Gorbačova laikmets un Padomju Savienības sabrukums

Padomju Savienības prezidents Mihails Gorbačovs Krievijas parlamentā paspiež roku Krievijas prezidentam Borisam Jeļcinam pēc neveiksmīgā apvērsuma mēģinājuma pret Gorbačovu Maskavā 1991. gada 23. augustā. REUTERS/Genādijs Galperins/Fotogrāfija

30. augusts (Reuters) — šeit ir laika grafiks par dažiem galvenajiem notikumiem gandrīz septiņu gadu laikā, kuru laikā Padomju Savienībā varu pārņēma Mihails Gorbačovs, kurš nomira otrdien 91 gada vecumā. Lasīt vairāk

1985. gada marts — Mihails Sergejevičs Gorbačovs (54), jaunākais Politbiroja loceklis, kļūst par Komunistiskās partijas ģenerālsekretāru pēc Konstantīna Čerņenko nāves. Viņš uzsāka perestroikas (pārstrukturēšanas) un glasnost (atvēršanas) programmu, lai izvestu valsti no politiskās un ekonomiskās stagnācijas.

1985. gada novembris — Gorbačovs un ASV prezidents Ronalds Reigans sarīko savu pirmo samitu Ženēvā. Gorbačovs saka, ka ir “ļoti optimistisks” attiecībā uz atslābumu un turpmāko ieroču samazināšanu.

1986. gada aprīlis — sprādziens Černobiļas kodolreaktorā izplata radioaktīvo mākoni visā Eiropā. Padomju varas iestādes to atzina tikai trīs dienas vēlāk, kas radīja aizdomas par glasnost.

1986. gada decembris — Dr. Andrejs Saharovs, šķelšanās kustības tēvs, tiek atbrīvots no trimdas pēc tam, kad piezvanīja Gorbačovs — viens no simtiem politisko un reliģisko pretinieku, kas atbrīvots viņa valdīšanas laikā.

1987. gada maijs — jauns vācietis Matiass Rusts pārkāpj padomju pretgaisa aizsardzību, lidojot ar vieglo lidmašīnu Cessna no Helsinkiem uz Maskavas centru, nolaižoties Sarkanajā laukumā. Gorbačovs sāk tīrīšanu no augstākajām aizsardzības amatpersonām.

1987. gada oktobris — ievērojamais Krievijas reformators Boriss Jeļcins sadursmē ar Gorbačovu par perestroikas tempu un pameta valdošo Politbiroju.

1987. gada decembris — Gorbačovs un Reigans paraksta pirmo līgumu par kodolarsenālu samazināšanu Vašingtonā. Visas padomju un amerikāņu vidēja darbības rādiusa raķetes tiks demontētas.

1988. gada oktobris — Gorbačovs nostiprina savu varu, pārņemot Augstākās padomes prezidija, valsts likumdevēja, prezidentūru.

1989. gada februāris — beidzas deviņus gadus ilgā padomju militārā intervence Afganistānā. Neatkarības kustības uzņem apgriezienus Baltijas republikās, Gruzijā un Ukrainā.

1989. gada marts — Padomju Savienībā notiek pirmās daudzu kandidātu vēlēšanas, kurās piedalās Tautas Pārstāvju palāta. Daudzi prominenti komunisti vecajā gvardē zaudē neatkarīgajiem, un separātisti iegūst lielāko daļu vietu Baltijas republikās Igaunijā, Latvijā un Lietuvā.

1989. gada novembris — tautas revolūcijas iznīcina komunistiskās valdības Austrumvācijā un pārējā Austrumeiropā. Padomju Savienība nemēģina iejaukties tās režīmu sabrukumā.

1989. gada decembris — Gorbačovs un ASV prezidents Džordžs Bušs samitā Maltā apsveic aukstā kara beigas.

1990. gada februāris — Komunistiskā partija atsakās no sava nodrošinātā monopola uz varu. Parlaments piekrīt piešķirt Gorbačovam izpildvaras amatu, ievērojami palielinot pilnvaras. Reformu atbalstītāji rīko milzīgus mītiņus visā Padomju Savienībā.

1990. gada oktobris — Austrumvācija un Rietumvācija apvienojas pēc intensīvām sarunām starp sešām lielvalstīm, kurās Gorbačovam ir liela loma. Padomju parlaments apstiprināja plānu atteikties no centralizētas komunistiskās ekonomikas plānošanas par labu tirgus ekonomikai. Gorbačovam tika piešķirta Nobela Miera prēmija.

1990. gada novembris — parlaments pilnvaro Gorbačovu izdot dekrētus gandrīz visās sabiedriskās darbības jomās. Pirmais Gorbačova piedāvātais savienības līguma projekts 15 republikām piešķīra nozīmīgas pilnvaras, bet četras republikas – Latvija, Lietuva, Igaunija un Gruzija – atteicās parakstīt.

1991. gada janvāris — karaspēks sagrauj neatkarības atbalstītāju demonstrācijas Baltijas valstīs, nogalinot 14 cilvēkus Lietuvā un piecus Latvijā.

1991. gada marts — Referendums nodrošina pārliecinošu balsu vairākumu, lai saglabātu Padomju Savienību kā “atjaunotu “vienlīdz suverēnu republiku” federāciju, bet sešas republikas šo balsojumu boikotē.

1991. gada aprīlis — tiek likvidēts Austrumeiropas valstu Varšavas pakts.

1991. gada jūnijs — Boriss Jeļcins tiek ievēlēts par Krievijas prezidentu.

1991. gada 19. augusts — atsaucoties uz Gorbačova iespējamo sliktu veselību, viņa vietnieks Genādijs Janajevs ieņēma prezidenta amatu stingrās komunistiskās militārās padomes vadībā. Atsevišķos apgabalos izsludināts ārkārtas stāvoklis. Igaunijas parlaments pasludina neatkarību.

21. augusts — apvērsums sabruka, iznīcināja konservatīvo asambleju centrā un sniedza milzīgu stimulu separātistiem republikās. Latvijas parlaments pasludina neatkarību.

24. augusts: Gorbačovs atkāpjas no Komunistiskās partijas prezidenta amata un pavēl konfiscēt viņa īpašumus, aizliedz tās darboties visām valsts organizācijām un ierosina tās likvidēšanu. Augstākā Rada pasludina neatkarību. Dažu nedēļu laikā viņi visi izdarīja to pašu, izņemot Kazahstānu un Krieviju.

6. septembris — Padomju Savienības Augstākā likumdevēja vara atzina Lietuvas, Latvijas un Igaunijas neatkarību. Kongress atcēla 1922. gada Savienības līgumu un nodeva pilnvaras Pagaidu varai, gaidot Līguma par brīvprātīgo suverēnu valstu savienību parakstīšanu.

16. novembris — Krievija kontrolē gandrīz visas padomju zelta un dimantu rezerves un naftas eksportu. Vēlāk tā paziņoja par ekonomikas ministriju pārņemšanu.

8. decembris — Krievija, Ukraina un Baltkrievija paziņoja par Neatkarīgo Valstu Savienības dibināšanu bez centrālās varas vai Gorbačova. Sākumā viņš pretojas jaunajam režīmam un atsakās atkāpties. Pamazām viņš tuvojas neizbēgamā pieņemšanai.

1991. gada 25. decembris — Gorbačovs atkāpjas no Padomju Savienības prezidenta amata, kas nākamajā dienā tiek oficiāli likvidēta.

(Marka Treveljana reportāža) Londonā Metjū Lūisa montāža

Mūsu kritēriji: Thomson Reuters uzticības principi.