Linas Jegelevičus par BNN
Pastaigājoties pa sulīgo zaļumu un priežu smaržu, kas plūst no Palangas, dārgakmeņu kūrorts Lietuvā Baltijas jūras piekrastē nākamnedēļ svin 100. dzimšanas dienu.Jā Viņas atgriešanās Lietuvā gadadienā maz cilvēku zina, ka tikai pirms gadsimta pilsēta bija iesaistīta lielā strīdā starp Lietuvu un Latviju, kuras abas tikko bija iekāpušas un abas apgalvoja, ka Palanga ir viņu.
“Strīds starp abām valstīm radās, izstrādājot to 1918. gada neatkarības likumus. Lietuvas, kas parakstīja 1918. gada Neatkarības deklarācijas deklarāciju, aizmirsa likumam pievienot pielikumu, parakstot, precizējot valsts robežas. Tikmēr latvieši to arī darīja, norādot, ka Palanga un apdzīvota vieta netālu no Palangas ir Latvijas daļa, tāpēc domstarpības bija skaidras, ”BNN sacīja lietuviešu vēsturnieks, pētījumu“ Palangas vēsture ”autors Vigantas Variķis.
Lai atrisinātu strīdu, 1920. gada novembrī Latvijas un Lietuvas valdības uzaicināja žūriju, kuras uzdevums bija atrisināt abu strīdu, vadīt Džeimsu Jūnu Simpsonu, Dabas zinātņu profesoru Jaunajā koledžā, Edinburgā un Trīsvienības koledžā Glāzgovā. Jaunās neatkarīgās valstis. Izskatījis visus dokumentus, ko štati viņam iesniedza, un 1921. gada maijā atgriezies Edinburgā, Simpsons apkopoja ziņojumu ar saviem secinājumiem ar Skotijas Karalisko Ģeogrāfijas biedrību, kuras aktīvs loceklis viņš bija.
Balsojums par Palangas nākotni žūrijā patiešām satrauca: Simpsona balsojums bija kritisks, un zinātnieks paziņoja, ka Palangai vajadzētu būt Lietuvas daļai. Latvija kontrolēja Palangu no Pirmā pasaules kara līdz 1921. gada 30. martam, kad Latvija nodeva kūrortpilsētu Lietuvas spēkiem.
Vai viss stāsts par Palangas atgriešanos Lietuvā neizklausās pēc mazliet sakritības?
“Nu, es droši vien neizmantotu šo precīzo vārdu, bet esmu pārliecināts, ka maz ir dzirdējis, ka Simpsons 20. gados ieteica veikt Palangas iedzīvotāju aptauju un jautāja sev, vai viņi redz savu nākotni ar Latviju vai Lietuvu. Bet abas valstis noraidīja priekšlikumu un nolēma pašas kārtot lietas. Ja aptauja būtu veikta, nangas rezultāti un liktenis būtu atšķirīgi.» Variķis norādīja.
Lasiet arī: Latvija plāno drīz atjaunot tranzītu un lidojumus uz un no trešām valstīm
Viņš saka, ka trīs Baltijas valstu, Latvijas, Lietuvas un Igaunijas attiecības tajā laikā bija saspringtas. Idejai piekrīt ne tikai daži citi vēsturnieki, bet viņi arī piemin “vecākā brāļa sindromu”», Kurš arī spēlēja lomu, kad Latvija nodeva Palangu Lietuvai.
1919. gadā, kad no Krievijas atdalījās trīs jaunu valstu – Latvijas, Lietuvas un Igaunijas – ciešā savienība, šķita pašsaprotama, jaunajām valstīm bija vajadzīgas drošas robežas un sabiedrotie. Tomēr tajā pašā laikā katrai no jaunajām valstīm bija arī savas pragmatiskas vietējās intereses, kas radīja bīstamas plaisas to sākotnējā vienotībā.
Latvijas un Lietuvas attiecībās 1920. gadā lielākais klupšanas akmens bija jautājums par Latvijas pozīciju konfliktā starp Lietuvu un Poliju. Latvijas lēmumu sarežģīja vairāki apsvērumi, no kuriem svarīgākie bija nesenās cīņas par brīvību: Latvija, kuras armija ar Polijas armijas atbalstu 1920. gada janvārī cīnījās ar Sarkano armiju un atbrīvoja Latgalu, pēkšņi nespēja pagriezt muguru. Līdz pēdējam sabiedrotajam.
Citas ieinteresētās valstis nevilcinājās izmantot šīs aizdomas par Latvijas nostāju.Piemērs ir Vācijas radio ziņas par slepeno līgumu starp Latviju un Poliju, kas norādīja uz Lietuvas sašķeltību. Šajā gadījumā, kad 1920. gada septembra sākumā uz Rīgu tika nosūtīta vēstule par Krievijas, Polijas un Padomju Savienības miera sarunu nodošanu, Lietuva pieņēma radikālu lēmumu un sāka masveida Latvijas pilsoņu izraidīšanu no Lietuvas. Atbildot uz to 1920. gada 7. septembrī, Latvijas ārlietu ministrs nosūtīja Lietuvas ārlietu ministram memorandu, brīdinot par iespējamiem Latvijas pretpasākumiem, kā vēstī vēsture.
Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētnieks Uldis Kreslinš, kurš par iepriekšminētajām norisēm ir rakstījis savā grāmatā, saka, ka tieši Latvija spēra pirmos soļus un izrādīja lielāku aktivitāti tuvināšanās virzienā ar Lietuvu .
“Paskaidrojumu var meklēt vairākos apstākļos,” viņš teica. “Attiecību sākumā, 1919./2020. Gadā, Latvijas tuvināšanās ar Lietuvu izvēli vismaz daļēji varēja interpretēt kā draudzību, kad pārējās bija sliktākas: igauņu augstprātība un atsevišķas miera sarunas ar Padomju Krieviju Latviju atvairīja,” viņš paskaidroja. savā pētījumā.
“Vēlāk, 20. gadu pirmajā pusē, Latvijas situācijā varējām atrast aizbildņa vai vecāka brāļa sindromu. Tomēr šajā Latvijas izlasē bija arī kaut kas neloģisks, ko nevar izskaidrot ar praktiskiem apsvērumiem. Šī iracionalitāte visspilgtāk izpaudās Baltijas valstības idejā, kas bija pilnīgi sveša gan Latvijas vēsturei, gan latviešu uztverei, bet atrada atbalstītājus Latvijas sabiedrībā. Iracionalitāte – kopīgu etnisko un vēsturisko sakņu apzināšanās -, iespējams, bija atslēga, lai izskaidrotu Latvijas pieeju Lietuvai 1920. gados, ”paziņoja Kreslenčs.
Voila – 1921. gada 30. martā pēc trīs gadus ilgas Palangas jautājuma apspriešanas Latvijas spēki izstājās no Palangas un ienāca Lietuvas spēki.
“Mēs plānojām lielu festivālu, lai atzīmētu simtoJā Jubileja, bet koronavīrusu pandēmija mūsu plānos radīja postījumus. Visi svētku pasākumi būs virtuāli. 30. martā plkst. 9:00 mēs tiešraidē pārraidīsim masveida Banga karoga pacelšanas ceremoniju. Bet lauvas tiesa svinībās notiks vasarā, kad mēs ceram, ka ceļošanas ierobežojumi tiks atcelti. Mēs plānojam arī uzaicināt Latvijas amatpersonas uz pasākumiem, ”aģentūrai BNN sacīja Palangas novada pašvaldības kultūras nodaļas vadītājs Roberass Trautmanas.
Tuvāk BNN Palangas mērs Šarūnas Vaitkus sacīja, ka Simpsona lēmums ir “patiešām vēsturisks”.». “Lai godinātu viņu, iela Palangā tiek nosaukta viņa vārdā. Kad tas būs pārbūvēts, mēs Simpsonas ielā uzstādīsim pieminekli ar māksliniecisku iezīmi, ”BNN sacīja Vitekos. “Es tiešām nevaru iedomāties Lietuvu bez Palangas. Ja Lietuva būtu pazaudējusi Palangu, tā zaudētu daudz vairāk: plašāku piekļuvi Baltijas jūrai, sniegotu baltu pludmali, priežu mežus, mantojumu un pats galvenais – cilvēkus, no kuriem lielākā daļa bija lietuvieši un kuri šeit dzīvoja gadsimtiem ilgi, ”Vaitkus apgalvoja.
Pēc mēra teiktā, 2011. gadā, kad notika tautas skaitīšana, Palangā bija 152 etniski latviešu izcelsmes iedzīvotāji.
