iCeļo stāsti

Dienvidāfrika kā dzīvesvieta

Pirms sākt stāstīt par šo valsti, ir īsi jāizklāsta viņas nesenā vēsture, kuras notikumi tik spilgti atspoguļojas viņas šodienā.

Dienvidāfrika bija labs pieturas punkts ceļā uz Indiju. Pirmie  viņas krastā „piestāja” holandieši (17 gs. vidū). Lielās neapstrādātās un iespēju bagātās zemes bija iemesls izveidoties zemkopības un lopkopības fermām. Vēlāk, pie viņas krastiem „piestāja” angļi ( 18 gs. beigās). Pēc gadsimta zemē tika atrasti īpaši vērtīgie dimanti un zelts, tas kalpoja par iemeslu pastiprinātai kolonistu migrācijai uz šo zemi.

1948. gadā pie varas nāca „Nacionālistu partija”, kas legalizēja valstī aparteīda politiku (rasu segregācija notika jau iepriekš) – visās valsts instancēs darbojās baltie, bet lielākā daļa melnādaino cilvēku (valstī ir 44 milj. iedzīvotāju, 4 milj. ir baltās rases pārstāvji) tika nodarbināti apkalpojošajā sfērā, lauksaimniecībā un līdzīgās nozarēs. Viņiem netika dotas tiesības vēlēt. 1994. gadā valstī politika mainījās un pie varas nāca Nelsons Mandela ar visām pārmaiņām. Kā rezultātā valstī viss apgriezās kājām gaisā un lielu spiedienu pret sevi izjūt baltās rases pārstāvji (lai arī tas nav pārmaiņu mērķis – kādu diskriminēt). Ap 100 000 balto jau ir pametuši valsti ( liela daļa izceļojuši uz Austrāliju). Tas notiek lielās kriminogēnās situācijas un ierobežoto iespēju dēļ.  

Bet ir, protams, labas lietas. Valsts ir liberāli noskaņota, piemēram: viņi ir sekojuši Beļģijas, Kanādas, Nīderlandes un citu valstu piemēram un legalizējuši viendzimuma laulības. Viņu atvērtība iespējams ir saistīta ar lielo multikulturālo sabiedrību. Lai sadzīvotu tādā sabiedrībā ir jāiemācās pieņemt citādāko.

Sports, konkrētāk – regbijs, ir viena no nedaudzajām lietām, kas nešķiro cilvēkus pēc viņu ādas krāsas, un viņš ir milzīgi populārs. Valstī ir lielākā ekonomika visā Āfrikas kontinentā. Dienvidāfrikā ir 11 oficiālās valodas un vēl daudz dialektu. Valstī ir lieli un krāšņi dabas parki. Skaistas pilsētas, okeāna krasts. Dienvidāfrika lepojas kā viena no lielākajām dimantu ieguves valstīm pasaulē.

Uz šo valsti es aizbraucu divas reizes. Vēl tikai piebildīšu, ka mans draugs ir Holandiešu iebraucēju pēctecis, tāpēc es Dienvidāfriku redzēju no viņa skatu punkta.

Dzīvoju pilsētā Pretoria un pirmajā reizē, kad aizbraucu uz D-Āfriku apceļu Johannesburgu un viņai klāt esošās pilsētas. Redzēju, ka liela daļa cilvēku dzīvo milzīgos grausta rajonos. Viņu mājas sastāv no grīļīgām sienām un „jumta imitācijām”, tur nevajag ne viesuļvētras, ne citas lielas dabas katastrofas, lai tās mājiņas sagrūtu un notiktu nelaime. Tajos rajonos dzīvo tiešām nabadzīgi cilvēki, tikai nevar saprast kāpēc viņi ir nabadzīgi, jo teorētiski, tagad visiem ir iespējams dabūt darbu. Izrādās, ka dažas graustu rajonu ģimenes labprātāk ‘saražo’ desmit bērnus un cer, ka vismaz viens no viņiem dzīvē kaut ko sasniegs un vecumdienās varēs viņu uzturēt. Slinkums? Nezinu. Zems pašvērtējums? Varbūt.

Mēs dzīvojām mājā (liela māja, mana drauga ģimene ir diezgan turīga), kas atrodas piepilsētas rajonā – līdzīgi kā tajos „selavilla” dzīvojamajos rajonos te pat Rīgas piepilsētā - tur nav prestiži dzīvot galvaspilsētas centrā. Visapkārt mājai ir betona žogs un virs betona žoga dzeloņdrātis, kurām, savukārt, vēl pieslēgta elektrība. Tāpat arī kameras, signalizācijas un citi aizsardzības un drošības līdzekļi.

Uz veikalu viena pati es iet nedrīkstēju. Sabiedrisko transportu izmantot nedrīkstēju. Un nakts vidū ar mašīnu viens pats braukāt nedrīkst, pie sarkanās gaismas apstāties nedrīkst.. nedrīkst.. to, nedrīkst šo.. nedrīkst!! Es pie tā nevarēju pierast. Man patīk staigāt. Patīk justies brīvai, pašai izvēlēties, kur iet un ko darīt. Klubiņos ir nodalījies, uz tiem, kuriem iet melnādainie, neiet baltie, un otrādi. Nav jau tā, ka ir aizliegts, vienkārši viņi nejūtas ērti. Tās visas negācijas, kas valdīja iepriekšējā gadsimtā ir stipri iezīdušās cilvēkos un visu laiku gaisā virmo šī mazā spriedze starp divām rasēm.

Bija ļoti interesanti redzēt, kādas šajā valstī ir attiecības starp cilvēkiem. Pie mums (paldies Dievam!) neko tādu neieraudzīsi (vai tomēr...).

Manu draugu viņa tēvs pamācīja, ka nav nekāda jēgas malties pa augstskolu gaiteņiem (lai arī pašam ir doktora grāds), jo darbu valsts pārvaldē tāpat nedabūsi. Viss, kas tev atliek ir veidot pašam savu privāto biznesu.

Kādu rītu ēdot brokastis, ieraudzīju rīta laikrakstam uz pirmā lapas fotogrāfiju. Tanī bija attēlota baltā meitene, kura nokrāsojusies melna un rokā plakāts, kas vēstīja, lai baltajiem dod tādas pašas tiesības kā melnādainajiem.

2010. gadā Dienvidāfrikā tiks rīkots pasaules čempionāts futbolā. Valstī tiek aktīvi diskutēts par sabiedriskā transporta jautājumu, jo patlaban sabiedriskais transports ir viena no iecienītākajām vietām, kur realizējas bandīti. Ļoti populāri ir tie transporta līdzekļi, kurus mēs pazīstam kā „maršrutkas” (taxbuss). Guvernante stāstīja, ka pirms divām nedēļām, kad viņa braukusi mājās, busiņu apturēja bruņoti cilvēki un pasažieriem palūdza atdot visu, kas viņiem vērtīgs – gredzenus, naudu... Bet par godu pasaules čempionam šī problēma tikšot risināta. Konkrētāk - ar vairākiem izbūvētiem ātrvilcienu maršrutiem. Es pati savām acīm redzēju projektus, kuros bija iezīmētas līnijas starp Johannesburgu un Pretoriju. Iespējams tiks rīkoti speciāli (apsargāti) autobusu reisi no vienas notikumu vietas uz otru. Nu visu cieņu pasaules čempionātiem, kuros valstis mēģina laboties, kad uz viņiem notēmētas visas pasaules acis...

Patiesībā man māca lielas šaubas vai pasaules čempionāts šeit notiks. Jo bardaks valstī pagaidām ir pamatīgs. Rodas sajūta, ka valdība nespēj kontrolēt lielo noziedzību un lēno valsts ekonomisko lejupslīdi. Tas, ko viņi līdz šim nodrošina (no drošības viedokļa), ir sakārtotas un apsargātas tās vietas, kur apgrozās tūristi un citi ārvalstu viesi. Bet ir jau redzēti daudz piemēru, kad valsts sasparojas un izpilda apņemšanos. Cerēsim.

Dienvidāfrikā ir arī daudz piemēru, kuros var redzēt, ka var, ja grib, sadzīvot abas rases. Un ne visi melnādainie ir tik slikti, slinki un lieli noziedznieki, kā tas rodas no pirmā iespaida. Un ne visi baltie ir vergturi un ļauni uzurpatori kā tas izskatās vai izklausās. Mana drauga ģimenē strādā melnādaina guvernante. Viņa ir uzaudzinājusi visus ģimenes bērnus un lieliski gatavo! Tētis speciāli viņai uzcēla mazu mājiņu, kas slejas pie lielās villas, kur viņa dzīvo pa darba nedēļu, bet brīvdienās braukā uz mājām pie saviem radiem. Tanīs ģimenēs, kuras es apciemoju, visās bija guvernantes. Tas skaitās diezgan labi atalgots darbs, jo īpaši nabadzīgai afrikāņu ģimenei. Bet šādu guvernanšu klātesamība ļoti izlaiž cilvēku. Matijs (mans draugs), kad dzīvoja Skotijā, bija diezgan nevīžīgs, jo neviens aiz viņa vairs nevāca... :)    

Pretorijā mani iemācīja skatīties regbiju. Kļuvu pa īstu fani vietējai regbija komandai „Blou Bulle”. Šī spēle viennozīmīgi ir D-Āfrikas nacionālais sporta veids. Regbijs tiek vairāk godināts kā pasaules sporta karalis futbols. Viņiem ir tāds teiciens – ja regbijs ir džentelmeņu spēle ar dažiem huligāniskiem paņēmieniem, tad futbols ir tīrā huligānu spēle. :) 

Dzīvnieku valsts.

Viņiem bez safari ļoti populāras ir tā saucamās fermas. Bet tā nav ferma ar cūkām vai aitiņām, bet gan lauvām, žirafēm, krokodiliem un citiem (mums) eksotiskiem dzīvnieciņiem. Fermas aizņem milzīgas teritorijas, jo teritorijas tai valstī netrūkst. Es biju lauvu fermā un arī krokodilu audzētavā. Lauvas tur nonākuši dažādu iemeslu dēļ – vai nu savainotas vai lauvēni, bez vecākiem vai kā citādi.

Vispopulārākais un slavenākais safari parks viņiem ir Krīgera nacionālais parks, kurš ir aptuveni Latvijas teritorijas lielumā. Tur cilvēks ir pakārtots dabai. Dzīvnieki dzīvo savā vidē, bet „iežogoti” ir cilvēki. Mašīnas parka teritorijā nedrīkst braukt ātrāk pa 50 km/h. Dzīvnieki pie mašīnām ir pieraduši, tās viņiem ir tik pat nenozīmīgas kā mušas. Mašīnas netiek asociētas ar kaut ko ēdamu. Vienīgi, ja izkāpsi no mašīnas, tad gan esi sevi pakļāvis iespējamībai, ka kļūsti par „steiku”.

Atpūta nacionālajā parkā ir populāra nodarbošanās, un to viņi dara vismaz reizi gadā. Krīgera parkā ir speciālas nožogotas teritorijas, kurās atrodas tualetes, ūdens u.c. ekstras. Tur uzcēlām teltis, pārlaidām nakti. Tad agri, agri no rīta cēlāmies, visu dienu braucām pa parku, vērojām dzīvniekus, līdz nokļuvām nākošajā kempinga vietā. Bijām kādas sešas mašīnas (vairākas ģimenes), un katram mašīnā bija rācija. Ja kāds kaut kur ieraudzīja, kaut ko apskates vērtu, viņš ziņoja pārējām automašīnām, un tās tad arī traucās uz notikuma vietu.

Tas ir tas lielais piecinieks (lauva, degunradzis, zilonis, leopards, bifelis) , kurš, esot safari, ir obligāti jāierauga. Es redzēju visus izņemot leopardu. Leopards nav bara dzīvnieks, medī naktīs un dienā kaut kur kokos guļ, tāpēc grūti pamanāms.

Vienu nakti safari izbraucām vaļējā smagās mašīnas piekabē. Tai naktī mēs bijām tik tuvu leopardam kā vēl nekad. Smagā mašīna tika apstādināta iepretim krūmāju biezoknim un gids mums norādīja koku, kurā lielais kaķis bija uzvilcis nogalinātu antilopi. Koks leopardam ir kā augšējais plaukts viesistabā, kur tiek noliktas tās mantas, kuras nav domātas mazu bērnu lietošanai. Leoparda vakariņu klātbūtne ir kā ķīla tam, ka viņš varētu parādīties. Tā bija ļoti karsta nakts, sviedri lija aumaļām un krekli kļuva aizvien smagāki, bet tas nebija nekas salīdzinājumā ar to smaku, kura vēlās pār mūsu galvām no kokā uzvilktās antilopes. Tādēļ, apmierinājušies vien ar necilo hiēnu (viņas ir ļoti inteliģenti dzīvnieki) klātbūtni , kuras tupēja zem koka un gaidīja, kad žēlsirdīgais leopards nometīs kādu kumosiņu arī viņiem, devāmies tālāk.

Hiēnas ne tikai sēž zem leoparda „pieliekamā kambara”, bet arī tup pie kempinga žoga - ar baltu aci skatās uz mūsu telti, un izdod aprautas ūjinošas skaņas. Biedējoši. Cilvēki viņas ir pieradinājuši pie barības pārpalikumiem, kas tiek pārsviestas pāri žogam.

Naktīs pa visu apkārtni varēja dzirdēt lauvu sēkoņu - tādā veidā lauvas nosprauž robežstabiņus savām teritorijām un sasauc bērnus vai citus ģimenes locekļus, vai vienkārši sarunājas.

Naktīs ļoti amizanta un baisa nodarbošanās ir ieskatīšanās krokodila acīs. Katram tika izdalīts pa kabatas lukturītim, un mēs kā tāda pētnieku grupa laidām šauros starmešus pa ūdens virsmu un ik pa brīdim mums pretī atmirdzēja pāris spožu dzeltenu acu.

Upes un ezeri viņiem mudž no dažādiem reptiļiem, viņi ar lielu skaudību klausījās, ka mēs Latvijā gandrīz jebkurā ūdenskrātuvē varam droši peldēties.     

Safari ir tas, kas man visspilgtāk palicis atmiņā no D-Āfrikas. Atceros, kad tikko iebraucām parka teritorijā ieraudzīju ziloni - biju uz pakaļas. Bet jau pēc brītiņa, kad visur kur pagriezu galvu ieraudzīju ziloni ... Eu!? Vai te ir tikai ziloņi?.. pēcāk pamanīju arī antilopes, hiēnas, zebras, kārpu cūkas u.c.

Zilonis, šis pasaules milzis, tur ir lielākais grāvējs un postītājs. Viņiem nav gandrīz nekādu šķēršļu, ko viņi nevarētu pārvarēt. Viņu paveiktie nedarbi ir izrauti koki un sabradātas kempingu teritorijas.

Parka teritorijā ir atļauts medīt, bet tikai legāli, protams. No medījumiem taisa ļoti garšīgu žāvētu gaļu, kura, pirms, žāvēšanas tiek sagriezta smalkās strēmelēs. Tirgū un veikalos var nopirkt žirafes, antilopes, zebras gaļas strēmelītes. Kādreiz varēja nopirkt arī ziloņu, bet tad viņus aizliedza medīt. Tomēr, nupat parka uzraugs teica, ka ziloņu populācija jau kļūst par biezu, viņu atstātie postījumi kļūst pārlieku milzīgi.

Vēl viena gudrība: veiksmīgs brauciens pa safari skaitās ne tikai tad, kad esi ieraudzījis „lielo piecinieku”, bet arī tad, ja esi ieraudzījis, ka lauva vai kāds cits plēsējs ir nomedījis sev vakariņas. Es diemžēl neko tādu neredzēju (nokavēju)... ja nu vienīgi to pūstošo antilopi leoparda „dzīvoklī” J Tā arī beidzās mans pirmais ceļojums pa D-Āfriku – Krīgera parks, Johannesburga, Pretorija un apkārtne... 

Pēc gada atgriezos.

Otrajā D-Āfrikas apciemošanas reizē biju aizbraukusi uz Keiptaunu. Brauciens bija cauri visai valstij un lielākais ceļa posms caur pustuksnesi. Mašīnai nebija kondicionieris, tāpēc jo īpaši „izbaudīju” Āfrikas klimatu :). Ceļš ir apbrīnojami taisns un ik pēc divām trim stundām ceļmalā atradās kāds benzīntanks, kurā uzpildīties, lai mašīna nepaliek tuksneša vidū.

Keiptaunā cilvēki ir citādi. Tur ir lielāks skaits iebraucēju. Daudz angļu.

Man šķita dīvaini un pat smieklīgi, ka tā rīvēšanās pastāv ne tikai starp dažādas ādas krāsas cilvēkiem, bet arī starp dažādu nāciju pārstāvjiem. Piemēram, mans draugs ir Holandiešu pēctecis (viņi sevi sauc par Boer [bu:r]), no Holandiešu valodas – fermeris, viņi runā pat savā īpašajā Afrikaana, tā ir viena no oficiālajām D-Āfrikas valodām. Viņu pamatnodarbošanās šeit bija, lauksaimniecība. Tā ir arī vēl jo projām spēcīga tautsaimniecības nozare.

Savukārt angļi šeit ieradās vairākus gadsimtus vēlāk un bija orientēti uz dimantu un zelta iegūšanu, varētu teikt, ka uz valsts izlaupīšanu. Starp citu, balstoties uz seniem kontraktiem un līgumiem visi D-Āfrikā atrastie dimanti (pat ja tie atrasti tavā piemājas dārziņā) vēl jo projām pieder Anglijai. Tā nu viņiem jau no seniem laikiem ir dažādas nesaskaņas. Senā pagātnē pat ir bijuši vairāki savstarpēji kari.

Aizbraucām uz Āfrikas galējo punktu – Adatas ragu. Tā ir tā slavenā vieta, kur ar vienu kāju var iekāpt Indijas okeānā, ar otru Atlantijas. Devos realizēt vēsturisko brīdi. Piegāju pie ūdens un ieraudzīju, ka pa grunti čum un mudž miljoniem mazu krabīšu un citu mošķīši... un tad vēl man uzjundīja visādas domas par haizivīm... pārdomāju.

Peldēties tur var, bet es tā arī nenoriskēju. Vienā pludmalē pagulēju smiltīs, pasauļojos. Blakus man te parādās krabītis, te viņš zibens ātrumā atkal ierušinās smiltīs. Lai arī viņi neko ļaunu nedara, nav diez ko omulīgi J. Bet pierast jau varētu pie visa. Vispār cilvēki tur peldas. Ļoti populārs ir sērfings. Tad vēl ir iespējama tāda atrakcija - tevi ieslēdz dzelzs būrī un ielaiž okeānā starp haizivīm. Es to neizmantoju, jo diezgan dārgs prieks, toties haizivis redzēju akvārijā.

Pludmalē satiku veselu koloniju ar Āfrikas pingvīniem, kuriem ļoti patīk fotografēties - ierauga objektīvu un paklausīgi sastingst, līdz ir izdarīts uzņēmums.

Dienvidāfrika ir ļoti skaista zeme. Tūristiem nevajag baidīties uz turieni braukt, ja vien tiek ievēroti noteiktie maršruti pa kurieni staigāt, kurus rajonus pilsētā drīkst apmeklēt, kurus nē. Protams, ejot pa „tūristu takām”, jārēķinās, ka suvenīri un izklaidītes maksā vismaz divreiz dārgāk.

Keiptaunas centrā ir kalns, jeb - ir kalns un apkārt viņam Keiptauna. To sauc par Table Mountain (galda kalns). No kalna paveras brīnišķīgs skats, ja vien nav migla. Bet kad tā veļas pār kalnu, tad vietējie saka, ka galdam ir uzklāts galdauts. Kopumā ļoti jauka vieta. Daudzām takām, kafejnīcu, gaisa tramvaju, klinšu kāpēju maršrutiem un skatu laukumiem.  

 Dienvidāfrikānietes

Tad, kad afrikānietes (melnādainās) iet ārā no mājas viņas sapucējas kā uz balli! Tas man ļoti patīk. Ar speciālām galvas segām, kuru dažādība liecina par to, vai viņas ir precētas vai nav. Tērpi krāsaini, viegli krītoši. Omulīgi augumi, plašs smaids. Pie šī es labprāt arī apstātos. :)

Šis tas: Afrikaana – viena no oficiālajām D-Āfrikas valodām. Tā ir sen Indoeiropiešu valoda, Holandiešu valodas priekštecis, kurā kādreiz runāja cilvēki, kas dzīvoja tagadējās Luksemburgas, Beļģijas un Nīderlandes teritorijās un tās apkārtnē. Tagad, pamatā, viņu lieto D-Āfrikā un Namībijā.

Karogs: pēc 1994. gada reformām valstij ir nomainīts karogs. Politiski un valstiski viss ir kārtībā, tikai sadzīvē ir tā, ka eiropiešu pēcteči šo karogu neatdzīst. Un ar to, manā saprašanā aizvien mazāk paliek to lietu, kuras šo valsti un tās cilvēkus vieno kā vienu veselu nāciju.

Zulu – Dienvidāfrikā ir daudz dažādu tautu, starp viņām viena no ievērojamākajām ir Zulu, kas skaitliski ir arī lielākā (10-11 milj.). Savulaik viņai bija sava vienota, liela impērija. 1878. gadā britu impērijas aģenti 14 impērijas virsaišiem nosūtīja ultimātu, lai viņi izformē savu armiju un pieņem Britu impērijas virskundzību. Zululand Imperators Cetshwayo tam nepiekrita un 1879. gada 22. janvārī sākās Anglo-Zulu karš, kurš beidzās tā paša gada 5. jūlijā ar Zulu nācijas sakāvi. Mēnesi vēlāk lielā impērija tika sadalīti vairākās mazākās karaļvalstīs, kuras sāka cīnīties viena pret otru. 1883. gadā Cetshwayo, iepriekšējais Zululand imperators, atkal ņēma virsvadību pār visu impēriju, bet tas neapturēja karus un viņš bija spiests bēgt atpakaļ uz savu karaļvalsti. Pēc gada Cetshwayo mira, iespējams noindēts. Vēl vairākus gadus Zulu karaļvalstis turpināja cīnīties savā starpā, līdz Zulu nācija pavisam tika absorbēta Cape kolonijā. (pēc Wikipedia materiāliem)

Par Dienvidāfriku stāstīja: Ilze

Nelielie vēstures iespraudumi no Traveltalisman

Foto: Ilze

(Zulu foto: enviroed.co.za)



komentāri

Vēl nav neviena komentāra