Eksperti saka, ka noslēpumains 40 pēdas garš kuģa vraks, kas atrasts Latvijas krastā un datēts ar 200 gadiem, var būt Karaļa kara flotes paliekas.
Latvijas vietējie iedzīvotāji atklāja atklātās atlūzu sijas Daugavgrīvas pludmalē, kas atrodas tikai dažu jūdžu attālumā no galvaspilsētas Rīgas.
Tomēr patiesais atraduma lielums palika slēpts līdz ekskavatoru ierašanās brīdim, kad tika atklāta daļa no atlūzām, kuru garums bija 39 pēdas un platums 13 pēdas.
Lai gan kuģa izcelsme vēl nav noteikta, ir pierādījumi, ka tā korpuss ir pārklāts ar varu – šo tehnoloģiju vispirms izstrādāja Karaliskā jūras kara flote.
Kuģa vecums arī nav zināms, taču tas ir izgatavots no ozola, kas Lielbritānijā līdz 19. gadsimta vidum ir izplatīts kuģu būves materiāls, un vadošie Latvijas mantojuma vadītāji uzskata, ka tas varētu būt 150 līdz 200 gadus vecs.
Latvijas pludmalē atrasts noslēpumains 40 pēdas garš kuģa vraks, kas datēts ar 200 gadiem un varētu būt Karaļa jūras karakuģa paliekas, uzskata eksperti.
Lai atklātu noslēpumaino kuģu, kas izgatavoti no ozola un vara, atliekas, pētniekiem bija jānoņem milzīga smilšu sega 36 pēdas 13 pēdas
Tomēr patiesais atraduma lielums palika slēpts līdz ekskavatoru ierašanās brīdim, kad tika atklāta daļa no atlūzām, kuru garums bija 39 pēdas un platums 13 pēdas.
Latvijas Nacionālā kultūras mantojuma padomes pārstāvis sacīja, ka kokmateriālu ārpusē joprojām atrodas tūkstošiem mazu vara naglu.
Tas norāda, ka kuģis bija pārklāts ar vara plāksnēm, norādot, ka tas bija vai nu karakuģis, vai tālsatiksmes tirdzniecības kuģis, kas veica ļoti garus reisus.
“Iespējams, ka viņa ir kuģojusi ne tikai caur Baltijas un Ziemeļjūru, bet arī citos reisos uz tropiem,” skaidroja pārstāvis.
Briti 1700. gadu beigās sāka iegremdēt kuģu iegremdētās daļas ar varu, tāpēc šis vraks, visticamāk, datēts ar 1800. gadiem.
Paziņojumā viens no bagarētājiem – daļa no Rīgas brīvostas komandas – teica, ka paredz atrast tikai “nelielu koka kuģa daļu”.
Viņi piebilda: “Bet jo dziļāk mēs raktam, jo skaidrāk tas kļūst – atklājums ir daudz lielāks, nekā jebkurš no mums varēja gaidīt.”
Ozols tolaik bija izplatīts materiāls britu kuģu būvē, un 2012. gada Rietumregregonas universitātes pētījumā atklājās, ka līdz 1700. gadu beigām Karaliskā jūras kara flote pasūtīja 50 000 tonnu ozola gadā.
Tā bija ievērojama daļa no 218 000 tonnām, ko izmanto Apvienotajā Karalistē katru gadu, un no Baltijas tika importēti vairāk nekā 1000 “garu un taisnu mastu”, jo vietējie kokmateriāli nebija pietiekami augsti vai taisni.
Tajā pašā laikā vienas līnijas kuģim būvniecībai bija nepieciešami gandrīz 4000 nobriedušu ozolu zāģmateriāli.
Latvijas vietējie iedzīvotāji atklāja atklātās atlūzu sijas Daugavgrīvas pludmalē, kas atrodas tikai dažu jūdžu attālumā no galvaspilsētas Rīgas.
Lai atklātu noslēpumainā vara ozola kuģa ievērojamās atliekas, pētniekiem bija jānoņem masīva smilšu sega 36 pēdas 13 pēdas.
“Mēs sapratām, ka tas vēl nav viss – varbūt guļam zem smiltīm, varbūt pat vesels kuģis,” sacīja racējs.
Vara plāksnes, kas aizsargāja pret kuģu tārpiem un sālsūdens korozīvo iedarbību, jau sen ir noņemtas, taču atlieku fotogrāfijas liecina, ka to koka sijas ir “ievērojami labi saglabājušās”.
Latvijas Nacionālā kultūras mantojuma padomes pārstāvis sacīja, ka kokmateriālu ārpusē joprojām atrodas tūkstošiem mazu vara naglu.
Tas norāda, ka kuģis bija pārklāts ar vara plāksnēm, kas liek domāt, ka tas bija vai nu karakuģis, vai tālsatiksmes tirdzniecības kuģis, kas veica ļoti garus reisus.
Lai nodrošinātu vraka pastāvīgu saglabāšanu, tas tagad ir pārapbedīts, gaidot lēmumu par tā nākotni.
Arheologs Jānis Minerts paskaidroja: “Atrast tik lielu kuģa avārijas gabalu piekrastē ir rets notikums, un to saglabāt nākamajām paaudzēm un parādīt ir grūts uzdevums. Sliktākais ir to darīt neapdomīgi.
Tikmēr vraks ir klasificēts kā jaunatklāts kultūras piemineklis, kas ļauj turpināt pētīt tā izcelsmi. Drīz tas tiks izpētīts arī ar zemes radaru, lai atklātu tā patieso izmēru.
