Kas nosaka drūmu valša mūziku? / Raksts / Eng.lsm.lv

1904. gada vasaras naktī komponists Emīls Dārziņš un rakstnieks Jānis Poruks sēdēja zaļā balkonā netālu no Cēsīm, Latvijas ziemeļaustrumos. Abi runāja, bet nedaudz kā parasti. Kad viņš atstāja Borroksu, komponists ieraudzīja redzam krēslu, dīvainu baltu tēlu kā sapņainā Jaunava Marija. Šī vīzija viņu iedvesmoja rakstīt valša melanholiju (Drūmā valša deja), Viens no slavenākajiem latviešu komponista mūzikas darbiem.

Pirmo reizi simfonija to atskaņoja Jūrmalas Maggiore rajonā 1905. gada rudenī, un tās vadītājs bija Džordžo Juris. Darbs ir aristokrātisks, vieglprātīgs, vienkāršs, elegants.

Drūmā valša mūzika izklausās kā atbalss tam, ko jūt introvertie latvieši, sakopdami tikko salasītās sēnes, rūgti skatoties pa logu uz blāvo augusta ainu.

Muzikoloģe Gonda Vyvuda raksta: “Septiņu minūšu valsi A var nosaukt par” melanholiju “tikai ar nelielu kvalifikāciju, jo kopējā sajūta ir gaiša un sapņaina. Neliela F # daļas laikā iezogas daži satraukumi. Rakstnieks Yannis Sodrapkalns to aprakstīja kā vienkāršāk.Viņš strādāja un visredzamākais no visiem, tāpēc mēs vēlamies viņu uzklausīt vēl un vēl.

Vairākus gadus pēc tam, kad Dārsišs uzrakstīja valsi, Pavuls Gergans kritizēja kolēģi komponistu par to, ka viņš savā grāmatā atveidoja Žanu Sibēliusu – Gulbju Tuniliju. Vienīgā priede. Jurjāns attiecīgo darbu bija izpildījis jau iepriekš, savukārt Dārziņš to veltīja savam nelaiķim. Tas izraisīja Dārzena pazemojumu un dusmas, ka komponists visus savus darbus sadedzināja krodziņā, kurā viņš bieži apmeklēja. Tāpēc tajā laikā iespiestais Malanholijas valsis ir vienīgais Dārzena simfonijas izdzīvojušais darbs.

Dārziņš tiek dēvēts par “vasaras saules dzejnieku dienas vidū”.

Es mīlu jaunību un visu, kas ir cēls un skaists. 14 gadu vecumā Darsenu aizrāva Mocarta klavieru soneti un viņš nolēma savu dzīvi veltīt mūzikai. Šī dzīve nebija ilga. Viņš mira uz dzelzceļa savādos apstākļos 34 gadu vecumā. Daudzi Dārziņu ir salīdzinājuši ar Mocartu. Abi bija naivi, bērnišķīgi un ļoti mīlēja skaistumu.

READ  Veicinot Latvijas sieviešu handbola izlases atjaunošanos, komanda var pieteikties 2022. gada čempionātam / Raksts / LSM.lv

Bet Dārzenčs nebija tikai komponists. Viņš bija arī vokālais treneris un viens no latviešu izcelsmes senās mūzikas kritiķiem. Viņš bija garš un ar platiem pleciem, kā arī Apolona galvas formu un izteiksmīgo seju. Sievietes viņu ļoti mīlēja, tāpēc draugi viņu sauca Mīlestība (Brīvi, “mīļā”).

Kaut arī saglabājies Dārcena produkts ir diezgan mazs, gandrīz visi viņa darbi ir zināmi, un vairāki ir tādi kā Lauzta priede, mūžīgi zila, Protams, ka drūmā valša mūzika ir sasniegusi Latvijas nacionālo apziņu.

Vai redzējāt kļūdu?

Atlasiet tekstu un pieskarieties Ctrl + Enter Lai redaktoram nosūtītu ieteikto labojumu

Atlasiet tekstu un pieskarieties Ziņot par kļūdu Lai redaktoram nosūtītu ieteikto labojumu

Hale Hodgson

"Profesionāls problēmu risinātājs. Smalki burvīgs bekona cienītājs. Gamer. Avid alkohola nerd. Mūzikas taktika."

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Back to top