Naivais pusaudzis ir pilngadīgs starp Pirmā pasaules kara Austrumu frontes slaktiņu šajā impulsīvajā Aleksandra Grīna 1934. gada patriotiskās klasikas “Dvēseļu putenis” adaptācijā. Izmantojot iepriekšējās dokumentālās filmas Dzintars Dreibergs muskuļaino virzienu, atmosfēras kinematogrāfiju un rūpīgu uzmanību perioda detaļām, šim stāstam par latviešu strēlniekiem, kas vispirms cīnījās par Krievijas impērijas armiju pret iebrucējiem vācu spēkiem, bet pēc tam par neatkarīgu Latviju, vajadzētu uzrunāt Pirmā pasaules kara entuziastus un entuziastus. Sema Mendesa filma “1917”. Kaut arī ne visai tajā pašā līgā kā Liviu Ciule pakaramo mežs vai Stenlija Kubrika “Slavas ceļi”, Oskara Latvija prezentācija – kas uzstādīja rekordus savas valsts kasē – satur spēcīgu vēstījumu par kara bezjēdzību. …
Pēc tam, kad vācu spēki ģimenes saimniecībā nogalināja viņa māti, Artūra 17 gadus vecais skolnieks (pirmais dabiskais aktieris Oto Brantevics, kurš burtiski aug daļā) un viņa vecākais tēvs (Mārtiņš Vilsons) ir asi – nošaujot bijušo seržantu, brīvprātīgi cara armijā atradās latviešu strēlnieku vienība. Artūrs ar cieņu vēro, kā tēvs kļūst par seržantu, apmāca jauniesauktos un vēlāk par snaiperiem izvēlas vairākus ienaidnieka karavīrus.
Sākotnēji Artūram trūkst tēva un vecākā brāļa Edgara (Raimonda Celma), kurš ir virsnieks, cīņas vitalitātes. Viņa pirmā nogalināšana notiek vācu tranšejā, kur viņš uzbrūk apmēram sava vecuma nobijušam jaunietim. Kad Artūrs atkal un atkal iespiež savu asmeni zēna ķermenī, viņa aizvērtās acis un asiņojošā ienaidnieka attēls sāka vajāt viņa sapņus.
Atkārtoti teicis, ka “karavīram nevajadzētu domāt”, Artūrs sāk paļauties uz aklu instinktu, un komandieris kliedz “Uz priekšu” un “Mosties, tu esi Latvija”, piedaloties dažās sliktākajās kara kaujās, ieskaitot gāzes uzbrukumus. Viņš zaudēja savu tēvu Nāves salas Blitzkind kara laikā 1916. gadā un brāli nāvējošo Ziemassvētku sadursmju laikā, kas bija daļa no ledainas ziemas liesmas kopā ar negribīgiem sibīriešiem, kuri nespēja atbalstīt latviešus pēc vācu nocietinājumu sagrābšanas.
Helmers Dreibergs visus notikumus uzmanīgi fokusē no Artūra perspektīvas. Ar viņa acīm mēs redzam dubļaino tranšeju šaurās robežas, pilnas ar žurkām un sērojošiem cilvēkiem; Miglaini meži naktī, jo virzošie spēki var viegli uzsist to aizsegu, izšaujot ienaidnieka javas; Sniegoti lauki, pa kuriem karavīri rāpjas baltos maskētos mēteļos; Pārpildītajā slimnīcā Artūrs atgūstas no kakla brūces, kas likts valkāt sāpīgu metāla stiprinājumu, kas līdzīgs spīdzināšanas ierīcei. Un, protams, lielo biedru skaitu, kas iekrita vērā, ienaidnieka artilērija un asiņainās ķermeņa daļas visur nopūtīja gabalos.
Latvijas karavīrus, sašutumu par krievu komandieru izturēšanos pret lielgabala lodi, iedvesmoja revolūcijas Krievijā un Vācijā. Viņi alkst cīnīties par savu nacionālo brīvību, taču Krievijas armija viņus neatbrīvos no lojalitātes zvēresta. Viens no filmas sirdi plosošākajiem mirkļiem ir tad, kad Artūrs ir spiests dienēt nāvessoda izpildes komandā ar acīm, kas vērsti uz vienu no tuvākajiem pavadoņiem, latviešu nacionālistu.
Dreberga un viņa bijušā profesora Borisa Frumina rakstītais scenārijs aptver 1915. – 2121. Gadu un parāda latviešu karavīrus, kas cīnās ar dažādiem ienaidniekiem, kā rezultātā tiek izveidota neatkarīgā Latvijas Republika. Tajā laikā konfliktu dēļ tika zaudēta puse valsts iedzīvotāju. Bet Latvijas sarežģītā un sāpīgā divdesmitā gadsimta sākuma vēsture Rietumos ir maz zināma, un amerikāņu skatītājiem var rasties grūtības saprast noteiktus notikumus, neizlasot noteiktu fonu.
Varbūt viena no filmas pārsteidzošākajām ainām ir 1919. gada C 19sis kauja, kurā piedalījās nepilngadīgi studenti, Krievijas armijas dezertieri un bēgļi. Šeit Artūrs iegūst varoņa statusu, mierīgi ieejot frontes līnijā tranšejā un novirzot pārbijusies, nepieredzējušus zēnus “šaut, šaut, pārlādēt”.
Slēpts tehnoloģiju komplekts var stāties pretī Holivudas iestudējumiem, savukārt komponistes Lolitas Reitmanes (Emmy balvas ieguvēja par “Betmenu tālāk”) simfoniskais partitūra piedāvā operatora Valdes Silmens episko versiju. Perioda portreti pēdējos kredītos parāda filmas veidotāju interesi par vēsturiskām detaļām. Aleksandrs Grīns, kura romāns tika modificēts (Padomju Savienībā aizliegts), vairākus gadus pavadīja kā latviešu bruņots.
