lietotāju stāsti

Venezuela – mi amor (jeb – tagad zinu, kā jutās Ādams un Ieva, izdzīti no paradīzes ...).

N.B.! – ļoti subjektīvs gabals...

No Alpiem uz tropiem ...

Pēc 1 nedēļas slēpošanas Šveices Alpos snaužu Frankfurtes lidostā. Esmu te jau no 15.00. Ģērbusies ziemas drēbēs, izstiepusi kājas uz čemodāna, jo ik pa brīdim skaļruņos atkārto, lai neatstāj bez uzraudzības savu bagāžu. Nodomāju vēl, - ko darīšu šādā ietērpā tropos, ja manam koferītim ar pāris kleitām, šortiem, pretiedeguma krēmu un vasaras sandalēm „pieaugs kājas”, kad iezvanas modinātājs telefonā. Ir 6 no rīta, dodos „check in” un pēc pāris stundām jau esmu Amsterdamā, kur kopā ar Vēsmu, kas tikko atlidojusi no Rīgas, sēžamies lidmašīnā uz Porlamaru.

Otrā pasaules malā ...

Ap 16.00, pēc vietējā laika, izkāpjam Isla Margarita salas Porlamaras lidostā. Laiks kā karstā dienā Latvijā pirms pērkona, apmācies un sutīgs, bet sajūtas – pilnīgi citas!

Nedaudz vēlāk autobusos mūs izvadā pa viesnīcām. Pa ceļam pirmie iespaidi diezgan šokējoši - ha, ha - sevišķi „man kā ventspilniecei” :D) - brūni/zaļi kalni, kaut kādi būvgruži (nez kāpēc bija tik daudz māju jānojauc?) un gar ceļmalām plastmasas un stikla pudeles un visāda draza. Viesnīca, toties, paradīzes stūrītis – palmas, nelielu mājiņu rindas, raibi ziedi, koši zili baseini.

Forši - novilkt džinsus, silto jaku, puszābakus, nobāzt to visu tālākajā stūrī un aizmirst par tiem.

Kā notērēt 3 miljonus nedēļas laikā ...

Vēlāk sēžam abas ar Vēsmu istabiņā un mēģinām pierast pie sajūtas, ka esam miljonāres! :)) Pēc valsts kursa 100 $ = 240 000 bolivāru, bet „ielas” kurss 100 $ = 320 000 bolivāru ... laikam jau skaidrs, kuru kursu izvēlamies ... :).

Esam paspējušas uz karnevāla pēdējo dienu. 20 minūšu brauciens autobusā par nieka pāris tūkstošiem vietējo naudiņu līdz pilsētas centram, un esam tur. Karnevāls pirmajā mirklī atgādina darbaļaužu kolektīvu 1. maija gājienu „padlaikos” cauri pilsētai, toties Porlamarā tas ir daudz dzīvāks, krāsaināks, līksmāks, dejojošāks ... vecākiem uz pleciem sēž maziņi Zorro, Supermeni, Princeses, Bitītes u.c. maskās saģērbti sīči. Iejūkam dejojošajā pūlī un jūtamies superīgi!

Vēlāk ap 23.00 mums kāds vietējais sameklē taxi un sarunā cenu - 5000 bolivāri, kas ir vislētākā cena līdz viesnīcai (apm. 1,23 Ls). Kā uzzinām vēlāk, nevienam vēl nav izdevies tik lēti atbraukt no centra uz viesnīcu. (Starp citu, vairāki satiktie vietējie zināja, kur atrodas Latvija, un pat šo to par valsti, pilsētām un cilvēkiem, un reizē - pārsteidza 2 holandieši no Amsterdamas, kuri domāja, ka vēl arvien esam Krievijas sastāvā ...).

Kādā no nākošajām dienām dažas stundas klīstam pa Porlamaru un pilsētas veikaliem. Tāda krāsu bagātība apģērbos, ka acis žilbst, viss salīdzinoši lēts un labas kvalitātes. No kurpju veikaliem vispār negribas ārā iet (gan tikai vasaras apavi un arī kovboju stila zābaki), bet saprotam, ka visu, kas iepaticies, panest nevarēsim. Aizmirsu piebilst - kādā veikalā, gaidot Vēsmu pie uzlaikošanas kabīnes, īsinu laiku, dejojot mūzikas ritmā (visos veikalos skan vietējie ritmi, mierā neizdodas nostāvēt :p) un ievēroju, ka pārdevējas, skatīdamās uz mani, arī sāk dejot ... un pēc neilga laiciņa izejam no veikala, kur visi dejo, arī dažas veikalā palikušās pircējas ... :))

Pārējā laikā mirkstam baseinā un mēģinām sauļoties, bet process dod rezultātu ļoti lēnām, jo esam nobrīdinātas lietot aizsargkrēmu.

Ar vēju apkārt salai ...

Esam pierakstījušās uz interesantākajām ekskursijām - 1 diena ar džipiem pa salu un 3 dienas Mini Adventure džungļos. Vairāk arī nedēļas laikā nevaram paspēt, un 2 kārotajām ekskursijām laiki pārklājas, tāpēc Canaima nac. parks ar Anhela ūdenskrituma apskati no lidmašīnas paliek uz citu reizi.

No rīta pēc brokastīm (ēdienreizēs: salāti, dārzeņi, zivis, augļi un supergaršīgas sulas) sakāpjam džipos, pa 8 pasažieriem katrā, un dodamies braucienā apkārt salai. Mūsu šoferis Horacio ir reizē arī bārmenis un DJ. Blakus viņam leduskaste ar Coca Cola, rumu un Polar Ice alu, kastes saturam ir piekrišana visu brauciena laiku. Braucam ar nenosakāmu ātrumu, jo darbojas vienīgi degvielas līmeņa rādītājs (nu jā, spidometram pat bultiņas nav) un radio/magnetofons. Vējš rauj matus no galvas, mūzika (vietējie ritmi) tādā skaļumā, cik tas aparāts vispār spēj turēt, tas pats visās apkārtējās mašīnās. Ik pa brīdim līdz ausīm smaidīgi vietējie, arī ar visām ģimenēm piebrauc blakus, lai aprunātos, uzsauktu kaut ko jautru vai pamātu. Kāds no garāmbraucējiem pat pamanās vienai no mūsu dāmām iekniebt sānā :).

Ievērojam, - lai kādas konservbundžas (nošpikots apzīmējums) pa ceļiem ripinātu, motori un mūzikas aparāti visām ir kārtībā. Vietējā satiksme tā arī man palika mīkla, jo pārvietošanās galvenais kritērijs ir ātrums, un pagriezienu rādīšana ir valsts noslēpums, bet nedēļas laikā arī nevienu avāriju neredzējām. Salas apraksti ir visos tūrisma ceļvežos, tāpēc te neatkārtošos, bet noskaņa gan paliks atmiņā – zaļie kalni, saule, +28`, debesis un spilgti zilā jūra, smaidi, sveicieni, mūzika, vietējo iedzīvotāju laipnība, pērles, lagūna ar mangrovju audzēm ... nu kā te neatsmaidīsi pretī, neuzsauksi - „Mucho suerte!” vai, gaidot, kamēr visi sapulcējas pie mašīnām, nepadejosi uz ielas :)!

Apskatām kalnos cukura „rūpnīcu” - nojumi ar cukurniedru sīrupa spiedi, iedzeram rumu, klāt piekožot nomizotu cukurniedres kātu (mmm - salda! :) Kāds no šoferiem mēģina izdzīt garu, zaļu čūsku no krūmiem uz ceļa, bet šī ātri „aizjoņo” pa zariem dziļāk mežā, tā arī neļāvusi sevi kārtīgāk apskatīt.

Karību jūra nav Ventspils pludmale ...

Pēc pusdienām mums uz stundiņu uztic jūru (vai, manā gadījumā, otrādi :D), jo visiem gribas izpeldēties. Ūdens silts, bet ļoti sāļš. Noskatos, ka aiz plīstošu viļņu joslas jūra mierīgi šūpojas, un, izmantojot brīdi starp 2 viļņiem, nokļūstu tur. Šūpojos ūdens līmeņa svārstībās un jūtos forši, bet tad ievēroju, ka līmenis kļūst arvien augstāks un aug ... un aug ... vilnis, kurš sadomājis plīst tieši virs manis. Ievelku elpu un sagatavojos iznirt tam cauri –  kā jau Ventspils jūrmalā :). A nekā! Kūleņoju, liekas, veselu mūžību, atsizdamās pret jūras dibenu, un, kad iznirstu, neatskatīdamās mūku uz krastu. Vēsma ūdens malā mani sagaida ar:

- Redzēju, ka pazūdi uz ilgāku laiku, bet domāju, ka tev tas patīk un ka tu vareni izklaidējies ... :DDD)

Pērles! Vai kāds var atbildēt, kāpēc visos laikos pērles ir tā pievilkušas sievietes ... ? Izpērkam vienam pa pludmali staigājošam tirgotājam visu čemodāniņu tukšu, bet katram nākamajam tās ir vēl skaistākas! :))

Pēc vizināšanās ar laivām pa lagūnas mangrovju audžu kanāliem un ieskata daudzveidīgajā putnu valstī, tuvojoties vakaram, mūs aizved salas mežonīgākajā vietā starp sarkanbrūnām klintīm un kaktusiem, vērot saulrietu. Līdz 18.00 vēl ir 45 minūtes. Gaidot, visi pamazām apklust un izklīst, fotografē, lasa gliemežvākus, kuri katrs ir savādāks, vai vienkārši sēž krastā uz akmeņiem un skatās jūrā. Katrs paliek ar sevi, kaut kādā īpašā noskaņā ... un tad jūrā, aiz otras salas kalna, kurš uzlicis sev pelēku mākoņa platmali, pēdējo reizi šķelmīgi palūkodamās gar cepures malu, riet saule ... Un tajā brīdī visi, kas to vēl nav paspējuši, iemīlas Margaritas salā, Karību jūrā, Venecuēlā ... uz visiem laikiem.

Bungas, bungas ...

Kā izrādās, labu priekšnesumu var noorganizēt gandrīz tikai ar bungām vien ... jo dejotājas var izdejot visus iespējamos ritmus. Atbraucēji gan ir grūti iekustināmi (par ko nevarēju vien nobrīnīties), un uz dejotāju aicinājumiem piebiedroties, nereaģē, bet vairums stāv kā iemieti. Lai nu eiropieši vēl kā, bet – pārējie?!

Citā vakarā gan mēs, bariņš temperamentīgo latviešu :), aizpildām pustukšu diskotēku, kur deju grupa, kas uzstājas abās viesnīcās, ir priecīga par tik labiem skolniekiem. Iegūstam atkal labus paziņas, un atlikušo laiku mums ar Vēsmu arvien ilgāks laiks paiet, ar visiem sasveicinoties brokastīs, pusdienās un vakariņās.

Naktī, ejot uz savu mājiņu, abas nenociešamies un ielecam ar visām vakarkleitām baseinā, peldam zem zvaigžņotajām debesīm un jūtamies vnk dievīgi!!! :)

„Neejiet džungļos, - tur ir moskīti, čūskas, un indiāņi ar saindētām bultām ... ” :DD)

Nākošajā dienā sākas 3 dienu Mini Adventure ceļojums  džungļos. (Lielāko daļu no tā gan nobraucām autobusā.) No rīta mūs sagaida holandiešu gids Valts (viņš arī: Rubio – Romeo – Romantico), un no Porlamaras ostas ar diezgan šaubīga paskata kuģīti, toties ar zvērīgu dīzeļmotoru! ātri vien „pāršvilpjam” 40 km no salas uz kontinentu. Tur ir pretī ļoti izskatīgs autobusa šoferis Omars ar tik sterilu autobusiņu, ka gribas vai novilkt kurpes pirms iekāpšanas. (Autobusu viņš tīrīja un spodrināja no iekšpuses un ārpuses katru brīdi, kad mēs 19 cilvēki, gidu ieskaitot, tur neatradāmies.) Un, protams, arī ledus kaste ar jau reiz aprobēto saturu ...

Visu ceļojumu nav iespējams aprakstīt, iespaidu ir ļoti daudz un garlaicīgi nebija nevienu pašu mirkli. Nu varbūt tikai pieminēšu to, ka, braucot, abās pusēs autobusam kalnu gleznas ... ka ceļi ir ļoti labā kvalitātē ... un kalnu panorāmā tie nemaz nebija redzami un izskatījās, ka tur vispār civilizācijas nav ... ziedu nebija pārāk daudz (varbūt ne tas gadalaiks), bet tie bija sevišķi spilgti un daudzkrāsaini ... tas pats par augļiem – dažāda lieluma un formas ... ka pilsētās gaisma vispār nekad netiek izslēgta (diez vai kāds tur vispār zina, kādi izskatās elektrības slēdži un ko ar tiem dara) ... autodarbnīcas uz katra stūra un daudzi auto izskatās kā no 3 dažādiem kopā salikti ... degvielas cena 2 santīmi litrā (te nu nevaru neatkārtoties :D)) ... un kafija tik! ļoti! garšīga! ... un pats galvenais – vietējo smaidi, sveicieni un laba vēlējumi. (Kāds - „latvietis. praktiskais.” - man gan teica, ka tie viņiem dežūrsmaidiņi un obligātā attieksme pret tūristiem - nu es nepiekritu gan! Neuzskatu nevienu no mums par tik dumju un aprobežotu, ka nemācētu atšķirt īstu sirsnību no uzspēlētas!)

Pilni plaukti ar orhidejām ...

Lai spētu novērtēt īstos džungļus, gids mūs sākumā ieved „civilizētā mežonīgajā vidē” (atsauce obligāta - šis ir Vides gidu izgudrots jēdziens :), - betonēta taciņa džungļos ar koka margām bīstamākajās vietās. Esmu drusku vīlusies ... toties takas galā – skaists ūdenskritums, kas gāžas no zaļiem augiem klātas klints.

Un tad - nedaudz baisais gājiens alā, kuru sargā indiāņu senču gari, lielā kā vairākas katedrāles (tur ieskaņots „sound track” A.Hičkoka filmai „Putni”). Alā dzīvojošo Guachara putnu kliedzieni tumsā tiešām izklausās spokaini. Gids piekodina, skatoties uz augšu, nevērt muti vaļā, bet pats mūs apmētā ar sīkiem akmentiņiem. Tā kā iztraucētie putni turpat virs mūsu galvām lidinās, nospriežam, ka būsim no galvas līdz kājām ar guano, un sagatavojamies uz pamatīgu mazgāšanos ... kamēr gaismā atklājas Valta jociņi :D)).

Vēlāk mēs ar Vēsmu par to viņam atriebjamies, apmētājot viņu ar kāda koka sēklām. Indiāņi, kuri nāk kopā ar mums, lai palīdzētu šķērsot akmeņaino upi, smejoties slēpj mūsu nedarbus un rāda Valtam-Rubio uz debesīm, atdarinot milzīgus lidojošus putnus :p).

Vakarā, cikāžu un pārējo dziedošo kukainīšu kora pavadījumā, viesnīcas terasē skatāmies tālu lejā uz spoži apgaismoto pilsētiņu, aiz kuras augsta kalna galā, liekas - tieši debesīs - kāds dzīvo, jo blakus apgāztam mēnesim redzams gaišs logs ...

Indiāņu tautas dvēsele ...

Pa ceļam gids stāsta, ka indiāņu vidējais dzīves ilgums ir 40 gadu, ka viņi dzīvo diezgan lielā nabadzībā, pārtiek no tā, ko nomedī, izzvejo vai izaudzē. Venecuēlā ir 3 reliģijas – katolicisms, senču dievi un raganu kults un visas 3 ļoti labi sadzīvo un viena otru papildina. To arī redzējām „raganu” veikaliņā – dažādas svēto figūriņas, kristiešu ieskaitot, amuleti, sveces, „īpašo” parfīmu pudelītes, un 3 litru burkas ar dažādu krāsu substancēm, dažās no tām čūskas un citi nepazīstami zvēri - dīvaini radījumi ...

Pie indiāņiem ciemojamies gan valdības (pirms vēlēšanām ...) uzceltajās sociālajās mājās, gan nojumēs, celtās uz pāļiem Orinoko upes krastos. Mūsu gids katrā apciemojuma reizē sarūpē viņiem dāvanas (arī daļa viņa algas, un visi tūristu dotie honorāri pārvēršas pārtikā, zālēs un citās indiāņiem nepieciešamās lietās), šoreiz tie bija vairāki maisi ar apelsīniem un arī pārdesmit apelsīnu kociņi, pa ceļam nopirkti stādaudzētavā. Indiāņi jau sagaida mūsu autobusiņu un visi draudzīgā gājienā, nesdami katrā rokā pa apelsīnu kociņam, dodamies pie viņiem. Atceros bērnu sejas, kad Valts viņiem dalīja apelsīnus – mierīgas, smaidīgas un acīs nosvērtība, miers, arī pašlepnums un ... man nekad agrāk neredzēta izteiksme, kurai vēl līdz šim nevaru atrast apzīmējumu, tādēļ nosaucu to par „tautas dvēseli”... (kaut nepretendēju uz to, ka esmu tiešām viņu atklājusi un sapratusi :).

Moskīti, piranjas, dubļi un pērkons ...

Laikam jau visvairāk gaidītā diena - esam īstos džungļos. Braucam ar laivu pa Orinoko upi līdz indiāņu apmetnei - mājiņām/nojumēm uz pāļiem upes krastā. Tur nopērkam viņu bērnu darinātās krelles no dažādu augu sēklām, ļoti rūpīgi nostrādātas un skaistas, un no pasaulē vieglākā koka izgrieztas dzīvnieku un putnu figūriņas.

Pirms braukšanas tiku brīdināta, lai uzmanos ar indiāņu amuletu iegādi, jo nez kāda tur tā enerģija, ka tauta pesimistiska, bet ... bērni ir tik jauki, un, paņemot rokā šos darinājumus, jūtu tādu siltumu, dzīvnieku un putnu figūriņas ir tik izteiksmīgas un mīļas, ka negribas tās izlaist no rokām! :)

Nosmērējamies ar moskītus atbiedējošu ziedi (nezinot, vai Visiem pasaules moskītiem nepatīk viena un tā pati ziede, vai tomēr viņu gaumes ir dažādas ...) un dodamies ceļā 2 indiāņu jauniešu pavadībā. Pa īstiem džungļiem. No takas nokāpt neesot ieteicams (par to pārliecinos, kad gribēdama apiet lielāku dubļu ezeru, izspraucos cauri ērkšķiem, kuri saduras kājā, nolūst un tur arī paliek uz kādām 2 dienām (patiesībā - nekā, vēl pēc mēneša ķirurgs izķeksēja man no kājas "suvenīru". Pirmais moments, kāpjot uz dubļainās takas, ir interesants – grimstu un grimstu dubļos kā mīklā un gaidu, kad kāja sasniegs cietu pamatu. Parasti tas notiek apm. ceļgalu līmenī. Otrs moments ir izvilkt kāju ar visu sporta kurpi atkal laukā. Tie, kam ir sandales ar lipeklīšiem, nav vinnējuši, jo gar takas malām ir šādu sandaļu "kapsētas" ... Ar laiku pierodam, un mūsu daudznacionālais bariņš (4 latvieši, 2 lietuvieši, 1 itālis, pārējie dāņi un holandieši) sāk jau viens otru ķircināt par amizanto izskatu - dubļaini no pēdām līdz acīm :D).

Bet tad nāk svētība un atpestīšana tropu lietusgāzes izskatā! Un ar pērkonu tieši virs galvas. Stāvam līdz ceļiem dubļos, pāri mums gāžas silta duša, un cauri lapotnei visā šajā dubļu-lietus simfonijā atmirdz dzeltenzaļi saules stari! Atliek vien izbaudīt mirkli ... :)

Savu laiku dubļus bridu, savu laiku peldējos Orinoko upē ...

Esam izbriduši atkal uz cietzemes, sakāpjam laivā un turpinām braucienu pa upi. Kartē var redzēt, kāda izskatās Orinoko delta, tā ka diez vai ir noskaidrojams, pa kuru tieši deltas atzarojumu kuģojam.

Apstājamies upes vidū, un gids apgalvo, ka šajā vietā piranju neesot un varot nopeldēties. Abi indiāņu pavadoņi paliek laivā un ar pilnīgi neizteiksmīgām sejām visu vēro. Pēc īsas šaubīšanās metos uz galvas ūdenī, jo 4 mūsējie jau peld. Kamēr iznirstu, straume jau mani vizina uz leju pa upi. Bailes liek ātri panākt laivu (jo vēl pirms nedaudz dienām TV skatījos sižetu, kā dažās minūtēs šīs ēdelīgās zivteles nolietā jēru ...) un, atsperoties uz motora (jo laivas bortu aizsniegt tomēr nevaru), ierāpties iekšā. Abu indiāņu acīs pamanu tādu kā slēptu atzinību.

Pabraucam tikai pārsimts metru tālāk, un – kas to būtu domājis! - šī izrādās vislabākā vieta piranju makšķerēšanai! Indiāņi izdala koka maikstes, kurām piesietas auklas ar āķi, un gaļas gabaliņus ēsmai. Ar maikstes galu pamatīgi saplunkšķinām ūdeni un re - rīmas klāt gan!, bet ēsma no āķa tiek tik ātri nograuzta, ka nepaspēju piecirst. Dažiem no mūsējiem laimējas noķert pa piranjai, un zivteles ar īgnajiem ģīmīšiem tiek bildētas kā supermodeles, bet man šī nav zivju diena.

Zirgs, kas naktī dzied ...

Nakti pavadām nevis džungļos šķūnī guļamtīklos, kā biju cerējusi, bet ērtās mājiņās kempingā. No stiepļu būriem mūs vēro anakondas, lidinās papagaiļi (arras, viens, no kuriem man iekož pirkstā un, man liekas, nosaka: - Pati vainīga!) un sikspārņi; būrī trokšņo pērtiķi, zālājā rāpo četrkantaini bruņurupuči un šņāc, kad viņus paņem rokās, un milzu krupji zupas šķīvja lielumā, koncentrētu skatienu kā sumo cīkstoņiem; fazāns no rokas ēd hibisku ziedus, bet visu nakti cikāžu kora pavadījumā atskan zirgu, govju (?), tukanu, fazānu, ūpja un citu man nezināmu radījumu solokoncerti, - troksnis kā rokfestivālā ... un rīta pusē mūsu kaimiņus apciemo kāds ziņkārīgs milzu tarakāns gandrīz plaukstas lielumā (nu varbūt jau pārspīlēju arī :p))).

Nost ar pretiedeguma krēmiem! ...

Pēdējo pusotru dienu veltām mirkšanai baseinā un iedeguma ķeršanai, jo, atgriežoties, redzam krasu atšķirību starp mūsu ādas krāsu un to, kas šīs 3 dienas veltījuši laiskai atpūtai pie baseina. Bez aizsargkrēma ... Jo kaut kāds iedegums taču jau ir ... Un tad jau nekas nevar notikt ... Rezultātā - vēl ilgi nebeidz iet nost āda :D).

Un tad negribīgi kravājam čemodānus ... Un štukojam, ka varētu taču uz kādu nedēļu lidostu slēgt ... vai organizēt lidostas darbinieku streiku ... vai tieši mūs varētu neizlaist no valsts ... Beigās ar šausmām velkam mugurā pusaizmirstos džinsus un zābaciņus un gandrīz aiz matiem velkam sevi uz taxi ...

* * *

Lidmašīna pamāj ar spārnu zaļi - brūnajai Margaritas salai spilgti zilajā Karību jūrā un uzņem kursu uz Amsterdamu. Mucho suerte!

Līga :)

Final

Par stāstu balsots 1 reizes


komentāri

Vēl nav neviena komentāra