Top News

Entonijs Braksons pēta Latviju Skaņu mežā

2 gadiem ago
Read Time: 5 minutes
by Hale Hodgson
Leave a comment

Autors Bils MeijersEs2021. gada 19. oktobris

bilde — Skaņu Meža laikā Latvijā divus mūzikas vakarus vadīja Entonijs Brakstons.

(Foto: Arnis Kalniņš)

Entonijs Brakstons savulaik rakstniekam Greiemam Lokam teica, ka viņš nav tik ieinteresēts spēlēt vienu labu ballīti, kā izveidot “darba grupu, kas kļūst par viņa realitāti”. Piecdesmit trīs gadus pēc pirmā albuma izdošanas 76 gadus vecais komponists, improvizators, vairāku niedru skolotājs un diriģents ir labi piepildījis šo mērķi. Viņa 304 albumu izlaidumi pēta daudzas metodikas.

Neviens izpildījums nesniedz pilnīgu pārskatu par Braksona līdzekļiem un prioritātēm. Varbūt, to atzīstot, festivāls Skaņu Mežs Rīgā, Latvijā, nesen prezentēja Braxton mūziku divās pilnīgi atšķirīgās vietās.

Skaņu Mežs kopš 2003. gada katru gadu nodrošina novatorisku mūziku no neskaitāmiem žanriem. Tā ir daļa no SHAPE, Eiropas festivālu apvienības, kas piedāvā daudznozaru aktus. Šogad programmā, kurā divu nedēļu laikā bija iekļautas 20 grupas, vairāki mākslinieki iepazīstināja ar radikālu elektroniskās popmūzikas pārdomu veidošanu. Jo īpaši Berlīnē dzīvojošais Angolas mūziķis Nizar izraisīja pilsoņu kara šausmas, iekļaujot skaņu mainošu vokālu un draudīgus paraugus izcilās sintētiskās melodijās un smagās basa gropēs. Džons Vīss, elektroakustiskais komponists no Klīvlendas, ir apvienojis elektriskās, instrumentālās un taustes skaņas vienotā, bez stāstījuma klausīšanās pieredzē. Sanfrancisko evchens izmantoja griezējinstrumentus, palielinātu lentzāģa asmeni un neierobežotu fizisko klātbūtni, lai radītu troksni ar muzikālu dinamismu un briesmu sajūtu.

Brakstons pirmo reizi ir ieviesis modālas pieejas “oriģinālo izpildījumu” ar nosaukumu Lorraine, kas apvieno datorizētu vidi brīvai improvizācijai Diamond Curtain Wall Music ar savu unikālo kompozīcijas pieeju, kas prasa izpildītājiem pieņemt lēmumus par daļu no rādītāji, kurus viņi seko, lai pārvietotos pa gabaliem. Spēlētāji noteikti pāršķīra lappuses ar niknu ātrumu, spēlējot garus, neatkārtotus varoņus, kuri periodiski tika pīti cieši mezglotos veidojumos, pēc tam tika novietoti, lai zīmētu atsevišķus, bet papildinošus līnijas un faktūras pētījumus uz svārstīga stikla datora fona. Akordeonists un vokālists Ādams Matloks iekārtoja Noh teātra orķestra un skaņas faktūras, savukārt pūtēju mūziķe Susana Santos Silva izmantoja krāsu ēnojumu un melodisko iztēli, lai veicinātu drosmes un ievainojamības dimensijas. Braksons diriģēja grupu ar roku žestiem, spēlējot alta, soprāna un soprāna saksofonus ar vienādu plūstamību, vienā teikumā pārvēršoties no vēsiem, kraukšķīgiem toņiem līdz trakulīgām rūcošām skaņām.

Nākamajā naktī Džeka kvarteta izrāde “Kompozīcija 17” (1971) atklāja Braksona ilgstošo un tekošo meistarību klasiskajā divdesmitā gadsimta avangarda valodā. Tas pilnīgi dabiski iekļaujas programmā, kurā iekļautas arī nelielas Giorgi Ligetti, Iannis Ksinakis, John Zorn un 14. gadsimta franču komponista Rodricus fragmentu izrādes. Džeks, rīkojoties ar Braxton gabalu, uzsvēra tā ārkārtējo dinamiku un bagātīgo harmoniju; Tā tika uzklausīta tajā pašā nedēļas nogalē kā komponista jaunākā mūzika, un tā apstiprināja viņa izaicinošā redzējuma noturību.

Festivālā viesojās vēl trīs mākslinieki, kuru mūzika daļēji radās no improvizācijas līdzekļiem. Alvins Kurrans ir 82 gadus vecs amerikāņu komponists un multiinstrumentālists, kurš galvenokārt dzīvo Romā kopš 1960. gadiem. Tur kā grupas Musica Elettronica Viva dalībnieks viņš bija agrīnais pionieris brīvajā elektroakustiskajā improvizācijā. Kā komponists viņš savāktās skaņas pārveidoja par muzikālu materiālu un ūdensceļus par koncertu vietām. Skaņu Mežos viņš pārmaiņus izmanto MIDI tastatūru un flīģeli, izmantojot pirmo, lai orķestrētu reibinošu skaņu masīvu, miglu, ruletes bumbiņas un smagā metāla paraugus. Noslēguma daļā viņš gāja ceļu no raga līdzīgām tēmām līdz melodijām, kuras, iespējams, pirmo reizi spēlēja kā jauns mūziķis deju kolektīvos, kā rezultātā tika nolasīts skaņdarbs “Kā laiks iet”.

GUO, angļu multiinstrumentālista Daniela Blumberga un saksofonista Seimūra Raita dueta kolektīvais fons ietver Holivudas filmu ierakstīšanu un Koltreina asistenta Ahmeda Abdula Malika skaņdarbu interpretāciju un brīvo improvizāciju. Viņi savu vārdu ieguvuši no ķīniešu vārda, kas nozīmē metāla vārīšanas katlu, un viņu mūzika ietver skaņu un domu izšķīdināšanu izkropļojumu katlā. Blumbergs dziedāja melodiju gabalus, ko viņa priekšgājēji, kuri pirms gadsimta emigrēja no Baltijas reģiona, iespējams, bija dziedājuši Rīgas ielās. Raits atbildēja garā, vājā tonī. Viņi šos elementus pārvērš kavēšanās efektu un pastiprinātāju sērijā, pārvēršot tos par skaņas izolācijas sienu.

Džūlija Redija ir Austrālijas ģitāriste, kas dzīvo Berlīnē, kur bieži uzstājas improvizācijas grupās. Bet viņas mūzikā atklātas dziesmas tiek izmantotas kā platformas, lai izpētītu berzes un saskaņošanas vietas starp skaņošanas sistēmām. Kamēr viņas automātiski noskaņotā balss bija precīzā un vienmērīgā noskaņojumā, viņas 12-akordu balss, kuru viņa noregulēja atlases laikā, bija tikai tonī. Viņas spožās vokālās rezonanses efekts, kas griežas ap elektroniskā procesora vokālu, bija pārsteidzošs. DB