lietotāju stāsti

Ar auto uz Slovākiju

Slovākijas kalni 28.06.2008-5.07.2008

 

Šo braucienu domās izbraucu jau vairākas vasaras. Šovasar tad nu veicu šo braucienu. Braucām ar savu auto un bijām divi pieaugušie un divi bērni. Gatavojos diezgan nopietni, jo tas bija mūsu pirmais tik tālais ceļojums. Gods un slava auto Honda Odyssey EXL 2003.gada, ceļā nepievīla ne mirkli. Vēl lai vieglāk orientēties ceļojumā nopirku TomTom OneXL navigāciju. Tas bija to vērts. Pašu maršrutu plānoju diezgan ilgi. Vairāk vēlējos skatīties un pastaigāt pa kalniem, alām un pilīm. Izlasīju iespējami daudz dažādu publikāciju, tūrismu firmu maršrutus un aptaujāju citus ceļotājus. Paliku pie šāda maršruta Tukums-Krakova pārbrauciens bez apstājas,  Krakovā Vāveles pils un Katedrāles apskate, tad Krakova-Štrba(20km no Popradas). Tur tad tuvējā apkārtnē skatīsim Slovenskij Raj, Dobšinas ledus alas, Spiškas cietoksnis, Augstie Tatri, Terminālie baseini un brauciens pa Dunajecas upi. No turienes brauciens bez apstājas mājās. Un to visu apskatīt nedēļas laikā. Un sanāca ļoti labi, bez steigas.

Lai nebūtu jāuztraucas par naktsmītnēm tās sarunāju jau laicīgi. Krakovā kempingā rezervēju mājiņu un Štrba privātmājā istabu.

Sakrāmējām mantas auto, līdzi ņēmām paiku tik cik nepieciešams pārbrauciena laikā, jo Polijā un Slovākijā pārtikas cenas ir tādas pašas kā pie mums. Sēdāmies visi auto, pavicinājām atvadas mājās palikušajiem un aiziet.

28.06.2008- izbraucam vakarā 18.00 ar aprēķinu lai Polija būtu jāšķērso naktī. Virzāmies no Tukuma caur Jelgavu uz Eleju un 19.20 šķērsojam Latvijas-Lietuvas robežu. Braucot šo posmu mašīnā valda klusums, laikam visi domā kā būs kā nebūs. Katrs sevi noskaņo braucienam. Lietuvā jau sākas neliela rosība, tiek komentēti apdzīvoto vietu nosaukumi. Virzāmies uz Šauļiem un tālāk uz autobāni Klaipēda-Viļņa. Pa šo ceļu braucam līdz Kauņai un nogriežamies uz Marianpoli. Visu šo ceļu valda ceļojuma gars, neviens nečīkst, spēlējam dažādas prāta spēles, minam mīklas un visiem labi. Sākumā biju satraucies kā jaunākā meita (5 gadi) izturēs ceļu, jo braucot no Tukuma līdz Rīgai tiek jautāts vairākas reizes ‘’cik vēl ilgi jābrauc’’. Šoreiz šādu jautājumu nebija. Marianpolē iebraucām statiolā un piepildīju bāku līdz lūpai. Pie viena uzkodām un padzērām kafiju. Ceļu turpinājām uz Lazdijai, kur 23.30 šķērsojām Lietuvas-Polijas robežu. Uz robežas samainu eirikus pret zlotiem, visādam gadījumam. Esam veiksmīgi tikuši Polijā, bet pēc brītiņa, ak vai! Skatos ceļa malā poļu zaļie cilvēciņi un visus iebraucējus tur nost. Nu nepavisam negribas ar viņiem runāt. Priekšā braucošo busu ar LV numuriem notur, mēs veiksmīgi tiekam garām un mierīgi aizripinām tumsā. Visapkārt tumsa, galīgi nekā interesanta un mazie sāk riktēties uz gulēšanu. Man tāds prieks nespīd vēl vismaz tuvākās astoņas stundas. Caur Poliju braucu pa šādu maršrutu Lazdijai-Augustovo-Grajevo-Lomža-Ostrov Mazovecka-Minsk Maz-Grojec-Kielce-Jedrzejow-Krakow. Lielāko daļu ceļa pie stūres jutos labi un nekur neapstājos. Sieva blakus arī visu ceļu negulēja, tā kā bija ar ko parunāt, bija kas ielej kafiju un uztaisa kādu maizīti.

Tagad neliela atkāpe no brauciena lai izteiktos par TomTom navigāciju. Ļoti noderīga, parocīga un viegli lietojama lieta. Toties to vajag lietot kopā ar karti un maršrutu spraust pa nelieliem attālumiem, tā ap 100km. Un izveidojot maršrutu to pārbaudīt pēc kartes, vai tas ir tieši tāds kādu esi ieplānojis. Bija gadījums kad nepārbaudīju un mani izveda caur ābeļdārziem pa šauru ceļu jo tas bija taisnākais, bet ne ātrākais. Saule jau bija uzlēkusi un varējām aplūkot no kurienes tiek vesti uz Rimi āboli. Skati jau nav slikti, tik tāda gausa braukšana caur ciematiem. Noteikti nevajag plānot maršrutu caur visai valstij, tad var nākties braukt caur ciemiem, dārziem, mežiem utt. Protams, galā jau nokļūsiet, bet ceļš grūtāks un ilgāks. Labāk visu to apbraukt pa normālu šoseju. Tā ap sešiem sāka mosties gulētāji un parādījās pirmās paguruma sekas, acis vērās ciet. Sākām meklēt kādu vietu kur ieēst zupu. Netālu no Kielces atradām labu ēstuvi. Ieēdām gulašzupu, pastaigājām un likās, ka spēki atgriežas. Turpinājām ceļu, bet ātri vien jutu, ka nevaru vairs pabraukt. Par laimi sieva bija mundrāka un pārņēma vadības grožus. Līdz Krakovai bija palikuši kādi 120km. Blakus sēžot mēģināju negulēt, bet iekritu murgainā miegā. Pamodos Krakovā kad TomToms sāka virzīt mūs uz kempinga pusi. Bez jebkādas maldīšanās ap deviņiem pieripojām pie kempinga Clepardia vārtiem. Kempings atrodas Krakovā, Pachonskiego ielā 28A, tel. +48124159672, fax. +48126378063, E-mail. campclep@poczta.onet.pl,  i-adrese www.clepardia.pl  Kempingā var rezervēt mājiņas, celt teltis, var novietot treilerus. Kempings ir pilnīgi labiekārtots, arī tiem,  kas dzīvo teltīs ir pieejamas dušas, tualetes, virtuve, veļas mazgātava utt. Tā kā bijām veikuši rezervāciju, tad ātri tikām pie mājiņas. Rezervāciju veicu aizrakstot e-pastu, nekādas drošības naudas nebija jāpārskaita. Mājiņā bija pilnīgi aprīkota virtuve, tualete un duša. Ātri nomazgājāmies un visi aizmigām, arī tie, kas autiņā bija gulējuši. Pamodāmies ap 15 tiem. Kaut ko ieēduši un aprunājušies ar kempinga personālu gājām apskatīt Krakovu. Pareizāk sakot ar autobusu aizbraucām apskatīt Krakovas katedrāli un pili, kā arī pastaigājamie pa vecpilsētu. Piesēdām vienā āra kafejnīcā lai pacienātos ar saldējumu. Virs mūsu un blakus galdiņa bija liels lietussargs un no tā karājās striķis. Jaunākai meita protams niez rokas un knibinās gar to kamēr lietussargs ar lielu joni aizveras. Par laimi ne uz mūsu ne kaimiņu galda nekas netika apgāzts vai saplēsts, tikai neliels izbīlis. Iegājām pārtikas veikalā pēc vakariņu paikas, dažiem aliņiem un braucām atpakaļ uz kempingu. Garais pārbrauciens tomēr darīja savu un palēnām piezagās nogurums. Palūrējām teļuku un likāmies visi gulēt.

 

Ir 30.06.2008. Uzmodāmies pirms astoņiem. Sākām posties tālākam ceļam. Norēķinājušies par mājiņu (150zloti par visiem četriem) uzņēmām kursu uz Slovākijas pilsētu Štrba. Piegāzām pilnu bāku ar degvielu, ierubījām TomTom un aiziet. Skati pa logu palika arvien skaistāki, sāk parādīties kalni. Ceļš arī iet augšā lejā, spēj tik visu apskatīt. Braucām caur Nowy targ un pat lāgā nesapratām kurā brīdī jau bijām Slovākijā. Apstājāmies un nobildējāmies uz kalnu fona.

Jo vairāk tuvojamies Popradai, jo kalni varenāki. Braucot gar kalna pakāji ievēroju ka ceļam abās pusēs visi koki nozāģēti, bet kad ieskatījāmies tad sapratām ka tā nav. Vēlāk prasījām vietējiem un viņi teica, ka 20min laikā vētra nogāza lielu daļu augsto Tatru mežus. Vēl tagad vietām postījumi nav savākti. Pēcpusdienā pēc 14iem piebraucām pie mūsu nākamo četru dienu mājām pilsētā Strba. Mūs laipni sagaidīja saimnieki Julius un Marta. Ierādīja mums pilnīgi aprīkotu divistabu dzīvokli savā mājā. Māja viņiem liela un tiek izīrēti 3 atsevišķi dzīvoklīši ceļotājiem. Mājai ir sava adrese  www.privatluptak.sk  Iekārtojāmies, parunājām ar saimniekiem un braucām uz Popradu parunāties kādā tūrisma informācijas birojā, iepirkt paiku un izmest kādu līkumu pa pilsētu. Informācijas birojs bija ciet. Paiku sapirkām un tā apmēram tādā pašā cenā kā pie mums. Laicīgi atgriezāmies mājās lai sagatavotos rītdienas pasākumiem.

 

Ir 1.07.2008.  Ceļamies tā ap 8.00, pabrokastojam, nedaudz aprunājamies ar mājas saimniekiem un braucam uz Popradas tūrisma informācijas centru. Tur mūs sagaida laipna sieviete, kas mums izstāsta visu par tuvējo apkārtni un iedod dažādas kartes un bukletus. Sarunāties varēja arī krievu valodā.

 

 

Nospraudām mērķi uz Dobšinas ledus alām (www.gemer.sk/ciele/dljaskyna/dljaskyna.html).

 

Orientējoties pēc kartes un TomTom viegli atradām alas. Samaksājam par stāvlaukumu 110skk un rāpjamies kalnā. Kāpiens nav pārāk grūts, vienīgi traucē līdzpaņemtās siltās drēbes, jo tikām brīdināti, ka alā būs auksti.Augšā nopērkam biļetes, lielajiem 200skk, mazajiem 100skk. Nekādas lielās rindas nav un tiekam uzreiz nākamajā grupā. Lai varētu bildēt alā ir jāpērk speciāla biļete, kas ir padārga. Nolemjam nebildēt, tāpat ar ziepju trauku nekas labs nesanāks ( šīs bildes ir sameklētas internetā). Pienāk mūsu kārta un dodamies pazemē. Āra siltumu pēkšņi nomaina patīkams vēsums, vēlāk gan vēsums liek sevi manīt un rokas salien kabatās. Kāpjam lejā pa metāla trepēm, tad pa dažādiem tiltiņiem garām simtiem gadu veciem ledus blāķiem, ledus stalaktītiem un stalagmītiem, ik pa laikam apstājoties un uzklausot gidu stāstījumu, žēl tikai, ka slovāku valodā. Ir arī ekskursijas ko vada angļu, krievu un vācu valodās. Ekskursija ilgst kādas 40minūtes. Tā kā šīs bija manas pirmās alas tad skati bija iespaidīgi un sajūtas nedaudz baisas. Alās dzīvojot arī vairākas sikspārņu sugas, bet nevienu nemanījām. Pārgājienu pa alu beidzām un vēsumu atkal nomaina patīkams siltums. Un lai kā bijām saģērbušies nedaudz nosalām. Nācās sasildīties ar karsto šokolādi ko var iegādāties pie kasēm automātos. Nedaudz sasildījušies kāpjam lejā. Pie stāvlaukuma ir daudz suvenīru tirgotavu. Viens no tirgoņiem bija samācījies dažus latviešu vārdus un mums tos nodemonstrēja, tomēr mēs neko pie viņa nenopirkām.

Papētījuši karti tālāk nolemjam braukt uz Slovenskij Raj  ( www.slovenskyraj.eu), uz ciematu Podlesok. Izvēlamies braukt nevis apkārt pa šoseju, bet pa taisno pa mazāku ceļu, ko mums uzrāda TomTom. Bijām izvēlējušies šauru līkumotu kalnu ceļu, tiesa gan asfaltētu un kurš tiek atvērts tikai vasarā. Nebijām kļūdījušies, skati bija burvīgi.

Braukšana pa ceļu normāla tikai pie samainīšanās jāuzmanās. Šo ceļu izmanto daudz riteņbraucēju. Es noteikti ieteiktu izmantot šo ceļu.

Nonākuši ciematā Podlesok , nolikuši auto stāvlaukumā (pļavā), samaksājuši 70skk ejam skatīt zemos Tatrus. Samaksājam par ieeju lielajiem 40skk, mazajiem 20skk un saņemam karti ar pārgājienu takām. Izvēlamies iet pa Balto taku( Sucha Bela 1a). Pirms kāpiena nolemjam vienā no krodziņiem ieturēt pusdienas ( pa četriem noēdam 460skk). Labi, ka tā izdomājām, jo pārgājiens bija diezgan ilgs. Gribu pabrīdināt, ka pārgājienā ejot vajag labus apavus. Čības, iešļūcenes, vasaras kurpītes labāk atstāt mašīnā un uzvilkt labus sporta apavus vai labākā gadījumā pārgājiena zābakus. Jāiet pa akmeņiem, slidenām vietām un dažreiz nākas iekāpt ūdenī. Vēl noteikti paņemiet līdzi dzeramo ūdeni. Tā nu sākām kāpt pa upes(strauta) gultni. Sākums ir lēzens un ejam bez piepūles. Vēlāk sāk parādīties tiltiņi, kāda trepīte jo visu laiku nākas šķērsot upīte no vienas puses uz otru. Ejot tālāk kāpiens paliek stāvāks.Līdz kādā brīdī „Bāc” priekšā ir akmens siena un strauts tek no kāda 15m augstuma. Lai tiktu augšā jārāpjas pa stāvām metāla trepēm, un turēties var pie pakāpieniem vai ķēdes sānos. Ja cilvēkam bail no augstuma var nākt griezties atpakaļ, pa ceļam tādus satikām. Varu piebilst, ka pa šo taku iesaka kāpt tikai augšā, lejā kāpt pa šim metāla kāpnēm ir ļoti bīstami. Tātad, ja pārvarēsiet pirmās kāpnes atpakaļceļa nav, un šādas kāpnes bija četrās vietās un vienā bija gandrīz  vertikālas.Kāpām atsevišķi, vispirms sieva, tad es ar mazāko meitu, tad otra meita. Sieva teica, ka kāpt bija bailīgi un nav skatījusies ne uz leju, ne augšu, tik uz pakāpieniem. Bērni nekādas nobīšanās pazīmes neizrādīja. Pats vairāk uztraucos par mazo, jo vienīgais kā varēju pieturēt no aizmugures bija pie rokas. Pēc kādas stundas kāpiena domājām, ka drīz vajadzētu būt galā, bet kļūdījāmies vēl par stundu. Skati ar klintīm, alām, gāztiem kokiem, trepēm un tiltiņiem bija brīnišķīgi kas atsver visas grūtības. Pie beigām mazākā meita kāpa ar pierunāšanu. Augšā līdzpaņemtā 1.5l pudele bija tukša, kājas slapjas un paši noguruši. Kādu laiku augšā pasēdējuši kāpām lejā pa citu vienkāršāku ( sarkano 3)taku. Lai gan mēs ejot nezinājām cik sarežģīta tā būs. Lejā bijām pa kādu stundu.

 

2.07.2008.

Šodien esam nolēmuši apmeklēt Špiskas cietoksni un pēcpusdienā atvilkt elpu Popradas akvaparkā.

Spišķas cietoksnis (www.spisskyhrad.sk/) atrodas 40km no Popradas. Braucot pa šoseju to var ieraudzīt jau pa gabalu. Cietoksnis atrodas kalna galā, bet stāvvieta auto( 60skk) kalna pakājē. Tiesa vēl ir otra stāvvieta cietoksnim otrā pusē jau kalnā, bet to mēs uzzinājām kad bijām uzkāpuši un iegājuši cietoksnī. Kāpiens uz cietoksni prasa zināmas pūles, kur ar iešļūcenēm uzkāpt būs pagrūti. Ieeja ģimenei 2+2 maksāja 300skk. Skaists un labi saglabājies vairāku līmeņu viduslaiku nocietinājums. Ir interesantas ekspozīcijas, amatnieku darbnīcas, tirgotavas un jauks skats no cietokšņa torņa. Cietoksnī tiek rīkoti visādi pasākumi un izrādes, pārsvarā nedēļas nogalēs. Ir iespēja pavērot cietokšņa iemītniekus- suslikus, tie tur diezgan droši skraida pa teritoriju.Apskatījuši cietoksni devāmies uz pilsētu Levoča. Pilsēta ar mūra sētu apjostu vecpilsētu. Vecpilsētā pa nelielu samaksu (20skk/h)var iebraukt un atstāt auto jebkurā brīvā vietā. Vecpilsēta nav liela, bet ar interesantām celtnēm un jaukiem krodziņiem. Vienā no tiem mūs jauki apkalpoja un pacienāja ar garšīgiem ēdieniem par to viņiem atstājot 560skk.Tālāk braucām atpakaļ uz Popradas akvaparku (www.aquacity.sk). Divas stundas pieaugušam maksā 350skk, bērnam 280skk. Akvaparkā ir daudz dažādu baseinu ar atšķirīgu ūdens temperatūru un masāžas strūklām. Ir baseini bērniem, slidkalniņi, pirtis nu viss kā pienākas. Patika, ka nav lielas burzmas, var nesteidzīgi baudīt ūdens procedūras. Ar divām stundām bija par maz un izgājām vēlāk par ko nācās piemaksāt.

 

3.07.2009.

Iepriekšējā vakarā aprunājušies ar mājas saimniekiem nolemjam uzbraukt augstākajā smailē Lomnicky Stit (2632m). Lai to izdarītu nākas agri celties un braukt uz Augsto Tatru pilsētu Tatranska Lomnica no kurienes atiet pacēlājs. Laicīgi jābūt pie kasēm jo gribētāju ir daudz. Jābrauc ir skaidrā laikā un līdz 14tiem, vēlāk paliek dūmakains un slikta redzamība. Ir iespēja biļetes rezervēt internetā (www.tatryinfo.eu).

Klāt esam laicīgi un kā vienmēr lai novietotu auto jāmaksā 160skk bez laika ierobežojuma. Diemžēl biļetes var dabūt tik uz pēcpusdienu un pie tam ir ļoti dārgas. Tad nolemjam braukt uz Skalnate Pleso (1751m) un par biļetēm samaksājam 1360skk. Paceļoties ar vagoniņu virs koku galotnēm skati ir burvīgi, žēl tik ka vētra nopostījusi lielu daļu koku. Paceļoties augstāk koki beidzās un ir tikai skuju koku krūmi un akmeņi. Augstāk redzamas kalnu virsotnes un ieplakas ar vēl saglabājušos sniegu. Augšā atrodas neliels kalnu ezeriņš, kuram var apiet apkārt ar pilnīgi dzidru ūdeni. Visu ko kalnā darām ir vērojam burvīgās  ainavas un pastaigājamie pa kalnu takām. Paelpojuši svaigo kalnu gaisu dodamies ar vagoniņu lejā.Pārbraucam uz citu Augsto Tatru pilsētu Strebske Pleso kur gribam apskatīt ezeru un pastaigāties pa kalnu takām. Pastaigājušies gar ezeru nolemjam pa kādu taku kāpt kalnā. Neesam vieni un droši soļojam un pa ceļam apskatam tramplīnus lēkšanai ar slēpēm. Ejot neredzam kur varētu nogriezties atpakaļ un soļojam tik tālāk. Beigās kad beidzās meži saprotam, ka ir divi varianti, vai nu iet pa to pašu ceļu atpakaļ, vai soļot tālāk līdz pacēlājam un braukt lejā ar to. Lēmums ir kāpt augšā. Kāpiens sanāca pagrūts, mazo pat brīžiem nācās nest pičpaunā. Ik pa brīdim apstājamies atvelkam elpu un vērojam jaukos dabas skatus. Kāpjot aukstāk parādījās vējš, drēbes sasvīdušas un paliek auksti. Nācās pat pielikt soli. Lai nu kā, bet sasniedzām Cata Solisko (1830m), kas izrādījās augstāk nekā pirms tam bijām uzbraukuši. Protams, visiem bija baigais besis. Nedaudz pasēdējuši krogā un padzēruši karstu tēju gājām uz pacēlāju, jo sāka parādīties draudīgi lietus mākoņi. Te nu dažus sagaidīja jauns pārbaudījums. Izņemot mani neviens nebija braucis ar vaļēji 4vietīgo krēslu. Tad nu karājoties virs kokiem vaļējā krēslā daži bija iekrampējušies krēslā un nespēja pat parunāt, kur nu vēl pasmaidīt. Mazajam teica lai nešūpo kājas, ka nenokrīt botas. Tuvojoties lejai izbīlis bija pārgājis un visi smaidīja.

 

4.07.2008.

Pienākusi diena kad jāpošas atpakaļceļā. Laiks drūms, lietains un kalnos vairs nav ko darīt. Krāmējam mantas autiņā, pasakām lielu paldies viesmīlīgajiem mājas saimniekiem un sākam ceļu mājup. Par nakts mājām samaksājām 40eiro pa dienu.

Pa ceļam doma ir nobraukt pa Dunajecas upi ar plostu (www.pltnictvo.sk/). Tā ir robežupe, vienā pusē ir Polija, otrā Slovākija. Mūsu nodomus taisās izjaukt lietus, kas nepārstāj. Iebraucam vietā ko sauc par Majere, sameklējam vietu no kurienes atiet plosti redzam, ka visi izvilkti krastā un braukt gribētāju gandrīz nav. Plostnieki saka, kad beigsies lietus tā varēs braukt. Paēdam pusdienas un skatāmies mākoņi sāk izklīst. Pēc kāda laiciņa tiekam aicināti kāpt plostā. Brauciens lielajiem maksā 250skk, mazajiem120skk. Pēc brauciena ar plostu atpakaļ atved ar autobusu. Autobuss ir par velti, bet tas kursē pēc saraksta. Ja grib ātrāk tad var atbraukt ar mikriņu, tiesa tad jāmaksā pašiem.

Biju nedaudz vairāk gaidījis no šī brauciena, pietrūkst asuma. Tā lēni slīdi pa upi, dažās vietās ir mazas krācītes, bet nekas īpašs. Daba gan skaista, upe vijas starp kalniem, vietām kur kalns augstāks galotne ir mākoņos.  Plostnieki reizēm uzrīko konkursiņu un liek minēt uz kuru pusi pagriežas upe. Īstenībā grūti saprast. Vēl var upē saskatīt foreles, krastos ir daudz makšķernieku. Makšķerēt drīkst, bet zivis jālaiž atpakaļ. Tā plostojam 2 stundas un vērojam dabas skaistumu. Uz beigām sāka apnikt, tāds garlaicīgs, pie viena atkal sāka pilināt lietus. Nonākuši galā lietus pieņemas spēkā, nākas paglābties tuvējā kafejnīcā. Līdz autobusu vietai ir kāds gabaliņš jāiet, var arī aizbraukt zirgu pajūgā. Nesagaidījuši lietus mitēšanos sākam soļot uz autobusu. Kamēr aizejam esam diezgan izmirkuši. Autobuss izrādās jāgaida, ejam meklēt mikriņu. Atrodam un laižam atpakaļ. Tālāk turpinājām ceļu mājup. Apstājāmies tikai kaut kur Polijas vidienē pāris stundas nosnausties. Tā veiksmīgi 5.07.2008. tā ap sešiem vakarā atgriezāmies mājās un mūsu ceļojums bija galā. Visi bija ļoti apmierināti ar braucienu un tiek domāts par nākamo braucienu. Tas jau būs cits stāsts.

 

Neliels kopsavilkums:

-         Nobraukts ap 3000km. No Tukuma līdz Popradai ir 1200km.

-         Tatru pakājē var dzīvot kempingos un tas ir lētāk

-         Pārtiku pirkām veikala un vakariņas taisījām paši. Pusdienas dažreiz ēdām kafejnīcās, bet pārsvarā līdzpaņemto.

-         Iztērēts degvielā 250ls, ekskursijās 110ls, naktsmājās 135ls, pārtikā 80ls, akvaparkā 30ls.

-         Valūtas kurs 1ls = 41skk.

 

 

Nu kaut kā tā.

 Jaukus ceļojumus vēlot, Normunds.

 

 

 

 


Par stāstu balsots 0 reizes


komentāri

Vēl nav neviena komentāra