Gunārs Gundis Mesaraups mūžībā aizgāja svētdien, 2022. gada 13. novembrī pēc cīņas ar aizkuņģa dziedzera vēzi. Viņš dzimis 1947. gada 4. maijā Soltau pilsētā Vācijā, vecākiem Dženisai Konrādai Mesaraupai un Zintai Ozulei Mesaraupai, kuri 1951. gadā imigrēja uz ASV pēc padomju iebrukuma dzimtenē Latvijā Otrā pasaules kara laikā. Latvijā Dženisa bija deputāte, un Zinta bija viena no pirmajām sievietēm, kas Rīgas Universitātē absolvēja jurista grādu, ko viņa ieguva pēc teoloģijas studiju beigšanas.
Tā kā Jānis bija Latvijas valdības deputāts, tad padomju vara viņu meklēja, gribēdama iznīcināt visus valdības pārstāvjus. Lai izvairītos no nāves, viņš, Zinta un viņa meitiņa Dženisa, jaunākā, bēg no valsts, pārģērbjoties par zemniekiem. Ģimene dzīvoja pārvietoto personu nometnēs Vācijā, kur piedzima Gunārs, līdz tika sponsorēta emigrācija uz ASV.
Ģimene apmetās uz dzīvi Sinsinati, Ohaio štatā, un 1962. gadā visa ģimene kļuva par naturalizētajiem pilsoņiem. Gunārs absolvēja Valnuthilsas vidusskolu un ieguva akadēmisko stipendiju Kolumbijas universitātē Ņujorkā, kur ieguva bakalaura grādu pirmsmedicīnas specialitātē ar mākslas vēsturi. Viņš saņēma medicīnas grādu Kolumbijas-Presbiterijas medicīnas centrā. Pēc MD iegūšanas viņš iestājās rezidentūras programmā, kam sekoja stipendija radioloģijā Kalifornijas Universitātē Losandželosā. Pēc gada pasniedzēja UCLA kā docents, viņš 1980. gadā pārcēlās uz Ostinu, Teksasā, kur pievienojās Ostinas Radioloģijas biedrībai kā pirmais Ostinas radiologs, kurš saņēma stipendijas apmācību ultraskaņas un datortomogrāfijā. Savas darbības laikā ARA viņš tika apmācīts MRI un kļuva par radioloģijas vadītāju gan Setonas, gan Sentdāvida slimnīcās. Bijušais kolēģis reiz teica: “Pēc manas pieredzes viņš ir labākais un kompetentākais radiologs, kādu esmu saticis.” Gunāram ļoti rūp radioloģija, ko viņš vēlētos veikt sev vai savai ģimenei, ņemot vērā visu pētījumu, nevis tikai konkrētas jomas izslēgšanu. Vēlākajos gados, kad kvantitāte bija prioritāte pār kvalitāti, viņš atteicās piekāpties saviem pacientiem.
1981. gada Vecgada ballītē Gunārs satiek savu jauko, mīlošo sievu Lorēnu. Pēc ilgas pieklājības viņi aizbēg un apprecas uz klints, no kuras saulrietā paveras skats uz Kluso okeānu. Mīlestība ceļot viņus aizveda daudzos piedzīvojumos pirms bērnu, meitas Teilores un dēla Heidena, piedzimšanas. Kad viņiem bija bērni, viņi četri turpināja ceļot kā ģimene, neatstājot savus bērnus. Abi bērni pašlaik dzīvo Ostinā un ir bijuši uzmanīgi visā viņa slimības laikā.
Jo īpaši viņa ģimene, kā arī vairums viņu pazinošo, novērtēja viņu par viņa ātro asprātību, labo humora izjūtu un spēju prasmīgi manipulēt un izklaidēt. Viņš bija vīrs ar augstu godīgumu, taisnīgs un morāls cilvēks, kurš ticēja taisnīgumam visiem, dzīvot un ļaut citiem dzīvot. Viņš uzskatīja, ka ir jāpieņem izdalītās kārtis pašam sev un nav jāuztraucas vai jāuztraucas par lietām, kuras nevar kontrolēt. Tas, ka viņš bija bēglis, dzimis bēgļu nometnē, deva viņam priekšstatu par to, cik svētīts viņš ir. Viņa milzīgā pateicība deva viņam atzinību par lielāko daļu visu, ko dzīve viņam radīja.
Gunāram patika mācīties, īpaši vēsturi. Reiz viņš teica, ka nevar atcerēties svarīgus datumus un notikumus. Viņam patika māksla, braukt ar snovbordu un skatīties sporta veidus, un viņam bija aizraušanās ar sporta automašīnām, kas sākās ar vidusskolas draugiem, pārbūvējot vecu MG; Viņš bija arī krustvārdu mīklu cienītājs. Viņš katru dienu skatījās ziņas un lasīja avīzi, jo zināšanas par aktualitātēm viņam bija ļoti svarīgas. Viņš bija zinošs visās iedomājamās jomās, kā dzīvā enciklopēdijā. Viņš bija īsts renesanses džentlmenis, taču, neskatoties uz savu spožumu, vienmēr bija ārkārtīgi pieticīgs. Viņš reti kurā istabā nebija gudrākais cilvēks, bet citiem tas bija jānoskaidro.
Pirms Gunāra nāves bija viņa vecāki, vecākais brālis Džons Mesaraops un visas viņa vecāku ģimenes, kas pazuda bez vēsts Otrajā pasaules karā. Viņu izdzīvoja viņa sieva Lorēna Lūisa Mesaraups un divi viņa bērni Teilore Mārena Mesaraups un Haidens Ēriks Mesaraups, viņa sievasmāsas Lina Laurena Lūisa un Robina Līblmane un viņa brāļadēls Džons Mesaraups jaunākais.
Dzīves svinības tiks rīkotas viņa mājās pirms viņa apbedīšanas Kolumbārijā Riverbendas piemiņas parkā. Ziedu vietā ģimene pazemīgi lūdz ziedojumus labdarības organizācijām, kas sniedz palīdzību bēgļiem no Ukrainas un visas pasaules (www.unrefugees.org; www.rescue.org; www.unicefusa.org).
Publicēts tiešsaistē 2022. gada 19. novembrī
Publicēts izdevumā Austin American Statesman
