“Latvija ir tur” – pētījums, kas izgaismo latviešu dzīvi Lielbritānijā / raksts

Tās rezultāti ir pārvērsti grāmatā ar nosaukumu “Latvieši ir tur. Latviešu imigrantu mobilitāte un sakņošanās Lielbritānijā 21. gadsimta sākumā” (“Latvijas tur. Latvijas emigrantu mobilitāte un iesakņošanās Lielbritānijā 21. gadu simteņa sākumāŠobrīd tas ir pieejams tikai latviešu valodā.

Martišs Kaprans ar LSM stāstīja par to, kā un kāpēc viņš izvēlējās šo par pētījuma tēmu, par iegūtajām atziņām un kā viņa atklājumi varētu būt noderīgi diasporas politikas veidotājiem nākotnē.

LSM: Es sāku šo projektu 2014. gadā. Kā tas notika?

Martiks Kaprans: 2014. gads bija laiks, kad mēs vēl cīnījāmies ar Lielās lejupslīdes sekām Latvijā, un joprojām ir milzīga pēcrecesijas krīze imigrācijā, ko mēs varam redzēt – ne tik liela kā 2011-2, bet joprojām ir jūtama. . Es nāku no laukiem un man ir personīga pieķeršanās šim mērķim. Man šķita, ka daudzi mani laikabiedri, kurus es pazinu augot, jau ir aizbraukuši un emigrējuši uz Apvienoto Karalisti, tāpēc par to vienkārši nebija zinātnisku interesi.

Apvienojot šīs divas lietas, es nolēmu, kad pabeidzu doktora grādu. Ka man vajadzēja jaunu virzienu manai pētniecībai un tas mani kaut kā ļoti tieši uzrunāja, un man šķita, ka tā ir ļoti aktuāla tēma. Sākumā es vairāk pievērsos tēmām, kas vairāk bija saistītas ar to, kā uzturēt attiecības ar Latviju, bet pēc tam Brexit notika 2016. gadā, un es nolēmu, ka tas ir dabisks eksperiments – nevis laboratorijas eksperiments, bet gan nacionāls eksperiments – kā Brexit darbojas, veidojot ceļus. No latviešiem konkrēti, bet arī kopumā līdz visiem tiem imigrantiem, kuri ieradās Lielbritānijā.

LSM: Tā kā imigrācija tik plaši apspriesta pašā Apvienotajā Karalistē, jums bija gandrīz divi paralēli stāsti.

Martiks Kaprans: Jā, notika tas, kas notika Apvienotajā Karalistē, ieskaitot, protams, viss sabiedrībā pieauga pret imigrantiem vērstais noskaņojums un vienlaikus visa šī morālā panika Latvijā, ko saasināja politiķi, kuri izmantoja šo jautājumu – ka visi aizbrauc. un neviens te nepaliks.

Apvienotajā Karalistē īslaicīgi ir pieaudzis ne tikai naida runas, bet arī naida noziegumu skaits. Ir statistika, kas to ļoti pārliecinoši apstiprina. Šie dažādie procesi man ir devuši ļoti interesantus iestatījumus manai meklēšanai, bet, kad es sāku otro [part of the] Projektā es nolēmu vairāk pievērsties “tipiskajam” latviešu imigrantam, ja var izmantot šādu iedalījumu. Londonā īpaši nedzīvo imigrants, kurš nestrādā augsti kvalificētā sektorā, bet veic zemākas kvalifikācijas darbu.

Es devos uz turieni, ceļoju un apciemoju viņus mājās, kopā vakariņoju un man bija tā laime redzēt viņu privāto telpu – kas patiesībā nebija tik vienkārši, jo daudzi no viņiem bija tik aizdomīgi pret mani. Viņi nebija mani draugi, es viņiem vienkārši parādījos no nekurienes, sazinājos ar viņiem caur Facebook vai citiem netiešiem kontaktiem, un man bija jāpieliek lielas pūles, lai viņi man uzticētos.

LSM: Pētījumā skaidri redzams, ka jūs nerunājat ar “klasisko” vai “romantisko” diasporu, no kuras tiek gaidīta dalība noteiktās aktivitātēs un Latvijas mini vēstnešu loma. Tas, ko viņi cerēja atrast Apvienotajā Karalistē — viena frāze, ko viņi izmanto, ir “dzīvojama dzīve”. Vai tas bija kaut kas cits, nevis tikai nauda?

Martiks Kaprans: Zināmā mērā jā, lai gan, protams, nauda joprojām ir ļoti svarīga. Lielākā daļa no viņiem Latviju pameta sociāli ekonomisku apsvērumu dēļ, taču ne vienmēr “sociālie” un “ekonomiskie” pārklājas. Atceros, kāds intervētājs man teica: “Anglijā ir cits gaiss”, kas nozīmēja, ka viņš nevar paelpot, Latvijā ir liels sociālais spiediens uz to, kā tu dzīvo savu dzīvi.

Ļoti svarīgs ir ekonomiskais iemesls. Kad viņi atbrauc uz Lielbritāniju un saprot, ka var nopelnīt četras vai piecas reizes lielāku algu nekā saņēma Latvijā, tas ir ļoti noteicošs brīdis – ka es varu atļauties pieklājīgu māju, varu atļauties brīvdienas un ceļojumus, tāpēc tie ir ļoti mazsvarīgi. bet svarīgi faktori dzīvošanai cilvēkiem .

Lielākajai daļai latviešu šeit joprojām ir kāds īpašums [in Latvia]. Daļa no viņiem jau aizbraukuši prom hipotēkas problēmu dēļ. Viņiem ir radinieki un viņiem ir īpašums, tāpēc viņi joprojām veic pārskaitījumus. Šī saikne nav zudusi, taču tas, ka viņi to saprot, ir galarezultāts, ko viņi ir uzcēluši dzīvošanai Apvienotajā Karalistē – tas nav kaut kas tāds, ko, viņuprāt, varētu iegūt Latvijā.

LSMKāpēc viņi izvēlējās doties tieši uz Lielbritāniju?

Martiks Kaprans: Atšķirībā no Vācijas un dažām citām valstīm Apvienotajā Karalistē ilgu laiku bija liberālāka darbaspēka imigrācijas sistēma. Un atalgojuma ziņā tā bija konkurētspējīgāka, salīdzinot, piemēram, ar Īriju, kas sākotnēji bija iekārojamākā mērķa valsts.

Taču šie divi faktori, ka Apvienotā Karaliste bija tik atvērta un Lielbritānijas darba tirgus tik elastīgs, sniedza daudzas iespējas šajā zemas kvalifikācijas un zemās algas pēc Lielbritānijas standartiem. Var atnākt un uzzināt, ka otrajā dienā var dabūt darbu. Tas palīdzēja pārvarēt visas iespējamās bažas. Tas bija mazāk bīstams nekā citās valstīs.

Pēc Brexit varam pamanīt, ka konkurence ir lielāka [for jobs] No Vācijas, Norvēģijas, Zviedrijas un dažām citām valstīm, kuras skārusi mārciņas vērtības kritums.

LSM: Lasot pētījumu, es pastāvīgi sev jautāju: “Cik tālu ir šī imigrantu pieredze un cik liela tā ir pieredze būt daļai no Lielbritānijas strādnieku šķiras?” Šķiet, ka latviešu imigrantiem bija spēcīga pārliecība par britu meritokrātiju, kas, iespējams, bija nedaudz ideālistiska. Vai viņi jūt, ka ir daļa no strādnieku šķiras, vai viņi ir atsevišķi kā daļa no imigrantu šķiras, vai arī viņi ir daļa no abiem?

Martiks Kaprans: Tas ir ļoti svarīgs jautājums. No vienas puses, tie, protams, ir atsevišķi. Vispirms jāpatur prātā, ka absolūto lielāko daļu šo imigrantu no Latvijas ieskauj tā, ko jūs varētu saukt par britu strādnieku šķiru. Tās ir ielas, kur viņi dzīvo. Viņi mijiedarbojas un veido britu sabiedrības tēlu, tāpēc šī britu strādnieku šķira ir starpnieks britu sabiedrības tēlam kopumā un realitātē. [Latvians] Viņš tos sauca par “Īsti Angli” [“Real English”]Īsti angļi.

No vienas puses, tas ir resurss, kas var sniegt informāciju par britu kultūru, bet, no otras puses, tas ir ļoti ierobežots un ierobežots veids, kā redzēt britu sabiedrību. Īpaši jaunākie latvieši apgūst britu strādnieku šķiras valodu, dialektu. Šis žanrs palīdz viņiem kļūt par sabiedrības daļu ar britu strādnieku šķiru kā tiltu, bet pēc tam viņi no šiem cilvēkiem mācās arī daudzas citas lietas, tostarp pret imigrantiem vērstu un rasistisku attieksmi.

Bet, ja mēs runājam par šo klases struktūru, tas ir ļoti interesanti. Interviju laikā es cenšos viņus mudināt domāt par šķiru, un viņi nav ļoti entuziastiski domāt, ka viņi kaut kā pārstāv nelabvēlīgāku ekonomisko klasi. Viņi nedomā par sevi šajās hierarhiskajās kategorijās, un zināmā mērā ir ļoti noderīgi tā nedomāt. Tas paver dažus vārtus, kurus var aizvērt aizspriedumi vai domāšana “Tas nav priekš manis, šī ir citai nodaļai.”

Es citēju Orvelu savā grāmatā “Ceļš uz Viganas piestātni”, kur viņš apgalvo, ka šī šķira lepojas ar to, ko dala visas britu sabiedrības šķiras — es domāju, ka jūs to nevarētu atrast imigrantu vidū.

LSM: Ir skaidrs, ka daudzi mani intervētie uzskata, ka, smagi strādājot un apgūstot valodas prasmes, viņi var sociāli progresēt.

Martiņš Kaprāns: Joprojām ir stikla griesti. Interesanti, ka visredzamākie un skaidrākie par savu sociālo statusu bija augsti kvalificētie Latvijas iedzīvotāji, kas strādā augsti kvalificētajās nozarēs. Viņi patiesībā bija visizteiktākie par stikla griestiem, kas tika izveidoti britu sabiedrības šķiru atšķirību dēļ. Kāds man teica, ka, ja Latvijā gandrīz ikviens varētu kļūt par premjerministru, nav ļoti iespējams, ka Lielbritānijā būs kaut kas līdzīgs.

LSM: Skatoties uz dažām jūsu pētījuma diskusijām šeit Latvijā, žurnālisti mēdz uzsvērt, ka mums Latvijā nevajadzētu “skatīties no augšas” uz cilvēkiem, kuri ir bijuši Lielbritānijā, bet tajā pašā laikā latviešiem, kuri savu dzīvi nokārtojuši Lielbritānijā. saskarties ar iespēju “noskatīties” uz cilvēkiem, kas palika Latvijā, liekot domāt, ka mums notiek dīvaina identitāšu cīņa par to, kas ir “īstie latvieši”. Kāda ir Lielbritānijā dzīvojošo latviešu identitāte, kur viņi jūtas piederīgi un kur pieder nākotnē?

Martiņš Kaprāns: Es domāju, ka pirmā paaudze noteikti saglabās šo dualitāti. bezizeja. Vēl interesantāk ir tas, kas notiks ar otro paaudzi. Lingvistiskā asimilācija notiek tik ātri, ka lingvistiski viņi jau ir britu sabiedrības neatņemama sastāvdaļa, bet, runājot par sociālajām perspektīvām, tas joprojām ir ļoti atklāts jautājums.

Daži no viņiem cenšas ielēkt sociālajā liftā un caur izglītības sistēmu mēģina tikt kaut kur augstāk. Tādā veidā ticība meritokrātiskai sistēmai joprojām var būt vadošais princips, kā viņi uzskata sevi. Taču daudziem ir maz panākumu, atkārtojot modeļus, ko viņi redz no saviem vecākiem — viņi dzīvo īrētā mājā, viņiem ir darbs, iespējams, vidējas prasmes nozarē. Viņi ir diezgan tīņi, tāpēc, iespējams, viņu identitāte joprojām ir ļoti atvērta, patriotiska. Joprojām nav skaidrs, kas ar viņiem notiks un vai viņi var kļūt par pilntiesīgiem britu sabiedrības locekļiem ar šo imigrantu izcelsmi un pastāvīgo atgādinājumu, ka viņi ir imigranti. Tas var izraisīt izolācijas sajūtu.

Mēs zināmā mērā varam vilkt paralēles ar krievvalodīgajiem šeit, Latvijā. Līdzīgu iemeslu dēļ, ja kāds visu laiku norāda uz viņiem un saka: “Jūs esat pilnīgi nekvalificēts kā šīs kopienas loceklis”, viņi atveido šāda veida pašizolāciju.

LSM: Kādi ir jūsu ieteikumi politikas veidotājiem saistībā ar turpmāko diasporas politiku?

Martiņš Kaprāns: uz [current] Politika bieži vien vadās pēc šī romantiskā latviešu diasporas tēla: labi izglītota, sabiedriski aktīva, ar saitēm gan ar mītnes kopienu, gan ar Latviju, taču, manuprāt, ir zināmas robežas. Tas nav īpaši ieteikums, taču esiet reālāks attiecībā uz cerībām. Nav viegli risināt to tipisko Apvienotajā Karalistē dzīvojošo imigrantu jūtīgumu, kuriem, iespējams, nav lielas intereses uzturēt diasporas saites, tur dzīvojot.

No vienas puses, es saprotu – ja es būtu politiķis, es darītu tāpat. Tāds ir spēles nosaukums. Politiķiem vajadzētu uzrunāt diasporu kaut cik romantiskā veidā. Tas ir ļoti pievilcīgi gan vietējiem vēlētājiem, gan tiem, kas pametuši Latviju, jo, ja politiķi sāks runāt tādā valodā kā es, sakot, ka jābūt gataviem, ka vairākums neatgriezīsies un nākamā paaudze, visticamāk, neuzskatīs sevi par latviešiem, tas ir ne pārāk laba stratēģija politiķiem!

Mans padoms būtu vairāk vērsts uz latviešu sabiedrību kopumā. Varbūt ir jāmaina domāšana ap šo romantisko ideālu par imigrantiem, kuri ir citās valstīs dzīvojoši politiski un ekonomiski subjekti, nevis tik daudz latviešu kultūras pārstāvju, kas patiešām alkst šo kultūru saglabāt.

Bet es nedomāju, ka mums noteikti vajadzētu būt pesimistiem. Ir ļoti svarīgi, ka mēs redzam nelielu, bet ļoti aktīvu grupu, kas ir tikai 10 procenti no visiem Lielbritānijā dzīvojošajiem latviešiem, kuri ir ļoti aktīvi diasporā. Viņi aktīvi darbojas sporta, kultūras un labdarības pasākumos. Viņi veido šīs jaunās diasporas kodolu, un tā ir grupa, kas ir jāstiprina un jāvērš. Es domāju, ka šī ir grupa, ar kuru mums ir jāsadarbojas.