iCeļo stāsti

Ieskatoties Kubai dziļi acīs...II

tt Stāsta par  Kuba

Kubā pārvietojos, izmantodams īrētu auto, tā kā citu alternatīvu bija grūti atrast! Dārgs jau tas prieks bija, bet nevarēju 10 dienas pavadīt tikai Varadero – bija jāredz, jādzird un jāizbauda arī pārēja Kuba!

Zinu, ka daudzi domās uzzīmē skatu, kā braucu savdabīgā retro vāģī ar cigāru zobos, bet nē…izīrēju kaut ko līdzīgu Hondai! Retro mašīnas izīrē tikai Havannā un par 70 eiro dienā! Vienam tas tā kā būtu bijis par “salītu”! Jocīgi, ka benzīnu es kā tūrists nevarēju iegādāties, kur vien gribēju un kur vajadzēja! Kubā ir ierīkoti atsevišķi benzīntanki tūristiem, sakarā ar to, ka vietējiem benzīns tiek pārdots uz taloniem! Jāsaka - liela ķēpa šajā procesā, jo sīki un smalki tiek pierakstīts, cik litrus cilvēks ir nopircis un piefiksēts automašīnas numurs – viss notiek stingrā uzskaitē un kontrolē.

Noteikti kādam sajaucu galvu ar naudas zīmēm, kaut kur pieminēju eiro, citur dolārus! Ar naudām pieļāvu lielu kļūdu! Biju paņēmis līdzi dolārus, taču daudz izdevīgāk Kubā ir norēķināties ar eiro! Kādēļ? No tiem vienkārši neatņem procentus. Mainot naudu no dolāriem uz eiro, 10% tiek atrēķināti nost! Pat norēķinoties ar karti, kubieši ir iemācījušies “nošmaukties” – naudu viņi noskaita dolāros, tātad bonusā iegūst vēl +10%, pat tādos gadījumos, kad skaidri un gaiši esi paskaidrojis, ka vēlies norēķināties eiro!

Mašīnām uz ielas ir savas atpazīšanās zīmes! Pat nezinot, kas sēž pie stūres, vari bez problēmām noteikt, vai tikko garām pabrauca tūrists vai vietējais, vai kāds cits! Redz, kā izrādās, mašīnas numura krāsa izsaka visu! Ja mašīna ir privātā, tad tās numurs ir dzeltens, ja valsts, tad sarkans, bet tūristu īrētās mašīnas numuri atpazīstami pēc to brūnganīgā toņa. Numura krāsa nosaka arī to, vai attiecīgā mašīna drīkst uzņemt līdzbraucējus, kas ceļa malās sastājušies garās rindās, un gaida vismaz 2-3 dienas, lai kaut nedaudz tiktu uz priekšu. Ja neizdodas kādu nostopēt, garie ceļa gabali tiek pārvarēti, pārvietojoties ar kājām! Valsts mašīnām obligāts uzdevums ir uzņemt tik līdzbraucējus, cik mašīnā ir brīvas vietas! Tūrists, turpretim, līdzbraucējus mašīnā uzņemt nedrīkst! Tas Kubā tiek dēvēts par pārkāpumu, tā kā vietējiem pēc likuma vispār ir aizliegts sarunāties ar iebraucējiem. Par pārkāpumu draud naudas sods, protams, kubiešiem, ne tūristiem!

Ierobežojumi skar pat sabiedrisko transportu – to izmantot tūristiem ir aizliegts, pat tādā pilsētā kā Havanna! Metro, kas stipri atšķiras no Eiropā pieņemtajiem standartiem par to, kas tad īsti ir metro, ir paredzēts vietējo pārvadāšanai, tūristiem uz to ir strikts aizliegums! Varen interesants tas gaga (tā šis transporta līdzeklis tiek dēvēts vietējo slengā, bet iespējams tas ir oficiālais nosaukums) - smagā mašīna, kurai klāt piekabināts vagons! Izdomājums nepajokam!

Tā kā tūristiem ir uzlikts veto uz šo braucamrīku, saprotams, ka jāpārvietojas taču kaut kā ir, un talkā nāk, tiešā vārdu nozīmē, taksometri – “naudas izsūcēji”! Norēķināšanās aprēķins pavisam vienkāršs, cik km nobrauksi, tik arī samaksāsi - ja 10km, tad 10eiro. Easy!

Apgrūtināta pārvietošanās ir ne tikai tādēļ, ka transports ir dārgs, vai uz to pastāv kādi ierobežojumi, bet papildus to sarežģī bedrainie ceļi. Zīmes ceļu malās ir vecas, apbružātas un nesaskatāmas! Nomaldīties ir vieglāk par vieglu! Pārbraucienā uz Trinidadu vien noziedojām 6 stundas, lai gan attālumu varētu veikt trīs reizes ātrāk! Mašīnā bija līdzbraucēji, kas gribēja mest plinti krūmos, griesties atpakaļ un nemocīties ar braukšanas apstākļiem! Galu galā ceļu tomēr turpinājām, un sasniedzām galamērķi – Trinidadu, tā dēvēto pirātu pilsētu!

Nez kādēļ biju iedomājies, ka Trinidada atrodas turpat pie okeāna, bet, nē! Tā izvietojusies nedaudz augstāk kalnos. Līdz Karību jūrai, kas šajā laikā bija duļķaina, netīra un tādā nokrāsā, it kā pienam būtu pieliets ūdens, bija kādi 4km! Nonākot paša pilsētas centrā, bija sajūta, ka esmu nonācis dažus gadsimtus atpakaļ! Tās, visticāmāk, bija nekrāsoto māju iespaidā radušās ilūzijas, vai tomēr atspoguļojums Kubas patiesajam un nesamaitātajam sejas vaigam! Skaidrs ir viens, pēc Fidela nāves, Kuba būs savādāka, ārvalstu investīvijas, kas jau pašreiz ieplūst valstī, to izmainīs.

Ceļojot satiku kādu meiteni, kas Kubā viesojusies pirms pieciem gadiem! Viņa atzina, ka Havannas burvība, salīdzinot ar to, ko viņa redz šodien un redzēja pirms pieciem gadiem, ir zudusi. Pašreiz Havannas priekšpilsēta piedzīvo lielākās pārmaiņas! Tur risinās restaurācijas darbi, ko nodrošina UNESCO ieguldītās milzu naudas summas, ēkas tiek pārkrāsotas, radot milzīgu kontrastu ar sākotnējo arhitektūru, kas veidota kaut kur ap 1800. gadu. Ielu muzikantu skaits stipri samazinājies, agrāk tie spēlējuši vai uz katra stūra. Diemžēl, komercija dara savu! Nav jau gluži tā, ka Havanna ir pārmainījusies līdz nepazīšanai, nē, bet tā izmainās un nākotnē turpinās to darīt!

Havannā vissizdevīgāk ir uzticēties gidu vadītajām ekskursijām, jo, uzzinot tūrista vēlmes - apskatīt arhitektūru, grimt vēstures faktos - tas izvadās un izstāstīs visu pēc sirds patikas! Gida pakalpojumus, jāatzīst, meklēju internetā, jo viesnīcu rīkotās ekskursijas ir organizētas stipri zemā līmenī. Tā kā mani interesēja pati pilsēta, tad nedzinos pa pēdām Ernesta Hemingveja iemītajām takām, bet viņa talanta piekritējiem noteikti interesētu vēsture, kas ap to vijas. Uzmanieties, lai pa šīm takām ceļš neaizvilina uz rajoniem, kur ceļu nošķērsos policijas mašīna un aizliegs ceļu turpināt. Nabadzības un noziedzības augstā līmeņa dēļ, ieteicams tur savu degunu iekšā nebāzt!

Ir vēl kāds ieteikums, ko ikvienam, kas iecerējis Kubu par sava ceļojuma galamērķi, vajadzētu ņemt vērā! Valstī nedrīkst ievest pārtiku! Ja somā tomēr kas paķēries līdzi, kā man - daži āboli, tad nu atliks tos ātri notiesāt vai izmest. Biju informēts par šādu Kubas noteikumu, tādēļ savus piecus līdzpaņemtos ābolus, izsalkuma mocīts, apēdu! Kādai sievietei, kas par pārtikas ievešanas aizliegumu diemžēl nebija dzirdējusi, desas lunķa dēļ, nācās pavadīt pāris nepatīkamu brīžu lidostā, kur viņas čemodānam tika pārbaudītas vissīkākās sadaļas. Smieklīgi, bet arī eksports kubiešiem ir aizliegts! Problēmas, kā izrādās, Kubā nav tikai ar transportu vien, bet arī ar pārtiku ir ko noņemties! Ja tūrists apmetas hostelī, dzīvo pie kāda vietējā, vai izvēlas viesnīcas, kurās ēdināšana nav iekļauta cenā, būs problemātiski iegādāties pārtiku. Manāmi traucēs nemitīgas domas, kur brokastot, kur vakariņot un cik tas izmaksās! Ceļojot vienatnē tas viennozīmīgi nebūt nav tas izdevīgākais variants, lai gan, protams, dzīvošana vietējo sabiedrībā noteikti ir daudz interesantāka.

Mana izvēle nakstmītņu izvēlē krita par labu viesnīcai, kas man nodrošināja maltīti 24 stundas diennaktī un līdz ar to arī mierīgu prātu par ēdienreizēm! Katru dienu, mistiskā kārtā, tiku nodrošināts ar ūdens pudeli! Tas likās samērā dīvaini – katru dienu par pusotru litra ūdens pudeli manā numuriņā vairāk! Kā izrādās, klimata dēļ, dzīvojot Kubā ir daudz jādzer, pat tad, ja to šķietami nemaz negribas. Sākumā slāpes nepiefiksēju, taču, padzīvodams tur ilgāk, dažu dienu laikā izdzēru visas pudeles, kas bija sakrājušas! Sievietēm te, jāteic, ir ideāli apstākļi tievēšanām un visām citām ēverģēlībām, kas saistītas ar diētu - karstuma dēļ ēst gribas pavisam nedaudz! Pats interesantākais - 10 dienu laikā, ko pavadīju Kubā, pats zaudēju 3kg!!!

Gardēžiem Kubas virtuve noteikti liksies viens liels murgs!  Nacionālais ēdiens – pupiņas! Tās liek klāt it visam gan makaroniem, gan rīsiem, pat kartupeļiem! Gaļu diemžēl kubieši taisīt nemāk, tas sanāk diezgan bezgaršīgi - pliekani bez garšvielām. Lai gan ēdiens nebaudāms, tomēr alkohols lēts. Litrs ruma maksā tikai nedaudz vairāk par 4eiro! Protams, labu gribēdams, draugiem, radiem un citiem zvēriem nopirku kopā 6 litrus! Ņemot vērā Kubas stingros likumus, arī par alkohola izvešana viens tāds atradās – izvest drīkst tikai 2 litrus. Šoreiz par labu man nostrādāja fakts, ka esmu ceļotājs no Eiropas. Šo valstu tūristiem somas viņi nepārbauda tik smalki, lielāka kontrole ir visiem, kas ceļo uz ASV, kaut gan šie ceļotāji ir iemanījušies Kubu apmeklēt, braucot caur, piemēram, Argentīnu, Čīli, Meksiku!

Un vēl kas, nobaudot Kubā gatavotu Pina Colada, sapratu, ka Rīgas bāros to nekad vairs nedzeršu, lai neaizmirstu tā garšu no īstiem kokosriekstiem!

Kuba bildēs! Spied šeit>>>

Vita Aleksandroviča, 



komentāri

Vēl nav neviena komentāra