Jaunākajā Latviešu salidojuma izdevumā Komisija aplūkoja dokumentālistu garīgās veselības vajadzību sarežģīto raksturu no Ukrainas kara perspektīvas.
lr: Ivans Sotkins, Anna Machoch, Romāns Bondarčuks, Rebecca Day (uz ekrāna) un Oldis Sikulis pasākumā (© Gints Ivuskans Photography)
Kad jaunākā versija Baltijas jūras dokumenti Darba kārtībā vienmēr bija gatavošanās debatēm, koncentrējoties uz garīgo veselību. Taču pēc šausmīgajiem notikumiem Ukrainā februārī kļuva skaidrs, kā iepriekšminētā tēma būtu jāietver, un līdz ar to diskusiju “Garīgā veselība dokumentālo filmu veidošanā kara laikā” prezentēja Radošā Eiropa – MEDIA Desk Latvija Latvijā bāzētā salidojuma jaunākā izdevuma laikā.
Pasākumu vadīja Rebekas dienaPašnodarbinātais psihoterapeits, klīniskais vadītājs un dokumentālo filmu producents Filma prātā Lielbritānijā. Es sāku ar dažiem vispārīgiem apsvērumiem par to, cik ļoti dokumentālā pasaule, kas bieži vien ir nepietiekami finansēta, ir pilna ar kaislīgiem filmu veidotājiem. Tāpēc ir svarīgi noteikt personīgās robežas, kas filmu veidotājiem dažkārt var būt grūti. Viņa norādīja, ka šobrīd ir daudz kvalitatīvu datu, kas liecina, ka nozarē dominē depresija, trauksme un empātijas nogurums. Bet, kā esmu pamanījis, daudzi cilvēki, kas atradās telpā, piedzīvoja daudz nopietnākus apstākļus nekā tie, kurus es jau minēju.
Anna Mečukaizpilddirektors Odesas Starptautiskais filmu festivālsViņš minēja, ka pēc sākotnējā Krievijas iebrukuma šoka izbeigšanās daudziem nācies domāt, kā praktiski sadzīvot ar situāciju, kurā viņi saskārās. Pētot Ukrainas filmu industriju, viņi atklāja, ka gandrīz puse no viņiem ir zaudējuši darbu, bet liela daļa arī aizbēguši uz ārzemēm.
Viņš bija viens no tiem, kas palika kā filmu veidotājs Evans SotkinsDukes, kurš filmējās Donbasa reģionā tikai piecas dienas pirms došanās uz Baltijas hercogiem. ir daļa no Bābele 13, dokumentālo filmu veidotāju grupa, kas izveidota 2013. gadā, lai izceltu cīņu par cilvēktiesībām un kontrpropagandu. Runājot par savu garīgo veselību, viņš atzīmēja: “Ziņu lasīšana ir toksiskāka nekā patiesībā redzēt to, kas notiek mums apkārt.” Viņš atzīmēja, ka liela daļa viņa darbu rada emocijas, kuras viņš uzskata par svarīgāku par informācijas apstrādi, it īpaši, mēģinot novērst aizspriedumus un propagandu.
Viņš arī minēja, ka pastāv sarežģītas attiecības starp viņa darbu un viņa garīgo veselību un realitāti, kas griežas ap viņu. Savu dokumentālo filmu veidošanā viņš strādā pirmajās līnijās, sekojot brīvprātīgajiem, iziet praktisku un taktisku apmācību, kā arī skatās daudzas šausminošas ainas. Viņš atzīmēja: “Redzot evakuētos ir sāpīgi. Ir ciemati, kuros nav ūdens, nav tālruņu, un cilvēki baidās, bet viņi nevēlas doties prom. Bet, ja jūs koncentrējaties uz to, ko varat darīt, lai palīdzētu, tas tā nebūs. sāpīgi.”
Karš nes traģēdiju, bet dažiem dokumentālo filmu veidotājiem tas rada arī mērķtiecību, sajūtu, ka haosā kaut kas jādara. “Tas ir laiks, kad katrs meklē savu vietu šajā jaunajā realitātē. Protams, šī realitāte ir šausmīga. Tā ir skumju un traģēdiju upe. Taču tēli šajā upē mirdz kā dimanti.”
Ukrainas dokumentālo filmu veidotājs Romāns Bondarčuks Palīdziet sākt Ukrainas kara arhīvs (Paskaties uz to informatīvais izdevums). Viņš atzīmēja projekta nozīmi cilvēktiesību speciālistiem, izstrādājot gaidāmās lietas, kā arī dokumentālajām filmām. Taču viņš saprata, cik nodevas darbs bija nodarījis viņa kolēģiem, kuriem bija jāskatās video un kadrus, kurus bija grūti izturēt.
Diena minēja, ka ir grūti noteikt prioritāti garīgajai veselībai, ja jūsu subjektu psiholoģiskās vajadzības ir daudz lielākas. Patiešām, pēc jautājuma, vai žurnālistiem pieejamie resursi primāro un sekundāro traumu risināšanai ir pieejami dokumentālo filmu veidotājiem, Sautkins atbildēja: “Nē, jo visa Ukraina ir traumēta. Mums jāgaida sava kārta. Es zinu, ka es būšu traumēts nākotnē. Bet tagad nav īstais laiks. Mačuhs minēja, ka viņi mēģināja kaut ko noorganizēt ar terapeitiem Ukrainā, un – nav pārsteidzoši – visi terapeiti šajā rajonā jau ir aizņemti.
Filmas veidotāji runāja par dažiem saviem pārvarēšanas mehānismiem. Piemēram, Bondarčuks pieminēja savas regulārās Zoom tikšanās ar kolēģiem, savukārt Sautkins izcēla Baltijas dokumentus un forumus, piemēram, viņas solidaritātes sajūtu. Un iespēja atbraukt uz Latviju un redzēt tik daudz Ukrainas karogu ir milzīgs psiholoģisks pacēlums, no viņa viedokļa. Dzīvojot ar visu šo traģēdiju un nenoteiktību, abi režisori domāja par to, kā viņi joprojām cenšas veidot mākslu. Bondarčuks vilcinājās, kā viņš teica: “Māksla ir klusu vietu privilēģija.” Tikmēr Sautkins bija optimistiskāks: “Māksla ir brīvība. Nav noteikumu vai ierobežojumu.”
Visus kara laikus dokumentālajās filmās varat skatīties “garīgo veselību”. šeit.
