot vērā Covid-19 pandēmijas skarto nozari, valdībai būtu nopietni jāapsver palīdzības sniegšana.

READ  "Mēs vēlamies, lai dzīves ilgums sasniegtu 120 gadus" / Raksts

Pretējā gadījumā Latvija varētu zaudēt savus piena pārstrādes uzņēmumus vai pat visu nozari.

“Ja mēs pārgriezīsim šo piena artēriju, tas nozīmētu vairāk zaudētu darba vietu, vairāk bezdarbnieku, kā arī lielus bankrotus, ar kuriem jācīnās valstij. Es runāju par atvēršanu. Visvairāk baidos par mazajiem uzņēmumiem, taču situācija jau ir pietiekami nopietna, ka nav pamata apsvērt skarto uzņēmumu apmērus,” saka valdes priekšsēdētājs.

Lai skaidrotu piena nozares ieguldījumu Latvijas tautsaimniecībā, Colex uzskaitījis vairākus aspektus. To vidū arī tas, ka papildus pievienotās vērtības nodoklim nozare ik gadu nodokļos iemaksā 15-20 miljonus eiro. Vienlaikus piena nozare 2019. un 2020. gadā eksportēja produkciju 160 miljonu eiro vērtībā uz vairāk nekā 70 pasaules valstīm.

Nozare tieši nodarbina aptuveni 3000 cilvēku. No otras puses, netiešā nodarbinātība ietver vairākus tūkstošus saimniecību un lopkopības nozarē strādājošos.

“Ja pieņemam, ka katrā saimniecībā strādā vismaz trīs līdz četri cilvēki un mums ir 5000 līdz 6000 saimniecību, kas nodrošina piena nozari ar pienu, tad mēs nonākam pie tiem desmitiem tūkstošu iedzīvotāju, kuri turpina uzturēt un attīstīt mūsu lauku vidi. ” Olkes apgalvo.

Viņš apgalvo, ka LPCS ir nosūtījusi vēstuli valdībai, Saeimai, Zemkopības ministrijai, Ekonomikas ministrijai un Finanšu ministrijai ar lūgumu sniegt atbalstu nozarei. “Galu galā mēs esam stratēģiska nozare. Mēs nodrošinām valsti ar ļoti vērtīgu resursu – piena produktiem. Ja šeit kaut kas noiet greizi, tam parasti ir bēdīgas sekas,” piebilst Koleks.

LPCS 15.decembrī nosūtītajā vēstulē norāda, ka tās stratēģija darbam ar partneriem darbojas abpusēji izdevīgā veidā, atbalstot vienam otru ilgtermiņā. Elastība ir šīs sadarbības elements.

“Pienākusi mūsu kārta elastīgi fasēt, lai maksātu partneriem konkurētspējīgu piena cenu, veiktu pārstrādi par augstākām cenām par resursiem un pakalpojumiem un pildītu saistības pret patērētājiem ar iespējami lielākām cenu izmaiņām. Jebkurā citā situācijā biznesmeņiem tas būs grūts uzdevums, taču šoreiz situācija ir kritiska,” norādīts vēstulē.

Tāpat vēstulē norādīts, ka LPCS tuvākajā laikā saprot, ka piena produktu cenas paaugstināt līdz līmenim, kas pilnībā sedz ražošanas izmaksas, nebūs iespējams. Sadarbojoties ar saviem partneriem mazumtirdzniecības tīklos un citiem klientiem (slimnīcām, Aizsardzības ministrijas iestādēm, cietumiem, pašvaldību uzņēmumiem u.c.), piena ražotāji ir spiesti ciest ievērojamus zaudējumus.

READ  Austrumu partnerība: atjaunota atveseļošanās, noturības un reformu programma

Saistībā ar minēto LPCS aicina Ministru kabinetu rast iespēju daļēji kompensēt neatklātās, bet objektīvās izmaksas ārkārtas situācijā.

Minimālais kompensācijas apmērs būs 56 eiro par tonnu pārstrādātā piena. Kopējais kompensācijas apjoms būs 2,4 miljoni eiro mēnesī. Šis atbalsts būs nepieciešams 2021. gada decembrī, kā arī 2022. gada janvārī un, iespējams, februārī.

Finanšu ministrija pagaidām ir vienīgā iestāde, kas atbildējusi uz LPCS vēstuli. Ministrija oficiālajā atbildē norādīja, ka, tā kā Zemkopības ministrija un Ekonomikas ministrija ir starp ievērojamiem sarunu biedriem un to uzdotajiem jautājumiem šo iestāžu ekspertīzes jomā, ministrija tos ņems vērā un attiecīgi izmantos. par pieteikumā ietverto informāciju.

Komentējot šo atbildi, Kolks saka, ka ir neizpratnē un pārsteigts, jo, pēc viņa teiktā, tieši Finanšu ministrija izvairījās pētīt šo situāciju un deleģēja savu atbildību citām valsts iestādēm.

“Tas nav politisks projekts. Tas nav saistīts ar vēlēšanām vai ko citu. Tas ir palīgā sauciens valdībai, kura ir tieši atbildīga par visu, kas notiek valstī. Tas arī nav nekāds grūdiens, un mēs noteikti veiksim citus pasākumus, lai parādītu, cik situācija patiesībā ir nopietna, saka LPCS vadītājs.

Jautāts par precīzu uzņēmumu skaitu, kuriem draud slēgšana, Šolks atbildēja, ka to ir grūti pateikt. Viņš piebilst, ka dažiem uzņēmumiem jādzīvo uz visu pārējo rēķina.

Piena uzņēmumi ir spiesti atlikt nodokļu maksājumus, maksājumus piena piegādātājiem, algas utt.

“Šī traģēdija tiek gatavota. Daži mazie uzņēmumi dzīvo līdz šai dienai. Jo viņi cer uz labāko rītdienu,” piebilst Koleks.

Komentējot veikalos novēroto cenu kāpumu, Šolks stāsta, ka piena produktu cenas gada laikā pieaugušas no 4% līdz 11%. Lauksaimniecības resursu un ekonomikas institūts lēš, ka vidējais gada pieaugums ir 6%.

Nākotnes aplēses liecina, ka februārī ir gaidāms cenu pieaugums, lai arī nedaudz.

Šāds viedoklis ir balstīts uz to, ka nozare kopumā un veikali apzinās, ka svētku laikā un uzreiz pēc tiem piena produktiem sadārdzināt nebūs iespējams.

Pēc Oleka domām, valdībai pēc iespējas ātrāk būtu jāpaziņo par palīdzības sniegšanu piena nozarei. Viņš apgalvo, ka piena nozari ir daudz vieglāk sagraut nekā atjaunot. Tajā pašā laikā nozares atjaunošana prasīs ievērojamus finanšu resursus, ja tā tiks veikta vēlāk, nevis ātrāk. Komentē LPCS direktoru padomes priekšsēdētājs.

Angelica Johnson

"Tīmekļa praktizētājs. Sašutinoši pazemīgs ēdiena entuziasts. Lepns twitter advokāts. Pētnieks."

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Back to top