Piecpadsmit mēnešus pēc Krievijas visaptverošā iebrukuma Ukrainā Latvijā notiekošais karš saasina spriedzi starp etnisko latviešu vairākumu un krievvalodīgo minoritāti.
Apmēram ceturtā daļa Latvijas iedzīvotāju ir krievvalodīgie – Padomju Savienības mantojums. Pierādījumi liecina, ka arvien vairāk no viņiem pagriež muguru savai dzimtenei un Kremlim.
Kāpēc mēs to rakstījām
Koncentrēts uz stāstu
Krievijas iebrukums Ukrainā ir sējis neuzticību citai bijušajai padomju republikai Latvijai, kur krievvalodīgie cīnās pret to, ka tiek stigmatizēti kā promaskaviski.
Bet ne visai ātri daudziem pamatlatviešiem, šķiet.
Krievvalodīgie sūdzas par to, ka viņi tiek stigmatizēti kā promaskaviski noskaņoti neatkarīgi no viņu patiesajiem uzskatiem, kā arī par to, ka viņi ir valdības “derusifikācijas” programmas, kas ir naidīga pret krievu valodu un kultūru, mērķi, kas ir pastiprināta kopš Ukrainas iebrukuma.
Latvijas politikas analītiķis saka, ka trešā daļa jūtas “apjukuši vai dusmīgi”. Taču Latvijas valdība uzstāj, ka krievvalodīgie vietējo valodu ir iemācījušies kopš 1991. gada, un daudzi joprojām nav iemācījušies.
“Tas ir sarežģīti,” saka sociologs Joriss Rozenvalds, pats pa pusei krievs, pa pusei latvietis. “Mēs esam, lai kļūtu par patiesi vienotu sabiedrību [Latvians] Vispirms mums jāparāda, ka mēs sniedzam roku un lūdzam viņus pievienoties.
“Un tas, viņš saka, nenotiek. Tieši otrādi.”
Piecpadsmit mēnešus pēc Krievijas visaptverošā iebrukuma Ukrainā Latvijā notiekošais karš saasina spriedzi starp etnisko latviešu vairākumu un krievvalodīgo minoritāti.
Apmēram ceturtā daļa Latvijas iedzīvotāju ir krievvalodīgie – Padomju Savienības mantojums. Pierādījumi liecina, ka arvien vairāk no viņiem pagriež muguru savai dzimtenei un Kremlim.
Bet ne visai ātri daudziem pamatlatviešiem, šķiet.
Kāpēc mēs to rakstījām
Koncentrēts uz stāstu
Krievijas iebrukums Ukrainā ir sējis neuzticību citai bijušajai padomju republikai Latvijai, kur krievvalodīgie cīnās pret to, ka tiek stigmatizēti kā promaskaviski.
“Starp abām tautām noteikti ir vairāk spriedzes, nekā tas ir bijis ilgu laiku, iespējams, kopš 1991. gada,” saka Selma Liverance, jaunā sabiedriskā aktīviste no Latvijas, kas strādā centriski kreisās partijas Progresīvā partijā.
Šī krīze pastiprinās, neskatoties uz acīmredzamo uzskatu maiņu valsts krievvalodīgo vidū. Nesen veiktā aptauja liecina, ka tikai trešā daļa uzskata, ka Latvijai sava ārpolitika jāvirza uz Maskavu. 41% uzskata, ka valstij vajadzētu nostāties Rietumu pusē, nevis karot, salīdzinot ar 34% pagājušajā gadā.
“Krievu kopiena kara sākumā bija saprotami konfliktējoša,” saka Latvijas Universitātes sociologs Joriss Rozenvalds, kurš pats ir pa pusei krievs un pa pusei latvietis. Sākumā viņi dabiski identificējās ar Krieviju, jo tā ir viņu izcelsmes valsts.
“No otras puses, lielākā daļa krievu ir šokēti par Ukrainā notiekošo,” piebilst Rozenvalds, un “krievi un latvieši sniedz Ukrainai humāno palīdzību. Krievvalodīgo procentuālais daudzums, kas atbalsta Ukrainu, lēnām, bet noteikti pieaug.”
Viņu vidū bija arī Vera, kura nevēlējās nosaukt savu uzvārdu. Viņa strādā rotaļlietu veikalā Daugavpilī, Latvijas blīvākajā Krievijas pilsētā. “Pirms kara es domāju, ka Putins ir lielisks Krievijas vadītājs,” viņa saka. Karš to visu mainīja. Man nepatīk karš, un es nedomāju, ka krievu tauta arī.
Stigmatizēts un nedrošs
Taču prokrieviskās nometnes ekstrēmisti novērš uzmanību no tādiem cilvēkiem kā Vera. Vandaļi nesen apgānīja Picerniki memoriālu holokausta upuriem ar grafiti Z – Krievijas iebrukuma simbolu – un pagājušajā mēnesī izsita Latvijas Okupācijas muzeja fasādi, kas atgādina valsts vēsturi nacistu un padomju varas laikā no 1940. 1991. gads.
Rīgas Stradiņa universitātes politikas zinātnes profesors Māris Andžāns norāda, ka šādi notikumi liecina par “skaidrām attiecībām starp sabiedrībām”.
Rezultātā krievvalodīgie jūtas vairāk stigmatizēti nekā jebkad agrāk, saka Anna, krieviete, kura ar ģimeni pirms kara pārcēlās uz dzīvi Rīgā un tagad strādā IT jomā.
“Mūsu apkaimē ir grāmatu tirgotājs, kurš ar mani runāja krieviski, kad ierados viņa veikalā,” viņa stāsta. “Tagad viņš uzstāj, ka jārunā latviski.”
“Es saprotu, ka tās ir viņa tiesības,” saka Anna, kurai ir pagaidu darba atļauja, kuras derīguma termiņš beidzas nākamgad, un arī lūdza, lai viņas vārds netiek izmantots. “Tomēr tas ir neērti. Kopš kara sākuma es jutos vēl nedrošāks.”
Vēl viena krieviete Arina, kura pirms kara pārcēlās uz dzīvi Latvijā, lai strādātu mārketinga jomā, stāsta, ka ir piedzīvojusi pieaugošu rusofobiju latviešu draugu vidū, kas viņai šķiet saprotami. “Es jūtu līdzi saviem latviešu draugiem viņu dusmās uz Kremli,” saka Arina, kura ir jauktas latviešu-krievu izcelsmes. Šajā sakarā es uzskatu sevi par upuri [Russian] rīkojumu, lai gan es vienmēr esmu bijis pret karu.
Vienlaikus viņa pauž bažas, ka “karš ir devis zaļo gaismu dažiem nacionālistiski noskaņotākajiem latviešiem atklātākiem bailēm un neapmierinātībai ar krieviem savā vidū, kas tikai pielej eļļu ugunij”.
valdības kampaņa
“Tagad latviešu tauta mēdz visu krievisko asociēt ar karu,” saka sabiedriska aktīviste Liverences kundze, un tas rosina aicinājumus uz Latvijas sabiedrības “derussifikāciju”.
Šī valdības vadītā kampaņa ir paātrinājusies kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā. “Karš no jauna aktivizēja slēptās negatīvās jūtas par padomju laiku,” saka sociologs Rozenvalda kungs, izraisot Krievijas un padomju imperatora pieminekļu iznīcināšanu un citus centienus dzēst Maskavas mantojumu, piemēram, kampaņu par krievu valodas izglītības izskaušanu.
Pagājušā gada augustā varas iestādes uzspridzināja 260 pēdas augsto Uzvaras pieminekli Rīgas centrā, kas celts, lai pieminētu Padomju Savienības uzvaru pār nacistisko Vāciju, kas Latviju okupēja no 1941. līdz 1944.gadam. Taču latvieši turpat netālu redzēja smailo obelisku un Sarkanās armijas karavīru skulptūras. Padomju okupācijas svinēšana no 1944. līdz 1991. gadam.
Tāpat valdība virzās uz krievu valodas izņemšanu no skolām Latvijā, mainot krieviskos ielu nosaukumus un novākt krievu varoņu, piemēram, dzejnieka Aleksandra Puškina, statujas.
“Tas vismaz īstermiņā ir padziļinājusi plaisu starp krievvalodīgajiem un latviešu valodā,” saka Rozenvalds.
Romāns Koksarovs / AP
Tomēr Latvijas prezidents Egils Levits uzstāj, ka derusifikācija ir būtiska valsts pastāvēšanai. “Mēs esam latviešu nacionāla valsts,” saka prezidents Levits. Valsts valoda latviešu valoda ir visu šeit dzīvojošo cilvēku lingua franca.
Karš Ukrainā lika mums to vairāk apzināties [Soviet] Mantojums,” viņš intervijā piebilst.Puškinam ar Latviju nav nekāda sakara.Kāpēc mums vajadzīga viņa statuja?
cilvēka pamattiesības
Valdības naidīgums pret krievu valodu un kultūru un tās izskaušanas kampaņa izpelnījusies Latvijas mēreno aprindu kritiku: “Tas netika darīts saskaņoti un izsvērti,” saka Liverences kundze. Un tas aizvainoja daudzus krievvalodīgos.
Trešdaļa no viņiem jūtas “apmulsuši vai dusmīgi,” lēš politikas zinātnes profesors doktors Andžāns. Viņu vidū ir Vitālijs S., kurš lūdza nepublicēt savu pilno vārdu.
Stāsta S. kungs. , Latvijā dzimušais krievvalodīgais, kurš atteicās kļūt par Latvijas pilsoni: “Pirms kara vismaz Rīgas valdība ievēroja cilvēka pamattiesības.” Bet kopš 24. februāra [2022] Nacionālisti strādāja bez ierobežojumiem.
“Tas ir sarežģīti,” saka Rozenvalda kungs. Un nepalīdz tie ekstrēmisti, kas bļauj “dekrievojiet Latviju”. Ko tas nozīmē sabiedrībā, kur trešā daļa iedzīvotāju mājās runā krieviski?
Viņš piebilst: “Diemžēl daļa sabiedrības uzskata, ka krievi mūsu valodu nav iemācījušies 30 gadu laikā, tāpēc viņi nepieder pie “mūsu cilts”. Bet, lai kļūtu par patiesi vienotu sabiedrību, mums vispirms ir parādīt, ka mēs sazināmies un aicinām viņus pievienoties.
“Un tas, viņš saka, nenotiek. Tieši otrādi.”
Šis raksts tika ziņots ar Annas Sekovas palīdzību.
