iCeļo stāsti

7 iemesli kāpēc doties uz Portugāli V

Viena no galvenajām domām braucot uz Lisabonu bija Atlantijas okeāns un peldēšanās tajā. Taču izrādās pilsētas centrā jautāt – pa kuru ielu visērtāk nonākt līdz okeānam – ir tikpat dīvaini kā stāvot Rīgas centrā prasīt – cik ilgi ar kājām līdz jūrai? Viena no tuvākajām vietām, kur piekļūt okeānam, ir netālu esošā pilsētā Kaiškaiša (Caiscais). No Lisabonas līdz Kaiškaišai var nokļūt gan ar auto, gan vilcienu pavisam ērti un ātri, jo pilsētiņa atrodas 25 km attālumā no galvaspilsētas. Ceļš ir īpaši skaists, jo ved tieši gar vecām zvejnieku laivām un okeāna krastu.

Sākotnēji Kaiškaiša bija mazs ostas ciemats, kuru 1579. gadā okupēja Spāņi, bet jau 1807. gadā franču iebrucēji šeit izveidoja armijas štābu. 19. gs. sākums pilsētai nes nabadzību un badu, jo ostas darbībā iestājas panīkums. Bet tad 1870. gadā karalis Luijs I nolēma Kaiškaišas 17. gs. uzceltā cietoksnī ierīkot savu vasaras rezidenci un vieta kļuva modē. Visa pilsētas vēsture labi aplūkojama villās, ko 19.gs. gar krastu sacēlušas aristokrātiskās ģimenes. 1962. gadā no Lisabonas pirmo tieši līdz Kaškaišai reizi Portugāles vēsturē tika ieviests elektriskais vilciens, kas palīdzēja ekonomiskajai izaugsmei. Savukārt Otrā pasaules kara laikā pilsētā glābiņu saskatīja vairāki karaļi, kuriem paklausīgi sekoja politiķi, aktieri, aristokrāti un rakstnieki – Vindsoras hercogs, Itālijas karalis Umberto, daļa no Hapsburgu ģimenes un citi. Līdz ar to no 1939. – 1946. gadam iedzīvotāju skaits palielinājās par 20 000.

Šodienas Kaiškaiša atgādina Jomas ielu vasaras sezonā – ar daudz veikaliņiem un restorāniem. Ik uz soļa redzami ārzemju tūristu pārsteigtās sejas par lieliskajiem “oriģinālajiem” suvenīriem. Starp citu, tieši šeit masu psihoze lieliski iedarbojās arī uz mani un tējas krūze ar Portugāles simbolu, melnu gaili ar sarkaniem rotājumiem, atrodas ceļu uz manu sirdi un maku. Patiesībā no īsta un mežonīga okeāna te ir maz. Pāris smilšu strēles, uz kurām zviln indivīdi, kuru rasi pat var nepūlēties noteikt, jo saule paveikusi asimilācijas brīnumu, un nedaudz klintis. Tieši tik daudz, lai saprastu, ka jābūt kādai vietai, kas nebūtu “demo” versija dabas skaistumam. Un ir, bet vairs ne Kaškaišas pilsētā, bet apmēram 3 km uz rietumiem uz krasta pusi ir Boca do Inferno (Elles līcis). Šeit jūra klintīs ir izskalojusi plaisas un alas, radot dunoņu un gaisā uzsitot iespaidīgas ūdens šaltis.

Kaškaiša ir interesanta ar mazām ieliņām, sāļu vēju, jūras veltēm kafejnīcās un zvejniekiem. To mazās laiveles ir nosētas gar visu piekrasti un nav pārsteigums, ka tieši pie mazās pludmales ir zīme, kas vēsta – peldēties nerekomendējam, bet tajā pašā laikā tas nav aizliegums. Dreifējot lēnā solī pa vienu no piekrastes promenādēm nāk prātā teiciens - себя показать и на другими посмотреть. Šķiet, tas ir galvenais Kaiškaišas moto, otrajā plānā atstājot Palácio de Conde de Castro Guimarães ar 25 000 lielo grāmatu kolekciju vai Museu do Mar, kurā lieliski apskatāma pilsētas zvejniecības vēsture un galvenie attīstības posmi. Bet no otras puses, kurš gan vēlas skatīties uz vēstures reliktiem, ja priekšā ir dzīvs okeāns … Pārējās fotogrāfijas skaties FOTOGALERIJĀ>>>Autore: Liene Lapševska, iCelo.lv


komentāri

Vēl nav neviena komentāra