lietotāju stāsti

Peru - kontrastu zeme

 

 

Vēl pirms diviem gadiem un pat pirms gada man likās, ka D-Amerika ir kā tāls sapnis, kuru sasniegt izdosies kaut kad nākotnē. Nebija ne naudas, ne laika, ne saprašanas, kā tur nokļūt. Šogad tālā nākotne panāca pretīm un sapnis tika īstenots. Bija vēl atlikušas trīs atvaļinājuma nedēļas, nedaudz naudas, liela apņemšanās un vecais sapnis par Peru. Kā teiktu peruāņi – vamos!! Laižam!!

Plāns: Mūsu izplūdušais plāns lielā mērā sakrita ar „gringo tūri” – parasto tūristu maršrutu – Lima- Ballestas salas, Parakasa, Ika, Vakačina (Huacachina), Naska, Arekipa, Kolkas kanjons, Puno, Titikakas ezera salas (Uros, Amantani, Takile), Kusko, Maču Pikču. Ceļojum gaitā ieviesās dažas plāna korekcijas un uz vienu diennakti pabijām arī Bolīvijā.
Izmaksas: kopā ar biļetēm, ēšanu, dzīvošanu, potēm un visu, visu pārējo ~ 1300 LVL

Lidošana

Viss sākās ar biļešu meklēšanu Internetā. Kā izrādījās, tad nokļūt uz Brazīliju var daudz lētāk un ērtāk nekā uz Peru, tomēr atklausījušās visādus šausmu stāstus par ceļotāju drošību un paziņu un draugu atgadījumiem, nolēmām pieturēties pie sākotnējā ceļamērķa Peru. Ar biļešu meklēšanu noņēmāmies vairākus vakarus, līdz atradām biļetes par cenu, kas mums likās pieņemama vai pareizāk sakot, cenu, ko varējām atļauties maksāt.  Biļetes pasūtījām kādas divas nedēļas pirms izlidošanas. Vispirms ar Air Baltic aizlidojām uz Diseldorfu un tad ar spāņu aviokompāniju Iberia uz Madridi un tālāk uz Limu. No Rīgas izbraucām 10.novembrī 7:00 no rīta un Limā ielidojām 11.novembrī 7:00. No Madrides līdz Limai ir 12 stundu lidojums, bet tas paiet nemanot, jo lidmašīna ir ērta (arī garkājainām būtnēnm) un tā kā lidojums ir nakts laikā, tad visas nakts garumā var sevi nodarbināt ar neskaitāmām lietām. Katram pasažierim ir savs TV ar vismaz 34 filmām, spēlēm, mūziku un citu informāciju. Pa ceļam aizmiegam un pamostamies no rīta, kad stjuartes piedāvā brokastis. Lidmašīnā aizpildām deklarācijas. Neticami, esam jau Limā!

Lima

Turpat lidostā samainām dolārus uz solēm un dodamies meklēt taksi. Kad izejam no lidostas, vietējie taksisti mums metas virsū kā lapsenes uz medu. Sarunājam mūsuprāt lētāko taksistu, kas mūs ved uz savu taksi, kuru pats nevar atrast. Braucamais izrādās tāds dikti sagrabājis un noprotam, ka esam iesēdušās taksometrā, no kura iepriekš tikām brīdinātas, lai neizmanto neoficiālos takšus. Pirmais iespaids par Limu ir šokējošs. Daudz graustu, nepabeigtu māju un liela nabadzība. Izkāpjam Plaza de Armas (katras pilsētas centrālais laukums). Taksistam, protams, ka nav ko izdot un kā vēlāk noskaidrojām, tad tomēr esam pārmaksājušas. Normāla maksa no lidostas līdz centram ir apmēram 20 soles (1 sole ir apmēram 17 santīmi), bet mēs samaksājām 45.

Kamēr sēžam laukumā pie mums pienāk tūristu policija un informē, ka, ja mums ko vajagot, tad viņus varot atrast tepat netālu. Kaut kur laukuma otrā pusē notiek kaut kāda demonstrācija vai pikets un laukumā apgrozās vairāki policisti dzeltenos džemperīšos. Vēlāk dodamies uz Lurigančo – Limas nabadzīgo kvartālu, kas ir pazīstams ar savu cietumu. Šajā kvartālā mums ir arī sarunātas naktsmājas. Nākošajā dienā izstaigājam arī Limas bagāto daļu – Miraflores, kas mums neliekas diezko interesanta, jo tik ļoti līdzinās R-Eiropas ainai ar daudzām viesnīcām, tūristiem un biznesas centriem. Vienīgais sajūsmas vērtais skats paveras uz Kluso okeānu. Ja ir maz laika, tad Limas apskatei pietiek ar 1 dienu. Lima man tik un tā paliks atmiņā ar tās graustu rajoniem un pulsējošo rosību un steigu, kas tik ļoti raksturīga galvaspilsētām.

Parakasa, Ballestas salas

Nākošā pieturvieta ir Paraksa. Izkāpjam lielā Panamerican ceļa malā un atkal mūs aplido taksisti. Jākaulējas. Nevaru spāņu valodā atcerēties, kā ir 15 un kā ir 50. Lai nesajauktu, uzrakstu pa visu lapu „15” un rādu taksistam. Piecās minūtēs cena ir tāda, kā vēlamies un dodamies ceļā uz Santa Elena de Paracas, izlīkumojot cauri Pisko, kuru iepriekšējā gadā nopostīja zemestrīce. Taksis apstājas kādā nomalē un pēc norādēm meklējam lielo palmu, pēc kuras mums jāatrod māja, kurā apmetīsimies. Sajūta tāda dīvaina, sānā kaut kādas lielas rūpnīcas korpuss, priekšā pāris būdas un vienīgās dzīvās dvēseles ir bariņš saulē uzcepušies, klaiņojoši suņi, kurus mēs tā īsti nemaz neinteresējam. Kādus 20 metrus no okeāna atrodam vienstāvu mājiņas. Pēc Limas trokšņa un smoga, šeit liekas kā paradīzē – svaigs gaiss, okeāns, viļņu šalkoņa un miers. Nākošajā rītā agri dodamies uz Parakasu, kur samaksājam 60 soles par Ballestas salu un Parakasas nacionālā parka apskati. Beidzot satiekam arī citus bālģīmjus. Brauciens uz salām ilgst 2 stundas un tas tiešām ir tā vērts. Matiem plīvojot un sajūsmas pārpilnas no šūpojošās laivā, apskatām putnu kolonijas un roņus, kas laiski izgūlušies uz akmeņeim, reizēm paceļ galvas, lai palūrētu uz sajūsminātajiem tūristu pūļiem. Manu sajūsmu palēnām sāk pavadīt laivas šūpošānās sekas, tāpēc drudžaini sāku rīt līdzi paņemtās ledenes. Kad nonākam krastā, tur rosās vietējie zvejnieki un drūzmējas fabrikas strādnieki. Tālāk ar sagrabējušu dodamies busiņu apskatīt Paraksas nacionālo parku. Līkumojam pa tuksnešaino pussalu un vēlreiz atgriežamies pie okeāna, kas nu jau paveras daudz varenāks un skaistāks nekā Limas dūmakā. Pussalas iekšienē  nobaudām jēlu sālītu zivi, kuru vietējie ļoti slavē. Garšīga, bet uhhh, ļoti stipra!! Pussalā ir ļoti skaistas pludmales ar sarkanām smiltīm un neskartu dabu. Nereālā realitātes sajūta mani vēl nav pametusi! Vakarā nopeldamies okeānā, dzeram pisko sauer un vērojam kā saule lēnām nogrimst aiz horizonta, liekot pamalei pietvīkt tumši sārtai.

Ika, Vakačina (Huacachina)

Iebraucam Ikā un nezin kāpēc izkāpjam vienu pieturu pirms galapunkta. Pie mums uzreiz piesteidzas kāds vietējais un mudina ātri izsaukt taksi, lai kāds mūs neapzogot. Tā arī darām un par 2 solēm aizbraucam uz autoostu, kas izrādās turpat aiz stūra vien bija. Lielās somas atstājam autoostā un ar mazo tarataiku – motortaksi dodamies uz Vakačinu, kas atrodas pāris kilometrus no Ikas. Nonākam oāzē, kuru ieskauj sakarsušās tuksneša smiltis. Daži bērneļi skraida pa smilšu kāpām un spiegdami mēģina noturēties uz smilšu dēļiem. Nolemjam uzkāpt augstākajā pampakā, lai kārtīgi izbaudītu „balto tuksneša sauli”. Smiltis ir tā sakarsušas, ka liekas, ka kāju pēdas sāk čūkstēt. Dodamies lejā pie ūdens. Kaut kur turpat palmu paēnā  atkrītam un gurdi blenžam uz ūdeni, kurā plunčājas vietējie atpūtnieki, kuriem vēlāk pievienojos arī es, bet īstu veldzējumu negūstu, jo ūdens ir silts kā piens, kaut gan vietējie šo ūdeni uzskata par ārstniecisku. Vēlāk pametam šo uzkarsēto paradīzes saliņu, lai turpinātu ceļu uz Nasku.

Naska

Tik daudz iepriekš biju saklausījusies par Naskas līnijām, ka laikam savā prātā biju tās iztēlojusies daudz grandiozākas nekā patiesībā ieraudzīju. Ņemot vērā savas attiecības ar šūpošanos jebkāda veida kustīgos objektos, nolēmām neizmantot lidmašīnas pakalpojumus, lai apskatītu Naskas līnijas, bet samierinājāmies ar uzkāpšanu tornī, kas atrodas turpat ceļa malā kādus kilometrus pirms pašas Naskas. No torņa var redzēt divus zīmējumus, bet to aprises ir visai neskaidras un vairāk par pašām līnijām, mani sajūsmina kalni, kā ar lineālu taisni nomērītais ceļš un Atakamas tuksneša varenie plašumi, kas paveras uz visām debess pusēm. Kaut kāda pirmatnības sajūta, it kā pretīm nāktu kāds atdzīvojies tēls no grāmatas „Lūsija”. Ar nākošo autobusu aizbraucam uz Nasku, kurā nokļūstam planetārijā un noskatāmies šovu par slaveno Naskas līniju pētnieci Mariju Reihi (Maria Reiche) un dažādiem skaidrojumiem par šo līniju izcelsmi. Patiesība kā jau parasti ir kaut kur izplatījumā.  

Arekipa (otra lielākā Peru pilsēta)

Ar nakts autobusu (60 soles) no rīta nokļūstam Arekipā – pilsētā, no kuras vairs negribējās aizbraukt, jo tās pievilkšanās spēks mūs ievilka sevī tik ļoti, ka vienbrīd jau likās, ka varētu šeit arī dzīvot. Pirmo reizi visa ceļojuma laikā paliekam viesnīcā, kas šeit ir neticami lētas. Divatā maksājam 25 soles par nakti. Pa logu paveras skats uz El Misti vulkānu, kurš noteikti ir atgriešanās vērts. Izejam ārpus pilsētas, kur kopā ar savu draugu Rafaēlu sēžam zem piparkoka un veramies uz dūmakā tītiem kalniem. Atapakaļceļā grāvmalās redzam pāris aizsaulē aizgājušus suņus un kaut kā visa šī aina liekas pilnīgi pašsaprotama. Vakarā top plāns par Kolkas kanjonu, kas tiek uzzīmēts un mazas papīra sterbeles. Kolkas kanjonu var mierīgi iziet bez gida, jo tur ir tikai viena taka un apmaldīties praktiski nav iespējams.

Kolkas kanjons

Agri no rīta dodamies uz Arekipas autoostu, lai ar vietējo autobusu nokļūtu uz 6 stundas attālo Kabanakondi, kurā nonākam pusdienas laikā. Saule cepina un mēs dodamies ceļā uz vienu no pasaulē dziļākajiem kanjoniem. Jānoiet 6 stundas, lai nokļūtu līdz Oasis, vietai, kurā paredzēta nakšņošana. Vispirms taka ved 3 stundas uz leju un tad atkal uz augšu un leju, cauri diviem ciematiņiem, garām lielām agavēm un  kaktusiem, kas stiepjas pāri galvām. Pievakarē tā aizraujamies ar saulrieta iemūžināšanu, ka nepamanām, ka straujiem soļiem ir piezagusies melna tumsa un aiz noguruma kājas pašas automātiski tenterē pa kalnu uz leju.

Zinām, ka te kaut kur jābūt trīs nakstmītnēm, bet tumsā pat nevaram saskatīt taku, tāpēc dodamies uz vienīgo gaismas staru, kur arī atrodam vietējo, pie kura sarunājam naktsmītnes palmu zaru būdiņā, kurās vienīgā ekstra ir 2 gultas. No rīta pamostoties paveras pavisam cita aina, kāda redzēta glaunos ceļojuma žurnālos, tikai atšķirība tā, ka esam šeit vienas pašas. Uz visām pusēm paveras Kolkas kanjona sienas, visapkārt zaļa zālīte, pāris palmas, banānkoks un baseins.  Pēc vakardienas iešanas nolemjam atpūsties un plānoto 3 stundu kāpienu kalnā atliekam uz pēcpusdienu, kad mūsu pamesto paradīzes nostūri ir apciemojuši arī citi ceļinieki. Augstuma starpība starp Oasis un Kabanakondi ir apmēram 1200 metri, kas dažiem kāpējiem pēcāk izraisa riebumu pret jebko ēdamu, tomēr vakara gaitā pisko sauer, vietējo smeldzošo meldiņu un ugunīgo deju  ietekmē dzīve atkal rādas tik skaista, tik skaista, ka rīts pienāk pavisam aizpampis. Puspamiegam iespiežamies vietējo autobusā un dodamies skatīties majestātiskos kondorus. Tā kā visiem vietas autobusā nesanāk, tad daži sakāpj uz jumta. Kondori gan šodien ir izvēlējušies citu lidojuma trajektoriju, tāpēc redzam tikai dažus tālumā lidojošus un vienu, kas pārlaižas tieši mums pāri. Skaisti, bet bišku tā kā ar mazuma piegaršu. Pa ceļam uz Arekipu vēl izkāpjam Čivai (Chivai), lai izbaudītu termālos baseinus. Tur gan temperatūra ir kā katlā un saulē apdegusī miesa kaut kā nemaz neraujas iegremdēties karstajā ūdenī. Atceļā gar logu vīd Kolkas kanjonam raksturīgās terases un pēc 6 stundu brauciena atkal esam Arekipā, kurā apmeklējam 16.gadsimtā celto Santa Katalina klosteri, izstaigājam tirgu, apmetam vēl loku pa pāris centrālām ieliņām un lai vai kā negribētos, dodamies uz autoostu, lai turpinātu ceļu uz Puno. Pa ceļam ir jau satumsis un palicis auksts. Esam brīdinātas, ka katrā autobusā uz Puno tiekot nozagta viena soma. Kad autobuss apstājas, lecam ārā un nevaram saprast, kur atrodamies. Uz ielas valda pilnīgs bardaks, visi kaut kur steidzas, brauc, stumj ratus un pārvietojas, šoferis kaut kur aizgājis, cilvēki rauj savas somas ārā no autobusa un pazūd tumsā. Mēs savas somas neredzam, bet noskaidrojam, ka atrodamies Juliakā (Juliaca), nevis Puno. Lecam atpakaļa autobusā. Vietējie sāk aurot „vamos” (braucam) un sāk dauzīt kājas pret zemi un dūres pret logiem. Pa to laiku viens babulis jau uzmetis savu paunu manai draudzenei uz kājas un plati smaida pa visu ģīmi! Viss tas kopā izskatās tik baisi un smieklīgi, ka arī mēs piebiedrojamies pūlim un saucas „vamos”. Tas ir tik feini!!

Puno un Titikakas ezera salas

Puno man atsauc atmiņā Neapoles tēlu Itālijā, kur var izjust īstu dzīvi un vietējo kolorītu. Viss notiek pa īstam. Te varētu uzņemt kādu filmu par aizgājušā gadu simteņa notikumiem. Puno atrodas Titikakas ezera krastā un ir 3830 m.v.j.l., kas tiek uzskatīts par inku šūpuli un kur vietējie runā kečua valodā. Nopērkam 2 dienu tūri uz Uros, Amantani un Takile salām, no kurām pirmā ir slavena ar savām niedru konstrukcijām, uz kurām tad arī mitinās vietējie salu iedzīvotāji. Kad niedres no apakšas nopūst, tad no augšas tiek likti jauni slāņi un dzivojamā platība gatava. Visss pamats nedaudz līgojas. Vietējie niedres izmanto arī ēšanai. Uz Uros salām viss ir diezgan pakārtots tūrisma industrijai un tas kā izskatās ir arī vietējo galvenais ienākumu avots. Vietējie cenšas mums ietirgot savus rokdarbus un dara to tik meistarīgi, ka sajūtamies pat neērti, ka neko nepērkam. Tālākais ceļš ved uz Amantani salu, kur paliekam pa nakti vietējo ģimenēs. Vakarā lielisks saulriets no salas visrotnes un nākošājā dienā pēc vairāku stundu līgošanās pa viļņiem nonākam Takile salā.

Vakarā, kad esam atpakaļ Puno, kopā ar vietējiem dodamies uz krogu. Dejo pilnīgi visi. Tā kā esam vienīgās tūristes un lielākā daļa vietējo mums ir līdz plecam, tad pievēršam vispārēju uzmanību. Jūtos kā Gulivers liliputu zemē, jo visu laiku jāuzmanās, ka nesaminu kādu vietējo. Neskatoties uz to, valda vispārēja jautrība salsas un citu dienvidniecidku ritmu pavadībā. Ielu, kur atrodas diskotēka no abām pusēm  apsargā un uzpasē policisti.

Pēc salu apmeklējuma iepērkam suvenīrus (šeit tie ir lētāki). Doma ir par Kusko, tomēr izlemjam vēl pa fikso aizšaut līdz Bolīvijai, lai pa lēto nokļūtu džungļos. Bolīvijas apciemojums vainagojās ar neaizmirstamiem iespaidiem par robežas šķērsošanu, nonākšanu aukstā hotelī un pilnīgu dezinformāciju. Reālās situācijas notušēšanai tiek iztukšots Rīgas melnais balzams, tomēr tas nākošajā dienā nepalīdz sasniegt plānoto Kačabambu, tāpēc atgriežamies Peru un dodamies uz Kusko, šoreiz jau First Class busā, kas piestāj vairākās tūristu iecienītās vietās. Man tas viss paslīd garām kā pa miglu, jo Bolīvijas brauciens vainagojās ar komai līdzīgu sajūtu. Kā tāds zombis sēžu busā un kā buss sāk braukt tā uzreiz atslēdzos. Tāda pati ir arī nākošā diena Kusko.

Kusko un Maču Pikču

Kusko sākumā liekas tāda haotiska, bez īsta centra, tomēr vēlāk jau jūtamies kā mājās un senā inku pilsēta mūs pārsteidz ar savu arhitektūru un skaistajiem laukumiem. Kusko ir bijusī inku impērijas galvaspilsēta un viennozīmīgi Peru galvenais tūristu ceļojuma mērķis. Pāri pilsētai rokas izpletis stāv Cristo Blanko. Pilsēta ir kā nosēta ar tūrisma aģentūrām. Noskaidrojam, ka džungļu tūre uz Puerto Maldonado mums nespīd, jo ir sasodīti dārga. Tā vietā nolemjam uz 80 kilometrus attālo Maču Pikču braukt nevis pa lēto un uz savu galvu, bet gan pirkt 4 dienu tūri ar nosaukumu – inka jungle tour, kurā ir iekļauta braukšana ar velo, 2 dienu trekings pa Urubambas ieleju un Maču Pikču. Kusko gan ir jūtamas tūristu cenas, bet 165$ par 4 dienām nav tik traki. Pirmajā dienā ar busu tiekam uzvesti augšā Abra Malaga pārejā uz ceļš ir tik līkumos, ka man jau sāk raut uz augšu. Pēc kāda laika ceļu turpinām ar velosipēdiem. Vispirms pa asfaltu, tad pa rktīgi līkumotu zemes ceļu. Gar ceļa malām aug banānkoki, zied puķes un pretīm braucošās mašīnas mūs pārklāj ar biezu putekļu kārtu, tomēr sajūtas neaprakstāmas – neprātīgā ātrumā nesties lejā pa kalnu ceļu cauri peru inku džungļiem. Ārā šausmīgs karstums un kamēr mēģinu tikt galā ar velo ķēdi, tikmēr manas kājas apstrādā sīkas mušiņas, kuru kodumi vispār nav jūtami, bet otrā dienā izskatās iespaidīgi. Nākošās divas dienas ejam ar kājām. Apkārt banānkoki, mango, apelsīni, papaija un kokas krūmi. Sajūta ir kā no filmas „Dēkas ar akmeni”  vai kādas no Indiana Džonsa sērijām. Pa vidam vēl nakšņošana prusakainā hotelī, upes šķērsošana trosē iekārtā kastē, karstie avotie, ko vietējie sauc par tūristu vistas zupu (chicken soup) un gājiens pa sliedēm. Neskarta daba, možonīgs skaistums un noslēpums, kas mīt vienā no apkārt esošo kalnu plato, kur pumas formātā ir izvietojusies slavenā Maču Pikču, kuru no aizmirstības atklāja tikai 1911.gadā amerikāņu vēturnieks un tagad tā ir pieejama arī parastiem mirstīgajiem. Man liekas, ka es sapņoju. Vēl iepriekšējā dzimšanas dienā draugi uzdāvināja grāmatu ar Maču Pikču uz vāka, bet nu jau tā ir realitāte. La viva Peru!!:-)

Vēlu vakarā nonākam atpakaļ Kusko. Ārā beidzot līst, jūtamies miegaini, bet tā kā mums vēl Peru palikušas pāris dienas, nolemjam iepazīt naksnīgo Kusko. Aizejam līdz Plaza de Armas.  Nonākam klubiņā ar dzīvo mūziku, kur valda latīņu ritmi un ugunīgas dejas līdz pat rīta gaismai. Vietējie tā dejo, ka mums atliek tikai pabrīnīties. Tāda kustību brīvība un temperaments!

Pēc negulētas nakts, dienu pavadām Kusko un nākošajā rītā lidojam uz Limu, kur pavadām pēdējo dienu un secinām, ka te viss liekas pierasts un nekas vairs tā nešausmina un nepārsteidz kā pirmajā dienā. Lima mūs atkal ierauj savā virpulī ar ielu tirgotājiem, kurpju tīrītājiem, auto plūsmu, smaidīgajiem pretīmnācējiem, policistiem un skumjām par to, ka piedzīvojums beidzies, bet prieku par to, ka vēl viens sapnis piepildīts. Neviļus prātā nāk sen piemirstas rindas – sapņo un Tu nebūsi mazs, visa pasaule Tevī liesies kā kvass....
 

PS. Bildes galerijā zem nosaukuma "Peru - kontrastu zeme"

Par stāstu balsots 3 reizes


komentāri

zandartins8 2008-12-15 19:06:30
Bildes ir atsevišķi.

Superīgs raksts.Uzrakstīts vienkārši un skaidri saprotams. Derētu aizbraukt un pašai paceļot.
btch 2008-12-15 19:02:30
dereetu bildes arri :)