iCeļo stāsti

Kur apmesties Rodā uz palikšanu

Tuvplānā redzot privātmāju būvlaukumus Rodas salā, bija skaidrs, ka būvēts tiek daudz, turklāt daudz kapitālāk, nekā tagad līdzīgos objektos Latvijā. Var teikt, ka visas ēkas tur top ar monolītā betona karkasu un gāzbetona sienām. Protams, salas iemītniekiem nav vajadzīga pie mums tagad propagandētā un prasītā ēku siltināšana, jo zemākā iespējamā temperatūra uz salas ir +12 grādi pēc Celsija skalas. Siltumizolācija viņu izpratnē ir nodrošināšanās pret ēkas un tās iemītnieku pārkaršanu tad, kad gaisa temperatūra sasniedz 30-40 grādus, bet tiešos saules staros priekšmeti uzkarst daudz vairāk.

Ceļ, kā Bībelē noteikts

Prasību pēc kapitāli celtām ēkām nosaka salas atrašanās seismiski aktīvā zonā, kā arī apbūvei visbiežāk pieejamais reljefs. Proti, kalnu nogāzēs vai virsotnēs jāveic darbietilpīgi vietas sagatavošanas darbi - jāatbrīvo būvlaukums no nogulumiežiem, lai būtu ņemti vērā ne vien vietējie būvnormatīvi, bet arī Bībeles vārdi: "Kad stiprs lietus lija un straumes nāca, un vēji pūta un gāzās šim namam virsū, nams tomēr nesabruka; jo tas bija celts uz klints." (Mat., 7:25). Rodas sala ar šādas pamācības rašanos, noformēšanu un izplatīšanu ir viena no pirmajām vietām pasaulē, kur jauno kristīgo ticību ir sludinājis apustulis Pāvils: "Visi gauži raudāja, metās Pāvilam ap kaklu un to skūpstīja", un "viņu pavadīja uz kuģi" (Apustuļu darbi, 20. nodaļa; 37 un 38), un "mēs, taisnā ceļā braukdami, nonācām Kosā, nākamajā dienā Rodā" (Ap.d., 21:1).

Tik tiešām nav nekādu šaubu par bībeliskajām straumēm - par dubļiem, kas Rodā ziemas lietu periodā gāžas no kalniem un varētu aiznest sev līdzi nepareizā vietā vai veidā būvētus namus. Tūristi var pārliecināties par šādu straumju apmēriem un spēku, jo to paliekas kalnos ir sacietējušas kā akmeņi un rātni gaida nākamo ziemu, kad grunts noslīdēšana atsāksies. Protams, ir vietas, kurās šādi kalnu norakšanas darbi nebūtu vajadzīgi, bet tagad acīmredzot ir radušies finansiāli priekšnoteikumi, lai Roda - vienīgā nopietnā pilsēta Rodas salā - paplašinātos, graužoties iekšā apkārtējos kalnos par katru cenu.

Cik maksā gaiss un ūdens

Līdzīgi ir noticis ar cilvēkiem vajadzīgā ūdens piegādi un nodrošināšanos pret pārkaršanu. Lietus Rodā nelīst vismaz 300 dienu pēc kārtas, bet salas dzīlēs ir ūdens, kas vairākās, bet nebūt ne visās vietās un ne lielā daudzumā parādās zemes virspusē kā avoti un strauti. Kazu ganiem un viņu ganāmpulkiem ar to kādreiz pietika, lai salas ziedu laikos tur dzīvotu vairāk nekā 100 000 cilvēku (tagad - 36 000 patstāvīgo iemītnieku), bet tagad iedzīvotāji koncentrējas pilsētās un pludmaļu viesnīcu zonā, kur jāpaļaujas uz mākslīgo ūdensapgādi no artēziskajām akām. Pie daudzām mājām ir redzami pieslēgumi ar ūdens skaitītājiem, caur kuriem šo māju iemītnieki saņem ūdeni cilvēku patēriņam un - vēl daudz vairāk - savu piemājas palmu dārzu laistīšanai. Līdzīgi ir arī ar samērā vēso gaisu, kas salai plūst pāri no Egejas jūras vienā salas pusē un Vidusjūru otrā pusē un kas dabiskā veidā līdz kura katra kalna nogāzei un ielejai vis netiek. Ja grodiešii grib dzīvot komfortablāk, viņiem jāparūpējas par mākslīgu gaisa atvēsināšanu.

Zeme trīcēja un trīcēs

Kā jau iepriekš teicu, sala ir zemestrīču zonā; arī tas izvirza savas prasības ēku stiprībai. To nez kāpēc uz brīdi bija aizmirsuši salinieki pirms pāris tūkstošiem gadu; tad tika uzcelts Rodas koloss - savu gabarītu dēļ par pasaules brīnumu dēvēta saules dieva Hēlija statuja, kuru laikam jau pat dievs nespēja pasargāt no sabrukšanas zemestrīcē 66 gadus pēc uzcelšanas. Zemestrīces salā notiek līdz pat šai baltai dienai. Var teikt, ka Roda pirmoreiz latviešu presē pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas tika pieminēta 1996.gada aprīlī zemestrīces dēļ, bet tikai dažās rindiņās, jo nekādus ievērojamus postījumus tā nebija nodarījusi un cilvēku upuru nebija. Pēc tam vēl gadus desmit latviešu publika par Rodu neko nezināja - varbūt tikpat, cik daudz grieķi zina par mūsu kaimiņvalstij Igaunijai piederošo Sāmsalu, kas platības ziņā ir divreiz lielāka par Rodu.

Dabas un cilvēku dāvanas

Kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem Roda piedzīvojusi strauju tūrisma industrijas attīstību, kaut gan ir manāmi arī tās senākie aizmetņi. Joprojām Rodā darbojas viesnīca piecdesmito gadu stilā, kas ievērojama ar to, ka kādreiz bijusi pasaules mēroga bagātnieka Aristoteļa Onaša kāzu dāvana viņa māsai. Tagad šī ģimene vismaz salīdzinoši ir paputējusi, bet viesnīcas jaunie īpašnieki uztur viesnīcu tās iepriekšējā veidā - kā atsevišķas 1-2 stāvu mājiņas dārzā. Tas tagad ir kaut kas ārkārtējs daudzstāvu hoteļu rindā, kas aizņem nu jau lielu daļu no salas pārsimt kilometru perimetra.

Par mierinājumu sev un igauņiem teiksim, ka šāda attīstība varbūt patiešām nav iespējama daudz vēsākās Baltijas jūras krastos. Tagad turpat vai visi Rodas iedzīvotāji piedalās tūristu apkalpošanā tūrisma sezonas laikā no maija līdz oktobrim, bet novembrī atgriežas pie dzimtajiem olīvkokiem novākt olīvu ražu. Tūrisma un lauksaimniecības ienākumi kopumā tomēr esot mazāki, nekā jaunās paaudzes grieķi spēj nopelnīt, pārceļoties uz valsts kontinentālo daļu, arī uz lielpilsētu Atēnām un izklīstot vēl tālāk pasaulē. Rodas salā darbojas divas augstākās mācību iestādes, kas gatavo pedagogus un tūrisma organizatorus, bet citas specialitātes apgūt griboši jaunieši no salas aizbrauc, lai lielākoties tomēr vairs neatgrieztos. Šo stāstu apliecina pietiekami daudzas acīmredzami pamestas mājas, kuru celšanas laiks varētu būt bijis viss pagājušais vai pat aizpagājušais gadsimts. Šķiet, pareizi uzceltai mājai vai tās drupām Rodas klimats un seismiskā aktivitāte tomēr ļauj nostāvēt vismaz vairākus gadsimtus.

Viss pārdošanai

Lai gan ir daudz pamestu apbūvju, tomēr vismaz pilsētai Rodai tuvākie pakalni tiek norakti un apbūvēti; tādā tempā un apmērā turpinoties, šī teritorija kļūs daudz mazāk pievilcīga tūristiem. Un, protams, pašiem iemītniekiem, kaut gan tie pieliek lielas pūles, lai viņu jaunās savrupmājas pazustu aiz koku un ziedu bagātības. Pakalnu nogāzes ir apspraudītas ar plakātiņiem, no kuriem vismaz mācīties, kā izskatās un kā varētu skanēt "For sale" ("Pārdošanai") grieķiskais ekvivalents. Jājautā tomēr būtu par ūdens apgādes izmaksām un iespējām vispār tikt pie ūdens, ja tā patēriņš pieaugs līdzšinējos tempos. Latvijas iedzīvotājiem vajadzētu būt saprotamam, kāpēc arī Rodas grieķiem šķiet labi diezgan paturēt graustu, kas apstiprina īpašumtiesības uz zemi starp jaunbūvēm. Sen pamesta izskatījās arī māja, kas vēl esot palikusi Onašu ģimenes īpašumā.

Šķiet, kopumā nekustamā īpašuma celtniecības un uzturēšanas izmaksas Rodā ir augstākas nekā Latvijā - ne vien pēc nomināla, ko nosaka augstāks algu un cenu līmenis Grieķijā, bet arī pēc, piemēram, pēc betona kubikmetru un elektroenerģijas kilovatu daudzuma. Ieskatoties vēl rūpīgāk, Rodas pilsētas nomalē, kuras apbūve atgādina par padomju Latvijas laika produktiem pagājušā gadsimta 70. gados, var atrast arī plēves būdas, kuru iemītniekiem tās nav izmaksājušas neko. Savām acīm gan neizdevās redzēt, kā salas pamatiedzīvotāji iekārtojušies nostūros, kur nav paredzēti tūrisma maršruti.

Labas mājas par 60 tūkstošiem eiro

Vēl viena pazīme, ka tūrisms patiešām nepadara pasakaini bagātus visus salas pamatiedzīvotājus, ir tā, ka daudzas ēkas tiek celtas ļoti pakāpeniski. Tas nozīmē, ka monolītā betona karkass ir pabeigts pat trīsstāvu būvapjomā, bet dzīvošanai iekārtots ir tikai karkasa pirmais stāvs vai vēl mazāka platība. Kādā augstākā stāvā starp pilnīgi neapdarinātām betona sienām var būt galds ar dažiem krēsliem u. tml. pazīmēm, ka cilvēki tur iegriežas pasēdēt ēnā vai zem jumta ziemā, kad ir lietus sezona un kad salinieku pamatnodarbošanās esot apciemot citam citu.

Latvijas iedzīvotājus varētu ieinteresēt fakts, ka vismaz divās vietās Rodā ļoti mīļi tiek gaidīti tie, kas gribētu pirkt savrupmāju par kādiem 60 tūkstošiem eiro. Jā, bet šīs vietas ir ciematiņos tuvu vai nu Rodas lidostai, vai ar mazutu darbināmai termoelektrostacijai, kur čakli cilvēki droši vien arī darbu dabūtu. Uz šādām vietām pārcelties gribētājiem ir jāpainteresējas, vai par šo naudu vai kā citādi ir dabūjama olīvkoku plantācija - kaut vai daži olīvkoki pie mājas vai varbūt pavisam citur kalnos, jo cilvēks bez olīvkokiem taču nevar būt pilnvērtīgs vietējās sabiedrības pilsonis.

Dzīve pie lidostas, piemēram, liek samierināties ar pavisam 150 lidmašīnu pacelšanos un nolaišanos katru diennakti tūrisma sezonas laikā. Tas ir troksnis un izplūdes gāzes, kas palēnām nosēžas uz apkārtējo iedzīvotāju galvām un dārziem. Labklājības līmeņa pieaugums salā ir pietiekams, lai cilvēki ne vien spētu saprast, kas notiek, bet arī censtos pārcelties citur, kur mazāks un vecāks namiņš maksā, sākot no 200 000 eiro.

Šajos gadījumos runa ir par pieticīgām mājiņām ar 60-70 kvadrātmetriem apdzīvojamās platības tieši mājā.

Bet vairāk jau arī nevajag, ja klimats ļauj daudz ko darīt mājas pagalmā ar vai bez nojumēm. Ir tomēr cilvēki, kam tomēr vajag daudz vairāk.
Nav vērts lidot uz Rodu un lūkoties uz privātpiļu žogiem, jo to taču var izdarīt tepat Jūrmalā.

Arnis KLUINIS
Īpašums&city24.lv

NRA



komentāri

Vēl nav neviena komentāra