beIN intervija | Vēsturnieks: Latvijas Krievijas atbalstītāji Ukrainas karoga pacelšanu uzskata par provokāciju – Baltijas ziņu tīkls

Daži Daugavpils iedzīvotāji kara laikā sludina pilsētas karoga svētumu. Tikmēr daudzi Krievijā pie varas esošie cilvēki izklāsta sagrozītus vēstures faktus, cenšoties attaisnot šausminošos noziegumus, ko viņi pastrādā Ukrainā. Vēstures interpretācijas pastāvēs vienmēr, un ir gandrīz neiespējami sasniegt pilnīgi objektīvu skatījumu. Bet ir fakti, kas parāda, kas ir patiesība un kas nav.

BNN sazinājās ar Latvijas Universitātes muzeja krājuma glabātāju un LU Vēstures un filozofijas koledžu, doktorantu Rūdolfu Rubeni, aktīvo Latvijas Studentu biedrības biedru.

Komentējot Daugavpilī notikušo pēc pilsētas karoga nomaiņas ar Ukrainas karogu, kas bija solidaritātes izpausme ar kara plosīto valsti, vēsturnieks sacīja: “Sabiedrībā ir indivīdi, kuriem šis karogs simbolizē kaut ko pozitīvu un citi. kas tos simbolizē. Savienojiet to ar negatīvu. Tie ir cilvēki, kas simpatizē Krievijai Krievijas un Ukrainas karā. Ja tiek pacelts Krievijas ienaidnieka karogs, viņi to uzskata par Ukrainas atbalstītāju provokāciju.

“Lai kāds būtu Ukrainai, šis karogs un tā pacelšana simbolizē solidaritātes žestu, norādot uz viņu nostāju pret Ukrainu un tās atbalstu visādā ziņā.”

Katrai valstij ir nepieciešams karogs, jo tas simbolizē valsts identitāti

Karogu kā simbolu vēsture ir ļoti sena. Dānijas jeb Dannebrogas karogs tiek uzskatīts par vecāko karogu pasaulē, kas pirmo reizi parādījās Livonijas krusta kara laikā. Karogs ir oficiāls simbols, kas izgatavots no auduma. Tas simbolizē valsti, nāciju, organizāciju, militāru formējumu vai kopienu.

Karogam ir simboliska un praktiska vērtība – agrāk ar to signalizēja, piemēram, armijas pulki pacēla karogus un vicināja tos, lai signalizētu par kustības sākumu.

Arī Latvijai ir savs karogs, ko aizsargā likums. Kāpēc tas ir tik svarīgi? Jo tas ir simbols, kas iemieso tautas kopējo identitāti. Zem karoga vienai idejai vienota tauta, tauta vai cilvēku grupa, saka vēsturnieks.

«Ja paskatāmies uz Ukrainas karogu, tas ir spilgti zils un dzeltens. Pirmo reizi tas tika audzēts 1848. gadā Ļvovā, kas tolaik bija daļa no Ungārijas austrumdaļas. Karogu pacēla patriotiski noskaņotie revolucionāri, lai pierādītu, ka ukraiņi ir politiska nācija. Deviņpadsmitais gadsimts bija nacionālisma laikmets. Tajā laikā liela nozīme bija izglītotiem sabiedrības locekļiem, jo ​​viņi veidoja politiskas tautas.

READ  Latvija no 2023. gada iekasē tūrisma nodevu par katru galvaspilsētā pavadīto nakti

sagrozīta vēsture

“Ir teiciens, ka katrs raksta vēsturi tā, kā viņam der. Politiķi nereti vēsturi pasniedz tādā veidā, kas nāk par labu kādai konkrētai ideoloģijai,” stāsta vēsturnieks. Viņš atzīst, ka vēsture ir zinātne, kurā no politizācijas un ideoloģijas ir grūti izvairīties, jo ikreiz, kad mainās valdība, mainās arī vēstures interpretācijas. Interpretācijas mainās arī paaudzēm.

Svarīgi ir arī paturēt prātā, ka ne tikai tautai ir savs skatījums uz vēsturi, bet arī politiķiem ir savs viedoklis. Politiķi, kas simpatizē citai tautai, cilvēku grupai, var mēģināt pasniegt vēsturi tā, lai tas būtu izdevīgi viņiem un kādai noteiktai sabiedrības grupai. “Tā ir liela problēma,” uzsvēra Robins. Cicerons reiz teica: “Historia ir Magistra Vitae” jeb vēsture ir dzīves skolotājs. “Es tam pilnībā piekrītu. Tie, kas mācās no pagātnes kļūdām, var izvairīties no tām pašām kļūdām tagadnē, nodrošinot labu nākotni. Taču politikā vēsture vienmēr tiek izmantota kā līdzeklis mērķu sasniegšanai. Vēsturnieks saka ka vēlme sasniegt politiskos mērķus var iet uz līdzekļiem Radikāls, piemēram, kara izmantošana.

Kārlis fon Klauzevics reiz teica: “Karš ir politikas turpinājums ar citiem līdzekļiem.” Tā diemžēl ir. »

Vēsturnieks arī stāsta, ka vēsturnieku aprindās turpinās diskusijas, vai pastāv tāda lieta kā 100% objektīva vēsture. «Nē, jo Latvijai, piemēram, gadu gaitā ir bijušas daudz dažādas pilnvaras, tāpēc vēstures gaitas interpretācija nav skaidra. Vēsturnieku mērķis ir aplūkot notikumus no dažādiem skatu punktiem. »

Viņš atzīst, ka tas lielākoties neizdodas 100%, jo vēsturnieka interpretāciju ietekmē viņu dzimums, rase, politiskie uzskati un reliģiskā pārliecība.

“Faktus nevar mainīt, bet jautājums ir par to, kā tie tiek interpretēti. To var interpretēt kā patiesu vai nepatiesu,” uzsver Robins.

Par skatījumu uz vēstures faktiem un to, kā Krievija šobrīd manipulē ar tiem, vēsturnieks saka: “Nav šaubu, ka Krievijai kā imperiālistiskām valstīm ir vēlme atjaunoties kā lielvalsts, kas vienmēr centīsies pierādīt, ka tā ir Kijeva. valsts vai Kijevas Krievzemes mantinieks. Šis apgalvojums neiztur kritiku, jo Kijevas Krievzemes laikā nebija Krievijas. Krievija kā valsts sāka veidoties daudz vēlāk, ap Maskavas Lielhercogistes laiku četrpadsmitā gadsimta vidū.

“Krievija mēģinās izmantot dažādus argumentus, lai pierādītu, ka tā ir Kijevas Krievzemes mantiniece, mēģinot pierādīt, ka Ukraina ir bijusi separātiska Krievijas province kopš deviņpadsmitā gadsimta.”

«Krievijas impērijas laikos to sauca par Malorosiju. Tas ir pilnīgi nepareizi, jo ukraiņu politiskā nācija aizsākās Ļvovā 19. gadsimtā. Un saprata, ka atšķiras no krievu tautas ar savu kultūru, valodu un reliģiju,” skaidro Robins.

READ  Latvijas Radio kora koncerts "Pareizticīgie Ziemassvētki" ir pieejams tiešsaistē

Abas ir slāvu valstis, taču apgalvojums, ka krievu un ukraiņu valoda ir vienāda, neatbilst patiesībai. “Es mācos čehu valodu Kārļa universitātē Prāgā 2017. gadā. Studējot šo valodu, sapratu, ka ukraiņu valodā ir daudz vārdu, kas ir līdzīgi poļu, čehu un slovāku valodām.”

Apvērsums Kremlī?

“Es neesmu pravietis, taču gadiem ilgi ir bijušas runas par iespējamu apvērsumu Kremlī pret Vladimiru Putinu. Par to runā politologi un militārie eksperti. Bet nav jau tā, ka Vladimirs Putins valda viens pats Krievijā (nav hierarhijas ar valdnieku augšā). Krievijā valda Putina režīms, ko veido Putins un viņa klani jeb “sātaniskā oligarhija”. Neatkarīgi no tā, vai Putins tiks gāzts vai nolems pats pamest politiku, viņa vietā stāsies nezināms pēctecis. Tas var būt Putina mantinieks, kurš varētu turpināt viņa darbu. Viņš varētu būt ļoti bīstams cilvēks, kurš var būt mazāk prognozējams nekā Putins. Var būt nestabils pēctecis, kurš var sākt klanu karus, kas var izraisīt pilsoņu karu. Mans zinātniskais vadītājs reiz stāstīja par manu doktora darbu, asoc. profesors. Raimonds Cerūzis: Cilvēki baidās no nezināmā. Pasaule baidās, ka viņi nezina, kāpēc viņš būs Putina pēctecis. Ukrainas aizsardzības eksperts Oleksijs Meļņiks sacīja: “Pat ja Putina vairs nebūs, mēs nevaram būt droši, ka Krievija mainīsies. Taču es vēlos uzsvērt, ka es ceru uz Dievu, ka decentralizācijas procesi Krievijā nesāksies un neizraisīs neparedzamas sekas. ‘

“Kas attiecas uz demokrātijas iespējamību Krievijā, tā vēsturiski nav iespējama. Gadsimtiem ilgi Krieviju pārvaldīja spēcīga roka vai valdnieks, kurš mērķu sasniegšanai izmantoja vardarbīgus līdzekļus. Kā teica britu vēsturnieks Normans Deiviss, Krievijai un tās valdniekiem vienmēr ir bijusi garša pēc jaunu teritoriju iekarošanas. Valsts ieņem papildu teritorijas, lai paplašinātu Maskavas drošības perimetru, lai justos “drošs”. Es teiktu, ka PSRS nostiprināja savas rietumu robežas, paplašinot savu teritoriju, okupējot un anektējot Baltijas valstis, Austrumpoliju un Besarābiju (Moldovu), kā arī Karēliju un Somijas austrumu zemes. Pēc Otrā pasaules kara PSRS izveidoja satelītvalstu tīklu Centrālajā un Austrumeiropā. Taču vēsture mums māca savus plusus: neviena impērija nestāv mūžīgi – agri vai vēlu tā sabruks. Bet kādā veidā? Retorisks jautājums.”

“Jebkurā gadījumā Krievijai ar visām sankcijām ir grūti. Pat Putins izjūt savas politikas sekas – viņš meklē veidus, kā apiet sankcijas. Viens no šiem veidiem ir lūgt “nedraudzīgajām valstīm” maksāt par gāzi Krievijas rubļos, mēģinot tās nostādīt bezpalīdzīgā stāvoklī gāzes trūkuma dēļ. Laiks rādīs, kas notiks tālāk.”

Kādu lomu studenti spēlēja Krievijas un Ukrainas kara laikā?

READ  Covid-19 atkal ir izplatījies Latvijā / raksts

Tā kā Rūdolfs ir arī aktīvs skolēnu mācību uzņēmuma dalībnieks, BNN viņam jautāja, vai skolēnu mācību uzņēmumu nozīme varētu pieaugt.

“Savā ziņā jā. Mēs aktīvi strādājam, lai palīdzētu Ukrainai. Fonda biedri ne tikai ziedo naudu humānajai palīdzībai Ukrainai, bet arī aicina citus fonda biedrus pievienoties Zemessardzei vai Rezerves spēkiem. »

«Ja skatāmies uz Latvijas neatkarības cīņu periodu (1918-1920), tad bija atsevišķa studentu vienība. Šīs vienības kodolu veido skolēnu mācību uzņēmumi Selonja un Talavija. Protams, bija arī Lettonia, Lettgallia un Faternitates Lettica. Viņi arī ietilpa vienībā, kas bija viena no pirmajām latviešu militārajām vienībām, kas ietilpa Kalpaka bataljonā, kuru komandēja pulkvedis Oskars Kalpaks, kurš bija Latvijas Pagaidu valdības bruņoto spēku komandieris, nevis pirmā. Latvijas armijas komandieris. Dāvids Sīmansons bija pirmais Latvijas armijas komandieris.

Rūdolfi uzsver, ka ir laipni gaidīts ikviens studentu organizācijas biedrs, kas motivē stāties Zemessardzē vai profesionālajā militārajā dienestā.

“Mana joma ir akadēmiskā pētniecība, nevis militārais dienests. Nenoliedzu, ka ir tādi ar akadēmisko mentalitāti, kas iestājas Zemessardzē vai profesionālajā dienestā. »

“Lai gan skolēnu mācību uzņēmumi oficiāli ir aicinājuši Latvijas pilsonisko sabiedrību iestāties Zemessardzē, rezervē vai iestāties profesionālajā militārajā dienestā, tā ir katra cilvēka individuāla izvēle, jo atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas Latvijā nav obligātā militārā dienesta.”

Jāpiebilst, ka skolēnu mācību uzņēmumi aktīvi ziedo naudu humanitārajai un militārajai palīdzībai Ukrainai.

Hale Hodgson

"Profesionāls problēmu risinātājs. Smalki burvīgs bekona cienītājs. Gamer. Avid alkohola nerd. Mūzikas taktika."

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Back to top