Kopš septembra beigām Krievijas prezidenta Vladimira Putina pavēle piesaistīt vismaz 300 000 vīru, lai palīdzētu viņa nestabilajam iebrukumam Ukrainā, ir bijis diskusiju centrā krievu vidū par pieaugošo imigrantu kopienu skaitu visā pasaulē, no kurām daudzas ir piedzīvojušas strauju pieaugumu. jaunpienācējos, tostarp Larnakā.
Putina mobilizācija pamudinājusi no Krievijas bēgt simtiem tūkstošu cīņas vecuma vīriešu, no kuriem daudzi ir pametuši savas ģimenes, lai šķērsotu sauszemes robežas ar Gruziju, Kazahstānu un retos gadījumos arī Somiju un Norvēģiju, ja viņiem ir kārotā Šengenas vīza. Šīs vīzas, kas ļauj ieceļot 26 valstīs, galvenokārt Eiropas Savienībā, tagad ir ārkārtīgi grūti iegūt, jo Maskava kara dēļ saskaras ar starptautisku izolāciju.
Kopš tā laika Somija ir sekojusi Baltijas valstīm – Lietuvai, Latvijai un Igaunijai – atteikumā ieceļot krieviem ar apmeklētāju vīzām, būtībā slēdzot Krievijas robežas ar Eiropas Savienību. Gruzijā amatpersonas paziņoja, ka apsver esošā bezvīzu režīma izbeigšanu ar Krieviju. Turcija, kas ir vēl viens nozīmīgs krievu centrs, nosaka stingrākas prasības migrantiem, kuri cer atvērt bankas kontu.
Kipra, maza, saulaina Vidusjūras sala, ko sadala tās vēsturiskais teritoriālais strīds starp turkiem un grieķiem, joprojām ir viena no pēdējām patvērumam krieviem, kuri bēg no neziņas un agonijas, ko radīja Putina karš Ukrainā.
Tā kā Kipra ir Eiropas Savienības vistālāk austrumu daļa, tā jau sen ir bijusi Krievijas uzņēmumu un turīgo iedzīvotāju iecienīts galamērķis, pateicoties salīdzinoši vieglajam imigrācijas procesam, zemajiem nodokļiem un atvērtībai pēc iespējas lielāka ārvalstu biznesa piesaistei. Tās pludmales ir papildu priekšrocība.
Tātad pēc tam, kad tanki iebrauca Ukrainā, liela daļa Krievijas vidējā un augstākās klases darbaspēka – galvenokārt IT darbinieki – plūda uz Kipru, izraisot jaunu imigrācijas vilni.
“Mēs neesam redzējuši nekādas pagrieziena pazīmes Kipras politikā,” sacīja Oļegs Rešetņikovs, kurš 2014. gadā pārcēlās uz salu un izveidoja CypRus_IT — tīkla kopienu, kurā ir tūkstošiem krievvalodīgo profesionāļu. “Kipra joprojām ir viena no labākajām vietām imigrantiem no Krievijas, Ukrainas vai Baltkrievijas visā Eiropas Savienībā.”
Pēc Rešetņikova aplēsēm, kopš februāra uz Kipru ir pārcēlušies līdz 50 000 cilvēku, galvenokārt krievi un ukraiņi, kuri vēlas sākt jaunu dzīvi prom no kara.
Lielākā daļa krievu cenšas apmesties uz dzīvi Limasolā, ko dažkārt dēvē par “Maskavu pie Vidusjūras” vai “Limasolgradu”, kur krievu runas ir dzirdamas visur, pateicoties pašreizējās kopienas lielumam, ko nodrošina labi aprīkots jebkurš jurists Un mākleri auklītēm un nagu tehniķiem.
Pēkšņais pavasara pieplūdums izraisīja nekustamo īpašumu tirgus uzplaukumu, automašīnu nomas uzņēmumu sacīkstes, lai apmierinātu pieprasījumu, un nesen atbraukušie vecāki cīnījās par vietām angliski runājošās skolās. Tie, kas ieradās vasarā vai otrā viļņa ietvaros, ko uzsāka mobilizācijas deklarācija 21. septembrī, parasti bija spiesti apmesties Larnakā vai Nikosijā, kas ir salīdzinoši mazāk populāri.
sacīja Jevgēnija Korņeva, 28 gadus vecā rotaļlietu uzņēmuma mākslas direktore, kura aprīlī pārcēlās no Kipras no Maskavas. “Kipras dārgākajā pilsētā Limasolā divu guļamistabu dzīvokli par mazāk nekā 2000 eiro atrast ir paveicies.”
Korņeva sacīja, ka viņas uzņēmums, kas atrodas Kiprā, atbalstīja viņas lēmumu pamest Krieviju pēc kara uzliesmojuma un nokārtoja lielāko daļu dokumentu. Viņa sacīja, ka pēkšņā šķiršanās no draugiem un ģimenes un mēģinājums iejusties jaunā dzīvē bez partnera, kurš nevarēja uzreiz pamest Krieviju, negatīvi ietekmēja viņas garīgo veselību.
“Man ir bijušas visas šīs ikdienišķās imigrantu problēmas, kas sakrājas ar nepārtrauktu ziņu par karu uzraudzību un kaunu uztraukties par tādām lietām kā salūzis gaisa kondicionieris, kamēr notiek šādas zvērības,” sacīja Korņeva.
Krievijas valdība ir mēģinājusi cīnīties pret augsto tehnoloģiju intelektuālā darbaspēka aizplūšanu ar dažādām vietām, tostarp zemām hipotēku likmēm un pēdējā laikā atbrīvojumiem no militārā dienesta. Taču šī taktika pārsvarā cieta neveiksmi, jo tikai daži ticēja, ka viņu dzīvības karš neskars.
Šī neuzticēšanās izrādījās pamatota piektdien, kad advokāts, kurš mēģināja apturēt 33 gadus veca IT darbinieka mobilizāciju, ziņoja, ka pagājušajā nedēļā Ukrainā miris viņa klients.
IT darbinieks Timurs Ismailovs atbilst atbrīvojumam, jo viņam bija galvenā loma vienā no lielākajām Krievijas bankām. Bet darba devēja sniegtie saraksti armijas ģenerālštābā nenonāca laikā, un Ismailovs, kurš 23. septembrī saņēma pavēsti dežūrēšanai, ātri vien nokļuva ierakumos, lai pēc dažām nedēļām tiktu nogalināts mīnmetēju uzbrukumā. sacīja advokāts Konstantīns Jerohins.
“Mēs esam iesnieguši vairāk nekā 7 sūdzības, prasību tiesā, pieprasījuši visus pieejamos uzticības tālruņus un devāmies uz plašsaziņas līdzekļiem, taču rezultāts ir tāds,” sacīja Jerohins.
Citās ES valstīs, īpaši Baltijas valstīs, dzīvojošie krievi ir ziņojuši par vietējo iedzīvotāju naidīgu attieksmi, kas visus krievus uzskata par vismaz daļēji atbildīgiem par Putina karu Ukrainā. Tomēr Kiprai ir sena krievu uzņemšanas vēsture, viņu bizness un viņu nauda.
Šī atvērto roku pieeja izraisīja pretreakciju, kad ES amatpersonas pauda satraukumu par tā dēvēto zelta pasu programmu, ar kuras palīdzību Kipra piedāvā bagātajiem investoriem ceļu uz pilsonību, vienlaikus veicinot netīrās naudas plūsmu uz Eiropu.
2020. gadā Kipra apturēja programmu, taču Kiprā joprojām ir samērā viegli izveidot uzņēmumu un iegūt uzturēšanās atļaujas augsti kvalificētiem darbiniekiem, kuri atbilst minimālajai algai 2500 eiro mēnesī, kas ir aptuveni piecas reizes lielāka par vidējo algu Krievijā.
Krievi nav vienīgie, kas Kiprā meklē pajumti. Salā aug arī ukraiņu kopiena, un kopš 24. februāra ir ieradušies vismaz 16 000 bēgļu, ziņo Kipras Iekšlietu ministrija.
Pirms Putina iebrukuma krievu un ukraiņu diaspora pārsvarā sadzīvoja bez problēmām. Taču karš ir radījis salai neraksturīgu sociālo spriedzi, vietējiem medijiem ziņojot par ukraiņu un krievu bērnu mutiskiem strīdiem skolās.
Galvaspilsētā Nikosijā ir notikušas arī retas prokrievisko demonstrāciju sajaukums, kurā Kipra kritizēta par atbalstu ES sankcijām, kā arī plašākas krievu un ukraiņu organizētās pretkara demonstrācijas.
Krievijas iebrukums lika Kipras līderiem iebilst pret Eiropas Savienības, Ukrainas politisko atbalstu un salas ekonomisko atkarību no Krievijas naudas. Krievija veido aptuveni ceturto daļu no ārvalstu investīcijām Kiprā, un pirms kara krievi radīja aptuveni 20 procentus no tūrisma ieņēmumiem.
“No kurienes Kipra ņems krievu tūristus?” Krievijas vēstnieks Staņislavs Osadči martā intervijā vietējai radiostacijai izsmēja Kipras amatpersonas.
Taču pēc neilgas vilcināšanās Kipra atmeta savu svaru Ukrainai un ES sankcijām, lai sodītu Maskavu, vienlaikus norādot, ka neaizvērs durvis Krievijas personām.
Kipras prezidents Nikoss Anastasiadess minēja savas valsts iebrukuma un okupācijas vēsturi kā iemeslu, lai atbalstītu Ukrainu, taču arī sacīja, ka Kiprai “nav nekā pret Krievijas pilsoņiem”. Kipras Ārlietu ministrija ir iebildusi pret atsevišķu Eiropas Savienības galvaspilsētu noteikto vispārēju vīzu aizliegumu Krievijas tūristiem.
Daži krievu imigranti apgalvo, ka ir gatavi palikt Kiprā, savukārt citi uzskata salu kā pagaidu bāzi pirms pārcelšanās uz citur Eiropā vai ASV. Tomēr retais cer atgriezt savas prasmes Krievijā.
“Es ļoti vēlētos atgriezties un tur dzīvot,” sacīja Korņeva. “Bet pat tad, ja jūs ignorējat jautājumus par maniem uzskatiem un vispārējām izredzēm dzīvot Krievijā kopumā, tagad nav praktiska veida, kā to izdarīt: visa spēļu izstrāde ir pametusi Krieviju, un pārsteidzošā nozare, kas tai bija pirms 24. februāra, beidza pastāvēt. ”.
