Keramikas veidotāja Inta Radziņa / Raksts

No rupjmaizes klaipiem līdz bērzu birzēm Latvija var šķist zemes nokrāsu zeme. Bet, ielūkojoties populārajā tērpā vai laukā, kas pilns ar savvaļas ziediem, var uzreiz izgaismot krāsu spektru.

Keramikas māksliniece Inta Radziga izmanto šo kontrastu, lai radītu apburošu efektu savā darbnīcā Daugmalē, patīkamā ciematā Daugavas krastā 45 kilometrus uz dienvidiem no Rīgas. Viņa uzskata, ka viņas rīcība var pacelt cilvēku noskaņojumu neatkarīgi no tā, kas notiek ārpasaulē.

“Tas viss ir par krāsu un prieku!” Saka. “Man nav nekas pret melnu vai baltu, bet cilvēki vienmēr vēlas krāsu, neatkarīgi no tā, kādā stāvoklī atrodas pasaule.”

Intai keramika sākās kā hobijs. Pēc precēšanās ar grozu audēju un audēju dinastiju viņa uzskatīja, ka arī viņai vajadzētu aizņemt rokas, un izbaudīja ātros rezultātus, kas iegūti, strādājot ar mālu.

Deviņdesmitajos gados viņa sāka peldēties pret milzīgo plastmasas plūdmaiņu, kas ienāk mājās mājās, un sāka mācīt bērniem keramiku. Tad vīrs Lemonis pasaules finanšu krīzes laikā zaudēja darbu, un ģimene nolēma iztikt, dibinot uzņēmumu Dogmaļa keramika. Viņi pārvērta savu garāžu par darbnīcu un reklamēja savus izstrādājumus gadatirgos un izveidoja tik lojālu sekotāju, ka šodien viņi nodarbina trīs jaunus palīgus.

“Dienā nav pietiekami daudz stundu, lai visu paveiktu, un meitenes ir lieliskas,” saka Inta.

Laimonis kārto dokumentus biznesam, nodarbojas ar tehniskiem jautājumiem un izgatavo keramikas krāsni. Viņš nepārprotami ir prasmīgs amatnieks, par ko liecina elegants dabīgā akmens peldbaseins meža muižas vidū. Atvērtā plānojuma māja ar lieliem logiem, ko viņš uzcēla astoņdesmitajos gados, izskatās vairāk skandināvu nekā vēlā padomju laikā.

Daugmales apkārtnē ir daudz nozīmīgu vēsturisku apskates objektu, tostarp Pirmā pasaules kara kaujas lauki un senais kalnu cietoksnis, kur pirms tūkstoš gadiem tas bija nozīmīgs tirdzniecības un amatniecības centrs. Pēdējā vietā Inta ir piedalījusies daudzos kultūras pasākumos, un viņas darba pamatā ir viduslaiku keramikas paņēmieni.

Pirms gadsimtiem keramiķi sasmalcināja akmeņus un pievienoja katliem piemaisījumus, lai ēdiena gatavošanas laikā tie būtu ugunsdroši. Enta izmanto īpašu pulveri, kas ir tikpat smalks kā pludmales smiltis, lai panāktu līdzīgu estētiku, un, tāpat kā viņas senie senči, viņa izmanto rokas, lai veidotu elementus, nevis riteni. Pēc tam tiek pievienotas dabiskās krāsvielas un glazūras, lai iegūtu unikālu un dinamisku efektu.

Papildus šķīvjiem un bļodām darbnīca reaģē arī uz klientu pieprasījumu, izgatavojot skulptūras, eļļas lampas un pavisam nesen sviesta turētājus. Un Inta uzmanīgi seko līdzi cilvēku meklētajām krāsām. Šopavasar dzeltenie priekšmeti, piemēram, karstās kūkas, vairs nav. Bet, atnākot vasarai, pārņēma svaigs tirkīzs, iespējams, lai atvieglotu standarta siltumu.

tirgus spēki

Gadu gaitā pastāvīgie darbinieki ir pieraduši pirkt tieši no darbnīcas. Kanādas karaspēks, kas Latvijā atradās NATO vienības sastāvā, šādus dāvanu dienas braucienus īpaši iecienīja.

Covid krīzes parādīšanās ir ievērojami samazinājusi šo personīgo mijiedarbību. Tā vietā organizācija ir drosmīgi ienākusi digitālajā pasaulē. Pareizi iepakots un apdrošināts, nav iemesla, kāpēc keramiku nevar nosūtīt pa pastu vai ar kurjeru.

“Ziemassvētkos Facebook strādāja lieliski,” saka Inta. “Jūs domājat, ka Latvija ir tik maza, ka visi par jums jau zina, bet tas tā nav.”

Gadu gaitā viņi ir guvuši slavu lielākajos Eiropas amatniecības festivālos. Šogad pasākumi Itālijā un Francijā pandēmijas ierobežojumu dēļ tika atcelti pēdējā brīdī. Bet kravas automašīna ir iepakota ceļojumam uz Vāciju un Austriju.

Šovasar Latvijā atsākās nelieli gadatirgi, lai gan joprojām notiek lielas sanāksmes, piemēram, ikgadējā Rokdarbu nedēļas nogale Brīvdabas etnogrāfiskajā muzejā. Bet Inta saka, ka viņi cer atgriezt apmeklētājus darbnīcā, septembrī piedaloties Mājas restorānu festivālā.

Ja ēdiens ir tikpat labs kā trauki, tam vajadzētu būt neaizmirstamai maltītei.

Pastāstiet mums par kļūdu