iCeļo stāsti

Ar Dieva gaismu Āfrikas sirdī

tt Stāsta par  Gana
Pēc trīs mēnešu mācību kursa Zviedrijā braucām uz Rietumāfrikas valsti Ganu. Pēc 16 stundu ilga lidojuma ar pārsēšanos Holandē un Kenijā piezemējāmies galvaspilsētā Akrā. Jau izbāžot degunu no lidmašīnas, mūs apņēma mitra karstuma mākonis. Pie sevis nodomāju – būs traki! Kā pirtī... Apmetāmies Temā, pilsētiņā netālu no galvaspilsētas Akras. Mūsu grupa ik pa laikam izbrauca arī uz apkārtējiem ciemiem, kur dzīvojām un kalpojām vairākas dienas. Ierodoties kādā ciemā, vispirms bija jāapciemo ciema vecākais, jāstādās priekšā, jāizskaidro mūsu ierašanās mērķis un jāsaņem atļauja misijas darbam šajā vietā. Sākumā bija grūti iejusties vietējā kultūrā, izprast šo cilvēku domāšanas veidu. Šķita: apkārt tik daudz baznīcu, teju visi sevi sauc par kristiešiem, un mani pārņēma sajūta – ko lai vēl es viņiem dodu? Kā izrādījās vēlāk, daudzi no viņiem, tāpat kā cilvēki visur pasaulē, domā, ka vienīgi zināšanas par Dievu un Bībeli viņus dara par kristiešiem. Kāds tad bija mūsu misijas darbs? Vairākas dienas nedēļā notika evaņģelizācijas darbs ielās. Cilvēkiem stāstījām par Dievu, centāmies izskaidrot to, kas viņiem ir neskaidrs, lūdzām par viņiem, aicinājām uz dievkalpojumiem… Svētdienās piedalījāmies dievkalpojumos ar slavēšanas dziesmām, teatralizētiem iestudējumiem, dejām un sludināšanu. Interesanti bija redzēt afrikāņu dzīvīgos un skaļos dievkalpojumus, kur dažreiz pirms mācītāja ierašanās draudze jau ar enerģiskām dziesmām un dejām slavējusi Dievu vairākas stundas. Jāteic, dievkalpojums ir skaļš no sākuma līdz beigām, arī mācītājs sprediķo skaļā balsī, bieži "pieprasot" draudzes atbildi uz saucieniem "Āmen!" un "Dievs ir labs!"Lūdz gudrību un paklausībuBieži braucām uz skolām ar bērniem domātām programmām. Mums par lielu pārsteigumu bērni bieži mums lūdza aizlūgt, lai viņi kļūtu gudrāki, gūtu sekmes mācībās un būtu paklausīgi vecākiem. Runājot par Ganas skolām, jāpiemin, ka valsts skolas visbiežāk iekārtotas vienkāršās koka ēkās, dažreiz līdzīgās šķūnīšiem, bet privātskolas strādā modernāka tipa ēkās. Ar pārsteigumu ieraudzījām, ka brīžiem, lai ieviestu klasē kārtību, skolotājs ņem talkā žagaru. Afrikāņu bērni ir ļoti jauki un, ieraugot baltos cilvēkus savās skolās, uz ielām, — mazliet izbrīnīti. Bija jūtams, ka viņiem ļoti daudz nozīmē vienkārši tāpat pabūt kopā ar mums, aprunāties. Un ja vēl bērniem ar šim nolūkam piemērotām krāsām kaut ko uzzīmē uz sejiņas vai tāpat viņu samīļo, tas viņiem nozīmē ļoti daudz! Dažkārt, ejot pa ielu, nācās vai nepārtraukti māt ar roku, un tad nu es pie sevis dažkārt pašironiski nosmaidīju "Ak vai, teju kā Anglijas karaliene!", bet sapratu, ka mana atbilde uz viņu saucieniem vai mājieniem viņiem dāvā prieku. Piedalījāmies arī ēdiena izsniegšanā divos ciematiņos. Pirmo reizi tas bija ikgadējā Ziemassvētku ieskaņas pasākumā, ko rīkoja baznīca, ar kuru mēs sadarbojāmies. Tradicionāls Ziemassvētku ēdiens Ganā ir rīsi ar vistu. Diemžēl daudzas ģimenes nevar atļauties pat to. Neaizmirstama pavērās aina klasē, kur uz ēdiena saņemšanu katrs skolēns bija atnācis ar savu trauciņu, katliņu, bļodiņu. Bērni nopietni uztraucās, ka ēdiena visiem var nepietikt, un klasē sākās īsts haoss. Nesām ēdienu uz mājām arī vecajiem cilvēkiem. Āfrikas ciemos ir diezgan daudz māla mājiņu, kur par gultas vietu kalpo uz zemes noklāta sega un virtuves pavards uzcelts ārpus pašas mājiņas. Gribot negribot domas spietoja ap Ziemassvētku galda pārpilnību mājās, Latvijā. Vai mēs apzināmies to, kā Dievs mūs svētījis kaut vai materiālās labklājības ziņā? Jāpiebilst gan, ka vietumis redzējām arī dzīves līmeni, kas daudz neatšķiras no mums ierastā.Pagātne un šodienaDaudzu iedzīvotāju iztikas avots ir pirkšana un pārdošana. Lai izdzīvotu, smagi jāstrādā. Kad mēs, baltie, darījām smagākus praktiskus darbus, viņi vienmēr vai nu rāvās tos darīt paši, vai vismaz centās mūs no tiem atturēt. Atceros, kad kādā ciemā krāsojām skolu, vecākas sievietes apstājās un ar izbrīna un neizpratnes pilniem skatiem vēroja mūsu darbošanos, vietējiem bērniem mums piepalīdzot. Bieži jutām attieksmi, ka mēs, baltie cilvēki, būtu saudzējamāki un pat labāki nekā viņi. Bēdīgi, bet dažreiz kaut kur dziļi viņos vēl bija sajūtama vergturības radītā attieksme. Eksotikas cienītājiem jāatzīstas, ka plēsīgus zvērus neredzējām un kleķa būdiņās ar salmu jumtiem arī nedzīvojām. Vienīgie dzīvnieki, ko manījām, bija divi pieradināti pērtiķi un simtiem ķirzaku: dažāda lieluma un krāsu. Vienas — ar oranžām astēm un galvām — pēc skraidīšanas pa sienu kā sportistes pumpējās uz priekšķepām. Arī tumša neiedegu, jo, lai arī Āfrikas ziema ir salīdzinoši karsta — temperatūra bija vairāk nekā 35 grādi, naktīs noslīdot līdz 25 grādiem —, šādā karstumā nebija vēlēšanās sauļoties pludmalē. Afrikāņu virtuveLai arī uz ielām noritēja plaša tirdzniecība un varēja nopirkt visdažādākos ēdienus, mums tomēr ieteica to nedarīt, jo mūsu vēderi neesot pieraduši pie vietējām baktērijām. Ēdām mītnes vietā, kur mums gatavoja divas sievietes. Brokastīs parasti ēdām putras ar ievārījumu vai baltmaizi ar olu kulteni vai kausēto sieru. Taču pusdienās pārsvarā bija vietējie tradicionālie ēdieni: dažādas ar palmu eļļu piesātinātas mērces vai biezzupas ar rīsiem, jamsu, ceptu vai vārītu "banānu mammu" un dažreiz arī kaut kas mums pazīstamāks — makaroni vai kartupeļi. Runājot par vietējo virtuvi, atklāti jāsaka: ne katrs eiropietis ar baudu var ēst vietējos tradicionālos ēdienus, piemēram, banku un fufu. Šos ēdienus ēd ar rokām (uz galda ir trauks ar ūdeni, kur pamērcēt rokas), no lielās, ļoti lipīgās masas pikas veidojot mazas bumbiņas, kuras pēc tam pamērcē biezā mērcē. Jāpiebilst, ka šis ēdiens nav jākošļā, bet mazās piciņas jārij veselas. Ēdiena ziņā vislielāko prieku sagādāja dažādie augļi. Banāni, apelsīni, kokosrieksti, mango, melones... Daudz augļu koku aug viegli pieejamās vietās. Bijām nosprieduši iet un savām rokām saplūkt augļus, bet… tā neesot pieņemts, no saviem kokiem augļus plūc un pārdod tikai īpašnieks. Augļi ir samērā lēti. Par 1000 vietējiem cediem — vai 7 līdz 8 santīmiem — varējām nopirkt trīs apelsīnus. Viens liels un sulīgs ananass maksāja 4000 līdz 5000 cedus jeb ap 30 santīmu.Laiks plūst lēniDzīvojot Ganā, arī mūs savos apkampienos ievilka lēnā un nesteidzīgā vietējā laika straume. Pieradām pie viņu mierīgā dzīves ritma. Uz sabiedrisko transportu nav jāskrien, jo tāda tur bezmaz nav. Pārsvarā pārvietošanās notiek ar takšu palīdzību. Paredzētajā laikā visbiežāk neviens pasākums nesākās. Jau pēc dažu nedēļu dzīvošanas tur mēs, gluži nemanot, šajā ziņā jau sākām līdzināties vietējiem un vairāk izpratām mūsu grupas vienīgās afrikānietes apjukumu Stokholmas sabiedriskā transporta precīzajā un ātrajā kustībā. Kristieši ceļas ap četriem pieciem no rīta, lai dažas stundas pavadītu kopā ar Dievu lūgšanās un slavēšanā savā pagalmā vai parkos un pēc tam veiktu dažādus darbus rīta vēsumā. Visbiežāk tas bija laiks, kad bijām spiesti meklēt ausu aizbāžņus, lai vēl kādas pāris stundas pagulētu. Kad pienāca laiks doties projām no Ganas, bija grūti šķirties no cilvēkiem, ar kuriem bijām kopā diendienā. Bet tomēr bija arī ilgas pēc mīļajiem cilvēkiem, mājām, sniegotās ziemas un īsti latviskiem ēdieniem.Autors:Inese KaušeLatvijas Avīze


komentāri

Vēl nav neviena komentāra