Salīdzinot ar iepriekšējiem balsojumiem 2017. un 2013. gadā, “ir daudz lielāka iespēja, ka pēc vēlēšanām Vācijā politikā un politikā varētu notikt lielas pārmaiņas”, uzskata pētnieks Pepins Bergsens, kurš uzrauga šo valsti starptautiskajā domnīcā Chatham House.
Cīņa par Merkeles pēcteci ir saspringta, un galīgais uzvarētājs var nebūt zināms vairākas dienas vai pat nedēļas pēc vēlēšanu iecirkņu slēgšanas.
Bet pirmo reizi paaudzē vācieši izlems, kāda izskatīsies pēc Merkeles Vācija. Ikviens, kas vēršas pie viņa, saskarsies ar daudziem izaicinājumiem gan mājās, gan ārzemēs.
Kur ir Merkele?
Savas darbības laikā viņa ir strādājusi ar pieciem Lielbritānijas premjerministriem, četriem Francijas prezidentiem, septiņiem Itālijas premjerministriem un četriem Amerikas militārajiem vadītājiem. Viņas valdīšanas laiks ir bijis ārkārtīgi notikumiem bagāts, un Merkeles pastāvīgā klātbūtne ir nopelnījusi viņai starptautisku reputāciju par stabilitāti un taisnīgumu.
“Tas viņai politiski ir izdevies Vācijā un uz pasaules skatuves,” Bergsens sacīja CNN. “Vācijai pēdējos 15 gados ir gājis labi no ekonomiskā viedokļa … (un) Vācijai nebija slikti finanšu krīzes laikā, bet realizācija iegāja tā, ka tā neturpināsies.”
Eiropas bēgļu krīze 2010. gada vidū izrādījās liels izaicinājums Merkeles partijai-Kristīgi demokrātiskajai savienībai (CDU), un tā arī kritizēja tās ciešās attiecības ar Ķīnu.
Taču pēc pandēmijas, kurā Vācijai klājās labāk nekā daudziem kaimiņiem, analītiķi un aptaujas liecina, ka Merkele atstās amatu, respektējot lielāko daļu vāciešu.
“Tas Vācijā ir uztverts ļoti pozitīvi, jo tas ir saistīts ar stabilitāti – cilvēki zina, ar ko viņi nokļūst,” sacīja Bens Šreiers no Starptautiskā stratēģisko pētījumu institūta (IISS) Eiropas biroja Berlīnē.
Kurš sacenšas, lai viņu aizstātu?
Vācijas politikā dominē divas partijas – centriski labējā CDU un kreisi noskaņotie sociāldemokrāti jeb SPD -, un viņi pēdējos astoņus gadus kopā valdījuši koalīcijā.
Taču citu partiju popularitāte pēdējā desmitgadē ir pieaugusi, jo CDU un SPD ir zaudējušas pozīcijas. Šīs vēlēšanas ir īpaši tuvas. Gan CDU, gan SPD ir izpētes priekšrocības, un Zaļā partija ir kļuvusi par nopietnu pretendentu.
Merkeles pēctecis CDU priekšgalā ir 60 gadus vecais Armīns Lasšets, ilggadējs kanclera sabiedrotais un partijas vadītāja vietnieks kopš 2012. gada. Kandidāts pēc briesmīgas vadības cīņas.
Laskešam ir juridiskā pieredze un žurnālistika, un viņš tika ievēlēts Vācijas Bundestāgā 1994. gadā.
Merkele ir paudusi atbalstu Lasšē, taču, neraugoties uz viņas centieniem pārliecināt vāciešus iesaistīties CDU, sabiedriskās domas aptaujas liecina par viņas alternatīvu, jo partijas līdere cīnījās par vāciešu uzvarēšanu.
Viņa izaicinātājs numur viens ir sociāldemokrātu pārstāvis Olafs Šulcs, kurš pēdējās nedēļās ir bijis pārsteidzošā vadībā sabiedriskās domas aptaujās, padarot viņu par līderi svētdienas vēlēšanās.
Tāpat kā Lasšē, arī Šolcam ir sena politiskā spēlētāja vēsture Vācijā. Kopš 2018. gada viņš pildīja Merkeles finanšu ministra un vicekanclera amatu, ļaujot viņam labāk kandidēt kā viņas dabiskajam pēctecim nekā viņas partijas kandidāts.
Taču aptaujas liecina par lielu skaitu neizlēmušu vēlētāju kampaņas beigās, kas palielina balsojuma neparedzamību.
Zaļās partijas līdere Annalina Barboka izraisīja īsu ažiotāžu Vācijas politikā, kad viņa kampaņas sākumā pieauga aptaujās, liekot vēlētājiem apšaubīt, vai viņa varētu kļūt par pirmo zaļo valsts kancleri.
Barboks, 40 gadus vecs bijušais profesionālais batuta spēlētājs, šajā jomā izceļas ar lielāko daļu vīriešu politisko līderu. Un, lai gan viņas zvaigzne pēdējā posmā nedaudz izbalēja, viņa izmantoja vēlētāju bailes no klimata, lai izveidotu savu grupu kā trešo sacensību dalībnieku.
Galēji labējā Alternatīva Vācijai (AfD) joprojām ir spītīga klātbūtne uz politiskās skatuves, atmetot liberālo Brīvo demokrātu partiju ceturtajā vietā.
Kā darbojas balsošana?
Vācijas vēlēšanas Bundestāgā notiek proporcionālās pārstāvības sistēmā, kas nozīmē, ka katras partijas balsu daļa ir tieši saistīta ar vietu skaitu parlamentā.
Šis princips praktiski neļauj partijai patstāvīgi vadīt valdību. Tā vietā pēc balsošanas ir jāveido koalīcijas, un tajās bieži ir vairāk nekā divas grupas.
Daudzi vācieši jau ir nobalsojuši. Pandēmija ir palielinājusi balsošanas pa pastu apjomu, kas notika pirms vēlēšanu dienas.
Neatkarīgi no tā, kā viņi izvēlas balsot, vāciešiem ir jāizvēlas vietējais likumdevējs, kā arī jāizvēlas sev vēlamā sabiedriskā partija. Kad būs zināmi rezultāti, sacensības sāks uzkrāt pietiekami daudz vietu, lai spriestu – tas nozīmē, ka mazākas partijas var kļūt par karaļniekiem.
“Tas, kurš svētdienas vakarā uzvar papīra formātā, droši vien nav pārliecināts, ka patiesībā vadīs valdību, jo būs daudz pārmaiņu,” skaidroja Šreijers, piebilstot: “Mēs, iespējams, nezināsim līdz novembrim, ja mums paveiksies.”
Kādi ir jautājumi?
Visi kandidāti ir iestrēguši Merkeles lieluma dilemmā, jo viņi cenšas definēt savas darba kārtības, vienlaikus kliedējot Vācijas bailes no vadības maiņas.
Merkeles spiediens Vācijas politikas centrā ir izvirzījis vides jautājumus, un gandrīz visas puses ir uzsvērušas savu zaļo akreditāciju.
Šajā kampaņā Zaļā partija aicināja līdz 2030. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas par 70%, salīdzinot ar 1990. gada līmeni, salīdzinot ar pašreizējo valdības mērķi – samazināt par 55%.
Bet kampaņu galvenokārt noteica vietējās lietas. Minimālās algas paaugstināšana un pensiju reformas ir Šulca kampaņas pamatā, un viņš šos plānus vēlreiz uzsvēris debatēs.
Vai Vācija bez Merkeles paliks līderpozīcijā uz pasaules skatuves?
Svētdienas vēlēšanu sekas pasaulē ir skaidras. Merkeles ilgmūžība ir padarījusi viņu par Eiropas de facto līderi, un nav skaidrs, vai viņas pēctecim būs tāda pati loma.
“Vācija saskarsies ar dažiem svarīgiem ārpolitiskiem izaicinājumiem, ar kuriem nāksies saskarties jaunajai valdībai,” sacīja Šreiers.
“Jautājums ir, kurš aizstās (Merkeli), un vai šim cilvēkam būs tāda pati harizma un spējas kā jums?” viņš pievienoja. “Sabiedrotie ir skeptiski, un arī vācieši šajā ziņā ir ļoti piesardzīgi.”
Galvenā Merkeles lomas sastāvdaļa ir bijusi viņas nelokāmā apņēmība saglabāt Eiropas kohēziju un papīrs par plaisām starp ES dalībvalstīm.
“Makrons centīsies uzurpēt Merkeles pozīcijas Eiropā,” prognozēja Bergsens, atsaucoties uz iespējamo spēku samēru novirzīšanos Vācijas rietumu kaimiņvalsts Francijas virzienā. “Vācijas nostāja ne vienmēr mainīsies, bet ikvienam, kurš tagad nāks pie varas, būs jātiek galā ar plašāku (vietējo) koalīciju, tāpēc viņiem būs nelielas grūtības vadīt starptautiskajā arēnā.”
Skatoties tālāk, Vācijas jaunajam līderim būs jāsabalansē arī savas valsts attiecības ar ASV un Ķīnu – divām valstīm, ar kurām Merkele ir centusies uzturēt ciešas saites.
Ir svarīgi, lai Lielbritānija būtu tuvu pēc tās izstāšanās no Eiropas Savienības. “Apvienotā Karaliste joprojām ir stratēģiski svarīgs partneris, un Vācija zina – ja Apvienotā Karaliste nepiedalīsies Eiropas kontinentā, eiropieši tiks sadalīti,” sacīja Šreijers.
“(Vācija) ir ļoti cienījama valsts starptautiskajā arēnā – un tas neapšaubāmi ir tā,” viņš piebilda. “Jautājums ir šāds: vai tas tagad ļaus Vācijai izturēt tās starptautiskās vētras, kas noteikti nāk?”
