Zinātnieki ir publicējuši globālu pētījumu par aizsargājamo teritoriju efektivitāti mežu izciršanas novēršanā.
Pētījums, kas nesen tika publicēts 2007 Vides pētījumu vēstules, izpētīja valsts mēroga aizsargājamo teritoriju panākumus meža zaudējumu samazināšanā un izmantoja mašīnmācīšanos, lai atklātu dažus faktorus, kas veicina efektivitātes atšķirības.
“Aizsargājamās teritorijas ir galvenais aizsardzības līdzeklis, kas nepieciešams, lai apturētu bioloģiskās daudzveidības un biotopu zaudēšanas plūdus visā zemē,” sacīja pirmais autors, doktors Paidals Šahs, Okinavas Zinātnes un tehnoloģijas institūta (OIST) pētnieks. Specializējas ekonomikas teorijas pielietošanā saglabāšanā.
Viņa piebilda: “Zinātnieki aicina līdz 2030. gadam aizsargāt 30% zemes un okeānu. Bet, kad aizvien vairāk zemes tiek aizsargāta, arvien svarīgāk ir izmērīt katras aizsargājamās teritorijas veikumu, lai politikas veidotāji varētu pamatotāki lēmumi par turpmākajiem saglabāšanas centieniem. “
Pētījumam pētnieku grupa izmantoja satelīta datus meža segumam laikā no 2000. līdz 2012. gadam, koncentrējoties uz aizsargājamām teritorijām, kas izveidotas šajā laika posmā. Valstis, kas nenodrošināja pietiekami lielu platību aizsardzībai, tika izņemtas no analīzes.
Analīzē palikušajām 81 valstīm aizsargā 3,2 miljoni kvadrātkilometru zemes. Pēc tam pētnieku grupa novērtēja šo aizsargājamo teritoriju efektivitāti, salīdzinot meža seguma izmaiņas starp statistiski saskaņotajām aizsargātajām un neaizsargātajām teritorijām. Zemes platības tika saskaņotas, izmantojot plašu faktoru loku, kas tika uzskatīts par nozīmīgu mežu izciršanas prognozētāju, tostarp attālumu līdz pilsētām, augstumu virs jūras līmeņa un zemes slīpumu.
“Mērķis bija mēģināt saprast, cik liela mežu izciršana būtu notikusi alternatīvā scenārijā – ja kāda teritorija nebūtu aizsargāta,” paskaidroja doktors Šahs.
Pētnieki atklāja, ka laika posmā no 2000. līdz 2012. gadam jaunizveidotajās aizsargājamās teritorijās kopumā tika zaudēti aptuveni 34 000 kvadrātkilometri meža – platība, kas pārsniedz Beļģijas lielumu. Tomēr viņi lēsa, ka, ja šīs aizsargājamās teritorijas netiks izveidotas, papildus tiks zaudēti 86 062 kvadrātkilometri meža. Tas nozīmēja, ka tika noņemta aptuveni 120 000 kvadrātkilometru liela zemes platība – Ziemeļkorejas lielumā.
“Tas nozīmē, ka aizsargājamās teritorijas kopumā ir samazinājušas mežu izciršanu par 72%, kas ir labas ziņas,” sacīja doktors Šahs. “Bet, kad jūs sākat sadalīt datus pa valstīm, rezultāti ir vairāk sajaukti.”
Zinātnieki ir atklājuši, ka dažu valstu aizsargājamās teritorijas darbojas daudz labāk nekā citas valstis to teritorijā. Dienvidāfrika, Kambodža, Latvija, Gvatemala, Urugvaja, Brazīlija un Jaunzēlande bija reģionu priekšgalā attiecīgi Āfrikā, Āzijā, Eiropā, Ziemeļamerikā, Dienvidamerikā un Okeānijā.
Pētnieku grupa lēsa, ka, ja visu pārējo valstu PA būtu tikpat veiksmīgi kā valsts ar vislabāko sniegumu savā reģionā, tiktu ietaupīti papildu 33 020 kvadrātkilometri meža, kas samazinātu mežu izciršanu jaunizveidotajās aizsargājamās teritorijās tikai līdz aptuveni 1000 kvadrātkilometriem.
“Katra reģiona valstis cīnās pret līdzīgiem galvenajiem mežu izciršanas virzītājiem, piemēram, mežizstrādi vai kūlas ugunsgrēkiem, tāpēc teorētiski katrai valstij ir potenciāls darīt tikpat labi,” sacīja doktors Šahs. “Bet mēs redzam šīs milzīgās atšķirības to aizsargājamo teritoriju efektivitātē. Tāpēc, protams, mēs pēc tam vēlamies saprast pamatā esošos faktorus.”
Viens no galvenajiem faktoriem, kas tika atzīts par atkarīgu no aizsargājamo teritoriju stingrības. Ierobežojumu kategorijas ir balstītas uz cilvēku darbības pakāpi vai uz zemes atļauto dabas resursu izmantošanu. Lielākajā daļā valstu stingrākas PA bija efektīvākas nekā mazāk stingras PA.
Pēc tam pētnieki apkopoja datus par katras valsts demogrāfiju, lauksaimniecību, ekonomiku un politiku mašīnmācīšanās algoritmā, kurā pēc tam tika identificēti faktori, kas visvairāk saistīti ar valsts aizsargājamo teritoriju tīkla efektivitāti.
Valstis ar augstāku ekonomiskās izaugsmes līmeni ir saistītas ar augstāku aizsargājamo teritoriju efektivitātes līmeni.
Tikmēr valstīs ar augstāku lauksaimnieciskās darbības līmeni aizsargājamās teritorijas parasti ir mazāk efektīvas, īpaši valstīs ar zemāku apsaimniekošanas kvalitāti un lauku iedzīvotāju skaita pieaugumu.
“Tas bija gaidāms, jo lauksaimniecība un mežu izciršana bieži iet roku rokā,” paskaidroja doktors Šahs. “Zeme ir ierobežots resurss, tāpēc valstīs ar augstu lauksaimniecisko aktivitāti var būt ievērojams spiediens uz mežu izciršanu aizsargājamās teritorijās valstīs, kurās trūkst pienācīgas apsaimniekošanas.”
Tomēr pētnieki uzsvēra, ka ir vajadzīgi padziļināti pētījumi katrā valstī atsevišķi, lai apstiprinātu šo asociāciju cēloņus.
“Kā globāla analīze šis pētījums ļauj mums noteikt, kurām valstīm klājas labi un kurām – mazāk,” sacīja doktors Šahs. “Pēc tam mēs varam veikt mērķtiecīgākus pētījumus šajās valstīs, lai palīdzētu atbalstīt efektīvākas saglabāšanas stratēģijas.”
