Vēl 1999. gadā tika uzdots šis slavenais jautājums: “Kāda ir sajūta būt Džonam Malkovičam?” Ja es jums uzdotu to pašu jautājumu tagad, pēc 24 gadiem, ko jūs teiktu?
Es teiktu, ka man ir bijusi ļoti laimīga raganu dzīve.
Jūsu dzīvē noteikti ir bijis smags darbs un daži patiešām smagi periodi.
Jā, bet kopumā man dzīvē ir neticami paveicies. Un, protams, es smagi strādāju, bet tāpat arī daudzi cilvēki. Bez tam, kā visi cilvēki dzīvē piedzīvo, ja viņi nodzīvo līdz noteiktam vecumam, jūs zaudējat daudz cilvēku, kurus mīlat un esat tuvu. Bet, kā Bekets teica: “Tu esi uz zemes, pret to nav zāļu.”
Jūsu skatuves partnere šeit ir Ingeborga Dapkūnaitė. Interesanti, ka atradi kādu no Lietuvas. Kā jūs kļuvāt par draugiem?
Endžija ir mana vecākā un tuvākā kolēģe. Es domāju, ka mēs iepazināmies 1991. gada beigās. Es veidoju izrādi vispirms Steppenwolf teātrī Čikāgā un pēc tam Vestendā, ko sauca par “Mēles paslīdēšanu”. Es meklēju četras sievietes, kuras runā angliski kā otro vai trešo valodu. Viņa bija dzirdējusi par Endžiju un ieradās uz izrādes noklausīšanos. Viņa spēlēja lugu, un kopš tā laika mēs esam strādājuši kopā. Es domāju, ka šī, iespējams, ir mūsu devītā sadarbība. Mēs gadiem ilgi esam veidojuši filmas, lugas, operas, modes filmas, visādas lietas.
Vai jums ir kāda lieta par dialektiem? Šajā komēdijā “Džonijs angļu valoda” jums ir šis apbrīnojamais franču akcents. Mets Deimons stāsta arī par to, kā vienā no ainām viņa pēkšņi ierunājusies ar krievu akcentu (“Rounders” – red.).
Tas ir kaut kas, pie kā es smagi strādāju. Man patīk klausīties dialektus. Smieklīgi, ka dažreiz šķiet, ka cilvēki patiešām traucē, ja cilvēki runā ar noteiktu akcentu. Esmu uzņēmis daudzas lugas, filmas, operas un kas jums ir, kur cilvēki runā angliski vai franciski ar akcentu, bet man tas vienmēr patīk. Es domāju, ka tas summējas.
Jūs minējāt teātri, teātri, filmas un seriālus. Tā ir liela lomu dažādība. Vai vispirms sevi uzskatāt par teātra aktieri?
Jā. Vispirms teātra aktieris un režisors. Es būtībā sāku režisēt tajā pašā laikā, kad sāku darboties. Steppenwolf teātrī, kur es sāku profesionāli, es, iespējams, vadīju vairāk nekā patiesībā.
Vai jūsu pirmā izvēle uzreiz bija kļūt par aktieri? Vismaz Eiropā šķiet, ka katrs jaunietis vēlas būt futbolists vai aktieris.
Nē, es gribēju būt beisbola spēlētājs.
Es uzaugu Ilinoisā un 90. gadu sākumā dzīvoju kā bēglis Talsā. Neviens (tur) neko nezināja par Igauniju, izņemot šo smieklīgo filmu “Encino Man”, kurā acīmredzot bija kāds no Igaunijas. Tātad, cik daudz jūs zinājāt par Igaunijas izaugsmi?
Nedaudz. Tas nav kaut kas tāds, par ko jūs daudz zināt. Es nekad neesmu bijis Igaunijā un nerimstoši ceļoju. Es strādāju Lietuvā un strādāju Latvijā pagājušajā gadā ar Ingeborgu. Šogad atkal tur strādāšu.
Ziniet, Amerika ir liela vieta, un, manuprāt, tas nav nekas neparasts, ka vispār nav daudz zināšanu par pārējo pasauli. Taču, manuprāt, tas ir nedaudz mainījies līdz ar interneta parādīšanos, jo ir daudz vieglāk kaut ko meklēt un vismaz mazliet uzzināt par vietu. Esmu strādājis visā Igaunijā, bet nekad Igaunijā.
Tātad, es ceru, ka jūs varat apskatīt mūsu vecpilsētu utt.
ES ceru. Mūsu režisoram ir liels mēģinājums, redzēsim.
Domāju, ka pasaule ir tava skatuve un tu vari izvēlēties, kurp doties ar savu slavu, pieredzi un karjeru un izvēlēties braukt uz Igauniju vai Latviju? Tās ir nezināmas vietas, kas tad jūs šeit atved?
Kāpēc ne? Es domāju, ka šeit ir diezgan inteliģenti fani. Es neskatos uz pasauli tā, es esmu vairāk ziņkārīgs. Esmu spēlējis Serbijas labības laukos, Izraēlas viesnīcu vestibilos.
Mani audzināja tā, lai būtu ziņkārīgs par pasauli un nebaidos no tās un nedomāju par to kā par kaut ko nošķirtu no manis. Es domāju, ka cilvēki, manuprāt, visur ir vienādi. Kāpēc gan ne?
Mēs noteikti vēlētos, lai jūs šeit ierastos. Vai ir kādas konkrētas lomas, kuras tu vēlētos spēlēt un kuras tev vēl nav bijusi iespēja? Vai jūs dažus noraidījāt?
Jā, es noraidīju dažas lietas. Bet, kā es vienmēr saku, kad es kaut ko nepiekrītu un kāds cits to dara, es vienmēr esmu ļoti priecīgs redzēt, ko viņi dara, un priecājos par viņu, ja tas darbojas. Es domāju, ka ar laiku karalis Ludvigs būtu uzņēmis interesantu filmu. Man vienmēr ir patikusi ideja par traku amerikāņu uzņēmēju Hovardu Hjūzu.
Ikviens var būt interesants personāžs, ja jūs par viņu pietiekami zināt. Uzmanīgākais, klusākais un noslēpumainākais cilvēks var būt brīnišķīgs. Kāds, kurš teorētiski ir tik garlaicīgs, var būt foršs.
Pirmā filma, ko producēju un izstrādāju, saucās “Nejaušais tūrists” un šis varonis [in it]No amerikāņu rakstnieces Annas Taileres romāna.
Ceļojumu grāmatu grāmatas. gribētos teikt, [things like], “Paskatieties uz tiem ēku kupoliem. Ak, Tallina ir tik garlaicīga, jo tāds ir mans skatījums.” Viss viņu garlaiko, biedē vai varbūt padara nervozu.
Filmā viņu atveidoja izcilais amerikāņu aktieris Viljams Hērts. Man viņš bija pārsteidzošs raksturs. Man likās, ka visas lietas, ko viņš uzskatīja par garlaicīgām, bija trakas. Bet šajā pasaulē ir visdažādākie cilvēki, kuri domā visādi, pamatojoties uz savu pieredzi, audzināšanu un izglītību. Pamatojoties uz viņu bailēm, bažām, vēlmēm un vajadzībām. Tāpēc jebkurš varonis var būt interesants.
Vai jūs baidāties, ka daži paliks pie jums, piemēram, Rouns Atkinsons ar Bīna kungu? Viņa spēlēja sliktos puišus ar daudziem sliktajiem puišiem, sliktajiem puišiem un trakiem cilvēkiem.
Nē, tie īsti nešķiet tādi. Esmu darījis visādas lietas, komēdijas, drāmas, diezgan nopietnas lietas. Ļoti puiciskas lietas, asa sižeta filmas. Es spēlēju Francijas karali, Anglijas karali. Jūs esat spēlējis Gustavu Klimtu, esat spēlējis komiķus un burvjus. Par to pārāk neuztraucieties.
Kurš ir tavs mīļākais aktieris, kurš tevi atveidos filmā par tavu dzīvi?
Man patīk daudzi aktieri. Cerams, ka viņi visi ir pietiekami gudri, lai to noraidītu.
Šī luga, ko jūs skatāties Tallinā, Kokvilnas lauku vientulībā, vai varat sniegt mums padomus, ko meklēt, kad mēs to apskatīsim?
Padomu par to nesniegšu, jo katrs cilvēks, skatītāju biedrs, skatās, ko grib, jeb kā teica Pols Saimons: “Cilvēks dzird to, ko grib dzirdēt, bet pārējo ignorē.”
Bernārs Marī Koltē ir franču rakstnieks un mūziķis. Manuprāt, šo lugu sākotnēji 90. gados veidoja izcilais franču režisors Patriss Šero un brīnišķīgais franču aktieris Paskāls Gregorijs. Būtībā tas bija tas, ko jūs varētu teikt ļoti rupjā angļu valodā, geju gaļas tirgus veida lieta.
–
Džons Malkovičs piektdien un sestdien (21. un 22. aprīlī) Tallinas koncertzālē Alexela spēlēs filmā “In the Solitude of Cotton Fields” kopā ar lietuviešu aktieri Ingeborgu Dapkūnaiti. Biļetes pieejamas Piletilevi.
Izrādes ir angļu valodā ar parakstiem igauņu valodā.
Atrodiet pilnu Džona Malkoviča intervijas video “Ringvaade” (angļu valodā) šeit. Skatītāji ir brīdināti, ka sākuma montāža, kurā ir klipi no dažām slavenākajām Malkoviča filmām, satur valodu, ko daži var uzskatīt par aizskarošu.
–
Sekojiet ERR jaunumiem Facebook Un Twitter Un nekad nepalaidiet garām atjauninājumus!