iCeļo stāsti

Ieskatoties Kubai dziļi acīs...

tt Stāsta par  Kuba

Ielidojot Kubā, precīzāk, Varadero, kas tiek dēvēta par salas kūrortpilsētu, pārsteidza specifiska smarža. Kāds iedomāsies par okeāna, vai kāda eksotiska augļa smaržu, taču maldīgi. Nāsīs ieduras spēcīga gāzes un benzīna apvienojuma smaka. Varadero ir naftas ieguves pilsēta, līdz ar to pilsētā virmo mašīnu izplūdes gāžu un benzīna mākonis. Laika apstākļi, protams, lutina, kā jau ekostiskā salā pienākas! 7 dienas termometra stabiņš rādīja +30 un vairāk grādus. Grūti bija izturēt pamatīgo tveici, jo Kubā gaiss ir stipri mitrāks kā pie mums! Žāvēties izlikts dvielis ne vienmēr gala rezultātā izžuva!  Saule ir izteikti spēcīga, nosauļojos sēžot ēnā, jo zvilnēt pludmalē nemaz nebija iespējams, saules stari dūra kā ar adatām. Jāteic, bez pamatīga aizsargkrēma neiztik!

Uzturoties Varadero, radās iespaids, ka ar vārdu “kūrorts” pilsētā tiek saprasts tūristu izmetināšana greznās viesnīcās, ar kurām nosēta vai visa pludmale, jo, pametot savus apartamentus, nācās sastapties ar skaudro realitāti. Turpat blakus rēgojas vietējo dzīvojamās mājas, kas nolaistas līdz katastrofālam stāvoklim – ēkas bez logiem, šķiet, ka nebūs ilgi jāgaida līdz tās ņems un sabruks. Nabadzība lūr aiz katra stūra, cilvēki, dzīvodami neziņā par savu nākotni, neredz iemeslus krasām izmaiņām, viņiem trūkst motivācijas un mērķu.  Lai gan Kubā gribēju redzēt un arī apskatīju vēl tikai Havannu un Trinidadu, varu droši teikt, ka Varadero ne ar ko īpašu neatšķīrās no pārējās Kubas. Jā, tikai ar garo viesnīcu rindu, skaisto pludmali un golfa laukumu pie viesnīcas loga!

Ja jau ieminējos par nabadzību, tad varētu arī paturpināt… Neesmu no tiem cilvēkiem, kas ar patiku novēroja apstākļus, kādos dzīvo kubieši! Tik izteiktu nabadzību nebiju gaidījis, un 10 dienas bija pietiekoši šai nabadzībai, lai nepaliktu slikti no tās. Pārņem īpatnēja sajūta, kad saproti, ka tiec uzlūkots kā staigājošs dolāru maiss! Kubiešu brūnās acis pilnīgi iemirdzas, kad pamana kādu gaišākas krāsas acu pāri! Ar saviem bēdu stāstiem, viņi ir iemācījušies pamatīgi “spēlēt uz tūristu jūtām”! Bez kautrēšanās viņi nāk klāt, prasa naudu vai lūdzās, lai iznes no viesnīcas, ko ēdamu, jo mājās esot bērni, kas mirst badā. Gribas jau palīdzēt, taču tas ir tikai normāli un pašsaprotami, ka nevienam nav pa spēkiem palīdzēt visai pasaulei.

Valodas nezināšana kubiešiem nav šķērslis! Tie, kas runā angļu valodā, to arī izmanto kā priekšrocību, kaut gan viņu skaits ir salīdzinoši neliels, pārējie ņem talkā žestu valodu, vai pat izmanto frāzes krievu valodā! Kā nekā Kuba taču tāpat kā mēs ir bijušās Padomju Savienības paspārnē veidojusies valsts! Dzīvs piemērs tam ir skolēni, kas ģērbušies gluži kā pionieri – sarkanos kaklautos!

Pārsvarā angļu valodā runā tikai tie kubieši, kas strādā tūrisma nozarē. Šie cilvēki Kubā ieguvuši pārtikušāko un turīgāko titulus, jo papildus darba algai, viņiem ir iespējas saņem dzeramnaudas! Bārmeņi, viesmīļi, gidi, istabenes ir tie cilvēki, kas var dzīvot cilvēcīgākos apstākļos, atļaujoties nopirkt preces, kas domātas tūristiem un iegādājamas dolāros, ne tikai knapināties ar iedalītajiem taloniem, par kuriem var nopirkt tikai pašu nepieciešamāko! Nevajag brīnīties gadījumos, ja kāda apkopēja, vai vienkāršs garāmgājējs palūgs atstāt vai uzdāvināt viņam kādu drēbes gabalu, jo viņiem to nav, izteikti trūkst un tā ir liela vērtība! Un ne tikai drēbes, tās var būt arī citas sadzīvē nepieciešamas lietas - jebkas! Īpaši izdevīgi šāds barteris ir gadījumos, kad rodas problēmas ar likumsargiem. Tā piemēram, mani  apturēja policija par ātruma pārsniegšanu. Runādams, latviešu valodā, apmulsināju policistus un tiku sveikā bez naudas maksāšanas, taču, ja  valoda nebūtu paglābusi, noteikti uzdāvinātu policista kungam T-kreklu! 

Kubā viss pieder valstij! Jau ieminējos par veikaliem vietējiem un norēķinu veidu –taloniem. Jā, viss tiek pirkts par taloniem gan pārtika, gan benzīns un apģērbs. Sievietei, piemēram, gadā nepienākas vairāk kā divi pāri zeķu bikses! Tāpat, šķietami, izdevīgais valsts solis pretīm cilvēku labklājībai, kas garantē ikvienam 60ha lielu zemes gabalu savām vajadzībām, ir gluži neizdevīgs uzņēmējdarbībai! Līdzko kāds kubietis saražoto produkciju vēlas pārdot, tam nākas papildus maksāt zemes nodokli, kā arī 51% no pārdotā summas atdod valstij, sev paturot vien 49%! Man radās iespēja uzzināt arī varen amizantu stāstu par to, kā kubieši tika pie mobilo sakaru tīkla pārklājuma. Par to parūpējās kāda Itālijas firma, kas ar tehniku Kubā noņēmas turpat vai divus gadus, un projekta attīstībai iztērēja vairākus simtus miljonu. Viņi bija iecerējuši, ka izdosies pārliecināt Fidelu par procentu likmes maiņu, tas nozīmētu, 51% no ienākumiem viņiem, bet 49% Kubai. Un ko domājiet, atbildēja Fidels? Viņš, angļiem raksturīgā mierā, paziņoja, ka dod šai firmai divas dienas laika, lai tā ar savu tehniku izvāktos no valsts, ja kādu iemeslu dēļ tas nav iespējams, viss paliek Kubai. Tā nu Kuba var lepoties ar kvalitatīviem mobilā telefona pakalpojumiem. Dārgi šie pakalpojumi gan ir, bet Latviju sazvanīt varēja bez liekām problēmām, jārēķinās vienīgi ar sešu stundu starpību. Diemžēl pašiem kubiešiem mobilos telefonus nemana…pat tiem, kas strādā tūrisma nozarē, un, iespējams, varētu to atļauties! Tā ir ekstra un domāta tikai retajiem!

Neesmu iepazinies ar precīziem statistikas datiem par vidējo darba algu Latvijā, taču bez satraukuma varu apliecināt, ka tā noteikti nav 20$ mēnesī! Kubā, gluži pretēji, tā ir! Ceļojuma laikā satiku kādu vīrieti, kurš strādā autoservisā un par savu ikdienas darbu godīgi nopelna 10$ mēnesī, gadā izbauda 7 brīvdienas un par atvaļinājumu nemaz nesapņo! No šīs “milzīgās” mēnešalgas viņš uztur ģimeni – savu sievu un divus bērnus. Pēc ašiem aprēķiniem 4$ mēnesī viņš tērē pārtikas iegādei, 4$ tiek nomaksāti par dzīvokli, tai skaitā, gāzi, elektrību, ja tāda vispār ir! 2$ paliek tēriņiem pēc saviem ieskatiem! Tieši tādāļ nemaz neizbrīna fakts par netipiski lielo nelegālo tirdzniecību - nelegāli tiek pārdoti cigāri, nelegāli darbojas mazi restorāni, kuros tevi ievilks aiz rokas, ja sāksi kaut nedaudz tielēties. Kā saka, izdzīvo stiprākais, kas grib nopelnīt, nelegāli to arī dara!

Ieminējos par elektrību, jā, tas nav nekāds brīnums, ka cilvēki dzīvo bez tās! 120 voltu spriegums tā ir norma, 220 – ekstra! Pat Havanna naktīs ir tumša, nemaz nerunājot par piepilsētas ciemiem un ceļiem, un dziļiem laukiem! Septiņos vakarā ir iestājusies dziļa un melna nakts, elekrtības apgaismojums ir niecīgs, ielas palikušas klusas un cilvēki apkārtnē netiek manīti. Ja pilsētā vismaz kādā mājas logā redz spīdam niecīgu gaismas kūli, tad, izbraucot ārā uz laukiem, nemana nevienu māju, kurā būtu elektrība.

Dzīvojamās ēkas ir ļoti pieticīgas – logi bez stikliem, aizbultēti ar koka restēm, līdzīgi kā mums žalūzijas, durvis nav aizslēgtas, jo ko tad tur zagt – gultu, krēslu? Televizors, radio vai ledusskapis ir retajam! Par to, ka izremontētas ir kādas divas vai trīs mājas, kubieši nedomā un nesatraucas, viņi ir ieslīguši pamatīgā rutīnā, šķiet, pat noraizējušies par rītdienu, valdošās politikas dēļ. Izteikti trūkst motivācijas, lai ko mainītu. Regulāri jāsatraucas par to, ko vari iegādāties un ko ne, jo, ielūkojoties vietējo veikalā, nākas secināt, ka tas ir tukšs. Preces uz kredīta nopirkt nevar, šāds norēķins ir aizliegts! Uz darbu lielākā daļa aiziet, lai tiktu ievilkts ķeksītis, ka attiecīgā persona ir bijusi darbā, par ko tad viņam vai viņai pienākas mēnešalga 10$ apmērā.

Lai nerastos drūms iespaids par Kubu un kubiešu dzīvesveidu un apstākļiem, jāatgādina, ka karstasinīgas izpriecas joprojām ir un būs paliekošas dienvidnieku mentalitātei. Visatraktīvāk tiek svinēti valsts svētki augustā! Tad risinās karnevāls, cilvēki iziet ielās un dejo! Arī ikdienā cilvēki dejo salsu turpat uz ielām, un izklaide nav nekas svešs!

Daudzas izklaides vietas ir turpat brīvā dabā zem klajām debesīm ar dzīvo mūziku, kuras ritms ir varen ātrs! Fiziski grūti turēt līdzi dzīvespriecīgajiem kubiešiem dejošanas jomā, jo viena dziesma ilgst turpat vai padsmit minūtes, un ja ir vēlme visu laiku noturēt uzņemto ātro ritmu, pirms tam noteikti ir nepieciešami treniņi. Rums ar kolu ir izpriecu neatņemama sastāvdaļa, samaksājot ieejas maksu, to var dzert, cik vien katrs var turēt, atsevišķi par to nav jāmaksā!

Turpinājums sekos...

Kuba bildēs! Spied šeit>>>

Vita Aleksandroviča, 



komentāri

Vēl nav neviena komentāra