Saulainā svētdienā, pavadot laiku ārā, nokļuvām Bigauņciemā, kur sajutām dūmu smaku un dzirdējām, ka runā svešā valodā. Sekojot smaržai, konstatējām, ka pludmales kafejnīca Dižpriede ir mainījusi īpašniekus – ukraiņus, kas tur atvēra SHO restorānu. BNN žurnāliste Gunta Kūla nolēma sarunai ar SHO direktori Olhu Škurko.
Sākām pļāpāt, gribējām dzirdēt viņas stāstu – kā viņa nokļuva Latvijā un cik ātri viņai izdevās noorganizēt biznesu. “Mēs esam ukraiņu bēgļu grupa, kas otro reizi pēdējo astoņu gadu laikā ir spiesta pamest savas mājas,” sacīja pirmais. Ja agrāk mums bija vismaz iespēja palikt savā valstī, tad tagad kara dēļ nācies pamest Ukrainu. Mūs uzņēma Latvijā un saņēmām palīdzību iekārtoties.
Olha sacīja, ka šobrīd viņas komandā ir vairāk nekā 50 cilvēku, kas dzīvo Latvijā. Viņu vidū ir bērni un veci cilvēki.
“Ukrainā visi strādājām vienā uzņēmumā, kas Luhanskas apgabalā nodarbojās ar dažādām darba jomām – transportu, tirdzniecību, celtniecību, ēdināšanu un labdarības aktivitātēm. Tagad viss, ko mēs būvējām 15 gadus, tāpat kā mūsu dzīvokļi un mājas, ir iznīcināts. Sapratuši, ka vairs nav kur atgriezties, sākām savu biznesu Latvijā. Atvērām pirmo SHO restorānu Bigaunciemā, un tuvākajā laikā plānojam atvērt arī otru restorānu Rīgā ».
“Mēs nevēlamies izgrābt valsts labumus – mēs gribam būt labi valstij, kas mūs pajudina.”
Pirmais teica, ka SHO restorāns tika atvērts nesen, un pašlaik tas atrodas testēšanas sistēmā. “Katru dienu mēs pielāgojam savu ēdienkarti, lai sniegtu cilvēkiem tieši to, ko viņi vēlas. Protams, tajā pašā laikā mēs atvedām daļiņu no mūsu ukraiņu dvēseles.
Uzņēmums šobrīd ir neliels – tur strādā neliela komanda. Taču darbinieku skaitu plānots palielināt, stāsta restorāna vadītāja. Tajā pašā laikā viņa sacīja, ka cer nodarbināt citus pārvietotos ukraiņu bēgļus. Pirmā arī izsaka pateicību Latvijai par visu sniegto palīdzību.
“Mēs plānojam nodarbināt iekšzemē pārvietotos cilvēkus no Ukrainas, lai viņi pelnītu iztiku un nebūtu nepieciešama valsts un brīvprātīgo palīdzība. Mēs esam pārliecināti, ka Latvijai kā valstij, kas mūs uzņēma, ir jāsaņem no mums pēc iespējas vairāk nodokļu veidā un lai valstij nebūtu vairāk jārūpējas par ģimenēm, kas šeit ieradās, lai izvairītos no kara.”
Uzņēmējdarbības uzsākšana svešā valstī nav vienkārša ne tikai tāpēc, ka bēgļi to gribēja, bet tāpēc, ka viņi bija spiesti pamest savu valsti, lai izdzīvotu. BNN arī atklāja, ka Olhai restorānu iekārtot palīdzējuši draugi un svešinieki Latvijā. “Jā, mums, protams, ir tādi draugi. Ir grūti pat tos visus uzskaitīt. Būtībā tie ir vietējie iedzīvotāji, kuri ar sapratni un atbalstu ir reaģējuši uz mūsu iniciatīvu šeit veidot savu biznesu. Lai uzskaitītu visus, kas mums palīdzēja, ir vajadzīga vairāk nekā viena teksta lapa, tāpēc es vēlos visiem pateikties. »
Kāda veida maltītes jūs pasniedzat?
Šī raksta sākumā es minēju frāzi “dūmu smaka”, un tā noteikti bija. Mēs varam sajust labu ēdienu no attāluma. Restorāna SHO ēdienkartē ir iekļauti ukraiņu un Eiropas virtuves ēdieni. “Neskatoties uz dažiem kritērijiem, mēs centāmies katru padarīt unikālu. Grūti izteikt garšu vārdos – vajag pamēģināt,” saka viesmīlīgā ukrainiete.
Uz jautājumu, kā viņa jūtas Latvijā, Olha atbildēja, ka šeit nav atvaļinājumā: “Protams, mēs nejūtamies kā mājās. Bet mēs noteikti jūtamies tā, it kā būtu ciemos pie labiem draugiem. »
Mūsu sarunas noslēgumā kāda BNN žurnāliste viņai jautāja, cik ilgi viņa plāno palikt Latvijā. “Viss prasa laiku, un, iespējams, kādam mūsu komandas biedram Latvija kļūs par mājām. Jebkurā gadījumā mums ir ilgtermiņa plāni un neapstāsies pie viena restorāna.”
Vēlēsim viņiem veiksmi un mieru pasaulei!
