Sv. Jēkaba pilī karalis Kārlis III pasludināja savu paziņojumu.
Viņš veltīja cieņu savai mātei karalienei Elizabetei II un runāja par “lielo mantojumu un lielajiem Valdnieka pienākumiem un atbildību, kas tagad man ir novēlēts”.
Šeit ir viņa runa pilnībā:
Kungi, dāmas, kungi.
Paziņot jums par manas mīļotās mātes karalienes nāvi ir ļoti sāpīgs pienākums.
Es zinu, cik dziļas ir jūsu simpātijas, jūs, visa tauta – un es uzskatu, ka visa pasaule – jūtat līdzi man par nelabojamo zaudējumu, ko mēs visi esam cietuši. Mans vislielākais mierinājums ir apziņa, ka tik daudzu līdzjūtība ir pret manu māsu un brāļiem un ka šādai pieķeršanās un atbalstam mūsu zaudējuma gadījumā ir jāattiecas uz visu mūsu ģimeni.
Mums visiem kā ģimenei, šai valstībai un plašākai tautu saimei, kuras daļa viņa ir, mana māte rādīja mūža mīlestības un nesavtīgas kalpošanas piemēru.
Manas mātes valdīšanas laiks bija nepārspējams ar savu ilgumu, centību un ziedošanos. Pat tad, kad mēs sērojam, mēs pateicamies par šo dzīvi vissirsnīgāk.
Es pilnībā apzinos šo lielo mantojumu un milzīgos suverenitātes pienākumus un atbildību, kas man tagad ir novēlēta. Uzņemoties šos pienākumus, es centīšos sekot iedvesmojošajam piemēram, ko esmu rādījis, atbalstot konstitucionālo valdību un cenšoties panākt mieru, harmoniju un labklājību šo salu un Sadraudzības valstu un teritoriju tautām visā pasaulē.
Šajā nolūkā es zinu, ka mani atbalstīs to tautu mīlestība un lojalitāte, kurām esmu aicināts, un ka, pildot šos pienākumus, es vadīšos pēc viņu ievēlēto parlamentu padomiem. Šajā visā mani ļoti iedrošina manas mīļotās sievas pastāvīgais atbalsts.
Es izmantoju šo iespēju, lai apliecinātu savu vēlmi un apņēmību turpināt tradīciju nodot mantotos ienākumus, tostarp kroņa īpašumus, manai valdībai visu labā apmaiņā pret suverēnu dotāciju, kas atbalsta manus oficiālos pienākumus kā vadītājam. valsts. un tautas galva.
Un, pildot man uzticēto smago uzdevumu, kuram tagad veltu savu atlikušo mūžu, es lūdzu Visvareno Dievu un Viņa panākumus.
