lietotāju stāsti

O, saule, O, Itālija!!!

Maijā tika nolemts - tomēr kaut kur atvaļinājumā šogad jāaizbrauc! Ceļojuma laiks: jūlija beigas - augusta sākums (nepilnas 9 dienas). Braucēji - 2 pieaugušie un bērns (3,5 gadi). Tā kā ar savu auto ceļot pagaidām vēl baidāmies, tad atkal izvēlējāmies par labu lidošanai. Galamērķis - mūsu jau iecienītie Itālijas ziemeļi, kas nozīmē, ka lidojam ar Ryanair uz Bergamo, paņemam noīrēto mašīnu un aidā kalnos un ezeros! 

 

26.07.

Šoreiz gan braucām no Viļņas - ar savu mašīnu līdz tai (mašīna veiksmīgi nostāvēja nedēļu netālu no Viļņas centrālās stacijas), 1 nakts Viļņā (viesnīca Mikotel http://www.mikotelgroup.com/en/mikotel - par ļoti izdevīgu cenu booking.com var apmesties tie, kam tālāk jādodas kaut kur ar vilcienu vai autobusu, jo atrodas 10 min gājienā no centrālās stacijas). Nedaudz Viļņas vecpilsētas apskate un mašīnas stāvvietas atrašana.

 

27.07.

Gandrīz nokavējam vilcienu uz lidostu - visizdevīgākais veids, kā nokļūt tur; ceļā jāpavada vien 7min. Kursē gan tikai reizi stundā. Izlaižam iečekošanos u.c. procedūras, lidojumu – esam Itālijā!!!!! Tā mūs sagaida ar jauku siltumu ap +26 grādiem, nelielu dūmaku. Ejam pēc mašīnas – to jau iepriekš esam rezervējuši Internetā. Ņēmām ekonomiskāko mašīnu, kas dzīvē izrādījās 3 durvju Lancia – Itālijas (kvalitatīvajiem) ceļiem un līkumiem ļoti piemērots auto, vien kalniem ne pārāk – tikai 1,2 l dzinējs, kas kalnos vilka tik ar 2., 3.ātrumu. Vēl viens mazas mašīnas mīnuss atklājās, braucot pa Šveices kalnu serpentīniem – puikam aizmugurējā sēdeklī vienā brīdī kļuva slikti. Tomēr kopumā pieredze pozitīva. Par autosēdekli – tāpat kā iepriekšējā reizē ņēmām līdzi savējo, jo Baby equipment izmaksas Ryanair ir izdevīgākas, nekā izmantot auto nomas kompāniju pakalpojumus. Vēl par auto nomu – nezinu par pilsētas birojiem, bet lidostās bieži vien tas ir izdevīgs tāpēc, ka atslēgas var atstāt jebkurā brīdī, vienkārši iemetot tās birojā pa spraugu durvīs J (nez kā atslēgu piekariņi paliek veseli? Jeb arī tos regulāri maina…). Īpaši svarīgi tas ir, ja lidojums atpakaļ ir agri no rīta.

Tātad – esam Itālijā! Esam atraduši savu mašīnu, sakrāmējušies un – uz veikalu! :D Jā, jā, jānopērk ēdamais, dzeramais utt. Jau no iepriekšējās reizes zinām lielu iepirkšanās centru turpat blakus Bergamo lidostai Oriocenter http://www.oriocenter.it/. Nedaudz pasteidzamies ar izbraukšanu, kamēr mūsu Tontons (TomTom) ir atradis lielveikalu un maršrutu. Šoreiz līdzi ir savs GPS; iepriekšējā reizē to īrējām LV, jo atkal auto nomas kompāniju pakalpojumi uz vietas šim (GPS īre) ir dārgāki. Tad nu nedaudz pariņķojam ap lidostu, kamēr esam uz pareizā ceļa. Veikala stāvvietā vietu atrast ir neiespējami, lai gan ir dienas vidus. Dodamies uz pārtikas veikalu iepirkt augļus un pārtiku a la Itālija – pasta, sieri, tuncis…Izsalkums ir manāms un nobaudām pirmās picas šķēles. Tad jau dodamies ceļā uz savu mājvietu 5 nakšu garumā Castro/Lovere ciematiņā Iseo ezera krastā http://en.wikipedia.org/wiki/Lake_Iseo. Apvidus mums jau zināms, šeit viesojāmies jau pirms 2 gadiem. Par naktsmājām parasti izvēlamies B&B (vēlams – ar virtuvi, lai pats var pagatavot kādu maltīti), meklējam caur booking.com vai vietējām B&B saitēm. Šoreiz izvēlējāmies palikt vienā vietā vairākas naktis, lai nav ik pārdienas jākrāmējas tālāk, lai nav pārāk jāmaina vide, lai vakarā atgriežamies mājās J Un mūsu vieta bija kā radīta tam – nespējām noticēt, ka mūsu istabas balkons (terase) patiešām ir ar skatu uz Iseo ezeru un kalniem!! Šo skatu baudījām katru rītu, ēdot brokastis, un vakaru, baudot sieru, augļus un vīnu…Ko vēl vairāk var vēlēties. http://www.booking.com/hotel/it/b-b-bellavista.lv.html?sid=d25975440d2c8dba3e2d09d50da74273;checkin=2011-09-25;checkout=2011-09-26;srfid=c435a3a3a0ea401d123da2a2875c6ba9X6 Nakts šajā B&B maksāja 65EUR (ar iekļautām brokastīm). Jā, brokastis ir vienīgais, kas var apnikt 5 dienu garumā ;) – tās ir vienveidīgas, latviešu pieradumiem neatbilstošas, bet to jau mēs zināmām un rēķinājāmies. Ja ko vēlējāmies, pielikām klāt no saviem krājumiem. Puika ceļojuma beigās gan bija atēdies smalkmaizītes, kruasānus un atdzēries saldās suliņas :D Tā nu mēs pajūsmināmies par skatiem, nedaudz pakrāmējam somas un dodamies pastaigā pa promenādi gan Iseo ezeru. Tas mums kļuva pa ieradumu gandrīz katru vakaru – doties gar ezeru, vienkārši baudīt vakaru, vērot iedzīvotājus un viņu ikdienu; puika atrada paaugstinājumu, kas kļuva par viņa „skatuvi” šo vakaru garumā; tā mēs lēnā solī aizdevāmies līdz saldējuma kafejnīcai (gelateria) Bar Centrale http://www.comune.lovere.bg.it/turismo/dovemangiare/bar/scheda.asp?IdRisorsa=454&Lingua=ITA – jau iepriekšējā reizē šis bija kļuvis par mūsu hitu. Nekur nebija tik labs un garšīgs saldējums kā šeit! Parastais saldējums vafelītē ir izcils, bet pamēģiniet viņu saldējuma desertus – tie ir vienkārši fantastika! Mākslas darbs! Vēl viens obligāts pasākums bija bērnu laukumiņa apmeklējums pastaigas beigās – puika spēlējas un kāpelē, mēs sēžam uz soliņa un baudām ezeru…Pirmajā vakarā gan daudz filmējām&fotografējām ;) [piebilde – varējām necensties, jo pēc atgriešanās gandrīz visas pirmo 2,5 dienu fotogrāfijas tika izdzēstas LLL]

 

28.07.

Gari domājām un prātojām, kamēr izdomājām dienas plānu – braucam uz Gardas ezeru, konkrēti uz Riva del Garda, kas atrodas Gardas ezera ziemeļos, pēc tam gar Gardas ezeru uz lielāko Itālijas atrakciju parku Gardaland (par šo mēs vēl nebijām pārliecināti, jo, 1kārt, nebijām tendēti uz šādām aktivitātēm, 2kārt, nezinājām, cik ilgu laiku nāksies pavadīt ceļā, cik noguruši būsim utml). Dodamies ceļā – vīrs izplānojis, ka braucam pa kalnu ceļiem, lai redzam apkārtni no augšas, pariņķojam pa kalnu serpentīniem utt. Vienā brīdī es neesmu sajūsmā par to, jo ceļi ir šauri, bez norobežojošām apmalēm, kalnos līst, ir 10 grādi…(ceļojuma plānošanai pieturas punkti Breno un Bagolino; augstākais punkts 1892m). Bet nu ar dažām zaudētām nervu šūnām un asarām esam veiksmīgi pieripinājuši pie brīnumskaista ezera d’Idro http://www.lagodidro.it/eng/home/Welcome.php. Ūdens ir zilganzaļš (es gan vēlāk lasu, ka šis ezers cieš no bioķīmiskām izmaiņām :D; bet peldēties ir atļauts), ir lieliska pludmale (kas gan ir pārpildīta), tomēr nezūd sajūta, ka esi kādā Grieķijas salā….Šeit gan vēl neapstājamies, bet dodamies tālāk uz Riva del Garda. Sasniedzam daudzu tūristu iecienīto galamērķi – kalnu ainavas mijas ar palmām. Iepriekšējā ceļojumā apskatījām ezera dienvidu daļu un likās, ka šis ezers nevar sacensties ar pieminēto Iseo ezeru, tomēr esam maldījušies – ziemeļu daļa ir daudz kalnaināka, ainaviskāka (dienvidu daļu bieži vien klāj dūmaka, tādēļ tālumā esošie kalni nav redzami). Pati pilsēta ļoti skaista, arī daudz dārgu villu un viesnīcu. Kā jau daudzās Itālijas pilsētiņās, gribas fotografēt katru māju un balkonu ar puķēm. Skaista promenāde ar daudzām kafejnīcām. Kārtējās picas šķēles J Un saldējums – atrodam saldējuma kafejnīcu „Eta Beta” pēc mana bosa ieteikuma, jo viņš katru gadu brauc sērfot uz Gardas ezeru, - esot gardākais jebkad ēstais saldējums! Tomēr mums ir arī sava pieredze un saldējums tiek novērtēts ar „normāls” JJ (itāliešu saldējuma mīnuss – ātri kūst).

Nedaudz atpūtušies un izlocījuši kājas (izbraucot no Riva, dažiem vēl seko pelde ezerā, bet tas gan vairāk domāts tādiem, kas pēc peldes patiešām izslāpuši un peld arī vēsākos ūdeņos, jo kalnu ezers kā nekā, kā arī viss vienos akmeņos – par to zinājām jau LV, peldčības speciāli paņemtas līdzi, bet vienmēr tiek aizmirstas mūsu Itālijas mājās…), dodamies tālāk, uz Gardaland. Vakarpusi izvēlējāmies tāpēc, ka taupīgajiem latviešiem izdevīgākas cenas ir sākot no 18:00 (http://www.gardaland.it/park-en/prices-tickets/individuals/). Mūsu jauneklis tiek iekšā par brīvu – Itālijas atrakciju parkos ieeja ir, vadoties nevis pēc vecuma, bet gan garuma; bērni zem 100m tiek par brīvu. Mūsējais ir apm. 103-104cm, bet nu vēl šoreiz tiekam iekšā „pa lēto”. Sākam parka izpēti…Aizsteidzoties priekšā notikumiem jāsaka, ka pētīt būtu vēl ko arī nākamajā reizē, jo vienā reiz to visu nevar aptvert. Saprotam, ka mums „jāsadalās”, jo puikam daudzas atrakcijas vēl liegtas (tā paša auguma garuma dēļ), arī es neesmu asu izjūtu cienītāja, bet vīrs gan grib izmēģināt atrakcijas. Tad nu mēs ar puiku dodamies bērnu pasaulē un izpriecās, vīrs – nedaudz asākās izjūtās. Tomēr arī mazākiem bērniem šeit ir, ko darīt, jo bērnu atrakciju ir daudz – izbraukājamies ar vairākām mašīnām, vilcieniņiem u.c. gan pa zemi, gan gaisu. Ir tradicionālie karuseļi – lēnāki un ātrāki. Bija arī neplānotas atrakcijas (kas puikam ne pārāk) – izrādās, ka atrakcija Pirātu kuģis ir brauciens ar laivu pa pazemes upi ar pirātu dzīves atspoguļojumu (a la Karību jūras pirāti), un nevis miermīlīgs pirātu kuģa apmeklējums JJ Bet puikam atgriežoties vismaz ir ko stāstīt. Otrs pārdzīvojums bija brauciens ar tādu kā pūsli pa upi – paredzēts arī bērniem, bet trokšņu un gaismas efektu dēļ puikam neliels izbīlis. Tomēr savs pluss ir apmeklējumam vakara stundās, tieši gaismas efektu dēļ. Ja nemaldos, 21:00 cauri parkam vijas gājiens, kura dalībnieki ir izgreznojušies ar spuldzīšu virtenēm. Mēs izturam līdz parka slēgšanai 23:00, vēl mājupceļš 1h.
p.s. atrakciju parks atrodas tāda kā lauka vidū, mašīnu atstāt uz ceļa nav iespējams, tikai Gardaland parking, kas maksā 5 EUR. Tas tā, piebildei taupīgajiem latviešiem J  

 

29.07.

Mūsu ceļš atkal ved uz Gardas ezeru un Gardaland – šoreiz gan uz Akvatoriju http://www.gardaland.it/sealife-en/, jo iepriekšējā vakarā atrakciju parkā esam iegādājušies lētākas biļetes – ja apmeklē Akvatoriju tajā pašā dienā vai nākamajā, biļetes maksā 5 EUR (15 EUR vietā). Katrā ziņā nenožēlojam braucienu atkal stundas garumā, jo redzētais tik ļoti atšķiras no akvārijiem, piemēram, mūsu Zoo, arī zivis ir daudzas un dažādas. It pat mazas haizivis; bet viens akvārijs ir tāds, kuram vari iet cauri – ej pa tuneļveida eju, bet zivis peld apkārt…Fonā ļoti nomierinoša mūzika (un vēsums salīdzinājumā ar vismaz +30 grādiem ēnā, kas valda ārā). Nākamai reizei mums vēl paliek Canevaworld http://www.movieland.it/ – filmu parks un ūdens atrakciju parks (atrodas netālu no Gardaland).

Pēc akvatorija apmeklējuma ieejam tuvējā supermārketā, iepērkam augļus, dārzeņus un ieturamies turpat apakšzemes stāvvietāJ Tālāk dodamies uz Peschiera del Garda http://www.lakegarda.com/peschiera.php , jo tā tiek ieteikta kā apskates vieta, kā arī iepriekšējā vakarā caurbraucot fascinēja Venēcijas tipa skati (kanāls, izgaismotas kafejnīcas kanālmalā utt.). Dienā, protams, viss izskatās savādāk, kā jau minēju, uz ezera ir dūmaka, bet tomēr baudām ezera skatus, pastaigājam pa pilsētiņu (kas tūristiem nav īpaši liela). Dodamies mājup; Sirmiones apskate šoreiz atkal izpaliek, jo mazākais ceļotājs ir iemidzis. Vakara daļu pavadām mājās, baudot sieru, augļus, cepumus un vīnu. Pat puika ir iemācījies izbaudīt atpūtu un ezera skatus – iekārtojas vai nu vienam no vecākiem klēpī un ietinas dvielī, vai arī uz diviem kopā sabīdītiem krēsliem, kājas uzlicis uz spilvena un sasedzies J Šī atpūta vēl joprojām tiek pieminēta…

  

30.07.

Vēl viena atpūtas diena. Iesākumā dodamies uz tirgu Loverē – iespējams, ka tāds notiek katru sestdienu. Tajā ir visa apvienojums – sākot no svaigas gaļas, sieriem, augļiem un dārzeņiem līdz drēbēm un visādiem sīkumiem. Pat putniņus pārdod. Cilvēku un mašīnu pilns.

Tālāk esam ieplānojuši doties pa jau zināmu maršrutu – ar kuģīti-prāmi uz lielāko Eiropas ezera salu Montisola. No Loveres tas ir apm 1h20min brauciena attālumā (maksa tur-atpakaļ ir 14 EUR). Ar prāmi cilvēki dodas no tirgus uz citiem ciematiem ezera krastā, vai arī kā mēs – vienkārši atpūsties un pafotografēt J Pa ceļam daži pagūst pat pasauļoties, kamēr ir sasniegts konkrētais ciemats. Uz salas ir divas piestātnes, mūsējā ir Peschiera Maraglio (katrā ciematiņā ir informācijas centrs, kurā var iegūt informāciju par prāmja grafikiem, kā arī tiks parādīts, kurā piestātnē jāizkāpj). Tāpat kā iepriekšējā reizē, iznomājam riteņus (3,50 EUR/h) un dodamies apkārt salai; „trases” garums ir apmēram 9 km, to var pieveikt stundas laikā, tomēr jārēķinās, ka sākums nebūs viegls, jo ceļš iet kalnā. Līkumojot cauri ciematiņam secinām, ka arī tas ir apskates vērts un nākamajā reizē (tāda noteikti būs!!!) brauksim gan ar riteņiem, gan izstaigāsim kājām. Vīrs un puika pagūst vēl nopeldēties ezerā (puikam gan tas vairāk izpaužas ar akmeņu sauju sagrābšanu un mešanu ezerā, līdz potītēm stāvot ūdenī), kā arī nogaršot salas saldējumu – arī ļoti labs! Tikuši mājās, vīrieši atpūšas, bet namamāte gatavo pusdienas – tunča salāti ar vīnu pieaugušajiem un pasta ar svaigi gatavotu tomātu mērci – kas var būt labāks par šo! J Vakarā laikam atkal tradicionālā pastaiga gar ezeru un saldējums.

 

31.07.

Apsveicam mani vārda dienā! Šodien dodamies apskatīt vēl vienu Iseo ezera ciematu Sarnico, kas atrodas ezera galējā dienvidu daļā. Aizbraucam arī līdz vienam ieteiktam ūdens atrakciju centram, paskatāmies caur žogu un secinām, ka nav vērts maksāt tādu naudu (ap 15 EUR) par 2 trubām un 2 baseiniem. Puikam apsolām vakarā baseinu mūsu pašu Loveres ciematā. Sarnico pastaigājam pa promenādi gar Iseo ezerā ietekošu upi, atrodam bērnu laukumu, pa kuru puika izdzīvojas (ak, šie jaukie bērnu laukumiņi ar korķa segumu, nevis tām nelaimīgajām smiltīm, kas pārsvarā ir mūsu laukumiņos…). Atceļā, protams, saldējuma kiosks – secinām, ka šis saldējums var sacensties ar „mūsējo”, izvēle milzīga! Atpakaļceļā gadās incidents – novietojam mašīnu neatļautā vietā (stāvēt aizliegts), jo „itālieši tur arī savas mašīnas salikuši”. Vīram gribas peldēt, ejam uz publisko peldvietu – apbrīnoju itāliešu atpūtu, garas stundas saulē (burtiskā nozīmē) ūdens malā, bet peldēties iet retais. Šī peldvieta ir aprīkota ar volejbola, futbola laukumu, bērnu laukumiņu. Vīrs un puika izpeldas, ejam atpakaļ uz mašīnu, bet tur – visiem soda kvītis saliktas uz stikliem…Feini – negribi maksāt 1 EUR par stāvvietu, samaksā 39 EUR. Garastāvoklis pabojāts. Bet neko darīt, braucam mājup, puikam diendusa, mums ātras pusdienas. Modinām puiku un braucam uz baseinu http://www.portoturisticodilovere.it/ – tur nedaudz vilšanās, jo izrādās, ka svētdienās baseins strādā līdz 19:00, visus ar svilpēm izdzenā jau 18:30 (kaut kā šo nebijām piefiksējuši, kad interesējāmies par darbalaikiem un cenām). Bet nekas, mūsu rīcībā ir pusstunda, pirmajai reizei pilnībā pietiks, vēl pie tam mūs ar vīru ielaiž par 1 biļetes cenu (pēcpusdienā tā ir 4,50-5 EUR) + puikam nav jāmaksā (bērniem, kas dzimuši pēc 2007. gada, par brīvu). Ir pieejams atklātais un slēgtais baseins; āra baseinā 2 šļūcamās trubas un slidkalniņš, iekšā – lielais baseins (vienā no celiņiem ir piepūšamās atrakcijas) un bērnu baseins. Sākumā ejam atklātajā baseinā, bet puikam tas par aukstu un par dziļu. Tad vīrs atklāj, ka slēgtajā baseinā ūdens ir siltāks, kā arī ir bērnu baseins – tur dzīvojamies kā pa pīļu dīķi; man ūdens pat par siltu. Informācijai – obligātas ir peldcepures.

Mūsu pēdējais vārda dienas pasākums – saldējuma kafejnīca! Izvēlamies galdiņu pie paša loga, gandrīz burtiskā nozīmē ezers pie pašām kājām, pa atvērtajiem logiem ieplūst siltais jūlija gaiss, ezerā tuvumā peld gulbji. Mēģinām izvēlēties saldējuma desertus. Puikam pēc bildes viss uzreiz ir skaidrs, mums bildes tikai apgrūtina izvēli J Visbeidzot izvēle ir izdarīta un saldējumi drīz vien arī sagaidīti. Ohh, kā es tikšu galā ar savējo?? Vīram gan tādu mazāku porciju atnes, bet viņš beigās notiesāja i manējo, i puikas, kad vairs netikām galā. Pilniem vēderiem vēl izstaigājam promenādi un puika izspēlējas bērnu laukumiņā – šis ir pēdējais vakars Loverē/Castro L

 

01.08.

Šodien jādodas prom, jo B&B ierodas citi viesi. Nākamā nakts norezervēta pie Komo ezera (Blevio ciemats); uz turieni dodamies ar lielu līkumu – caur Šveici (lai apskatītu lielākus un sniegotākus kalnus), konkrēti, Sanktmoricu. Lai arī šoreiz ceļš iet pa kalniem un lejām, nav tik bailīgi, kā iepriekšējā reizē kalnos, jo ceļi ir izteikti divvirzienu, ar norobežojošām apmalēm utt. Skati mainās arvien brīnišķīgāki un iespaidīgāki, līdz nonākam pie Bernina kalnu pārejas (Passo del Bernina; http://en.wikipedia.org/wiki/Bernina_Pass) – esam 2328m augstumā, pati Bernina sniegotā virsotne tālumā ir 4049m augsta. Ik pa gabalam apstājamies, lai baudītu sniegotās virsotnes. Ķeru arī kadrus ar populāro tūristu vilciena eksperti Bernina Express, kas kursē cauru gadu, savienojot Šveices pilsētu Chur (Kūru) un Itālijas Tirano http://en.wikipedia.org/wiki/Bernina_Express. Pati Santmorica ne pārāk liela, tomēr tūristu plaši apmeklēta. Diemžēl vecpilsētas apskate iet secen (nav samainīti Šveices franki, bet stāvvietas visas par maksu), apstājamies pie Sanktmoricas ezera (tur stāvvieta 1h bezmaksas), lai ieturētu pusdienas. Dodamies tālāk, jo jātiek vēl līdz Komo ezeram un jāapskata tas. Netālu no Sanktmoricas visai amizants skats Silvaplana ezerā tāda paša nosaukuma apvidū – viena ezera puse kā nosēta ar kaitbordistiem, otra – ar sērferiem (aptuveni šādi http://en.wikipedia.org/wiki/File:Kite-Wahnsinn_am_Silvaplana_See.jpg). Došanās lejup no kalniem izvēršas par mūsu lielāko pārbaudījumu, jo ceļš ved lejup pa trakotiem serpentīniem; tas gan vēl nav nekas, lai gan pati jūtu, ka galva paliek arvien dullāka, bet puika aizmugurējā sēdeklī – arvien dīvaināks un raudulīgāks. Kā rezultātā, drīz vien (nomātā) auto grīda ir netīra ar nesen ieturētajām pusdienām…Mācība – pa šādiem ceļiem labāk ar lielāku auto, pēc iespējas lēnāk (kas gan nav īsti iespējams, jo mašīnas brauc rindā viena aiz otras), ar ieslēgtu kondicionēšanas sistēmu, lai galva svaigāka. Nedaudz sakopušiem pārbraucam robežu un esam atkal Itālijā. Sākumā Komo ezeru gandrīz neredzam, jo ceļš (GPS) ved mūs cauri neskaitāmiem tuneļiem. Kad tas apnīk, lūdzam GPS parādīt ezeru un vest gar to. Ceļš, protams, sanāk garāks un ilgāks, jo ir ļoti līkumains; šoferim pagrūti, jo mašīnas daudz un viens līkums aiz otra. Kad apnīk līkumot, apstājamies apskatīt ezeru un izvēlēto pilsētu. Tā izrādās viena no Komo ezera pērlēm Belladžo (Bellagio, http://www.bellagiolakecomo.com/) – patiešām ļoti skaista pilsētiņa ar garu promenādi vienos ziedos, bruģētām ieliņām, kas ved kalnā; pa ezeru turpu šurpu kursē vairāki prāmji vienlaikus. Nedaudz pajūsminājušies, dodamies uz savu naktsmītni hotel Milano http://www.albergomilano1920.it/doveSiamo.php?lang=eng. Par pilsētām un pilsētiņām Komo ezera krastā esam nedaudz vīlušies, iespējams, tas ir mūsu iespaida dēļ no iepriekšējā ezera, kur viss liekas saulains un gaišs – te pilsētas vakarpusē ir patumšas, nav manāma dzīvība, pa ceļam uz Komo pilsētu kafejnīcu ielu malās pamaz. Bet iespējams, tas ir tikai šajā ceļa posmā Bellagio-Blevio. Pati viesnīca (B&B) atrodas (galvenās) ielas malā, cilvēkiem tajā nokļūt ir pagrūti (jo nav ietves, bet mašīnas, kā jau pierasts Itālijā, brāžas garām kā trakas pat pilsētā). Viesnīcai stāvvietas nav, bet atrodas vietu bezmaksas stāvvietā. Esam ieradušies krēslā, istabas liekas tumšas, arī dēļ masīvajām koka mēbelēm. Ar skumjām atceramies savu saulaino māju Castro…Bet īpašnieki ir jauki un atsaucīgi; mūsu numuriņš ir ar skatu uz ezeru, ir pieejama liela terase, kur pavakariņot un pabaudīt ezera ainavu. Nolemjam aizbraukt uz netālu (5km) esošo Komo pilsētu http://en.wikipedia.org/wiki/Como, lai pavakariņotu. Arī tajā ir skaista promenāde, daudz kafejnīcu, ļoti skaists Doms un tā laukums, kura vienā no kafejnīcām tad arī pavakariņojam. Fonā spēlē flamenko ģitārists, un vēl joprojām nožēlojam, ka neesam nopirkuši viņa CD, kas bija pārdošanā. Pārējā pilsētas daļa gan liekas industriāla un pelēcīga.

 

02.08./03.08.

Pēdējā diena Itālijā L Esam nolēmuši tomēr nedoties uz Milānu, bet uz Bergamo lielveikalu nedaudz iepirkties un vēlreiz atgriezties mūsu Castro ciematā J (savā ziņā bija arī iemesls, jo puika tur bija atstājis savu mīļlācīti). Viss izvēršas ilgāk un stresaināk, nekā plānots. Iepirkšanās centru tik ātri izstaigāt nevar, kamēr atrod kaut ko uzlaikojamu, kamēr uzlaiko, kamēr secina, ka nav tomēr īstais…Kā vienmēr, sev neko nevaru atrast – nopērku pāris drēbes bērniem, vienīgi atļaujos kvalitatīvu kurpju pāri. Pēdējo reizi vēl iebaudām pa picas šķēlei. Kamēr esam tikuši no veikala laukā un atpakaļ uz ceļa uz Iseo ezeru, itāliešiem ir pienākušas darba beigas un vienīgais ceļš ir sastrēdzis L Pastāvam sastrēgumā, līdz izdomājam, ka tomēr labāk ir doties atpakaļ uz krustojumu, no kurienes iet vēl viens ceļš uz ezeru. Tas ved caur kalniem, par laimi, nav daudz mašīnu. Vietām braucam ar pirmo ātrumu ;) Beidzot tiekam līdz mērķim! Bijām jau izdomājuši, ka Loverē atkal aiziesim uz baseinu (jo puika to vairākkārt šo dienu laikā pieminēja). Kārtējo reizi esam par vēlu, jo augustā baseinu slēdz ātrāk, tomēr mums atkal ir 1h laika un mēs pabaudām ūdenspriekus (gan tikai slēgtajā baseinā, jo āra baseins ir aizvērts; arī slēgtajā baseinā pieejami tikai 2 celiņi, jo divos notiek ūdensaerbika (vīrieša trenera pavadībā;)), vienā ir piepūšamās atrakcijas, bet viens ir atvēlēts individuālajiem treniņiem). Mēs padzīvojam pa bērnu baseinu un paspēlējam bumbu (a la rokasbumba). Protams, neiztrūkstošs ir saldējuma kafejnīcas apmeklējums – es pasūtu saldējumu izlasi un sangriju (kas komplektā nāk ar čipsiem, riekstiņiem, olīvām, gaļas un siera šķēlītēm), vīrs paņem desertu, bet puika nevar sagaidīt, kamēr atnes pasūtījumu – viņam paņemam „parasto” saldējumu. Vēl pastaiga gar ezeru, puikas skatuve, nedaudz bērnu laukumiņa…Aizbraucam līdz viesu mājai, īpašnieces nav; sazvanīta viņa brīnās, vai tiešām esam atgriezušies pēc lācīšaJJ Misija ir izpildīta un mēs uzmetuši pēdējo skatu Iseo ezeram, dodamies uz Bergamo. Jā, stāsts par Bergamo viesnīcu – norezervējām Holiday Inn Express Bergamo. Ļoti laba viesnīca, jauna, moderna, ar pietiekami plašām istabām, bezmaksas TV un internetu, iekļautām brokastīm (mēs gan pie tām netikām); numuriņā iespējas uzvārīt tēju, kafiju. Tikai pieejama tiem, kas brauc ar auto (jo neatrodas Bergamo, bet gan Mezzo, apm 10km attālumā no lidostas). Un GPS to neatrod (t.i., ielu, uz kuras viesnīca atrodas). Tā kā ir jānoskaidro precīza viesnīcas atrašanās vieta un kā uz to tikt J Personāls jauks un atsaucīgs, nav jāaizpilda neskaitāmas formas, lai tiktu numuriņā.

Tātad ceļš atpakaļ jau sanāk pavēls (mums jāceļas 3:30, jo lidmašīna ir 6:30), bet lielākās problēmas rada benzīns – Itālijā cilvēki pa naktīm guļ vai atpūšas, nevis strādā kā pie mums, tas nozīmē, ka nav Statoil vai Neste ar diennakts operatoriem. Norēķināties automātos var tikai ar vietējām kartēm (Visa un MC neatpazīst), vai arī skaidru naudu (bet ja jāielej pilna bāka, tad jābūt samainītām banknotēm, lai nenāktos daudz pārmaksāt). Tā rezultātā, izbraukājuši neskaitāmus benzīntankus un bez panākumiem, viesnīcā esam ap pusnakti. Es lieku gulēt puiku, bet vīrs maina naudu un brauc pildīt benzīnu (beigās izrādās, ka pirmajā reizē nauda samainīta par maz, vēlreiz braucis uz viesnīcu mainīt un atkal uz benzīntanku…). Kamēr vēl sakrāmējam somas (šoreiz ņēmām tikai rokas bagāžu visiem trim), pulkstenis ir ap 1 naktī. Sanāks gulēt ap 2,5h.

Līdz lidostai tiekam normāli (puika tika saģērbts aizmidzis, bet beigu beigās mašīnā pamostas un neaizmieg visu lidojuma laiku), mēs ar puiku paliekam lidostā, bet vīram vēl jānoliek mašīna – lidostas transfērs uz autonomu stāvvietu kursē tikai no 5:30, bet mums jābūt 4:30. Iečekojamies, bagāžas kontroles izejam normāli, lidojums veiksmīgs, esam atkal Viļņā…Šoreiz uz centru braucam ar autobusu, jo līdz vilcienam jāgaida laiciņš. Ehh, autobusa šoferis atgriež mūs realitātē – tāds padomju produktsL Pa ceļam, redzot ierastos skatus ar daudzstāvenēm un bomžiem, jau gribas atpakaļ. Izkāpuši no busa, vīrs dodas pēc mašīnas (kas mūs ir sagaidījusi sveika un neskarta!!) Pēc brītiņa vēl iestiprināmies McDonald’s un dodamies uz Rīgu. Puika laimīgais noguļ visu ceļu, bet vīrs pēdējo stundu-pusstundu pavada autopilotā – tomēr grūti pēc negulētas nakts un lidojuma veikt vēl šādu ceļu…Bet pēcpusdienā laimīgi esam mājās un gultās!

 

p.s. naudas izteiksmē šis ceļojums mums izmaksāja ap 1300-1400 Ls.


Par stāstu balsots 0 reizes


komentāri

Vēl nav neviena komentāra