lietotāju stāsti

Viena diennakts Latgalei

      Šovasar radās iespēja aizbraukt uz Latgales pusi. Droši vien vārdi „viena diennakts Latgalei” izklausās iedomīgi un nenopietni, bet šoreiz tā nebija ne iedomība, ne vieglprātība, diemžēl ieceru realizēšanai man bija tik daudz laika, cik nu bija...Pabūts ir daudz kur, liela daļa Latvijas izbraukāta, bet tieši Latgalē nebiju bijis ļoti sen, ja vien par pabūšanu Latgalē neuzskata braukšanu no Lietuvas caur Daugavpili Rīgas virzienā. Bija man pusotra brīva diena, tāpat arī milzīga vēlēšanās pabūt Latgalē un redzēt pēc iespējas vairāk. Tas bija kā izaicinājums, cik paspēšu apskatīt, nepārvēršot visu par sportu. Prioritāte man vienmēr ir bijusi daba un tā tas bija arī šoreiz. Ātri izplānoju maršrutu, iemetu mašīnā telti, guļammaisu, fotoaparātu un devos ceļā. No Burtniekiem, kas atrodas 20 kilometrus uz ziemeļiem no Valmieras, startēju ap pulksten četriem pēcpusdienā. Galvenais pirmās dienas uzdevums bija nokļūt līdz kādam no daudzajiem zilajiem ezeriem, lai tā krastā uzslietu telti, pārnakšņotu un nākošo dienu pilnībā veltītu dievišķajam, bet daudzu pasaules skrējēju nedaudz piemirstajam zemes nostūrītim ar nosaukumu Latgale.

            Valmierā pieleju pilnu bāku ar benzīnu un tad sākas garš „skrējiens” noskatītajā virzienā. Pats sev cieši nosolos nekur lieki nepiestāt un nekavēties, lai Latgalei paliktu pēc iespējas vairāk laika. Starp Liepu un Bērzu krogu tomēr nespēju nepiestāt kāda lauka malā. Piebremzēju, palaižu garām biezo putekļu mākoni, paņemu savu fotoaparātu un eju fotografēt stārķus. Uzartajā laukā aiz traktora to ir daudz. Tik daudz, ka grūti pat saskaitīt. Turpmāko ceļu gan veicu bez apstājas līdz pat Jēkabpilij. Tur, pārbraucis Daugavu, piestāju, lai veikalā iepirktu kaut ko ēdamu. Pie viena aizstaigāju arī līdz etnogrāfiskajam muzejam „Sēļu sēta”. Vārtiņi gan ir ciet, jo arī vakars jau klāt, tomēr pār žogu paskatīties taču nav liegts.

            Kad izbraucu no Jēkabpils jau ir pāri astoņiem. Saule tuvu rietam, bet pretējā, austrumu pusē, kā brīnumains stabs no zemes mākonī duras varavīksne. Pēc pāris desmit minūtēm klāt arī Līvāni. Nogriežos Preiļu virzienā, jo vēl pa krēslu ceru nokļūt līdz Aglonas apkaimei. Lai arī tīri ģeogrāfiski jau kopš Aiviekstes šķērsošanas esmu Latgalē, tomēr pilnīgai labsajūtai acis, sirds un prāts prasa pēc kāda ezeriņa. Lai arī nedaudz tramīgi domāju par vakara straujo tuvošanos, dažus kilometrus aiz pilsētas atkal apturu automašīnu. Nevaru neizkāpt. Man priekšā neparasti spilgta vēl arvien mākoni stutē tā pati varavīksne. Ļoti labi zinu, ka šis patiešām ir dabas brīnums, par kuru grūti ko prognozēt, kad parādīsies, un kad pazudīs. Reizēm, vēloties noķert arvien labāku skatu, lai to iemūžinātu fotogrāfijā, čiks vien sanāk, jo īstais mirklis jau nemanot garām. Izkāpju no mašīnas, ieelpoju svaigo gaisu, lūkojos uz savu rietam tuvojošās saules staros izgaismoto varavīksni un pēkšņi sajūtu, ka man atvēlētais mirklis baudīt ir sācies.

            Preiļiem izskrienu cauri neapstājies. Citreiz droši vien tā nedarītu, tomēr vakars jau ir pavisam tuvu , bet līdz Aglonai un Rušonam, pie kura ceru uzsliet savu telti un pārnakšņot, vēl kilometri trīsdesmit. Jaunaglonā pēc pabraukāšanās pa ceļu gan uz vienu, gan otru pusi drīz vien saprotu, ka tāpat vien uz ātro nekādu prātīgo vietu šeit ezera krastā neatradīšu, jo kartē viss izskatās skaistāk nekā dabā. Lēnā garā ripinu Dagdas virzienā un esmu pārliecināts, ka kaut mazu pļavas stūrīti pie viena no daudzajiem ezeriņiem taču agri vai vēlu atradīšu. Pabraucu garām kādam stāvlaukumam. Lai arī vieta šķiet diezgan laba, tomēr ceru atrast kaut ko mazliet nostāk no šosejas. Vakars nepielūdzami tumst un es pie Priežmales tomēr griežu mašīnu apkārt, lai dotos atpakaļ uz noskatīto stāvlaukumu, jo citādi varu iedzīvoties absolūtā tumsā un tad tāpat vairs neko neatradīšu. Atstāju mašīnu stāvlaukumā, paņemu telti, guļammaisu un mugursomu un kāpju pa taciņu caur brikšņiem lejā uz ezermalu. Tik daudz kā telts vietai jau nu ir jāatrodas. Pašā ūdens malā piecus reiz piecus metrus liels zemes pleķītis ar zālēs ieaugušu ugunskura vietu patiešām ir. Man neko vairāk nevajag. Vispirms iekuru ugunskuru, tad uzslienu savu naktsmāju, cepu Jēkabpilī veikalā pirktās desas, skatos uz mierīgo ūdens klaju un tāpat vien prātoju par dzīvi. Dvēsele pamazām gūst mieru un piepildījumu.

            Modinātājs mobilajā ir uzlikts uz sešiem, bet tik ilgi gulēt nesanāk. Steigā, no mājām prom taisoties, neesmu paņēmis līdzi gana daudz drēbju, nakts ir drēgna un līdz ar to miegs tāds pašvaks. Rīta agrumā kādu brīdi pusnomodā pa telti savā guļammaisā drebinos un klausos āra trokšņos. Pavisam netālu ezerā ir manāma kāda rosība. Pagulēt vairs nevaru un tādēļ slienos augšā. Izbāzis galvu no telts, sastopos ar biezu miglu, kas nogūlusi pār ezeru. Kaut kur nedaudz pa kreisi dzirdami ūdens šļaksti. Ieskatos un cauri miglai uz ūdens samanu laivu ar vīru, kas vienā mierā pārlūko rīta lomu. Esmu no tiem cilvēkiem, kas mīl vēlu iet gulēt un vēlu celties, ja vien ir tāda iespēja. Šoreiz ir sanācis mazliet savādāk, bet nenožēloju. Šis rīts ir tā vērts! Gan jau izgulēšos, kad būšu mājās.

            Sakravāju savu mantību un sešos no rīta jau esmu ceļā. Klāt arī Aglona. Piestāju. Apkārt klusums un miers, bet mākoņi virs bazilikas tādi, kādus reti kad nākas redzēt. Tumšpelēkzili mutuļi burtiski snaikstās un tinas ap baznīcas torņiem. Skats nedaudz draudīgs un uzdzen baisas sajūtas. Vēl kādu brīdi šeit uzkavējos un tad dodos Krāslavas virzienā. Mans mērķis ir atrast noslēpumaino Velnezeru jeb Čortoku.

            Braukšana nemaz tik ātri nesokas, kā sākotnēji esmu iedomājies, jo ik pēc brīža krītu kārdinājumā atkal un atkal apturēt mašīnu, lai kāptu ārā un tvertu rīta ainavas ar ezeriņiem, kas ir burvīgākas viena par otru. Šī iemesla pēc apmēram astoņus kilometrus garais ceļa posms man prasa vairāk kā pus stundu. Īsi pirms septiņiem esmu pie Čortoka. Daudz savādu nostāstu ir par šo ezeru. Vietējie te nepeldas un informatīvajos stendos šāda rīcība netiek ieteikta nevienam. Vairāk jau noteikti dabas lieguma dēļ, lai saglabātu ezeriņu neskartu. Par spīti ierīkotajām takām un atkritumu urnām, neliels „kultūras slānis” tomēr ir manāms. Pilnīgi automātiski uzlasu viena otra „cūkmena” atstāto bagātību un atceros savas meitas Katrīnas reiz teiktos vārdus, lasot papīrīšus Tūjas jūrmalā:

            - Ja ikviens aiz sevis savāktu ne tikai paša drazas, bet paņemtu kaut nedaudz no citu atstātā, tad pēc kāda laika viss būtu tīrs! – Šāda te rīcība mūsu ģimenītei pēdējos gados jau ir kļuvusi pavisam ierasta. Protams, ka ne vienmēr un ne visur ņemamies sanitārus tēlodami, bet reizi pa reizei tāda vēlme uznāk gluži spontāni. Kaut kā tomēr gribas, lai daba nav pieķēzīta ar visādiem papīrīšiem un pudelēm.

            Pastaigājies gar Čortoku, izlemju apskatīt arī viņa pāris simtus metru attālo kaimiņu Jazinka jeb Jazinska ezeru. Šeit atšķirībā no iepriekšējās vietas ir atļauts gan peldēties, gan speciāli ierīkotā vietā uguni kurt un teltis celt.

            Vēl pēc kilometriem desmit pie Kombuļiem griežos pa kreisi. Mans mērķis ir viens no sensenajiem Latgales simboliem – Saulekalns ar pakājē dusošo Drīdzu. Vieta, kur agrāk esmu bijis vienu vienīgu reizi ļoti tālajos septiņdesmitajos gados, kad kā puika kopā ar ģimeni žigulītī bez steigas krustu šķērsu izbraukāju visu Zilo ezeru zemi. Ne par ko neuztraucoties, ik vakaru slējām savu brezenta telti arvien kādā citā brīnišķīgā vietā. Nebija ik uz soļa kāds privātīpašums vai zīme „Iebraukt aizliegts”. Galvenais – atstāt aiz sevis kārtību. Taisnības labad gan jāsaka, ka šodienas Latgale tomēr neizskatās tik sasirgusi ar neaizskaramo privātpleķīšu slimību, kā pārējā Latvija.

            Ir lasīts un dzirdēts, ka pēcpadomju laikā Sauleskalns ir paspējis krietni aizaugt un no skatupunkta kalna galā vairs labi ja pusi no kādreiz saskatāmā var ieraudzīt. Jābrauc pārliecināties, vai patiešām tik traki ir. Pirms paša Sauleskalna ceļš kļūst gaužām bedrains, gandrīz vai neizbraucams. Nodomāju, ka, piemēram, ar autobusu te iekšā dzīties jau nu gan nebūtu pārāk gudri. Vieta ļoti skaista, tikai visapkārt valda jau aizmirstībā gājušu labo laiku elpa. Piekalnē pamanu dažas kempinga mājiņas. Tas nozīmē, ka kaut kas tomēr atkal notiek. Ne vairs ar padomju laiku vērienu, bet tomēr notiek. Kā vēlāk uzzinu, ir pāris cilvēki, ne vietējie, kas šeit ķērušies pie tūrisma uzņēmējdarbības. Ir ko darīt gan ziemā, gan vasarā. Kādreizējās vissavienības tūristu bāzes „Sauleskalns” vietā gan šobrīd slejas vienīgi piecstāvīgs, laika zoba krietni apgrauzts betona monstrs ar tukšām logu ailēm. Skumjš skats... Atstāju mašīnu grausta pakājē un kāpju kalnā skatīties, kā tad īsti ir ar to redzamību. Ziemeļaustrumu nogāze kalnam ir labi kopta. Tur izvietoti pāris pacēlāji un ir skaidrs, ka ziemā šī vieta gaida slēpotājus. Šobrīd, vasaras vidū, gan nekas nenotiek. Kalna galā esmu viens pats un tas ir tas, ko tik ļoti vēlos. Ezeru acis var redzēt ne vienu vien, bet noteikti mazāk nekā pirms gadiem trīsdesmit. Ziemeļu pusē kalns aizaudzis un no virsotnes arī Drīdzs vairs nav redzams. Uzrāpjos kāda pacēlāja dzelzs konstrukcijā, lai redzētu kaut drusku vairāk, bet ziemeļu puse tā vai tā paliek apslēpta manam skatienam. Šķiet, ka skatu tornis un mazliet pieremontēts ceļš šai vietai nāktu tikai pa labu. Tāds pats, ar atklātu virsotni, tikai mazliet zemāks ir Sauleskalna ziemeļaustrumu kaimiņš. Jūtu, ka tur acīm vajadzētu būt par ko priecāties, tādēļ dodos iekarot arī blakus virsotni. Izrādās, ka ainavas, kas paveras skatam, šeit ir vēl skaistākas! Kādu laiciņu vienkārši stāvu un ļaujos dabas burvībai.

            Atgriezies pie mašīnas, pieķeru sevi pie domas, ka cilvēkus patiešām gandrīz nemana. Tad ieskatos pulkstenī un nākas secināt – ir jau vien dažas minūtes pāri astoņiem. Diena tikai vēl sākas, bet es tik daudz jau esmu paspējis apskatīt! Pašam prieks par agro celšanos. Bija vērts!

            Tālāk braucu uz Krāslavu. Pilsētiņa pārsteidz ar savu mieru un vienkāršību. Pabraucis pa centra ielām, mašīnu atstāju stāvlaukumā Jāņupītes krastā un dodos nelielā apgaitā. Viena no pilsētas dominantēm noteikti ir katoļu baznīca, kas tiek uzskatīta par spilgtāko Latgales baroka arhitektūras paraugu. Dažādu mazu akcentiņu, ar ko pilsēta var būt interesanta, šeit netrūkst. Viens no tādiem noteikti ir koka apbūve, kas saglabājusies vēl no pērnā gadsimta sākuma, jo Krāslava ir veiksmīgi izsprukusi no 2. pasaules kara uguns briesmām. Tāpat jūtos mazliet pārsteigts, kad, braucot Daugavas pretējā krastā esošās Priedaines virzienā, uz tilta sastopos ar zirgu pajūgu.

            Upes kreisajā krastā kādā priežu ieskautā ielokā savus apmeklētājus gaida pavisam nesen celts skatu tornis. Veselus 32 metrus augsts. Sākumā esot bijis domāts mazliet zemāks, bet tad darba gaitā vēl vienu posmu ieguvis klāt, lai varētu slieties pāri koku galotnēm.

            Izbraucot no Krāslavas Daugavpils virzienā, piestāju stāvlaukumā un dodos pastaigā pa Adamovas dabas taku, kas izvietojusies Daugavas labā krasta nogāzē. Lai arī takas garums ir nepilni divi kilometri, tajā pavadu apmēram četrdesmit minūtes. Taka vijas caur vecu mežu pa Daugavas sānu gravām te augšā, te lejā. Dažviet paveras brīnišķīgi skati uz lejā tekošo upi. Atpakaļceļā nogāzē sev vietu ir atradis arī Adamovas dižakmens. Varbūt ne tas lielākais, bet interesantas formas gan.

            Ceļojuma turpinājumā mani gaida dabas parks „Daugavas loki”. Pie Židinas no Daugavpils šosejas griežos pa kreisi. Redzēt jau būtu daudz ko, bet tā kā manā rīcībā ir tikai viena diena, izšķiros par diviem objektiem. Pirmais no tiem ir Vasargelišku skatu tornis, kas uzscelts Daugavas augstajā krastā, ļoti ainaviskā vietā. Velku no maka ārā 10 latu naudaszīmi un salīdzinu. Jā, šī patiešām ir tā pati vieta!

            Vēl pēc dažiem kilometriem esmu pie Naujenes pilskalna. Šeit izveidota dabas taka, kas pa Daugavas labā krasta krauju caur graviņu ar mīlestības avotu aizved līdz 25 metrus augstajam pilskalnam. Tajā ir skatāms Dinaburgas pils makets. Pilskalna pakājē tieši tobrīd notiek arheoloģiskie izrakumi. Apvaicājos, kā sokas. Esot vairāki interesanti atradumi, kas vispirms vienu brīdi būšot skatāmi Naujenes muzejā, bet tad ceļošot arī tālāk. Kad esmu šeit visu apskatījis, pulkstenis jau rāda pusdivi pēcpusdienā. Nemanot man piezogas nogurums, jo vēlā gulēt iešana un agrā celšanās tomēr savu iespaidu ir atstājušas. Izlemju pirms Daugavpils apciemošanas mazliet atvilkt elpu, pasnaust un tādēļ uz stundiņu iepauzēju.

            Daugavpilī sastopos ar nelielām problēmām. Esmu iecerējis nolikt savu auto kaut kur pilsētas centrā, tad nedaudz pastaigāt un atrast arī kādu vietiņu, kur garšīgi paēst, tomēr iebraukšana centrā izrādās diezgan sarežģīta, jo katra otrā iela ir krustu šķērsu izrakāta un notiek kaut kādi vērienīgi remontdarbi. Kā vēlāk tūrisma informācijas centrā noskaidroju, Daugavpils ir tikusi pie Eiropas Savienības naudiņas un nu tiek reformēta visa ūdenssaimniecības sistēma. Par to arī man prieks. Laipnās informācijas centra darbinieces man iesaka arī pāris vietas, kur gardi paēst. Es izvēlos vienu no tām, tautā sauktu par muciņu, jeb oficiāli „Gubernatoru”. Tas ir pagrabs līdzās Daugavpils universitātes galvenajai ēkai. Cenas pievilcīgas, pusdienas garšīgas, tādēļ solos nākošreiz iegriezties atkal. Pastaigāju pa Vienības laukumu, kādu brītiņu uzkavējos Dubrovina dārzā. Salīdzinājumā ar padomju laikiem pilsētas centrs ir ieguvis jaunus vaibstus un patīkami pārvērties. Kamēr šādi pastaigājos, jau tuvojas vakars, bet man ir vēl daža laba iecer, ko jāpaspēj realizēt, tāpēc dodos tālāk.

            Pa Vienības tiltu braucu uz Grīvas pusi un tālāk garām cietumam Ilūkstes virzienā. Šoreiz neapskatīts paliek pats nozīmīgākais pilsētas tūristu interešu objekts, Daugavpils cietoksnis, bet tā nu ir vieta, kurai vienai pašai pilnīgi mierīgi var veltīt veselu dienu, savukārt ar ieskriešanu uz stundiņu tur nav pat ko sākt. Mans mērķis šim vakaram vēl ir Pilskalnes Siguldiņa un, ja paspēšu, arī Egļukalns.

            Vispirms Pilskalne. Šeit pēdējā ledus laikmeta ledāju kušanas rezultātā izveidojusies subglaciālā grava, kurā viens aiz otra iegūluši vairāki ezeriņi. Šobrīd viesus te gaida trīs dažāda garuma tūristu takas un, ja gribas uzzināt arī ko interesantu, ir pieejami vietējā gida pakalpojumi. Kad es piebraucu stāvlaukumā, jau ir pusastoņi vakarā un neviena darbinieka vairs nav, tādēļ dodos pastaigā cēlā vienatnē. Sprīdīša takā ir iespēja satikties ar daudziem Annas Brigaderes pasaku tēliem. Šī, īsākā no takām, ir 1,6 kilometrus gara, bet nopietnākus gājējus gaida arī 3,8 kilometrus gara meža ainavu mācību taka un 8 kilometrus gara Augšzemes ainavu taka. Es izvēlos īsāko no trim, bet ne tādēļ, ka slinks gājējs būtu, vienkārši atkal jau jāskatās pulkstenī. Varbūt ne tik daudz pulkstenī, cik saulē, kas pamazām tuvojas horizontam un krāsas dabā iekrāso dzeltenīgos pievakares toņos.

            Dažas minūtes pēc astoņiem atkal esmu mašīnā un traucos pretī pēdējam no iecerētajiem objektiem – Egļukalnam. Augšzemes augstienes līkumainie zemes ceļi noteikti ir īsti piemērota vieta kārtīgam rallijam. Es ar ralliju gluži nenodarbojos un pie mērķa esmu, kad pulkstenis nepielūdzami rāda jau pusdeviņus vakarā. A/S „Latvijas Valsts Meži” šeit ir ierīkojuši skatu torni, bet arī jau no pakājes austrumu virzienā paveras plaša panorāma. Kāpju augšā, kamēr esmu pāri vareno egļu galotnēm. Pārsteidzoši , bet šī ir pirmā vieta, ja neskaita pilsētas, kur neesmu viens pats! Man priekšā uz augšējās skatu platformas ir trīs citi cilvēki, kas sarunājas krievu valodā. Pārmijam dažus vārdus par to, kāds debešķīgs skaistums mums apkārt. Redzēt var patiešām ļoti daudz ko. Dienvidos tālumā pie apvāršņa vakara saules staros izgaismojas varenie Ignalinas AES dūmeņi, austrumos zeltainos toņos krāsojas Daugavpils, tepat netālu mežu ieskauts guļ Sventes ezers, bet rietumos no mums pāris sprīžus virs zemes malas ar mākoņiem rotaļājas saule. Esmu aizvadījis neaizmirstamu, bez gala piesātinātu dienu. Raugoties uz ziemeļiem, kur starp pakalniem jaušamas Ilūkstes kontūras, iedomājos arī par mājām. Man vēl ir vairāk kā 300 kilometrus tāls mājupceļš. Labprāt šeit uzkavētos līdz pat saulrietam, tomēr izšķiros lieku pusstundu negaidīt un kāpju vien lejā.

            Kad nokļūstu līdz Sventei, jūtu, ka šis ceļojums man tūlīt pat sagādās vēl vienu jauku dāvanu. Saule jau pie paša apvāršņa, bet man līdz tiltam pār Daugavu vēl nieka pieci kilometri. Notiek tieši tā, kā esmu iedomājies. Kad uzbraucu uz tilta, milzīgā, oranžā ripa skar apvārsni. Pārbraucis upi, nevaru neapstāties. Paejos mazliet atpakaļ līdz tiltam un lūkojos vienreizējā saulrietā. Daugava klusa un rāma, iekrāsojusies sārtos toņos, nes savus ūdeņus pretī jūrai un vakara saulei, kuras lielais ripulis pamazām rūk arvien mazāks un mazāks, līdz nozūd pavisam un tad visa debess mala iekrāsojas oranži sarkana, bet stari, kas mani vairs neapspīd, izgaismo mākoņus.

            Līdz ar šo brīdi pielieku punktu savai vienas diennakts vizītei Latgalē. Ļoti labi apzinos, ka pelnījusi viņa ir daudz vairāk uzmanības, nekā es esmu atļāvies dot. Divdesmit četras stundas šai zemes malai ir patiešām tikai tāds nieks un ļoti daudz kas ir palicis neapskatīts, bet tomēr esmu laimīgs par šeit pavadīto laika sprīdi. Zinu, ka šeit atgriezīšos atkal un tad gan centīšos visu izbaudīt bez steigas.

Par stāstu balsots 1 reizes


komentāri

inita12345 2009-05-10 22:40:40
Man patika, jauka idejai nākošama ceļojumam.

Lietotāju stāsti

Aviobiļetes, lētas aviobiļetes, aviobiļetes uz Londonu - CeļotLēti.lv

celotleti Stāsta par  Latvija 07.08.2017.
Londona ceļot uz Londonu ceļojums uz Londonu aviobiļetes uz Londonu biļetes uz Londonu lidojumi uz Londonu lētas aviobiļetes uz Londonu lētie lidojumi uz Londonu kā aizlidot uz Londonu tiešais reiss uz Londonu aviobiļetes Rīga -...

UP mēbeles

upmebeles Stāsta par  Rīgas rajons 28.02.2017.
UP | Mēs radam skaistas mēbeles Tavai mājaiRažošanaUP ražo mūsdienīgas mēbeles pēc klienta individuāla pasūtījuma. Nozares speciālisti izveidos projektu, kas atbildīs tieši Jūsu vēlmēm.MeistariGaldnieki jeb kā mēs viņus saucam – koka virtuozi, kas mūsu komandā ir atlasīti...

27.septembrī – Pasaules tūrisma diena Gulbenes novada Lizumā!

visitgulbene Stāsta par  Gulbenes rajons 27.09.2016.Galerija
Katru gadu visā pasaulē 27.septembrī tiek atzīmēta Pasaules tūrisma diena. PA “Gulbenes tūrisma un kultūrvēsturiskā mantojuma centrs”, atzīmējot Pasaules tūrisma dienu, aicina ikvienu interesentu pavadīt 27.septembra vakaru, iepazīstot Lizuma pagastu krēslas...