lietotāju stāsti

ZĪLĀNI

ZĪLĀNI

Vācot materiālus par Zīlāniem, nācās saskarties ar iestāžu vadītāju neizpratni.Man jautāja : ,, Vai tad ir pilsētas teritorijā?…,, Vajadzēja pārliecināt, ka ir gan.Lai gan ar kartes palīdzību to pierādīt grūti, jo reti kura Jēkabpils pilsētas karte ir pilnīga. Parasti tajās,,nogriezta,, visa tā pilsētas daļa, kas atrodas aiz cietuma būvēm. Izrādās, tam ir vēsturisks attaisnojums, jo tieši šeit ir bijusī Krustpils pilsētas un Zīlānu ciema robeža. 1924.gadā ciemu pievienoja Krustpilij. 1929. Gadā atkal atvienoja. 1962.gadā pievienoja apvienotajai Jēkabpils un Krustpils teritorijai. Lūk tā! Turp šurp…

KĀ RADĀS ZĪLĀNI?

Par to varam lasīt mūsu izcilo novadnieku atmiņās, tomēr ziņas ir ļoti skopas. Dokumenti un vēsturiskie materiāli par šo laiku atrodami Baltkrievijas Valsts vēsturesmuzeja Minskas un Vitebskas arhīvos, jo Zīlāni ietilpa Vitebskas guberņā. Nācās izmantot mūsu muzejā pieejamos materiālus, apzināt seno notikumu aculieciniekus un pierakstīt viņu atmiņas.Esmu savākusi plašu materiālu un dokumentu klāstu.

Zīlānu ciema vēsture ir ļoti sena. Sādža pastāvējusi arī līdz Zīlānu stacijas būvniecībai. Vieta tā nosaukta kādas ģimenes vārdā - ,, Zīlāni,,. Pašlaik vecā sādžas teritorija atrodas Kūku pagastā. 1899. Gadā, uzsākot Maskavas- Ventspils dzelzceļa būvi, tika meklēta vieta dzelzceļa stacijai. Krustpils stacija šajā laikā bija neliela, ar diviem sliežu ceļiem, tādēļ neatbilda būvētāju plāniem. Jaatzīmē, ka būvētāji bija speciālisti no Anglijas un Dānijas. Ārzemju akcionāri piedalījās ar saviem kapitālieguldījumiem. Jau 1859. Gadā, kad sāka būvēt Rīgas – Dinaburgas ( tagad Daugavpils ) dzelzceļu, viss aprīkojums nācis no ārzemēm. Sliedes no Anglijas. Tās izgatavoja firma ,,WCARDALE IRAN Company,, ,kā arī 600 tūkstoši gulšņu un ritošais sastāvs. Tās pasūtīja Melngalvja uznēmumos. Rīgas- Dinagurgas līniju atklāja 1861.gada 12. (25) oktobrī. Ar līdzīgiem notikumiem ārzemju akcionāri uzsāka Maskavas- Ventspils dzelzceļa būvi. Krustpils tuvumātika projektēta jauna , liela dzelzceļa stacija. Šiem merķiem izvēlējās trīs kilometrus attālumā esošo Zīlānu sādžu. Vieta bijusi ļoti purvaina, pat ar aizaugušu ezeru. Lai nosusinātuizvēlēto teritoriju, raka lielu un platu novadgrāvi.

Izmantoja tikai roku darbu, ar zirgu pajūgiem izraskto zemi pārvedot dzelzceļa stigas uzbērumam. Veda arī  granti no Stulpiņos esošā karjera.Zīlānietis Jānis Rībens atceras, ka viņa kaimiņš Zariņu tēvspiedalījies šajos darbos.Esot ļoti labi maksāts. Par katruatvesto grants kravu- 1 cara zelta rublis. Dienu un nakti strādājuši ļoti daudzi cilvēki. Darbs ritējis ātri un jau 1904.gada 11. (24.) novembrī līnija tika atklāta.

Vispārsteidzošākais mūsdienu skatījumā ir tas, ka ļoti īsā laikā paveica lielus darbus. Zīlānos uzcēla: depo 19 lokomotīvēm, rampu ( lokomotīvju apgriešanai ), remontdarbnīcas, pirti, vairāk nekā desmit lielas daudzdzīvokļu mājas iedzīvotājiem, ūdenstorni, ūdens vadu trīs kilometru garumā, ūdens pumpēšanas ierīces un māju Daugavas krastā, lielu koka stacijas ēku, dzelzceļa skolu, noliktavas, tualetes (!). Ievilkta telegrāfa līnija.

,,Zīlānu” stacijas teritorijā bija 16 sliežu ceļi. Lielākā un nozīmīgākā stacija posmā no Rīgas līdz Zilupei. Jaunie strādnieki un kalpotāji iepirka zemi no tās īpašniekiem un kļuva par pirmajiem Zīlānu ciema iedzīvotājiem. Daudzi atceras, ka sākumā zemi atļauts tikai rentēt, bet vēlākos gados bija rīkojums to iepirkt.

Atceras zīlāniete Lidija Vīksna.

„... 1926.gadā sāku iet dzelzceļa skolā. Vēl tagad atceros, ka visiem bērniem deva brīvpusdienas: lielu piena krūzi puslitra tilpumā un lielu bulciņu. Es pat dažreiz nevarēju apēst. Skolotāja bija Čulkstēnas jaunkundze. Viņa stāstīja, ka pirms dzelzceļa būvēšanas Zīlānos bijis liels, aizaudzis ezers. Lai arī izraktais novadgrāvis esot ezeru nosusinājis, tomēr zeme bijusi ļoti purvaina. Visgrūtāk bijis nobruģēt tagadējo Sporta ielu. Šķūtnieki veduši granti, akmeņus, bet viss pēc dažām dienām nogrimis zemē. Arī pašlaik tā ir vissliktākā Zīlānu iela- visslapjākā un dubļainākā.”

Otra skolotāja Zīlānu dzelzceļa 4- gadīgajā pamatskolā bija Miezīša jaunkundze. Skola sākumā bijusi pirmajā ēkā aiz depo, bet pēc tam tur ierīkoja staciju. Skolu pārcēla uz divas mājas tālāk esošajām telpām. Tā darbojusies līdz sešdesmitajiem gadiem, kad izveidoja Zīlānu pamatskolu Tilta ielā.

Stacijas teritorijā bijis arī parks. Notika zaļumballes ar pūtēju orķestra ,, dzīvo,, mūziku. Zīlānietis Jānis Rudzītis atcerās, ka, mazs puika būdams, bijis ,, amora,, pasta iznēsātājs zaļumballes laikā. Stāstot savas atmiņas, zīlāniešiem acis mirdz un balss aizlūst no aizkustinājuma. ,, Jā, toreiz!...” viņi saka. ,,Toreiz bija pavisam cita dzīve!”

Un tā nav nostaļģija pēc zudušās bērnības un jaunības. Nē! Tās ir atmiņas par interesantu, piepildītu vēlmju laiku, aktīvu sabiedrisko un kultūras dzīvi Zīlānos. Aplūkojot vecās fotogrāfijas, viss ir acīm redzams. Skaisti formastērpi, braša stāja, gudras acis... Lai arī visi bijuši no vienkāršās tautas, vienkārši cilvēki.

Laikā līdz 1918.gadam stacija un dzelzceļš bija Krievijas un cara īpašums. Līdz ar to daudzi dzelzceļnieku ģimenes locekļi tikuši iesaistīti cara dienestā.

Zīlānu stacija- vēstures griežos

1905.gadā Zīlānu depo strādnieku vidū bijušas populāsras revolucionārās idejas. Saglabājušās atmiņas, ka depo bijusi sava pagrīdes organizācija. Darbnīcās slepus tika gatavoti ieroči, arī 50 cm gari dunči. Viens no tiem glabājas Jēkabpils Vēstures muzejā. Par to, ka revolucionārā darbība bijusi ilgstoša, liecina Baltkrievijas Centrālā valsts vēstures arhīva Minskas nodaļas dokuments. Tas vēsta par 1. maija svinēšanu Kreicburgas apkārtnē arī 1912. gadā. ,, Protokols Nr. 1”

„ ...1912.gadā, naktī no 17. uz 18. aprīli, policijas ierēdnis Štolcers, atrodoties nakts apgaitā Kreicburgas apkārtnē, pulksten trijos naktī atrada... latviešu valodā iespiestas proklamācijas.”

Beigas bijušas bēdīgas. Zīlānieši atceras, ka revolucionārus pēruši ,, melnās sotņas ,, kazaki.

1914.gadā sākās 1. Pasaules karš. 1915.gada vasaras beigās- kaujas pie Kreicburgas. Zīlānu stacijas darbinieki un viņu ģimenes tika evakuētas uz Pleskavas apkārtni. Daudzi dzīvojuši Veļikije Lukos.Atgriežoties atpakaļ, atraduši nodegušu lielo stacijas ēku, izpostītu depo. Staciju ierīkoja no jauna. Nu tā bija maza ēka.

Toreiz arī šajā laikā Zīlānu staciju uzskatīja par ievērojamu. Par to liecina adrese, pēc kuras vēstule bez problēmām ceļojusi no Rīgas uz Zīlāniem.

Zīlānu stacijas ,, nozieds,,

Lai gan satiksme joprojām bijusi liela, vilcieni pieturēju;si kā līdz šim, tomēr sāciec Zīlānu stacijas ,, nozieds,, .

Izpostīto depo strādnieki jaukuši nost un pārveduši uz Viesīti, kur cēluši mazbānīša depo.Krustpilī atklāja dzelzceļa tiltu pāri Daugavai. Sākās transporta kravu kustība pa jaunbūvēto Jelgavas dzelzceļa līniju. Zīlānu stacijas nozīme līdz ar to samazinājās. Atcerās . Kasinskis:

,,Pēc 1. Pasaules kara Viesītē sākās dzīva rosība, kad šeit no Zīlāniem tika pārcelts dopo. Dzelzceļnieki piorka apbūves gabalus, un jaunās mājas cita pēc citas paplašināja miestu. Līdz ar to Āžu krogam (Viesītei) piešķirtas pilsētas tiesības. Interesantas ir fotogrāfijas par 1924.gadā Enķengrāvē- Āžu krogā notikušajām mazbānīša katastrofām.

,, Jēkabpils Ziņas,, 1934.g. janvārī raksta:,, ...iepriekšējā ziemā nojauca lielo Zīlānu depo. Šoziem ir pienākusi kārta lielajai stacijas ēkai. Visu laiku Zīlānu iedzīvotāji loloja cerības, ka piedzīvos vecos laikus, atjaunos depo, ierīkos rampu. Stacijā bija 16 ceļi. Nu nekā! Bezdarbnieki jauc nost lielo ūdens rezervuāru, kuru kara laikā izglāba no uzspridzināšanas. Vēl ir jānojauc 3 km garā ūdens caurule no Zīlāniem līdz Daugavai, pie Asotes. „

Otrā pasaules kara laikā

Vācu armijas karavīri dzīvojuši dopo teritorijā vagoniņos un barakās. Līdz ar to saudzīgi izturējušies pret vietējiem iedzīvotājiem. Puikas, kuri no viņu noliktavām zaguši lādiņus un patronas, noķertus esot diezgan mierīgi aizveduši pie vecākiem. Vecāki gan pēruši! Vācieši ņēmuši apmaiņā pret šokolādi un konserviem citas pārtikai vajadzīgas lietas: olas, gaļu, maizi. Zināmā mērā sargājuši Zīlānu stacijas ēkas no izpostīšanas. Atjaunojuši mazā vietējā vilcieniņa ,, Pendelīša,, KUSTĪBU NO Krustpils uz Mežāri. Ziņas par šo laiku ir skopas.

Pēc kara sācies straujš pagrimums. Lai gan preču vilcieni joprojām Zīlānos pieturējuši, tomēr viss sācies iet ,, uz leju ,, .

Dzelzceļnieku ģimenes kā ,, tautas nodevējus un noziedzniekus,, izveda uz Sibīriju. Tā kā Zīlānos izvedamo plāns bijis pŗpildīts, tad kādam arī laimējies izglābties. Zīlānietis Jānis Āboliņš labi atceras notikumus, jo arī viņu ģimene izglābās no izvešanas.

1962.gadā Zīlānus pievieno jaunizveidotajai apvienotajai pilsētai. Līdz ar to Zīlānu stacijas funkcijas tiek nodotas Krustpils stacijai. Vilcieni Zīlānos vairs nepietur, tomēr stacijas ēka saglabāta kā rezerves variants. Ap 1995.gadu staciju likvidē, izvedot no turienes visu aparatūru, noņemot dežurantu. Zīlāni kā stacija beidz eksistēt.

 

SARMĪTE OZOLIŅA

Par stāstu balsots 0 reizes


komentāri

Vēl nav neviena komentāra