lietotāju stāsti

Ampelēšanās pa Turciju

Šis būs stāsts par ceļošanu pa Turciju, pagarš stāsts – pacietīgajiem, jo ceļojums bija gana garš un notikumiem bagāts, bet ne tikai tāpēc – rakstīju izjūtas un domas par un ap – varbūt kādam noder. Šis stāsts nebūs par to, kā komfortā aizlidot līdz mērķa valstij, „iesēsties” vienā, maksimums – divās viesnīcās un palikt tur līdz ceļojuma beigām. Šis nebūs arī piemērots tiem, kam tīk precīzi saplānoti braucieni vai aģentūru paspārnē bez bēdām sekot gidam. Ceru, ka varbūt kādu tas iedvesmos līdzīgam ceļojumam. Izvēle „krita” uz Turciju, jo nenāca nekas prātā, kurp varētu doties ziemas sezonā, jo šis mans ceļojums varēja notikt vēlākais līdz martam un uz ne visām pilsētām. Nolēmu, ka nesezonā varētu būt jauki aizbraukt tomēr uz Turciju un pie reizes apciemot draugus, kuri nesen apprecējušies tur. Līdz šim foršie ceļojumi man bija spontāni un ar kādu kopā. Šis bija pirmais, kurā devos viena pati uz savu galvu, neizmantojot tūrisma aģentūras (kuras arī iepriekš neesmu izmantojusi tūrisma ceļojumiem), taču pirms tam šādu tādu elementāru informāciju ievācu – par valūtu, kartes, pāris nakšņošanas vietas noskatīju, aptuvenas laika prognozes, šo to par pašu Turciju – lai izzondētu, kuras pilsētas būtu vērts apmeklēt un sakontaktēju arī malaiziešu draudzeni Turcijā, kura man deva šādu tādu padomu un info par aptuvenajiem pārbraucienu garumiem un sazinājos arī ar to vietu saimniekiem, kur iecerēju apmesties.

Tātad, manā rīcībā ir 9 dienas Turcijai un ceļojuma skice izskatās šādi: Stambula x 1 diena – Efesa x 2 – Jakabag un Fetje x 2 – Kapadokijas reģions x 2 – Ankara x 1 – Stambula x 1, desmitajā lidoju atpakaļ uz Latviju. Tāda bija skice, kā tas varētu izskatīties, bet ar domu, ka plāni varētu mainīties. Stambulu sadalīju 2 daļās ar domu, lai iepirkumus (ja būtu luste tādus veikt) veiktu pēdējā dienā, lai nav jāstaipa. Par Efesu man ieteica, ka tur vajag 2 dienas, lai visu apskatītu. 9 dienas, 9 naktis. 4 naktis autobusā, 5 naktis gultas vieta. Līdzi 1 mugursoma.

 

Diena I. Svētdiena. Ielidoju Stambulā un sameklēju informācijas centru, kurā sadabonu karti, ar kuru klīst apkārt. Izrakstīju dažus hoteļus Stambulā, kur apmesties pēdējā naktī, taču par Efesu info nerodu. Samainu daļu naudas, dodos uz metro un mans trips var sākties.

Jādodas uz Sultanahmet un jāskatās uz vietas, kas iekritīs pirmais acīs, bet Aya Sofia un Topkapi agrākajās sarunās ar draudzeni pavīdējusi. Metro kartē un arī objektu kartē redzu pa ceļam Topkapi pili, vēlāk gan izrādās, ka tā ir kāda cita. Ierodos Sultanahmet.

Pa ceļam jau mani uzrunā pirmais turks, kurš apjautājas par manu ceļojumu, ko, kā, cik, kur. Sākumā nevainīgā interese pārvēršas stāstā, ka netālu atrodas viņa lielā brāļa restorāns, :D kurš man noteikti jāapmeklē tūliņ pat, viņš mani aizvedīšot. Es pat īsti neklausījos, ko viņš stāstīja par restorānu, man ieslēdzās režīms „tikt vaļā no aicinājuma” un par varītēm teicu, ka neinteresē, ka man citi plāni. Bet tik viegli tas gan nesanāca, ilgi un uzstājīgi viņš man centās ieskaidrot, ka man to vajag un iedeva savu vīzītkarti. Atteicu, ka piekāpšu vēlāk, ja būs laiks un aizgāju. Phew. Redzu kaut kādu ēku un eju tās virzienā. Kādā vaļējā suvenīru bodītē iepazīstos ar pārdevēju Muratu, kurš saka, ka man noteikti kādreiz jāaizbrauc uz Araratu – vieta, no kurienes viņš nāk – kurds. Jā, saku, ka zinu, kas ir Ararats. Viņš nav uzmācīgs, iepazīšanās ir patīkama, viņš, uzzinājis manu ceļojuma maršrutu, tikai lūdz, lai atvedu viņam kādu nieciņu no Efesas, ja būšu vēl Stambulā. Ar to arī atvadāmies.

Tālāk beidzot tieku pie kaut kādiem ieejas vārtiem ar šiltīti Aya Sofia. Eju iekšā, bet skatos, ka tur jāpērk biļetes un stāv milzum gara rinda. Negribas stāvēt un eju tālāk. Gan jau vēlāk vai pēdējā dienā (pirmdiena paredzama). Tālāk virzoties priekšā milzīgs mūris un vārti – varenais Topkap palace, ar ar automātiem bruņotu apsardzi pie ieejas teritorijā. Vienam tādam palūdzu mani nofotografēt. :) Izstaigājot cauri pagalmam, tieku līdz pašai pilij, bet tur priekšā atkal milzīga tūristu grupa kaut kāda un negribās stāvēt rindā uz biļetes iegādi un somas atrādi. Nolemju iet kaut kurp citur ar domu, ka pēdējā dienā iegriezīšos un apmeklēšu, ja būs vaļa un vēlme. Redzējusi esmu, ar ko „darīšana”, dodos tālāk.

Vispār nesezona, bet padaudz tomēr tūristu un padaudz pašu turku tūrisma objektos. Turcija gana plaša, ka paši turki arī visi nav redzējuši Stambulu. Notestēju turku virtuli un paņemu ceptus kastaņus. Paspēju jau iecienīt svaigi spiestu granātābolu sulu. :) Draudzene gan brīdināja, ka Turcijā varu gaidīt arī sniegu un aukstumu. Pagaidām neko no tā nemanu – ir saulains un silts, novelku mēteli, jo Stambulā 10-15* plusā, ja ne vairāk un man ir karsti, labāk staigāt ar mēteli pie rokas. Norādītajā informācijā par Turciju internetā nekur gan netiku atradusi, ka būtu minētas zemas temperatūras, jo acīmredzot LV visi tendēti uz piejūru kūrorta zonām, kur = Vidusjūras klimats.

Turpinu ceļu uz Blue Mosque jeb Zilo mošeju – apskatīt no ārpuses. Neesmu pat paspējusi „domu izdomāt līdz galam” :), kad mani uzrunā turks. Strādājot ģimenes uzņēmumā, kurš tirgo paklājus, ziemas sezonā neesot daudz tūristu, tātad arī klientu. Runājamies, neatceros gan viņa vārdu un neatceros arī, kādā sakarā viņš pieminēja savu dzimšanas dienas datumu, kurš ir 1 dienu pirms manējās. :D Interesējas, protams, arī par manu ceļojumu, par ko izstāstu un šis piedāvā mani aizvest uz Zilo mošeju. Nu labi, labi, tāpat jau turp vien eju. Tik uzjautāju, ka iekšā jau es netikšot, jo lasīju, ka tur laiž iekšā tik bez apaviem, ar segtiem matiem un sievietes BIKSĒS nelaiž. Viņš mierina, ka vairs neievērojot tos noteikumus tik strikti un varot iet, tik apavi jānovelk. Tā izrādās taisnība, pat lakats nav jāvelk galvā. Tikai jāiet tagad, jo darbojoties tik līdz plkst 14. Iekšā visai iespaidīgi. Ko tik cilvēki nedara un nebūvē...

Puisis jau ārpus mošejas man sāk stāstīt, ka Efesa ir plaša un to nevar apstaigāt kājām viens pats. (nu labi, iespējams; neesmu tur vēl bijusi) un stāsta, ka izdevīgāk ir ņemt tūraģentūru pakalpojumus. Protams, viņam esot pazīstama viena tūrisma aģentūra tepat netālu un ka varot mani turp aizvest. Te es sāku domāt, vai viņš tiešām tirgo paklājus un piegādā pie reizes tūristus aģentūrai, vai arī viņš tēlo paklāju tirgoni, bet patiesībā strādā par aģentu tūraģentūrai. :D Nu bet labi, joka pēc eju arī šim līdzi. Ieejam iekšā, man tūliņ tiek piedāvāta tēja un arī internetu pačekot. Piedāvā arī izmantot viņa telefonu.

Tūrisma aģents mani iztaujā par mani, no kurienes, kas esmu (vai studente!!), ko vēlos, uz kurieni. Uzzinājis, saka, ka zinot un ka krievu valoda ir līdzīga latviešu valodai :D un manas iebildes, ka tā vis nav, paliek „nesadzirdētas”. Sastāda maršrutu Stambula – Efesa – Pamukale, par to paprasot ~380 liras (~160 Ls), uz ko aši atbildu, ka par daudz. Viņš gan saka, ka individuāli man sanākšot dārgāk – nu varbūt, bet neesmu ar mieru. (tagad parēķinot, cik man izmaksāja tīri Efesa un aptuveni parēķinot Pamukali, tad aptuveni tas pats sanāk, tikai atšķirība ir tajā, ka atsakoties, es biju neatkarīga no tūrisma grupas un noteicēja pār savu laiku un ceļu un brīva mainīt pēc vēlēšanās). Tomēr viņš mani mazliet sašaubīja par to Fetji/Jakabag. Domāju par Pamukali, jo Jakabag ciemu man ieteica draugi un nezināju īsti, ko tur iesākt, bet no otras puses Pamukalē arī tikai tas kalcijs un baseins – vairāk tīri tā nekas. Aizsūtīju ziņu draudzenei, viņa tomēr iesaka Jakabag – man tur patikšot un saka, ka lai braucot vispirms pie viņiem uz Ankaru – pretējā virzienā. Nu labi – jāapdomā.

Tālāk varētu aizdoties uz to Grand Bazaar un Spice bazaar notestēt turkus-tirgotājus. Pa ceļam nofiksēju, ka ir arī veģetāri ēdieni Turcijā, bet ēst īsti negribas! Ieskatos vienā apģērbu veikalā, lai apskatītu, ko tur piedāvā. Bet eju un skatos, ka nekā interesanta! Pēkšņi parādās simpātisks turks, ierauga un metas man „virsū”, ka ... sākumu neatceros..., bet vārdu sakot mīlot mani, ka es tāda un šitāda...vārdu sakot – nu ko gan vēl, ja ne... un tur tālāk esot vēl telpa ar drēbēm. Nu labi, ieeju apskatīties. Šis man dod savu vizītkarti, nostājas izejas priekšā, skatās „iedūries” man acīs, saka, ka mani mīlot un kaut ko vēl... ilgi man borē smadzenes, negribot laist mani ārā. Bet es borēju idejas, kā tikt viņam garām. :D Atkal izlīdzos ar tekstu, ka piekāpšu pēdējā dienā. Viņš laikam vēl noteica, ka vai nu man uzdāvināšot kaut ko, vai nu uz restorānu vedīšot. :):D Aih. Eju tālāk, sāka mani jau pārņemt doma, ka vai es vēlos vēl vienu dienu Stambulā?? Iespējams, ka nē, ka esmu nogaršojusi šo „kūku” un pārējais lai paliek citai reizei.

Citā bodē pa ceļam man ļoti grib nopārdot tepiķīšus. Phew...ah, tie visi veikalnieki... Bet vienai bodei garām ejot, redzu dažas simpātiskas lietas. Kā nu mana sievišķīgā puse man nesignalizēs un jā, šis veikals ir kā radīts man (vai varbūt mani nohipnotizēja?). Interesantas lietas un viss, ko man dod laikot, man patīk (nu labi – ar dažiem izņēmumiem). Grūti. Jo negribās arī sapirkties pirmajā dienā un staipīties. Bet mani taču sākušas pārņemt domas par otras dienas nepavadīšanu Stambulā, tad aiz savas līdzšinējās pieredzes, nolemju nelaist garām šo izdevību un aplaimot savas vēlmes, jo var gadīties, ka ceļojuma laikā mani pārņems vēl dažnedažādas izjūtas par uzkavēšanos citās vietās un tā nu es no 5-6 tērpiem izvēlējos stabili četrus. Šādu apģērbu LV nedabūšu, domājams – tādi turciska stila, interesanti. Nu re – dabūju arī šopinga tiesu, eju tālāk. Jāsaka, ka zinu, ka Turcijā jākaulējas, šai veikalā mēģināju kaulēties, bet viņš nebija nasks uz to un necik daudz nenometa, bet vispārībā ap Sultanahmet – ap tiem galvenajiem objektiem cenas ir uzskrullētas 3kārtīgi. Tur kaulējos, bet varēju arī vēl vairāk nokaulēt. Nepatīk man kaulēties. :) Mazliet nost no Sultanahmet cenas ir 3 reizes mazākas. Tā es nosecinu un nopērku citu virtuli testam.

Nu esmu it kā pietuvojusies lielajam, slēgtajam tirgum, bet jāmeklē ieeja. Visapkārt ir arī vaļējas bodītes, stendi ar apģērbiem un visu ko. Džinsi lēti iekrita acīs, apģērbi, džemperīši. Gadījās vēl pāris lietas lēti iegādātas. Man personīgi ar šo tirgus devu pietika un nebija lustes vairs meklēt ieeju tai īstajā bazārā un kārdināties varbūt ar vēl kaut ko. Es teiktu, ka Turcijā visumā cenas īstenībā tādas pat kā Latvijā, ja zina, kur pirkt. Nu labi – lētāk tomēr jau ir. Nav runa, ja grib brendus! Uz Spice Bazāru arī nolēmu neiet.

Bija jau pēcpusdiena, nopirku šādu tādu turku saldumu un domāju, ka varbūt varu uzspēt pabraukt ar kuģi pa Bosforu... Teku nu atpakaļ uz Sultanahmet, meklēju info centru, kamēr esmu ceļā turp, mani atkal uzrunā turks Tā un tā, pazīstamies, viņš trenējot angļu valodu, runājoties ar ārzemniekiem. Nu labi... Esot menedžeris ražošanas uzņēmumā – šuvēju darbnīca, šuj ādas apģērbus, jakas, eksportam. Staigājamies un es prasu, vai ir iespējams tikt vēl pakuģot pa Bosforu (jo zinu, ka pārsvarā viss strādā līdz 17, pus18). Aizejam tomēr uz info centru, kur noskaidrojam, ka ir tomēr pavēls. Ramadāns piedāvā, ka, lai es paliekot Stambulā, viņš aizvedīšot i ar kuģi, i visur kur izvadāšot. Es atsakos, ka man jābrauc uz Ankaru. Viņš uzaicināja uz savu darba vietu (7diena, kura ir brīvdiena, bet daži darboņi tur strādāja), uz tēju, rādīja ādas jakas ar domu, ka man nav obligāti kaut kas jāpērk (:)), pēc tam gribēja aizvest uz zivju tirgu, bet līdz tam neaizgājām, izvazājāmies pa pilsētu, gar piekrasti, pasēdējām jaukās vietiņās pilsētā.

Sākumā viss mierīgi, bet pamazām Ramadāns sāka atzīties man mīlestībā un gribot mani precēt, šos abus apgalvojumus vēlāk viņš atkārtoja nemitīgi. :D Manā sejā laikam bija rakstīts, ka runāt jau var daudz ko... Viņš prasīja, ko viņam izdarīt, lai es noticētu? „Nu izdomā pats, kā pierādīt”. Viņš tomēr lūdz, lai es pasaku. Nu es uz dullo izspļāvu – brauc man līdzi uz Latviju 29. janvārī. Viņš teicās, ka jā. Ja es atbraukšot atpakaļ uz Stambulu, viņš braukšot man līdzi. Nu labi, joka pēc iedevu savu telefona numuru. :D Bet ieminējos gan, ka iespējams tā speciāli Stambulā šoreiz neatgriezīšos – tikai lai tiktu uz lidostu. Tā visu vakaru viņš nēsāja manu somu un atkārtoja, ka mīlot mani, līdz kamēr devos uz metro un uz autoostu. Hot turkish guys. :)

Pilsētas nav mana stihija, lai gan Stambula kā tāda ir tīkama pilsēta. Stambulā daudz visādu objektu, bet nevēlējos katru no tiem apskraidīt. Esmu guvusi priekšstatu un man ar to it kā pietiek. Vismaz pagaidām... Esmu „nogaršojusi gabaliņu no Stambulas kūkas”. :) Nu plāni ir mainījušies par kādiem 70 grādiem. Tātad mainu virzienu, braucot, nevis tālāk uz Efesu, bet uz Ankaru. Sazinoties ar draugu, viņš mani jau brīdināja, ka autobusos mobilais telefons jāslēdz ārā, tāpat kā lidmašīnā. Līdz Ankarai 6 stundu brauciens. Tieši pusnaktī izbraucu. Murats man bija rezervējis biļeti online, kas sanāca laikam par 5 lirām lētāk (bet tās lapas ir tikai turku valodā). Autobusā dod dzert ūdeni, kēksus, cepumus vai vēl ko, konfektes, tēju, kafiju. Un vismaz viena pieturvieta ceļā.

 

Diena II. Pirmdiena. Šai reisā es gan nedabūju ne aci aizvērt, aizbraucu negulējusi. Tikusi līdz Ankarai, vēl nebija plkst 6 no rīta, metro sāk kursēt tik pēc 6 no rīta, sagaidīju pirmo un iekāpu tik vajadzīgajā metro, kura otrā galapunktā mani sagaidīja Murats. Sirsnīgā atkalredzēšanās. Nebijām redzējušies gadus 3-4 laikam. Viņš tālāk mani aizveda pie sevis, kur viņi abi dzīvojas. Pekka (tā mīļi iesaukta malaiziete) mani mājās sagaidīja, ar viņu gan bijām tikušās vasarā Latvijā. J Pa taisno gultā un pagulēju 3 stundas. Viņi pagaidām dzīvo kopā ar Murata vecmāmiņu, kurai ļoti patīk runāties. Tik runājas un runājas. Es neko nesaprotu, bet viņai patīk papļāpāt turciski ar kādu. Palēnām izčammājamies un aizbraucam līdz centram, lai satiktu Muratu pusdienu pārtraukumā un aizietu papusdienot. Aizgājām uz kādu ēstuvi un paēdām ceptus gliemežus, nezinu, kā īsti sauc. Tīri OK, bet tas dzēriens no kaut kāda dārzeņa bija drausmīgs. :D Tālāk dodamies uz Ataturka (Turku tēvs tulkojumā) Mauzoleju (Kemals). Viņu turki augsti godā, jo viņš nodibināja Turciju. Tiekam līdz vārtiem teritorijā (teritorija liela un kalnā mauzolejs), kā parasti, somu kontrole un pie vārtiem gaida minibuss – izvazā apmeklētājus uz mauzoleju.

Nosēžamies ar Pekku priekšā pa labi, es koridora – pusē. Atkal stāsts par HOT TURKISH GUYS. JJJ Kamēr buss vēl stāv un gaida citus braucējus, šoferis tiešā „šāvienā” nonstopā skatās uz mani. Kad sākam braukt, viņš nemitīgi skatās uz mani atpakaļskata spogulī un nemitējas ne mirkli skatīties man acīs visa ceļa garumā. Tā uzstājīgi, aizrautīgi un kā „pielīmēts”. Mani tas uzjautrina un es smīnu. J

Esam klāt pie mauzoleja. Pirmais iespaids – iespaidīgi. J Plašums un pamatīgums. Ieejam mauzolejā, kur ir Sudānas dāvana vainaga veidolā. Tālāk uz muzeju. Pirmkārt – ieeja muzejā = par brīvu. Otrkārt, muzejā iekšā bildēt un filmēt diemžēl neko nevarēja, kas bija ļoti žēl (par to vēlāk).

Sākumā ir dažādi stendiņi par un ap pašu Ataturku un visādām turciskām un vēsturiskām lietām, gan iz sadzīves, gan kara un visa, visa, gan vaska figūras, ir arī pieejami datori, kuros var izlasīt info, kas gan diemžēl vismaz pagaidām ir tikai turku valodā, pārējais – stendos ir arī angliski. Tālāk ir arī visādi attēli, gleznas pie sienām ar portretiem un dažādām ainām. Nākamā telpā ir daži stendi pie sienas ar zīmējumiem, kurā ir n-tās epizodes no kara un stāsts par un ap. Katra bilde sastāv no daudzām dažādām epizodēm no kara „dzīves” un apraksts par katru epizodi. Tā ir kā sagatavošana tālākajam... Ieejot nākamajā telpā, viss ir pilnīgi savādāk. Pa vidu – norobežota eja, uz sienām abām pa visu sienu gleznojumi ar tām pašām un citām, līdzīgām bildēm, ainām, epizodēm, bet starp eju un gleznu atrodas visādas ar karu saistītas lietas, saraktas tranšejas, kurās sēž karavīri (manekeni), tur ir viss, ko vien var iedomāties ar karu saistībā – reālas lielgabalu daļas, šautenes, lādiņi, pagales it kā degošas (ar kaut kādiem stikliņiem, vai... un arī uz gleznojumiem), maisi, rati, vecas kannas un katli ēdiena gatavošanai un viss, ko vien var un arī nevar iedomāties. Bez tā visa fonā skan visu laiku trokšņi kā karā – šautenes, lielgabali sprāgst, zirgi zviedz, turki kliedz, komandieris komandē, jūra šalc utt. Un kopiespaids – ļoti labs. Dažas tādas telpas ar šādām instalācijām un specefektiem atstāja labu iespaidu. Nākamā un pēdējā telpa bija ar dažādu turku karavadoņu un pavēlnieku bistēm un lērumu info stendu ar bildēm un aprakstiem par vēsturi, karu, sieviešu tiesībām, uzvārda reformām (agrāk turki dzīvoja bez uzvārdiem) utt.

Biju gaidījusi parastu muzejnieku, bet izrādījās – pirmkārt, ļoti lielā platībā, otrkārt – iespaidīgs, un turki labi padomājuši, kā pasniegt savu vēsturi un iepazīstināt ar to pasauli un pie tam – viss par brīvu, arī kino, uz kura uzskrējām virsū izejot nu muzeja. Gājām vienkārši un dzirdējām kaut kādus trokšņus. Tas izrādījās, jaunums, jo Pekkas iepriekšējā apmeklējumā te nav bijis kino. Kino par vēsturi turku un angļu valodās, visu gan nepateikšu, par ko tur bija, jo aiz negulētas nakts rezultāta, kino uzraugs mani sveicināja ar labrītu, kad mauzolejs tika slēgts plkst. 17. J Bija grūti koncentrēties retajos brīžos, kad acis bija vaļā (un ausis)

Atpakaļceļā sagaidām busu un tur, protams, tas pats šoferis. Redzu, ka viņš jau skatās uz mani. šoreiz apsēžos tai pašā rindā labajā pusē, bet pie loga. Un viņš novēro mani pie katras iespējas, nemitīgi skatoties virsū. Pirms uzsākt braukšanu, viņš noregulē atpakaļskata spoguli tā, lai varētu mani tajā redzēt. J Braucot nolemju pamēģināt uztaisīt bildi ar skatu uz Ankaru no augšas. Viņš redz, ka gribu bildēt, apstājas un pagaida, kamēr nobildēju. Turpinājumā joprojām braucam un joprojām viņš blenž uz mani spogulī. Varētu teikt, viņš šad un tad uzmet acis uz ceļu, visu pārējo laiku acis pievērstas man, līdz kamēr manām, ka autobuss sāk braukt nost no ceļa. :D Viņš attopas un iztaisno busu. J ak, šie karstie turku puiši. Pekka arī pamanījusi puiša uzkrītošo vērošanu. Nakti nolēmu pārnakšņot pie draugiem Ankarā, kur vakarā Murats man rezervēja biļeti uz autobusu līdz Kapadokijai no rīta, Pekka pagatavo turciskas vakariņas – zupu, rīsus ar kaut ko, ar tvaiku sautētus dārzeņus, notestēju airanu un turku kafiju. Zupa ir principā šķidrums bez biezumiem kā pie mums. Pekka pastāsta, ka vasarā turki saulē izkaltē dārzeņus, pēc tam tos kaut kā sasmalcina, saberž pulverī, no kura ziemā ērti pagatavo šādu zupu.

 

Diena III. Agrais rīts un Murats mani pavada līdz metro stacijai autobusā. Ankarā satiksme, nezinu vai gluži trakākā, bet pīpina bez jēgas un vajadzības. Plkst 9:00 autobuss uz Kapadokiju (Ūrgup). Murats teica, ka šis autobuss brauc līdz pilsētai Ūrgup, kurā man jāatrod Mehmeta auto īres kantoris, ar kuru viņš arī sazvanījās, lai tiktu uz hoteli. Mazliet arī paguļu vēl autobusā, bet vēlāk gan sāku pētīt apkārtni. Apkārt arī kalni, tālāk arī sniegotas virsotnes, vietumis sniegs, taču visapkārt un visa ceļa garumā šai reģionā – tuksnešains, mājas arī saceltas tuksneša vidū. Turpat arī augļu koki. Zaļumi reti kur. Bet baznīcas redz ĻOTI bieži, ik pa laikam pa baznīcai, katrā miestā.

Braucam kādas 5 stundas. Esam atkal apstājuši kādā miestā/pilsētā un gandrīz visi kāpj ārā. Izrādās, šis autobuss nebrauc tomēr uz Ūrgupi. Zvanu Mehmetam, ka tomēr esmu Nevšehirā un viņš atbraukšot man pakaļ. Turpat atrodas daži turki, kuri piedāvā iet uz viņu ofisu un tur ar mantām pagaidīt, kamēr man atbrauks pakaļ. Tikmēr 1 puisis (Tahirs) man paskaidroja, ka nesezonā bieži autobusi brauc tur, kur vairāk braucēju – vai Goremi, vai Ūrgupi vai vēl kaut kur, tāpēc gadījās, ka tas buss tomēr nebrauca, bet gan cits. Biļetē man arī bija rakstīta Goreme, ne Ūrgupe, bet es tam nepievērsu uzmanību, jo iepriekš nezināju precīzi, kur kas atrodas. Man jau rādīja un stāstīja par Kapadokiju, ka ir pārsvarā 2 apskates vērtākie apgabali. Tahirs teica, ka ne tagad ziemā, bet vasarā gan esot vērts aizbraukt arī uz Ihlara ieleju – tur esot smuka daba, ziemā tur nav tik ļoti – nav zaļumu.

Tā ir vietējā tūrisma aģentūra un piedāvāja man ņemt tūri pa Kapadokiju. Tur reģions ir pietiekami liels un ar kājām pusotrā dienā nevar dabūt gatavu. Tūres arī ir dažādas, bet tā aptver visu apgabalu pa visu dienu, ietverot gan visas ieejas muzejos, gan pusdienas, kopā izmaksājot 50 liras (20 Ls). Katram gadījumam paņemu Tahira telefona numuru un simbolisku Kapadokijas karti, par ļaunu jau nenāks – gadījumam, ja izlemju ņemt to tūri. Tahirs vēl iesaka, noskaidrojis manus plānus (ka nākamajā dienā dodos tālāk, prom no Kapadokijas), nopirkt autobusa biļeti uz Fetji jau tagad, jo pēc tam var gadīties, ka var būt pilns autobuss. Nu labi, lai nu tā būtu, nav iemesla neticēt. Ejam kopā uz autoostas kasēm un viņi tur turciski sarunā savā starpā biļeti uz nākamo dienu un biļete man rokā. Tikām man jau atbraucis pakaļ no Ūrgupes jauns turks, tā hoteļa saimnieka dēls.

Braucam uz hoteli – alu hoteli. Mans noskatītais hotelis atrodas ārpus Kapadokijas „tūrisma centra” – Ūrgupes, tas ir neliels ciems 15 minūšu braucienā. Ceļš ir samērā līkumots kalnu ceļš, atrodamies ~1300 mvjl. Ciems sastāv no vienām akmens mājām un alu mājām, tāds lauciniecisks, apkārt kalni, tuksnešains, kā jau visā Kapadokijā. Tikuši līdz hotelim, izrunāju ar Mehmetu (hoteļa saimnieku) par maniem plāniem un domām. Šim arī Kapadokijas karte, un visādi diskutējam, kā būtu labāk. Pārsvarā jautājums par to, ko var paspēt šai pašā dienā, jo laiks jau ir pēc plkst 14 un tas ir vēls, jo visas vietas ver ciet plkst. 17. Secinājums, ka to pašu galveno galu nevar paspēt šodien. Tad nu par šo dienu vienojamies, ka noteikti ir jābrauc uz pazemes pilsētu. Tad nu stūrējam uz Kaymakli, mani ved Mehmeta dēls un šis prieks nemaksā lēti – 70 liras jeb ~29 Ls, man pa to laiku visas dienas garumā jāizdomā, ko darīt ar nākamo dienu, jo pirms brauciena biju nodomājusi ņemt jeep safari un tad nu apbraukāt visu apkārtni, bet, kad te ir 2 x lētāks variants, ņemot tūri (neesmu tūru piekritēja, bet šai gadījumā ļoti apsveru šādu variantu), jo Tahirs teica, ka, ja izdomāju ņemt, tad vakarā vajadzētu ziņot, lai viņi ieplāno jau braucienu man pakaļ no rīta līdz Ūrgupei. Labi, gan jau ienāks kāda doma līdz vakaram prātā.

Ar Mehmeta dēlu tikām līdz pazemes pilsētai Kaymakli, no gida atteicos, izstaigāju pati uz dullo. Interesanta vieta dzīvošanai... Bet ko nu tur sīkāk – tas katram pašam viss ir jāredz. Kamēr tur ņemos, parādās viena ķīniešu tipa tūristu grupa ar gidu. Citādi tur biju viena pati. Pēc kāda laika manu vīrieti nākam. Sāku viņā atpazīt vīrieti, ko redzēju pie ieejas. Nu jā, es esot aizkavējusies – veras ciet. Mehmeta dēls ārā noprasa, vai esot gribējusi palikt tur pa nakti. :) atpakaļceļā laika izrādījās par maz, lai apmeklētu vēl 1 Mehmeta ieteiktu vietu – kaut kāds zaļš dārzs. Pa ceļam sanāk uzpildīties un man ir izdevība uzzināt, ka Turcijā ļoti dārgs benzīns (1,28 Ls par 95to, 1,04 Ls par dīzeli un 1,3 Ls par 97to).

Vakarā tieku pie vakariņām, kuras pagatavojis Mehmeta palīgs, laikam pastāvīgs darbinieks hotelī. Ierodas vēl Mehmeta draugs Mustafa. Ļoti simpātisks kapadokietis. :) Tad nu pa vakaru izpļāpājamies. Tas palīgs, izrādās nav pastāvīgi, bet reizēm izpalīdz Mehmetam, kad ir viesi – vakariņas un brokastis gatavojot – viņam esot sertifikāts. Es hotelī tobrīd biju vienīgais viesis. :) Viņi viņu velk uz zoba visu laiku un kad prasīju, kā viņu sauc, teica, ka Džuguļu (kaut kā tā). :) Tā saucot kaut kādu tur krievu dziedātāju, kurš reiz viesojies Turcijā un tad viņi viņu tā ķircina, ka esot vietējā slavenības. Laikam aiz tā, ka Džuguļu (īstais vārds kaut kāds uz M..., neatceros) hobijs ir spēlēt teātrī. Džuguļu švaki saprot angliski, es viņu mudinu runāt ar mani, trenēt un viņš mēģina arī kaut kā steberēt. :) nekas, gan aizies. :)

Mustafa ir tik 2 mēnešus kā Kapadokijā – viņš ilgu laiku bija Antālijā, bet tagad atpakaļ dzimtenē, agrāk esot strādājis arī par gidu Ūrgupes tūrisma aģentūrā. Viņi piedāvā nogaršot raki. Neesmu nekāda lielā alkohola piekritēja, bet lai iet – jānogaršo – anīsa šņabis. Salēja laikam tādās pašās glāzītēs, kādās lej tēju. :) Tēju Turcijā tradicionāli dzer no nelielām glāzītēm, Latvijā tās kāds dažs labs varētu sajaukt ar graņonkām. :D Nu garšo interesanti, var arī malkot pamazām. Raki sajauc ar ūdeni un no caurspīdīga tas top par baltu, necaurspīdīgu šķidrumu. Nu ja, kaut kas dzirdēts par to. Anīss man tīri labi tīk, bet ilgi to nevar padzert, apnīk garša.

Jau kādi 11 vakarā, man ašā ideja – jāiziet ārā pastaigāties, jāpalūr, kas, kur, tāpat vien. Pielecu kājās un paziņoju – eju pastaigā, Mustafa uzprasās līdzi. Tad nu trijatā gājām laukā ar suni Duduk (Svilpe). Vispār Turcijā nav vēlams pa nakti blandīties vienam pašam, nav droši, to man daudzi teica. Un gājām augšā kalnā, kalns klinšains un pastaigājāmies virs visa ciematiņa. Ir samērā silts, bet mīnusos un ar vēju, pārsvarā ar sniegu klāts ejamais ceļš. Pa ceļam uz fikso tiek uzkurts neliels ugunskuriņš, šie uzpīpē zālīti, ceļš ved arī starp klintīm, pa šauriem celiņiem. Bez jautrības ari šeit neiztika, jo Mustafas kurpes ļoti slidenas – tas bija ļoti uzjautrinoši pastaigā pa kalnainu apvidu ar sniegu un ledu. :D bet arī bez kurpēm joku netrūka. Tā nu viss vakars pagāja četratā, smejoties (smieklu bija daudz), dzerot gan tēju, gan raki, klausoties Džuguļu angliskā steberēšanā un Memeta ķiķināšanā, stāstot par Latviju (es esmu pirmā no LV šai hotelī) un pastaigājoties pa apkārtni. Tā pastaiga šiem likusies ļoti īpatnēja un jauka, neviens tā neesot darījis pirms manis. :)

Tēju tur dzer visur vai nu ābolu, vai nu melno, citas nav manītas. Melno pagatavo mazliet savādāk. Tradicionāli uz turienei tipiskās krāsniņas 2 tējkannās, viena virs otras, apakšējā sildās ūdens, augšējā – tējas stiprums (beramā tēja). Šeit Džuguļu pats savām rokām salasījis mežrozītes augļus, no kuriem arī tēju pagatavojuši (viņi gan mežrozītes saukā savādāk, interesants nosaukums, bet nudien neatceros). Taču joprojām, līdz pat vēlam vakaram neesmu izgudrojusi, ko darīt nākamajā dienā – safari vai tūre. Tūre – vienkāršāk, safari – foršāk. Tahirs arī man pīkstina uz telefonu visu laiku – laikam grib neatlaidīgi zināt, vai ņemšu viņu tūri vai nē. Mehmets saka, ka var izdomāt arī no rīta, nav sezonas – nav problēmu. :) Tikai tas attiecas uz Ūrgupes tūrisma aģentūru, ne Nevšehiras. Nu ja jau tā, tad skaidrs, ka ar Nevšehiriešiem nebraukšu, ja nu gadījumā. Rīts gudrāks par vakaru un gan jau kāda laba doma iešausies prātā.

Visu vakaru šie abi (Memets un Mustafa) cenšas mani pierunāt, lai palieku ilgāk Kapadokijā, jo sanāk, ka būšu te tikai 1,5 dienas, bet ir vērts palikt vēl vismaz 1 dienu – būšot jeep safari un Mustafa iešot ar mani agrā rīta pastaigā. Arī argumentācija par to, ka man jau nopirkta biļete autobusam, nestrādā, jo to nesezonā viegli var nomainīt, veicot telefona zvanu. Nu tas gan man neticas viss, bet nu... ir domas arī par citām jaukām vietām, pilsētām, kuras redzēt, varbūt spontāni. :) Laiks rādīs.

 

Diena IV. Rīts pienāk agri. Tas gan tāpēc, ka katram gadījumam – ja dodos tūrē, tad tā sākas plkst 9 (un ilgst līdz 17), gan tāpēc, ka vienkārši gribās mosties agrāk nekā paradusi. Jau plkst. 8 esmu augšā. Pienāk arī brokastis, Mustafa ir prom, un sēžu un domāju vēl par šīs dienas plāniem. Iešāvās prātā doma, ka nav nu izslēgts, ka atgriezīšos Turcijā atkal (draugi Ankarā ielūdza uz viņu kāzu svinībām vasarā), droša gan neesmu – drīzāk nedroša, bet gan jau kaut kad. Un jeep safari būtu forši izbaudīt kopā ar draugiem vai vēl kādu, a kas zin’. Tad nu izdomāju – eh paņemšu to tūri – lai būtu, kas būdams. Izbaudīju rītu lēnā garā un tik Mehmets atgādināja, ka ir vēls un pēdējais laiks, lai dotos uz Ūrgupi, kur mūs gaida jau pieteiktā vieta tūres busiņā. Laika nav daudz, bet vēl jāsakravā mantiņas (jo plānots, ka šī būs pēdējā diena šaivietā). Tad nu metos virpulī, aši norēķinos ar Memetu par 1 nakti un vakariņas izrādās, neietilpst cenā, par vīnu arī atsevišķi, iemetu vēl dzeramnaudu pēcāk kastītē, ieliku padaudz. Kavējam. Mehmets saka – tas sīkums – viņi gaidīs.

Ierodamies savākšanās vietā un Mehmets vēlreiz izsaka vēlmi, lai palieku viņa hotelī vēl 1 dienu – kā draugs, ne kā viesis. Mikrobusiņā sakāpj cilvēciņi un trips sākas. Gids Murats izstāsta šīs dienas plānu... Busiņš apbraukā reģionu – savāc pārējos tūristus, nu jau busiņš pilns ar United colors of Benetton. :) Nē, tomēr divas rases trūkst. Amerikāņi, latviete, Taivāna, Ķīna, Jaunzēlande, Turcija, Vācija laikam u.c.

Pirmā apskates vieta – Monks valley jeb mūku ieleja. Man patika. Atkal baznīca, 2-3 divstāvīgas „mājas”, lai tiktu iekšā, jāpakāpelējas. Vienā tā diezgan interesanti – lai tiktu iekšā – jākāpj pa trepēm, tur telpa ar caurumu griestos un iedobītēm kā trepe, pa kuru tikt augšā uz 3. stāvu. Tas viss izcirsts klintī. Pirmais iespaids – labs. Apkārt Kapadokijai raksturīgie fairy chimneys (pasaku skursteņi?) Ir 3 tipu skursteņi.

Murats saka, ka tagad brauksim pie kamieļa. Devrent valley. OK, kaudze ar skursteņiem – jāsāk pierast, viens klinšu klucis erodējies kamieļa formā, cits – kā Napoleons, Murats rāda, ka tur tālāk daudzi saskata jaunavu Mariju, citur viņš rāda, ka ir krokodils it kā upē, to gan es neatrodu un ar Mariju man arī asociāciju īsti nav tam klinšu klucim. Es drīzāk atradu 2 skūpstāmies saulrietā/saullēktā. :) Murats paziņo, ka šai vietai atvēlētas 10 minūtes. Kāds (laikam amerikānis) izmet, ka pietiks ar piecām, es piebalsoju (ko tad te īpaši darīt...)

Ceļš uz podnieku darbnīcu Avanosā ar muzeju (neesmu droša, vai tur ir ieejas maksa kā tāda). Ierodoties uzreiz tiek noprasīts, kurš ko, kādu tēju dzers, izstāsta īsumā par šīs darbnīcas vēsturi un mūsdienām. Šīs darbnīcas saimnieka visa dzimta ir darinājuši podus – paaudžu paaudzēs. Tiek parādīts, kā taisa tradicionālos podus (tos lielos kā krūkas). Nu man nekas jauns – esmu redzējusi šepat LV. Katrai tautai ir podnieki, katram ar savu kaut kādu „šniti”. Tālāk tiekam vesti uz citām telpām, kur notiek ražošanas procesi – taisīšana – šķīvji, podi, dažādas tehnikas un arī krāsošana – tie smalkie Turcijai raksturīgie zīmējumi – pati krāsošana neesot grūta, bet, ja krāsojot roka nodreb, tad izlabot un pārtaisīt nevar – jāmet nederīgajos un jāsāk viss no sākuma, tāpēc tas nemaksājot lēti. Vairākas telpas pilnas ar visādiem gataviem izstrādājumiem – šķīvji, pelnutrauki, bļodas, podi, krūkas utt utjp.

Ir iespēja iegādāties jebko, ko sirds kāro – ir iespēja, ka viņi nosūta izvēlēto izstrādājumu uz tavām mājām un visi izstrādājumi tiek apdrošināti. Ja gadījumā pašam vedot vai saņemot sūtījumu, konstatē, ka ir bojāts, ieplīsis utt, tad sūta atpakaļ un viņi apmaina par brīvu. Tā viņš stāstīja. Šai darbnīcā tiek apmācīti cilvēki no malas podnieka profesijā, taču arī paši ģimenes locekļi šo to taisa savām rokām. Tad nu lūk – ieved mūs telpā, kurā izstādīti tikai tie izstrādājumi, kurus taisījusi ģimene – jau krietni dārgāki (gan arī iepriekšējie nelikās dikti lēti) un katrs tik vienā unikālā eksemplārā (ne masu produkcija kā pārējās telpās) – darbi tiešām skaisti, dažādiem motīviem, to nevar tā aprakstīt un tie, kas taisīti paša saimnieka rokām – īpaši dārgi utt. Viens no īpašajiem likās 9 apgleznotu flīžu motīvs – smalkais raksts un pamatīgs darbs. Tas ir pats dārgākais produkts – kaut kādi 3000 latu, ja pareizi atceros.

Bet iespēju pašiem pamēģināt „savārīt” kādu podu nedeva. Nu i labi, tā tam būs būt. Latvijā arī var paķimerēties ar māliem. :D Tagad laiks pusdienām. Tās notiek tai pašā vietā, kur bija satikšanās no rīta – hotelis Ūrgupē. Piesēžos kopā ar trīs jaunām Taivānas meitenēm. Viņām šis esot pirmais ceļojums mūžā un izvēlējušās randomly uz Turciju. :) Zupa kā parasti – biezs šķidrums, varbūt tā pati kaltēto dārzeņu zupa... nez. Otrajā vista ar piedevām. Apēdu piedevas, vistu atstāju viesnīcas gariņam. :) Taivānietes nesaprata, vai būšu paēdusi tikai no piedevām... es arī nē. :) Sabildējamies un sarakstam uz salvetes e-pasta adreses.

Nākamās pieturas jēgu es īsti nesapratu kā tikai varbūt dzīva kamieļa eksemplāra apskate un suvenīri :) („roka roku mazgā” laikam). Pie kamieļa bija pieslietas kāpnes ātrākai kamieļa ieņemšanai. Nākamā ir Pigeon valley – baložu ieleja. Skaista vieta. Atkal visādi skursteņi ar visādām ejām un logiem un klintīs izcirsti mājokļi, līdz kuriem it kā varot nokļūt pa kaut kādām ejām, tuneļiem, bet dzīvojuši tur esot baloži (cirtuši gan diez vai :D ). Turpat arī koks, lapu vietā – papīrs, tualetes papīrs, salvetes, lentītes iesietas – vēlmju koks. Izskatās jau jancīgi – tāds baltiem zariem.

Pēc ilgās pauzes dodamies uz pēdējo apskates objektu – brīvdabas muzejs – nebija ne jausmas, ko sagaidīt no brīvdabas muzeja Kapadokijā. Pirmais objekts tajā ir Apple church – ābolu baznīca. Nosaukums no sērijas „no pirksta izzīsts” – tāpēc, ka skanīgs, sakara ar āboliem nekāda. Baznīca, protams, atkal iebūvēta, izcirsta klintī – ala, iekšā nav atļauts smēķēt un fotografēt. Ābolu baznīca bija visnopietnākā un ar nišām, un griesti, sienas izgleznotas ar visādām ikonām, simboliem, zīmēm, svētajiem ar nimbiem, visa daudz vairāk apjomīgāk, blīvākiem zīmējumiem, plašāk un smalkāk nekā man izdevies iemūžināt citās baznīciņās šai muzejā. Gids stāstīja, ko nozīmē katrs zīmējums, zīme, no kurienes, kā, kāpēc, kas utt utjp. Ejam tālāk un viņš stāsta, ka Kapadokijā ir 365 baznīcas. Kāpēc – to gan neatceros, tikai to, ka – tikpat, cik dienu gadā. Izrādās šis brīvdabas muzejs nozīmē baznīcu muzeju – kur ej – tur baznīcas un tas ir vienīgais, kas te ir. N-tās – lielākas un mazākas.

Nākamajā atkal iekšā, tajā atkal gids ņemas stāstīt. Es neesmu noskaņota klausīties. Varbūt interesanti, bet mani tomēr neaizrauj, es eju klīst savā nodabā, izklīstu pa visām pārējām alām. Šur tur it kā ne miņas no baznīcas, šur tur citur atkal, tikai mazākas un ar atļauju fotografēt. Šur tur jāpakāpelē, šur tur atrodami lieli akmenī izcirsti galdi. Šur tur – kaut kādas siles nezināmiem nolūkiem. Par šo drīzāk varēja stāstīt, nekā par zīmējumiem katrā baznīcā. Kad gids Murats ir beidzis ņemties pa baznīcām, bars iet tālāk. Ir alas, kurās var tikt par atsevišķu samaksu. Tiek dots konkrēts laiks, lai izstaigātu pārējās vietas :D, ko esmu jau izdarījusi, tāpēc es klīstu vēl tālāk. :D Kopumā jāsaka, ka par daudz to baznīcu, pietiktu ar max divām. Bet labi, no klīšanas riņķī un skatu meklēšanas, joka pēc aizskrienu ļaut sevi iemūžināt turku bildē kopā ar pārējiem tūristiem. :) Ar šo objektu tūre arī ir beigusies.

NU labi – par 50 lirām bija 50 liru vērtīgs pasāciens. :) Nē nu bija jau labi. Patika mūku ieleja, baložu ieleja, šis tas jau bija uzziņai interesants, iepazīstot Turciju un tās dažādību. :) Taču tomēr – šur tur garlaikoti, stiepti un laiku mētājot nelietderīgi un pieturas. Bet tas jau ar nodomu, jo viņiem jau dažādas tūres piedāvājumā, jo vēl ir rožu ieleja, Zelve valley, galu galā – otrs Kapadokijas gals – pazemes pilsētas, Ihlara valley, Selime, kur esot filmēti Zvaigžņu kari. Nesaliks jau visas vērtīgākās vietas iekš vienas tūres. ;) Bet tas ir tikai mans skatījums, varbūt citiem būs savādāk. ;)

Esmu Ūrgupē un atrodu to Memeta auto nomu. Tur viņš ar kaut kādu vēl darbinieku un Mustafa. Papļāpājam. Šie atkal ņemās mani pierunāt palikt ilgāk. Būšot jautri un forši, ar biļeti nav problēmu – tikai jāpazvana un var nokārtot utt. Līdz autobusam, ja nu, tad ir gana laika, man negribas sēdēt, eju klīst pa pilsēteli, samainu tos dolārus un apstaigāju. Nekas īpašs, bodītes, banka, autoosta (lai gan autobuss ir no Nevšehiras, es varētu mierīgi sēsties iekšā arī Ūrgupē un turpināt ceļu mierīgā garā). Kad esmu atpakaļ, palicis tikai Memets. Šis nebeidz mani tirdīt – lai palieku vēl 1 dienu, braukšot jeep safari – bet ne kā viesis, bet – kā draugs. Labi, sāku domāt un štukot, bet jāizštuko, jo pēc pāris stundām atiet autobuss.

Tieku pie interneta, aizsūtu informatīvu ziņu Sinanam Jakabaga ciemā (pie Fetjes) par izmaiņām ar manu ierašanās datumu un piekrītu palikt ilgāk, bet tikai tad, ja nokārto biļetes pārlikšanu par dienu vēlāk. Dodu biļeti Memetam, šis zvana. Bet tomēr jādodas uz autoostu. Dodamies uz Ūrgupes autoostu. Tur mums pasaka, ka nesanāks, jākontaktējas ar to Nevšehiras (20 km) biļetes nopārdevēju, ja grib ko mainīt. Notiek liela turciskā runāšana un turpu – šurpu, man nekas cits neatliek kā paļauties uz to, ko Memets saka. Galu galā Memets saka, ka sarunāts, ka to var nokārtot arī nākamajā dienā. Nu labi, tad ceļojam uz Village house Akojā.

Vakarā esam divatā ar Memetu un pļāpājam, par visu ko, par katrs savu valsti, viņiem nav pieņemts dzīvot kopā ar draudzeni – jāprecas. Sīkāk gan nenoprasīju tos noteikumus. Runājam par to, ka tūrisma sezonā noteikti šis hotelis ir ļoti labs, jo ciems ir nostāk no tūrisma centra un ciemā vienīgais un līdz ar to tūristu tikvien, cik šai pašā hotelī un apkārt miers un klusums. Šī māja piederēja jau Memeta vectēvam vai vēl tālākam radam. Šoreiz gan Memets pats gatavoja vakariņas, Džuguļu atlaists brīvsolī. :) Klausāmies mūziku pa n-tajiem kanāliem un vienkārši atpūšamies. Tāds „socializing”. Par rītdienu nav ne jausmas.

 

Diena V. No rīta esmu atkal augšā, vēl agrāk kā iepriekš, kas ir vēl neparastāk man. Vispirms apklejoju pašu hoteli – viņš tāds ar dažām ejām, tāds kā neliels labirintiņš, tur terasīte, tur vēl kaut kāda īpatnēja „pajumte”, kurā atlaižos. Nolemju – jāiet iepazīties ar ciema ļaudīm. :) Memets vēl snauž, es klusām notinos. Atkal laiks ir kolosāls, saulains, temperatūra mērena, bet, šķiet, zem nulles. Mazs, mīlīgs ciematelis, ar vienu galveno ielu un vairākām maziņām šķērsielām. Lauku ciematiņš, jo šur tur liecības par lopiņiem, pašā ielas malā – tā konkrēti izgāzts. :D Viena vieta ceļam – tikvien šaura, cik plats ir auto – tāda šaubīga, liekas, ka vienas puses riteņi varbūt pat neievietojas. Tieku līdz kādai ēkai un turpat tuvojas kāds pensijas vecuma turks, kas izrādās, ir veikalnieks vietējam mārketam kā saka onka. Tur var nopirkt visu ko – nu līdzīgi kā tādos arī Latvijā. Esmu jau ārā, viņš nostājas pie ārdurvīm, nopozē un saka (rāda), lai es fočēju viņu. :) Nu labi. Viņš noplēš kartona strēmeli un ņemas rakstīt – savu adresi, uz kurieni sūtīt bildes. Par to viņš man iedod k-kādu saldumu. :)

Cilvēki vispār ļoti laipni, smaidīgi, daži pat ļoti ļoti, viena māmiņa ar meitu, piemēram, saka un rāda, ka man jāiet tur kaut kas jāfotografē. Aizeju, ok, pa ceļam kaut kādi veci turciski apgleznoti kombaini, lauku iekārtu skeleti, bet neko tĀdu neredzu. :) Nu sāku cierēt atpakaļ uz hoteli, Memets ar varētu būt pamodies un uzskrienu virsū citam onkam ar ēzeli. Šis saka, lai fotografēju. A man baterijas nosēdās kamerai, a otrs pāris lādējas viesnīcā. Saku, ka nevaru un ka jāpērk baterijas. Es aizskrienu nopirkt rezervei šādiem gadījumiem baterijas. Veikalā, protams, tādas dabonu un atsāku ceļu, tas onka joprojām tur gaida mani ar visu ēzeli. Dodu viņam kameru, lai nobildē mani. :):) Atpakaļceļā cita sieviņa man grib izrādīt savu pagrabu.

Memets mani jau gaida uz brokastīm. Viņš no rīta vēl uzzvana uz autoostu par biļeti un runā, runā.... un izrādās – rāda man, ka biļete īstenībā izdrukāta uz to pašu dienu, kad es ierados Kapadokijā. :D Es nebiju apskatījusies un sanāca, ka man vajadzēja aizbraukt no Kapadokijas stundas sešas pēc ierašanās. :DDD Un tagad pēkšņi autoostā saka, ka nevarot neko darīt, pagājušu datumu mainīt nevarot, tas autobuss esot pusstundu gaidījis manu ierašanos (:D), lai gan smieklīgi jau it kā nav, čābīgi patiesībā. Iepriekšējā dienā esot teikuši ko citu. Nu Memets arī tā ne ļoti skaidri izsakās, tik, ka tas jārisina tur, uz vietas ar to cilvēku, kurš to biļeti runāja. Pagaidām lai es par to nedomājot un baudot gaidāmo safari.

Nu labi. Braucam, piedāvāju uzaicināt Mustafu – trijatā jautrāk, viņš uzzvana, bet Mustafa esot Konyā, iebraucam Ūrgupē, savācam citu džeku – strādājot Ūrgupes tūrisma aģentūrā – kaut kā Ōzgus vai karoče - Ozī. :) Iepērkam šādu tādu dārzeni un gaļu piknikam un dzeramo. Un turpinām braukt. Braucam pa ceļu... nezinu, kurp, bet man vienalga, uz kurieni mani ved īstenībā – šodien chillout. :) Nogriežamies uz meža ceļa, līdz tiekam līdz upei, kur ceļš pazūd. Es neko īpaši nedomājot, piefiksēju, ka mēs braucam tieši tai upītē iekšā. O_o Nu labi, jautrība sākas! :):):) Upīte ir apledojusi, bet vietām parādās tomēr plaisas un ūdens teces, vietām dziļāka, vietām seklāka. :) It kā kādu laiku viss ok, bet tad mēs iestīgstam un pamatīgi, lai gan sākumā tā nelikās. Džips ir visai šķībs, labās puses riteņi par augstu, neskar īsti pamatni un buksē. Ozī uzkāpj uz bampera un lēkā pa to. Ar to nepietiek – ārā netiekam. Ozī saka, ka nekā nebija – man arī jānāk palīgā. Es stājos Ozī vietā un lēkāju pa bamperi, viņš arī – tikai aizmugurē. Kaut kā izdabonam džipu ārā... ar rāvienu, ka man šķita, ka tūliņ iežvempšos upītes dzestrajā ūdenī un iekliedzos. :D Turpinājumā vēl vairākas reizes iestigām, bet vairs ne tik smagi. Pēc ilgāka brauciena izbraucām no upes uz ceļa, kur ir sniegots lauks apkārt, nobraucām malā, turpat pāris metrus – brīvs laukums no sniega, kā ar lineālu nomērīts – aiz līnijas – fantāzijām vaļu. :D Kuram ugunskuru, restītēs gaļa, es iztieku ar dārzeņiem. :) Es, protams, bez paklīšanas pa apkārtni nevaru un pāri upītei pārejot, uzeju alu, kura it kā aizmūrēta ??? žēl, ka netiek iekšā, atstāta tikai spraudziņa...

Tā arī pagāja visa diena, chillojot. :) pēc tam Ozī piedāvā apmeklēt turku pirti, bet saku, ka nu gan domas vēršās pie autobusa biļetes un ka gribētos tikt ar to skaidrībā (Ozī tik nosaka, ka shit happens :D), par turku pirti domas nevedās, lai gan gribētos jau, tāpēc ved mani uz Nevšehiru. Kad ierodamies, eju uz to tūraģentūras kantori vispirms runāt ar Tahiru, jo viņš ir tas, kas runāja ar autoostas onku turciski. Dabonu viņu uzmodināt :D un izklāstu visu situāciju. Šis akceptē, ka jā, runa bija par nākamo dienu.

Ejam uz autoostu, atrodam arī to vīrieti. Sākas vārdu apmaiņa turciski. Bla bla bla bla bla... garš penteris, gara izskaidrošanās. Saku, ka tā un tā. Onka saka, ka citādi nekā, ka tikai pirkt jaunu biļeti (40 liras). Es saku, ka līdz Antālijai neesmu ar mieru braukt par dubultu cenu. Ok, es nepārbaudīju biļeti, bet viņš izdrukāja ar nepareizu datumu, Tahirs apgalvo, ka viņš esot teicis viņam, ka vajag uz nākamo dienu. Turpinās vārdu apmaiņa. Tahirs man pārstāsta 2os vārdos teikto – ka onka piedāvā par 30 lirām, 10 liras onka pats no savas kabatas maksāšot. Es saku, ka nemaksāšu – vienalga 40 liru vietā 70 jeb 28 lati 16 Ls vietā. Jo Memets teica, ka vakar onka esot teicies, ka viss kārtībā, to var nokārtot šodien. Tahirs man čukst, lai es sāku kliegt, tad viņiem cita rīcība. Bet saku, ka negribu kliegt. :DDD Tiek iesaistīti Tahira kolēģi problēmas risināšanā, jezga diezgan pamatīga. Tiek iesaistīts autoostas menedžeris, atkal man liek kliegt... :D bla bla bla. Tagad viņi tur trijatā savā starpā diskutē un strīdas, viņi visi tur ņemās, ņigu ņagu, es noskatos. Esot piedāvāta biļete par 25 lirām. Es ietiepjos un saku, ka nemaksāšu. :D Ozī pastarpām steidzas uz kaut kurieni un Mehmets nāk noskaidrot, kas galu galā notiek. Tagad vismaz viņš var izskaidrot viņiem kārtīgi un apstiprināt, ka iepriekš onka esot teicis, ka nav problēmu, varēšot nokārtot nākamajā dienā, kad izbrauks. Tahirs teica, ka, ja būtu zinājusi par to iepriekšējā dienā (par datumu nepareizo), tad nebūtu problēmu. Bet iepriekšējā dienā nezināju un Memets nodeva teikto – ka viss ok. Jampadracis un tracis labs sacelts. Vietējai apkārtnei tagad, par ko runāt :D Tā līdz šim neesot bijis, ka nepareiza biļete izdrukāta. :D Memets arī izstāsta, bet autoosta ietiepjas un ka vairs nekā savādāk kā tikai biļete jāpērk un par 25 lirām. Memets saka, ka samaksāšot. Es stopēju – nē, nemaksā, Tev tas nav jādara! Viņš iebilst, ka nav problēmu. Es pie sevis nodomāju, labi, ka intuitīvi ieliku viņam dzeramnaudas kastītē 50 liras. :) Nu labi, atļāvu viņam samaksāt. OK, vētra norimusi, bet tā nu ir noticis. Onka sajauca, es nenočekoju, cilvēciņš Memets varbūt arī kaut ko nesaprata un tā nu ir sanācis kā sanācis. Es jau smejos par šo visu, būs, ko atcerēties. :DD

Memets un Ozī steidz prom, es palieku Nevšehirā tusēties piepīpētā kantorī pilnā ar cilvēkiem, ka nav, kur apgriezties, 3-4 jaunieši tur nometušies uz grīdas un skaļi spēlē kādu spēli. Izdala, izvelk lapiņas, izlasa, kam seko skaļas ovācijas vai gaudas un tad atkal met lapiņas kopā. :D Viens paskaidro, ka tas sakarā ar tuvojošos Valentīna dienu – sarakstījuši laikam dāvanas, ko dāvinās un tad katrs velk. Laikam, kad kāds izvelk pats savu uzrakstīto, tad atkārto. Atstāju pekeles un eju klīst riņķī, bet nekur tālu – tik pāris stundas līdz autobusam. Uzeju nelielus kapus pilsētas centrā, a vispār – pārtenterēju aizliegtā vietā pāri šosejai, neviena nemanīta netraucēti mielojos ar nopirktajām zemenēm. :)

Eju atpakaļ pēc mantām un nu jau tur vairs tikai Tahirs un viņa kolēģis. Izmantoju laipni piedāvāto internetu un kopīgi ar Tahira kolēģi Gōkhu uzmeklējam kartē vietu, kurp man jātiek tālāk Fetjes reģionā, viņš pat sazvanās ar Sinanu no Jakabaga ciema un saraksta visu uz lapiņas, kura man jāiedod šoferim. :)

Nakts ceļā uz Antāliju. Pa nakti apstādina policija. Es tikko pamodusies, nepoņa (nesapratne) baigā – kas notiek, vai kāds noziedznieks izbēdzis. :D Hosts uz manu jautājošo skatienu (puisis, kas iznēsā uzkodas un dzērienus autobusā) arī dīvaini rāda, lai es nelieku manīt, ka kaut kas nav kārtībā. Policis nāk autobusā un pārbauda katram ID kartes (turkiem tādas pa iekšvalsti), tās viņi savāc vēl visas kaudzē un stiepj prom, man ir face control uz vietas ar pasi. Bet tā viņiem ir tāda plus/mīnus regulāra padarīšana laikam just – check.

 

Diena VI. Agrs rīts, esmu Antālijā. Šis bija mana tripa garākais pārbrauciens - ~ 12 h. Pie ieejas somu kontrole. Pa ceļam satieku vēl tās pašas Taivānietes atkal, pērk biļetes uz Pamukkali. :) Pagaidām neko neesmu redzējusi, ir doma – varbūt pablandīties bik arī pa Antāliju vai tomēr – tikt ātrāk uz Jakabagu. Jāiet noskaidrot, cikos brauc kāds autobuss uz Fetji, tad jāizdomā. Atrodu vienu, kura kompānija pati neved, bet viņš zinot cilvēku, kurš ved. Mēs gan neejam ne pie vienas citas kompānijas, bet uz izejas pusi...satiekam kādu citu džeku... pēc 10 minūtēm būs autobuss. Sēžu gaidu, gaidu, gaidu... apnika. Jāiziet ārā, acis ar skatiem pamielot. No autoostas pa labi redzu tāds kā parciņš – tur varētu paklaiņot, pasēdēt. Stūrēju turp, bet policists saka, ka tur nedrīkstot. :( Labi, špagoju atpakaļ autoostā, ar savu biežo staigāšanu iekšā-ārā sāku uzjautrināt poličus pie somu kontroles, staigājot un pīkstot ar savu mobilo utt. pie metāla detektora. :D

Eju joka pēc painteresēties pie citām autokompānijām. Atrodu arī vēl 1, kura ved uz Fetji – pēc pāris stundām. Par vēlākiem, pēcpusdienas autobusiem pat nedomāju, jo tas nebūtu prāta darbs, ja man pēc 4 stundu brauciena vēl vakarā pa tumsu būs jāstopē līdz Jakabaga ciemam, bet 2 stundas varētu nebūt pietiekoši, lai paķertu vēl Antāliju – ne šur, ne tur.. Man esot jāmaksā 15 liras (20 liru vietā) pa tiešo šoferim. :) Autobuss ar pamatīgi ieplaisājušu stiklu sāk kustību. Šoferim pasniedzu lapiņu ar informāciju par manu izkāpšanas vietu. Antālija ir skaista, bet nu noteikti nebija mans tiešais mērķis, neesmu es saulainu pludmaļu medniece, mani saista kas cits (lai gan tur esot ne tikai pludmale un daba, bet arī apskates objekti). Ceļš līdz manam mērķim ir kalniem vīts un fantastisks, diemžēl bildēs to nevar redzēt, nudien nevar, to konstatēju jau bildēšanas procesā, ceļš vijās gar kalniem, klintīm, kraujmalu, asociācijas ar filmām, tās gan amerikāņu.

Mani izlaiž, kur vajadzēja. Eju pāri ielai un nostopēju 1 fūri, kuras šoferis ziņkāri mani pētīja pirms tam. Angliski viņš nerunā nemaz, bet vāciski gan prot, 3 gadus esot nostrādājis Vāczemē. Uh, atsaucu atmiņā maķenīt vācu valodu, sen aizmirsta... :D Sacienāju ar iegādātajiem turku saldumiem un viņš mani aizveda līdz miestam, no kura atiet mikriņi. Bet es nolemju neķēpāties ar mikriņu, steberēju un stopēju vien tālāk. Mašīnu galīgi nav daudz, viena bieza aizšalcās garām, bet brauc arī fūre. Viņš ne ta angliski, ne ta vāciski, bet es ne turciski. Viņš nezina tādu ciemu, bet tankštellē uzjautā, tālu vairs neesot. Esam pie nogrieziena uz Jakabagu. Tik tikko izkāpju no fūres, redzu, ka uz krustojuma stāv vieglais auto, tai pat brīdī uz to ceļu nogriežas vecs busiņš. Eju un mani uzrunā šoferis no vieglā auto – „vai es esot Agnese”. :D Jauki :D un interesanti. Viss notiek zibenīgi un nākamajā momentā es jau sēžu tai busiņā, kurš mani aizvedīs tālāk, man pat nekur nav jāiet. :D

Sasveicinos ar Sinanu (Jakabaga mājas saimnieku). Viņš man apstāsta šo un to, grasās parādīt sagatavoto istabiņu, bet es ieminos, vai nevaru gulēt mansardā. Tad tur arī man tiek ierādītas 2 vietas, no kurām izvēlēties. Nolieku pekeles, eju ārā (pie viņiem ejot mājā, ir pieņemts novilkt apavus, lai nenestu iekšā mēslus), kur mani sveicina un uzrunā 1 turks, kurš jau informēts par mani. :) Parunājos pie iespējas vēl ar Sinanu, kurš pastāsta, ka nu re ku dārzs, apelsīni, lai atrodu koku, no kura visgardākie apelsīni un to tad arī „plucinu”, mandarīni gan esot beigušies, bet kādā kokā pašā galotnē vēl esot, ja tieku klāt. Viņš atgādināja, ka diemžēl nevarēšot īpaši man veltīt laiku, jo esmu ietrāpījusi laikā, kad viņam jāgatavojas semināram, ko pats rīko šepat Jakabagā – seminārs saistīts ar Inkiem – garīgās, šamaniskās lietas. :) 1 šamanisks instruments arī bildē atrodams.

Tad nu es uzsāku savu vandālismu mandarīnkokā. Pašā galotnē vēl ir, tos tad arī makšķerēju un tirinu nost. Dārzs ir pilnum pilns ar augļu kokiem – apelsīnu visvairāk, pie pašas mājas, kaut ar roku pasniedzies un tik ēd, citroni, mandarīni, greipfrūti (Sinans vēl minēja Pomelo). Redzu no dārza skatu uz kalnu. Kā nu es še būšu un nebūšu kalnā bijusi. :)) Būs jāiet jau šovakar, jo rīt jau jādodas prom. J Dārzā vēl redzu dažus plikus kokus, kuram kādā zarā 1 granātābols vēl aizķēries. Tiem te arī laikam sezona beigusies. Vēl dārzā ieraugu kaktusu. :) Kaut kur atrodu arī šī kaktusa augli un uzprasīju Sinanam, vai tas ēdams. :) Viņš saka, ka esot, tik jāuzmanās no adatiņām. Nu jā, ar tām man jau visi pirksti pilni. Šim kaktusam ir riktīgi smalkas, mazas adatiņas, dikti durstīgas un grūti paņemt to augli, neuzduroties uz adatām, kur nu vēl nomizot. :D Visu atlikušo dienu ķeksēju adatas laukā. :D Bet nomizoju un šķiet, ka ir arī kaut kādi augļi, kas garšo līdzīgi, moš hurma. Nu granātābolam tuvu nestāv, nebūtu starp maniem mīļākajiem augļiem garšas ziņā, bet secināju, ka, ja šie aug tuksnesī, tad badā laikam arī nenomirtu, no garlaicības arī nē, jo būtu jāvelk adatas laukā. :D

Nu ko, notiesāju un cierēju uz kalnā kāpšanu. Eju cauri visam ciematiņam, kaut kur bērni spēlējas, kaut kur turciete auž paklāju. Turpinājumā ieleja vien jau skaista. Klātienē. Bildēs es, iespējams, neprotu to tā iemūžināt. It kā akmeņains, bet tai pat laikā skaists, zaļš. :) Pēkšņi mani pārņem sajūta, ka man kāds seko... Pagriežos un sajūta nav bijusi veltīga. :D Tas ir suns. Smuks, tā pati populārā Turcijas šķirne. Es turpinu ceļu un šis nāk man līdzi. Nu, kā vēlas (esot kaimiņu suns). Kāpju tik augšā pa akmeņiem, klinšaino apkārtni, bet rēķinos, ka suns man ir piebiedrojies, lai viņam ar tas būtu pa spēkam. Vietām apkārtne izveidojas apburoša. Sajūtas, it kā paradīzē atrastos. :) Es nez, vai to kāds speciāli veidojis, bet burvīgi. Dārzi pa ceļam uz virsotni.:)

Tālāk gan ceļš sākas grūtāks, krūmāji biezāki un biezāki un ik soli pavada riktīgi asi krūmi. Biezi, ērkšķaini puduri. Adatas ļoti cietas, asas, durstīgas. Mūsu ērkšķogu krūmi kā mīkstie pēļi. :D Kājas paskrāpētas jau. Bet suns man seko ļoti uzcītīgi un uzticīgi joprojām. Piedomāju pie tā, lai, kur eju, arī suns varētu tikt, lai nepaliek pusratā. Tieku līdz vietai, kur jākāpj stāvā klintī, bet klints ir robaina un ir daudz kur pakāpties. Par apkārtceļu pat nedomāju, jo tur ir adatu biezoknis. Kamēr kāpju, suns izlīdis pa apkārtceļiem un gaida jau mani augšā kā tāds piemineklis. :) Tiekam līdz virsotnei un pārņem jauka sajūta. Vietējais kalns iekarots. Izrādās, tur tālāk ir turpinājums kalnam, bet nu jau ir pievakare, gaidāms saulriets un jāsāk taisīties uz leju, lai tiktu pa gaismiņu lejā. Tas lai paliek nākamai reizei. :))

Uzkavējos mirkli ar suni, kāpju zemāk un nonāku tādā kā platformā, akmeņaina, bet, ja tos akmeņus novāktu, tad ar telti varētu nakšņot un ar kolosālu skatu no rīta. :))) mmmmm. :)) forša vieta. ;) Tālāk suns kaut kur iet un es viņam sekoju. Vispār augšupceļā viņš reizēm man parādīja labākās vietas, kur kāpt. Bet tagad viņš mani aizveda kaut kur ne tur un apsēdās un laikam vēroja saulrietu. :) Skaisti jau te bija pasēdēt, bet te bija pārāk stāva nogāze un ar parastiem apaviem te lejā tikt būtu riskanti. Pakāpos atpakaļ un klimperēju pa klintīm kaut kā, lai tiktu uz to vietu, pa kuru augšā kāpu. Nu pa šaubīgām vietām, bet tiku, tiesa par suni galīgi nebiju droša, ka viņš kaut kur tiks. :/ Viņš stāv tur un, protams, nekur netiek. Es viņu vedinu iet uz konkrētu vietu un lekt, lai es viņu varētu ķert, ja kas, bet viņš baidās. Ļoti diplomātisks suns, drosmīgs, tomēr sāka meklēt ceļus, kur apiet, jo te viņam lejā netikt.

Lejupceļš bija ne mazāk interesants, vietumis gan augšup, gan lejup suns kaut kur noklīda vai aizkavējās uz ilgāku vai īsāku laiku, bet allaž atradās. Lejā nonācu pavisam citā vietā, kaut kur steberēju pāri laikam kartupeļu laukiem, bija jātiek pāri asiem zariem un dzelokšņiem, kas iežogoja laukus, vietējā turku tantiņa palīdzēja. Te man un manam jaukajam uzticīgajam kompanjonam vēl piebiedrojas 3 aktīvi rējēji un mūsu jau ir 4 starp vēl tikpat tītariem. :D Tantiņa arī kaut ko runā turciski, es gan neko nesaprotu, varbūt aicināja uz tēju. Maziņš lauku miestiņš, kuru visu var redzēt no kalna bildēs. :)

Tieku atpakaļ mājā, vakariņas. Te izrādās ir izveidota komūna, kurā ļoti daudzi cilvēki nāk un iet. Te vienlaikus var uzturēties kaimiņi, viesi vietēji vai no tuvākām, tālākām zemēm vai pastāvīgi iemītnieki no citām Turcijas vietām. Visi (arī viesi var ņemt līdzdalību, ja ir vēlēšanās) te strādā, līdzdarbojas, dara dažādus darbus, ievāc ražu, šobrīd arī kuru nu reizi kāds gatavo ēst, ko parasti gan dara Sinana sieva, kura ar meitu un vīramāti aizbraukusi uz dzimteni Kubu. Te ir ietrāpījies arī viens vācietis, jauns dredains džeks Yans, atbraucis un jau ilgu laiku dzīvojas kā Tai čī cīņas mākslas pasniedzējs, laikam uz to semināru ar gatavojas. Viņi abi ar Sinanu arī „uzdejoja” Tai Čī stilā. Viņš naudu iztikai pelna ar uguns šoviem. Tas ir ar tādu fire stick jeb uguns nūja/zizlis – kuram abus galus aizdedzina un tad to griež. Te ir arī 1 palīgstrādnieks no Anglijas, kas te ieradies caur organizāciju WWOOF Izrādās, šī vieta ir arī viena no tām, kas piedāvā te dzīvošanu un ēdināšanu apmaiņā pret darbu – cilvēks te veic dažādus darbus, lauku darbus, vai ravē, vai ražu ievāc, stāda vai whatever ko, bet dzīvo te par brīvu un ēd bioloģisko pārtiku – organisko pārtiku, kas turpat izaudzēta.

Vēl arī citi pastāvīgie iemītnieki. Arī internets te pieejams, cik uziet. Jauka pirmā diena. Pa dienu te ir ļoti silts, kādi 20 grādi, bet karsti man nebija, aptuveni kā Latvijā parastā vasarā, bija pat doma nopeldēties baseinā, ja nebūtu tik vēlu atgriezusies no kalna. Ūdens nebija tāds, ka pārāk silts, bet nav tik traki, dažkārt šķitis, ka Latvijā vasarā nav siltāks. Vietējiem ūdens gan stipri par aukstu, nav pieraduši. Toties naktis gan aukstas, riktīgi, man sega un gulta bēniņos bija ļoti auksta, gulēju saģērbusies siltāk kā staigāju pa dienu, džemperī un ar laiku lēnām vai sasildījos vai vienkārši aizmigu tāpat. Atšķirība starp dienu un nakti ir daudz lielāka kā pie mums pavasarī. Sinans vispār guļ teltī, viņam ir vēl 1 olīvkoku dārzs nostāk ciemā un tur 1 pats savā nodabā guļ teltī. Interesants un jauks cilvēks. Labprāt te padzīvoto ilgāku laiku.  

 

Diena VII. Pamodos agri. Pat tuvā baznīcas klātiene mājai dikti netraucēja ar savām „klaigām”, lai gan skaļi pamatīgi. Diena atkal saulaina. Gribās kaut ko sadarīt, bet nezinu, kurā virzienā... Nav ne jausmas. Vienkārši atpūtos un aizgāju paklaiņot pa ciemu. To suni vairs nesastapu, bet sastapu mūli un citus lopiņus. Dikti bailīgi visi viņi. :D Vietējo maz „rēgojās”. Tā arī visu dienu nobumbulēju, šur tur, šo to un kāpelējot atkal pa augļu kokiem, ievācu ražu maķenīt līdzņemšanai. Sinanu pa brīžam tik manīju, bet vispār jāparunā ar viņu, ko viņš ieteiktu par manu tālāko ceļu, kur un kā labāk. Taču pēc šīs domas parādīšanās manā galvā, nekur viņu nemanīju. Šodien ir atbraucis Sinana brālis, kuru viņš nav redzējis 20 gadus. Labi, gan jau paspēšu, viņam daudz darāmā.

Pāris vietējie mani aicina piebiedroties uz olīvu novākšanu. OK, to tik man vajag! Aizejam, izejam cauri visam dārzam, bet visi koki nolasīti, tukši, līdz atrodam vienu. Viņi sakās, ka pagrūti aizsniedzamas tās olīves šeit, jebšu biedri vienkārši nezina, kā tikt klāt. Viņi savā starpā turciski sarunājas kaut ko, beigu beigās puisis aiziet atpakaļ uz māju, es, protams, nezinu, ko viņi tur runājuši, meitene tik pastāsta, ka koks pārāk augsts, nevar tikt klāt un ka es varu darīt, ko gribu, jo viņa varbūt ies meklēt citu koku, varbūt klausīties mūziku. Nu mazliet dīvaina situācija manā izpratnē, bet nu... Vispār jau manā skatījumā vismaz daļai olīvu klāt var tikt, par pārējām... vienkārši neesmu pieredzējusi olīvu ievācēja, taču domāju, ka gan jau kaut kā var. :D Bet viena jau te neņemšos...

Čāpoju atpakaļ uz māju, bet te nu pretī nāk citi komūnas biedri skatīt, vai tad esot tik traki. Piebiedrojos viņiem un atkal eju uz dārzu. J Ar jauno kompāniju nolēmām, ka nav gan traki un darbiņš ir izdarāms. Puisis aizgāja meklēt segas, palagus.. Es tikmēr, kamēr gaidījām palagus, sāku jau pamazām lasīt, kokā sēdēdama, vēlāk tiku arī pie olīvu lasīšanas instrumenta - grābekļa. Nu lab’ lab’, grābeklim līdzīgs priekšmets. Pamazām nolasījām to koku. Man gan vēl bija ko lasīt un lasīt, kad šie jau teicās, ka pietikšot, viss nolasīts esot, to, ko nevarot nolasīt, ja grūti tikt klāt, tas putniem paliek. Es esot atbraukusi par vēlu, vajadzēja kādu mēnesi agrāk, kad būtu bijis vairāk koku, ko nolasīt. Es pamēģināju arī nogaršot atkal olīvu, bet secināju, ka joprojām man tās negaršo.

Atgriežamies lauku sētā un sāk jau atkal tumst pamazām. Pulkstenis top jau kādi 19, sastopu Sinanu un ņemos tincināt par transportu uz Efesu. Saku, ka šovakar plānoju doties tālāk. Sinans izbrīnā saka, ka šovakar transporti vairs nekursē, mikriņi līdz 17 un pēdējais autobuss, kas caurbrauc uz Fetji, iet precīzi šobrīd un paspēt vairs nevar... Viņš uzzvanīja tai busa kompānijai, bet tur vairs neviena nav. Zvanījās uz busu kompānijām, lai noskaidrotu, kad, cikos atiet kādi reisi un rezervētu nākamai dienai. Vienīgais, kas paliek, ja ļoti gribu šodien doties prom – ja es atrodu šoferi, kas aizvestu līdz Fetjei (~40 km). Cik nu aptaujājos – neviens klātesošais vispār nevada auto, tad nu skaidrs, nav spiesta lieta, tad jau nolemts man būs uzkavēties vēl 1 dienu. Tātad plāni atkal pamainās. Bet tāpēc jau es ceļoju bez plānošanas, ka varu dzīvot bez konkrēta grafika. :) Aprunājam, ko un kā, 1 ir skaidrs, ka rīt dodamies uz autobusu ap šo pašu laiku uz Fetji kopā ar Sinana brāli, kurš dosies tālāk uz Stambulu un tālāk izštukojam trijatā ar Yanu, ka vislabāk braukt caur Aidinu, no kurienes tālāk Efesu. Tiesa, manis plānotais nakts pārbrauciens gan īsti nesanāk, jo līdz Aidinai 4 vai 5 stundu brauciens. Un vēlākais reiss no Fetjes ir ap pusnakti, kas nozīmē būt Aidinā plkst 4, no kurienes tālāk vai ar stopiem, vai busiņu uz Selčiukiem. Ar stopiem tik agri ir par agru, tātad jāpārlaiž brīsniņš kādā kafūzī līdz pirmajam busiņam. Tad nu nolemju, ka tas man derēs, derēs labāk kā izbraukšana no rīta, zaudējot i laiku, i naudu.

Būtībā jau Jakabaga apkārtnē ir daudz ko darīt. Kaut vai tie paši lauku darbi. Nav te runa, ka viesim ceļotājam dod ravēt dārzu, bet to pašu olīvu ievākšana, eļļas spiešana, pildīšana, vīna darīšana, pudelēs pildīšanas. Savus pildījumus var dabūt arī uz mājām līdzi. Limonādes taisīšana, olīvu ievākšana, spiešana, pildīšana, tas pats ar vīnogām – sulas un vīni, ābolu sidri un citi, tikai katram savs laiks un atkarīgs no tā, kādā laikā ietrāpies, kam kad raža utt. :)

 

Diena VIII. Pamostos Aptuveni kā parasti, bet vārtos ilgi, noklausos ikrīta „klaigāšanu” no blakus esošās baznīcas un pameditēju, beigu beigās pieceļos ļoti vēlu un visi jau paspējuši visu ko izdomāt, kur tā ceļotāja pazudusi. :) Vēl 1 jauka, saulaina diena (laika ziņās internetā pirms brauciena manīju lietainas dienas ap šo laiku šai apvidū). Eju ārā basām kājām un nolemju, ka šī diena būs mierīga, rāma, meditatīva. Turki paši šeit staigā puslīdz tā garās piedurknēs un biksēs, bet ir silts un var basām kājām un T-krekliņā. :) Protams, augļi neizpaliek. Viena komūnas locekle prasa, vai negribu piebiedroties – viņi vakarā došoties uz kaimiņciemu, kaut kāds tusiņš, pārtijs, ar telšošanu. Es gan iebilstu, ka šovakar man jādodas prom, guļammaisa ar man nav. It kā varot aiziet un tai pašā vakarā atgriezties, bet nu laikam šoreiz nesanāks, domāju. Meitene Eprjū, kurai dēls ir mazais puisēns, ar kuru spēlējos, lasa grāmatu par asins grupām, kurai kādu pārtiku vēlams lietot uzturā. Viņai ar angļu valodu švaki, bet uz pirkstiem viņa man apstāsta, ko man vēlams ēst, ko – nē. :)

Pēcāk Eprjū sēž kokā uz iebūvētas platformas un sauc mani turp. Esmu salasījusies greipfrūtus un apelsīnus, bet izskatās, ka 1 greipfrūts ir negatavs, tas nekas – tas arī tiek apēsts. :D Viņa ir paņēmusi kaut kādus mūzikas instrumentus un rāda 1 man – kirgīzu tautas mūzikas instruments, ko spēlē tikai sievietes. Tas ar to drebelīgo vibrējošo skaņu. Māca mani, kā to spēlēt. Interesants, jāapgūst, bet jāpiešaujas. Mums augļu notiesāšanas procedūrā piebiedrojas arī mazais puika un puisis Gunduz. Kluss, mazrunīgs, angliski nerunā. Pēc šīs pasēdēšanas esmu pārēdusies greipfrūtus. :) Visas dienas garumā veicu ierakstu viesu grāmatā. Tā tā diena arī pagāja, mierīgi, pienāca vakars un es iedrošinājos pajautāt Sinanam par Tai masāžu, jo dzirdēju i viņu pašu par to ieminamies, i Pek Yenu. Viņš vasarā mēdzot veikt Tai masāžu sesijas. Tagad viņš to parādīja uz mani. Tā ir pamatīga masāža, ļoti ilgstoša, sākot ar pēdām un līdz augšai. Viņš izmasēja man tikai vienu kāju, bet jau tas paņēma ļoti ilgu laiku. To viņš atkal izmantoja par atgādinājumu, ka man jābrauc šurp vasarā.

Tuvojās jau plkst. 19:30, jāsāk jau atvadīties, kravāties, pa galvu-pa kaklu skriet un darīt, lai paspētu uz autobusu. :) Nu kā nu ne – kā parasti – pēdējā brīdī atjēgšanās. :) Atvados no visiem, un Sinans mani un viņa brāli aizved līdz ceļam, kur nostopējam autobusu, Sinans pastāsta, ka, ja braucu ar pēdējo autobusu uz Aidinu (23:30), tad man būs tik 3 stundas laika un pa to laiku varu paspēt tik aiziet līdz jūrai, pludmalei un atnākt atpakaļ. Izrādās gan, ka šis nav pareizais autobuss, kurš vajadzīgs Džamam (Sinana brālis) (cita pārvadātājkompānija, bet man jau vienalga), bet tāpat aizvedīs viņu līdz pat Stambulai un ar to kompāniju norēķināsies savā starpā. Tas laikam iespējams tikai Turcijā utml zemēs. No manis ar neko nepaprasīja. Autobusā pļāpājam ar Džamu (vārda saīsinājums no sarežģīta turciskā vārda) un :D izrādās, šis ir izbijis biedrs tai pašā studentu organizācijā, kurā es savulaik darbojos (tikai katrs savas valsts mītnē) Interesanti.

Jautras sarunas autobusā, izsmējāmies un uzzinājis par manu ceļojumu, pastāsta, ka viņa draugs bija aizbraucis padzīvot mēnesi Itālijā. Kad atgriezies, uzrakstīja grāmatu. Vēlāk atkal brauca uz Itāliju. Viņš saka, ka arī es varot uzrakstīt grāmatu par savu ceļojumu. J Es gan neesmu droša, vai mans ceļojums būšot interesants visiem un dos labu noietu kā grāmatai. ;D Tikusi līdz Fetjei, uzreiz atrodu busa kompāniju, kura brauc uz Izmiru, lai es varētu tikt līdz Aidinai. Izrādās, ka biļetes uz plkst. 23:30 izpirktas, palikušas tikai uz 22:30. Nu neko darīt, cita varianta jau nav. Tas nozīmē, ka Aidinas kafūzī būs jātusē ilgāk, bet Fetjē – mazāk. ;D Atstāju šai pašā kompānijas ofisā savas somas (manas mantas tur nav vienīgās) un eju klīst pa Fetji. 2 stundas laika, Sinans teica, ka jāiet tik pa galveno ielu, kas iet gar autoostu. Tā arī daru, līdz beidzot kaut kādas jūras pazīmes sāk parādīties. Ceļš jau garš noiets. Skatos, ka esmu tikusi līdz jūrai, tik ne tai pusei, kuru domāju. Te ir piestātne. Jūra ar jahtām, kuteriem, kuģiem. Skatos, ka tā forši pasēdēt te nesanāks pie jūras, eju atpakaļ, ar domu, ka varbūt paspēju vēl tikt arī kur citur.

Klīstot uzeju 2 turcietes, kuras, kā izrādās, sarakstās ar 3 latvietēm. Taujāju tām, kā tikt uz pludmali. Viņas ilgi apspriežas savā starpā un saka, ka tas ir tālu, ka līdz turienei jāiet kāda pusstunda. Es saku, ka, ja nu tikai pusstunda, tad tas sīkums, tik daudz laika man vēl ir. Bet viņas sāk stāstīt, ka līdz pludmalei pārāk tālu un grūti izskaidrot, kur jāiet (īstenībā nemaz nebūtu bijis varbūt tik grūti), ka es varot iet tepat, netālu, kur viņas strādājot, tur varot arī pie jūras tikt un tur ir restorāns, kurā varēšu pasēdēt un nogaidīt autobusu. Saku, ka neinteresē man tupēšana restorānā, lai aptuveni parāda, kur jāiet uz pludmali. Jūklis, īsāk sakot, atkal sāk savā starpā turciski, pēc tam saka, lai nākot līdzi, parādīšot. Nu labi, sacīts – darīts – ejam. Viņas mani ieved kaut kādā teritorijā, izved atkal kaut kādā piestātnē un rāda, ka tur – jūra, tur – restorāns. :D Nu labi, jātiek vaļā. Virzos uz jūras pusi, šīs jautā nopakaļ, uz kurieni es ejot, restorāns ir citur. :D:D Cik var lobēt!? Izšķiramies un skaista jau ir piestātne, jūra ar laivām, naksnīga piekraste. Ir gan ļoti tumšs, bet var redzēt, ka tur kaut kur ir sala, smuki jau, tiesa ne tas, ko vēlējos.

Virzos atpakaļ uz autoostas pusi, pa ceļam uzskrienot virsū lielam troksnim angārā. Disene? Nē, izrādās, kāzas. Teku atpakaļ uz autoostu. Tikusi tur, vēl laiks ir un 1 turks ar mani runā turciski vēsā mierā. Blenžu viņā nesaprotoši, viņš tik turpina, skatās uz mani un runā savā turku valodā. Pēc mana jautājošā excuse me, viņš atjēdzas, ka neesmu turciete, kā viņš bija nospriedis. :D Izdzirdējis, no kurienes esmu, izrādījās informēts par krievu valodu un varēja nodemonstrēt, kā pateikt „labdien” krieviski.

Ar domu, ka varbūt esot Izmirā varētu būt grūtības dabūt biļeti uz Stambulu, pajautāju, vai ir iespējams jau šobrīd nopirkt biļeti no Izmiras uz Stambulu nākamai dienai. Jā, varot, tiek noskaidroti laiki un samaksa. Hmmm..., 20 liras ir pēdējās, kas man palikušas, nu ok, kaut kādas 5 liras monētās, kas nekas nav, vēl ir tikai 106 dolāri. Bet nu labi – gan jau kaut kur Efesas rajonā dabūšu kādu banku, kur samainīt. :) Tad nu saku, ka man vajag nākamai dienai uz plkst 21. To, ka man vajag 9os vakarā, pasaku divos veidos, katram gadījumam. :) Dabonu biļeti un ar pekelēm kāpju autobusā. Nolieku mantas un jāpārbauda biļete, pieredze rāda, ka Turcijā mēdz kļūdīties. Un jā. Biļete izrakstīta uz plkst 9 no rīta, sanāk – ka ar šo pašu autobusu man būtu jābrauc līdz Stambulai. :D Kāpju laukā no autobusa, lai pārdrukā man biļeti. Īstā biļete rokā un sirds mierīga, busā piesaku hostam, lai pasaka, kad būs Aidina, lai zinu, kur izkāpt. :)

 

Diena IX. Pašvaki pagulējusi, sāku štromīties, vai drīz Aidina, toreiz Tahira kolēģis teica, ka vajag atgādināt, jo šoferi var aizmirst. Vienā kārtējā piestāšanas reizē atkal jautāju hostam, vai nav Aidina. Šis saka, ka jā, šī ir Aidina. Nu forši... Labi, aši taisos, ģērbjos un tinos. Izkāpju ārā un eju pirmajā kafūzī, ko pamanu. Pieklājības pēc pasūtu ābolu tēju un mēģinu vēl kauč kā pasnaust. Vēlāk nodomāju, ka jāiestiprinās, bet ar tām lirām tā ir, kā ir... Man līdzi ir mazās paciņas ar auzu pārslām. :D Man tik verdošu ūdeni vajag. Mēģinu pārvaldniekam kaut kā izskaidrot, ko man vajag, rādu, kāds ir verdošs ūdens. :D un ka vajag trauciņu. Aizveda mani uz virtuvi, lai es parādu, bet bija jau onka uz pareizā ceļa. Dabonu kāroto, apēdu un kādu laiku jau būs labi. Pasūtu vēl vienu tēju. Šādi tiek sagaidīta gaismiņa un kustība uz ielām. Redzu, ka kustās kaut kādi busiņi, turpat autoostā. Un sāku arī es kauč kur knosīties uz došanos.

Izeju ārā un eju taujāt kādam, kurā virzienā ir Ephesus (lai mēģinātu stopēt), bet taujātais nezina. Viņš rāda, lai es ejot uz busiņu pusi, tie braucot tai virzienā, bet man naudas nav, precīzāk liru, bet vēl par agru bankām (plkst ~6/7 no rīta). Brauc 1 mikriņš un skrien pie manis 1 turks un saka, ka tas mikriņš brauc uz Ephesus, maksājot 11 liras. Saku, ka man nav tik daudz liru (palikušas kādas 2 liras tik :D), piedāvā par 7 lirām, pēc tam jau par 5, bet arī to man nav, 2 liras viņiem par maz. :D Kāda pasažiere arī lec ārā no mikriņa un kaut ko stāsta visā tai jūklī. Mikriņš jau it kā izgājis uz štrāses, kad es atceros, ka 6 dolāri man ir. :D Skrienu pie mikriņa un saku šoferim, ka man ir 6 dolāri – vai derēšot. :D Nu labi – aiziet. Ieperinos iekšā un šie tur savā starpā aktīvi turciski... es tik dzirdu, ka runā kaut ko par dolāru. Izvelku savu izdruku, kurā visas valūtu kombinācijas un rādu dolāra kursu. :D Viņi nomierinās, (laikam, ka nu jā – aptuveni tikpat, cik viņi prasīja lirās, 7 liras (nu ar komisijas maksu pieļauju kādas 5 prasītās liras, noapaļojot)). Ceļš kādas pāris stundas. Mikriņš braucot uz Selčukiem, kas ir tuvākā pilsēta Efesai.

Tikusi galā, izkāpju ārā un momentā man pieskrien klāt turks un prasa, uz kurieni es, ko man vajag. Kaut kādas tūrisma firmas pārstāvis. Saku, ka man neko, es ar kājām tur un tur. Viņš saka, ka varu atstāt savas mantas viņa ofisā, tas nekas, ka neesmu iegādājusies biļeti viņa kompānijā. Lūk – serviss! Nu labi, paņemu līdzi tik maisiņu ar līdzpaņemtajiem augļiem no Jakabagas un špagoju kaut kādā virzienā. Jāatrod kāda banka, jo liras var noderēt. ;) Atrodu gan vienu. Tūliņ jāveras vaļā, rinda pie tās kā padomju savienībā pēc desām... Tagad jau atminos, ka tā bija pirmdiena. Tikko kā durvis vaļā, visi gāžas iekšā kā pēc liela deficīta. Ejot iekšā, gaidu līdzīgu sistēmu kā LV, bet tur pie ieejas stāv turks, kas izdala katram kārtas numuriņu... Nu moins! Ja nedala, tad laikam visi gāž riņķī numuriņu iekārtu. :D Viss bars ir iekšā, bet neviens operators vēl nav sācis pieņemt klientus. Un ļoti ilgi nesāk. Man apnīk gaidīt, eju taujāt pie kāda lodziņa, vai nav iespējams ātri samainīt nieka naudu. Šie sūta, ka pie pirmā lodziņa, valūtu mainot tur... Nu bāc, tur turks krāmējas ar kaut kādiem papīriem un neklapē ar ausīm. Tas numuriņu dalītājs nāk pie manis un iedod citu numuriņu, kas paredzēts valūtas maiņai (kur viņš bija agrāk un kāpēc vispār nejautāja, kādu numuru man vajag!?). Atkal izskatos pēc vietējās? :/ Pēc kādu 10 – 15 minūšu marinēšanas operators sāk darbu un trešā pēc kārtas tieku pie lirām.

Tālāk ceļš, protams, ved Efesas virzienā. Pilsētā Selčiuk alejas uz ielām veido apelsīnu koki ar visiem augļiem. Smidzina mazliet lietiņš, bet neesmu jau no cukura. :) Nav īsti poņas (sapratnes), kur jāiet, lai tiktu uz Efesu. Bet eju uz „čuju” (sajūtām) virzienā prom no autoostas. Un jau redzu kaut kādu viduslaiku „graustu”. Bet pretī tā ieejai ir veikaliņš ar suvenīriem, kurā ielūkojos, neatceros vairs, kāpēc. Tur stāv vīrietis, gadi 35-40. Jautāju viņam, cik maksā tā un tā lietiņa un vai te nav auskariņu. Viņš atbild, ka nezina, cik maksā, jo nav pārdevējs. Ko tad viņš te dara, ja nav pārdevējs, un kur tādu varētu atrast, ka neviena cita nav?! Bet ai. Eju uz to apskates objektu. Tas ir milzīgs! Man atkal seko suņi, 3 gab. :D Izstaigāju, bildēju un manu, ka tas vīrietis tagad ir ienācis iekšā un vazājas tā, it kā tā, starp citu. Nu labi, tad jau ekspluatēju viņu kā kadru veidotāju ar kameru. Teritorija ir milzīga, izrādās, šī ir 6. gs. St. John baznīca.

No šejienes paveras skats uz vēl 1 lielu viduslaiku „kompleksu” un otru – mazāku. To starpām vēl cits turks piebilst, ka tas pirmais redzamais objekts, nosaukumu neatceros, ir slēgts uz rekonstrukciju. Žēl, izskatās iespaidīgi... kalna galā, liels mūris...kā filmās, varētu būt interesanti. Otrs objekts ir mošeja, nosaukumu ar neatceros. Tālāk ceļš tad uz turieni pa līkumotiem ceļiem. Tik jāatrod kaut kur WC, nekur nevaru atrast... Nu kur... Vienu atrodu, bet tā ir slēgta... laikam nesezonas dēļ. Kaut kur izdodas atrast. Mošeja interesanta pēc veidojuma, bet arī slēgta... :/ Pie mošejas ir suvenīru bodītes, kuras izpētu un kuru finansiālā stāvokļa uzlabošanai ieguldu zināmu artavu. Sāk līt, precīzāk sakot – sāk pamatīgi gāzt lietus. Es slēpjos suvenīru bodē, pārdevēja laipni man vēlēja paslēpties no slapjā brāziena. Pārlaidusi lietu, turpināju ceļu. Taujāju pēc ceļa uz Efesu izrādās, esmu uz pareizā ceļa. Esot jāiet 3 km un atkal turku cilvēku ļoti izbrīna, ka 3 km nieks vien ir. :)

Un tur sākas gara, gara aleja. Pašā sākumā Visu turku tēvs. Bez Ataturka nekur! Aleja izskatās nebeidzami gara. Pa ceļam piestāju ik pa brīdim un notiesāju vai apelsīnu, vai mandarīnu, vai greipfrūtu. Pa ceļam sastapts turks man liek ievērtēt Artemīdas templis... Man tas izskatītos pēc kaut kā cita gan, bet lai nu... Turpat uzeju aprīkojumu... Pirmajā acu mirklī izskatās pēc bērnu spēļu laukuma, bet īstenībā ir dažādi trenažieri. Ar ļoooti mazu pretestību. Interesanti, bet 3 km attālums viņus biedē. :) Bet šie trenažieri jau nevienu nevar izbiedēt, tā tāda butaforija vien ir ar tādu pretestību. Pa ceļam ik pa laikam smidzināja, bet tas – sīkums! Taču arī pamatīgāks lietus mani atkal pārsteidza un skreju zem kādas nojumes, lai uzvilktu lietusmēteli un varētu turpināt ceļu neizmirkusi, lai nezaudētu laiku (nezināju, cik daudz laika man vajag, tikai to, ka Efesu nevarot vienā dienā???). Meklēju plašķi un pēkšņi dzirdu kādu balsi. Ah, kāds turks izliecies pa logu, aicina mani pārlaist lietu zem jumta ar siltu tēju. Tielējos, ka jāiet, bet beigu beigās ļaujos... Da labi, gan jau i paspēšu visu, i redzēšu. Viņš saka, lai kāpjot turpat pa logu iekšā. :D Logs zems, kādi 30-40 cm no zemes, smiekli nāk, bet kāpju ar. Nebūtu domājusi, ka kāpšu pie kaut kāda turka pa logu iekšā. :D

Protams, tieku cienāta ar tēju, ābolu un melno. Viņš ir paklāju tirgonis, kuram ziemas sezonā nav, ko darīt (nu loģiski), jo pircēji ir tūristi. Šī ir viņa darba vieta, tur sēž vēl 1 turks, kurš runājot piecās valodās un ik pa laikam izmet joku par to, cik viņš aizņemts, cik daudz darba, sēžot ar kājām uz galda un skatoties TV. :D Garlaicīgi viņiem tur, tāpēc no lietus bēgoša ceļotāja šķita ļoti interesanta. Tā turka vārdu, protams, neatceros, bet runājamies tā un šitā par visu ko, izskatās, ka sievu meklē, ja jau jautā, vai es gatavojot ēst. :D Bet pārlaidusi lietu, teku nu tālāk ar viņa vārdiem, ka, ja man atliek vēl laiks, lai piekāpju atpakaļceļā.

Tūliņ jau ir pagrieziens uz Efesu, līdz kurai ir vien nieka „spļāviens” palicis, pie kura stāv taksists un piedāvā mani aizvest uz jaunavas Marijas mītni. Biju domājusi nebraukt uz to jaunavas Marijas mītni vispār, jo nezināju, vai paspēšu. Taču taksists strikti un izmisīgi stāsta, ka viņam neviena klienta nav bijis pa visu dienu un lūdzās, lai paņemu un aizbraucu pie jaunavas Marijas ar viņa pakalpojumiem, saka un rāda cenrādī, ka pa 30 lirām tas esot ĻOTI lēti, var teikt – viņš izmisis, dievojas. Varbūt labs aktieris. J 30 liras gan neliekas nemaz lēti (laikam par kādiem 8 km līdz tai mītnei, kā iepriekš atceros sakām kādu). Bet nu labi – lai iet, lai pēc tam neliktos „eh, varbūt vajadzēja aizbraukt”. Mītne atrodas kalna galā, skati pa ceļam skaisti. Taksists reizēm uzpīpina – kā izrādās, lai pievērstu uzmanību – šai gadījumā – gājēja uzmanību, lai redz, ka mašīna brauc. Tā viņi tur darot. Uzbraukuši, apstājamies stāvvietā un viņš paliek gaidīt. Ieeja ir 11 liras (4,5 Ls), kas kā vēlāk izlasīju ir, nevis ieejas maksa kā tāda, bet ziedojums vai drīzāk ieguldījums šīs vietas uzturēšanai. :) Nu labi, lai nu tur būtu kā būtu.

Izstaigājusi kalna augšu, uzgāju it kā tikai tādu kā svētvietu, nelielu baznīciņu ar attēliem, secinu, ka nu personīgi mani šeit nekas nesaista, otrreiz noteikti šurp nebrauktu un arī šo vienu reizi būtu varējusi nebraukt. :/ Skati skaisti, bet vairāk nekas še nelikās saistošs. Bet kas ir – tas ir. Braucam atpakaļ un mani aizved līdz Efesas otram galam, kā rezultātā man būs jānoiet par 3 km mazāk (cauri Efesai 3 km) nekā būtu bijis jānoiet, nebraucot uz Jaunavas Marijas mītni. Man nebija nekādas nojausmas, kas un kāda ir Efesa. Tā ir senatnīga pilsēta – vienas vienīgas drupas, grieķiska kas grieķiska. Drupu paradīze! Kam patīk senatnīgās pilsētas, tas var atbraukt šurp un domājams, ar to varētu arī kādam laikam pietikt. Iesākumā maziņš amfiteātrītis, bazilika, kas pēc bazilikas nudien neizskatās un pārpārēm visa kā.

Pāris tūristu grupas no tālajiem austrumiem (nemēģināšu minēt, no kurienes tieši), arī jauniešu bars. Bet tālāk tikusi, jūtos teju kā vienīgā visā Efesā, nu gandrīz, arī turpmāk, ja kādu redzu, tad tik no tālajiem austrumiem, šie visi laikam nez kāpēc arī ziemā atbraukuši. Tālāk ir arī redzama grieķu rakstība un vēl tālāk arī pirmā sabiedriskā tualete. Tieku arī līdz pirmajai publiskajai bibliotēkai. Sākumā liekas tāda parasta lieluma, bet pēcāk izrādās, ka bijusi milzīgā platībā un stiepusies stipri tālu. Kā beidzamais ir vēl viens teātris, nu jau liels, kurā man „piesienas” kaķis, nu dikti jau mīlīgs, bet uzmācīgs arī. :D Pozitīvā nozīmē. Ielien man klēpī un tagad ņemies mani ņurcīt un glaudīt... un uz ilgu laiku. :) Dzīvnieki laikam pārņem saimnieku vai attiecīgās tautas mentalitātes īpatnības. Tā es te sēžu ar to kaifojošo minku klēpī, smejos un teātrī ienāk viens austrumnieks, kurš pirms tam mani garām ejot sveicināja, klīzdams 1 pats. Šis atkal mani sveicina no tālienes (no skatuves) un stāsta, ka viņš esot no Japānas, braucis caur Krieviju. Nu labi, cilvēkam gribējās man to pavēstīt. Bet tā padomājot – laikam jau viņš mani par vietējo noturēja... :) Labi, es izmetu kaķi no klēpja, pietiek, jāiet tālāk. Efesai esmu izgājusi cauri, eju ārā, tur – placis un nolemju vienā bodē nopirkt tomēr to ābolu tēju un redzu, ka ir arī granātābolu tēja. Pārdevējs gadās ļoti uzmācīgs un piedāvā nopirkt visu, bet ne jau tas ir tas, ko viņš grib... Viņš ļoti man „piedūries”, skatās uzstājīgi man acīs, apgalvo, ka mani mīlot utt. Prasa, vai drīkstot man iet līdzi uz Selčiukiem, uz ko saku, ka nē. Cik vien iespējams ātri nopērku kārojamo un tinos, jo ar šo kaut ka man negribas ielaisties tālākās sarunās. Atpakaļceļā man piebiedrojas suns (atkal jau), tā pati suga, kas iepriekš. Un atkal man uzticīgi seko. Nu labi, lai būtu pavadonis, kamēr atceļā vēl šepat. Eju tagad pa citu ceļu, bet šoseja turpat vien ir netālu. Pa ceļam sanāk satikt 2 mūļus, brūnu un baltu. Baltais „piedūries” pie suņa un dzenā šo. :D Tālāk nogājusi kādu gabaliņu ar pavadoni, steberēju pāri augļu dārzam uz šoseju, Un tikusi gandrīz līdz šosejai, secinu, ka tam sunim jāliek saprast, ka tālāk man jāiet vienai, jo kur gan es to likšu, ja tas man sekos līdz pašiem Selčukiem?! Vedīšu uz Stambulu un Rīgu, vai! Es viņu mēģinu dzīt prom, bet šis, protams, neiet. Es ieraugu, ka esmu kā reiz nonākusi līdz tam pašam turkam, kurš sievu meklē. Tā varētu būt izdevība tikt vaļā no jaukā, mīlīgā pavadoņa. Ieskrēju pie tā turka, mazliet papļāpāju, padzēru tēju, šis mani aicina iet vakariņās, ja man būs laiks pirms autobusa. Sarunājām, ka ap tikiem & tikiem varētu tikties vienā ēstuvē. Viņš tur būšot noteikti, es par sevi vēl nezinu. Bet es turpinu ceļu un no suņa ne miņas. Laika īstenībā man vēl ir gana un, ja būtu zinājusi, noteikti jau pašā sākumā būtu ieplānojusi tikai 1 dienu. Tikusi Selčukos, aizeju līdz tai viduslaiku pilij kalna galā un pārliecinos, ka tā tiešām slēgta. :) Lietus pagaidām nelīst, turpat pie pils sētas nolemju notiesāt vēl palikušos apelsīnus, sēžot un baudot skaisto apkārtni. Sāk jau mazliet tomēr smidzināt, bet pilnīgi pieņemami un netraucējoši. Taču nedabūjusi necik ilgi pasēdēt un pabaudīt, nedz apēst apelsīnu, pamanu, ka līdz šejienei ir nonākuši 2 turki (abi gados no 35-40), 1 no kuriem ir tas pats, kurš bija tai bodē ne kā pārdevējs un arī iegājis tai St. John baznīcā. Viņš mani izseko, vai!? Šie tur mīņājas un domā, kā uzsākt sarunu ar mani. :D Es atviegloju uzdevumu un sveicinu šos. Saka, ka lietus līstot. :D Un aicina mani tēju padzert. Ak Dievs, cik daudz tējas izdzerts jau. :D Bet labi, kaut kas man liek tomēr švempties kājās un doties. Lietus pamazām arī pieņemas spēkā, taču līdz gāzienam netiek. Esam nonākuši tās pašas bodes aizmugures telpā, kura visai plaša, ar TV, pa kuru iet kaut kāds turku komēdijseriāls. Turcijā vēl pirms gada vai diviem bija tikai 1 kanāls, tagad cik tur to... 25 laikam. Nenozīmīgas, „šķidras” sarunas, man garlaicīgi un domāju par tālākiem ceļiem līdz autobusam. Atvados un turpinu ceļu, klīstu pa pilsētu. Ilgi, tur darīt īsti nav, ko. Jau tumst, atrodu pat to norunāto ēstuvi, bet neskatoties uz visām šaubām, tomēr nevelk man vakariņot ar to turku. Autoostā noskaidroju, ka ir arī reisi pa tiešo no šejienes līdz Stambulai, ar to pašu firmu, taču tie abi izrādās jau pilni šā kā tā. Cena laikam tāda pati, tikai lētāka par to ceļa posmu no Selčukiem līdz Izmirai, bet iziešanas laiki neizdevīgāki. Gribējās ielikt vēl atlikušos apelsīnus somā, kuru atstāju tās busu kompānijas kantorī, bet tagad tur jau bija cits vīrietis un nebija tik laipns, vispār bija īgns kā tāds un kad iegāju pie mantām, dusmīgi lika tās savākt, īpaši tāpēc, ka es no viņiem neesmu neko nopirkusi. Balss maķenīt tik atmaiga, kad pateicu, ka viņa kolēģis pats piedāvāja nolikt tur mantas. Labi, neko darīt. Laika līdz autobusam tāpat vairs nav pārāk daudz, aizeju turpat uz parciņu, jau pavisam tumšs, bet tur tā interesanti izgaismots – viss zaļš. Tālāk nakts autobusā, atkal apstādina poliči, stāsts tas pats, pa ceļam ar prāmi, iebraucam Stambulā, tur tagad slapjš sniegs, ne kā pirmajā dienā.Un līdz lidostai. Atceros Ramadāna teikto, ka, ja es atbraukšu pēdējā dienā uz Stambulu (viņš gan domāja iepriekšējo dienu), tad viņš braukšot ar mani uz LV. Joka pēc aizsūtu viņam SMS, ka esmu lidostā un, ja vēlas, var satikt mani vēl (bez domas pie sevis, ka viņš reāli brauktu man līdzi). :D Viņš, protams, neatbrauca. Pēcāk jau LV, viņš mēdza visai bieži man pīkstināt uz telefonu, pat vēl marta beigās (kopā kādas reizes 10 noteikti), bet... ja nu nevar normāli pazvanīt, nedz sms uzbakstīt, tad lai... eh... tur pat sarakste nesanāks.

 

Šis un tas:

Retais turks nesmēķē un tie, kas smēķē – to dara visur! Tā ir norma.

Stambulā un vispār Turcijā daudzkārt tiku jautāta, no kurienes esmu un uz manu Latvia parasti tik māja ar galvu „ā, Latvia”, bet pēc intonācijas reizēm varēja saprast, ka šie „ā” izteica neziņu, kas tā tāda. Viņi parasti atpazīst francisko/itālisko/spānisko Lettonya, taču – kā kur.

Turki ir tirgotāju tauta. Tam ir daudz pamatojumu un piemēru: piemēram tas, ka Nevšhirā izkāpjot no autobusa, tur stāvēja daži turki. Varētu domāt, ka tie i vienkārši vietējie, bet nē – šie ir tūrisma aģenti, kuri sagaida autobusu ar domu, ka no tās izkāps tūristi, kuriem varēs piedāvāt savus pakalpojumus. Tā it kā nekas – tā starp citu, bet „publicējot” sevi, šie veicina pakalpojumu noietu un ķeksē katru tūristu nesezonā.

Kopumā ceļojuma maršruts sanāca: Stambula x 1 diena – Ankara x 1 – Kapadokija x 3 – Yakabagh x 3 – Ephesus x 1 diena. Precīzi maršruts: Istanbul – Ankara – Kapadokija (Nevšehir – Ūrgup – Akkoy – Kaymakli – (tūre apkārt Kapadokijai ar Gōreme un Avanos) – Nevšehir – Antalya – Yakabagh – Fethije – Aidin – Selčiuk – Ephesus – Selčiuk – Izmir – Istanbul.

Par stāstu balsots 1 reizes


komentāri

Vēl nav neviena komentāra