lietotāju stāsti

Cita Taizeme


 

Jā, Taizeme! Liekas, nu ko gan vēl var stāstīt par Taizemi, kas pēdējos gados jau kļuvusi par vietu, kur latvietim jāaizbrauc.

Taizemē (agrāk saukta Siāma) ir apmēram 63 miljonu iezīvotāju, oficiālā valoda – taju, un teritorija aptuveni 513 tūkstoši kvadrātkilometru. Daudziem Taizeme asociējas ar transvestītiem un izlaidīgām izklaidēm. Mans stāsts būs par citu Taizemi, ko iepazinu viena dodoties divu nedēļu ilgā ceļojumā pa šo tik īpašo un savdabīgo valsti. Stāsts par Taizemes vienreizējo dabu, interesantajām vietām un cilvēkiem – vārdu sakot – Taizeme no cita skatu leņķa.

Tātad - visu no sākuma. Manu izvēli doties uz Taizemi ietekmēja vairāki faktori. Pirmkārt, tajā laikā dzīvoju Dienvidkorejā un no turienes biļetes nebija tik dārgas (ap 500 dolāriem) kā ceļojot no Latvijas. Otrkārt, ja vēlējos ceļot viena, ko, starp citu, pirms tam nekad nebiju darījusi, tad Taizeme no Āzijas siltās daļas bija visdrošākā, ņemot vērā, ka tūrisma industrija tur ir ļoti attīstīta. Treškārt, manu izvēli ietekmēja tas, ka Taizemē var apvienot kultūras un vēstures objektu apskati ar atpūtu pie jūras. Tā sakot ideāls komplekts – pāris dienas pilsētā, kā arī jūra, jūra, jūra.

Pirms braukšanas veicu nelielus sagatavošanās darbiņus, bet kopumā biju izlēmusi daudz neplānot, un ļauties plūsmai. Protams, ceļojuma neatņemama sastāvdaļa Lonely Planet ceļvedis, kurš man bija vislielākais palīgs. Dodos ceļā!

Pēc diezgan nogurdinoša lidojuma ierodos Bangkokas (kurā mīt ap 8 miljoniem iedzīvotāju) lidostā ap 4 no rīta. Esmu jau izlasījusi, ka nevajag paļauties uz taksistiem, kuri nāk klāt un piedāvā aizvest, bet jānolīgst valsts taksis. Tā nu, nepievēršot uzmanību pāris taksistiem, kuri uzreiz cenšas piedāvāt labāko cenu, dodos cauri lidostai un atrodu visvisādu krāsu valsts takšus – rozā, zaļus, zilus – jautri izskatās. Tā kā pirmo reizi ceļoju viena, esmu nedaudz nobijusies un, kad iekāpju taksī un parādu tajiešu šoferim uz lapiņas uzrakstīto viesnīcas adresi, sajūtos diezgan neomulīgi. Iedomājos - viņš tagad varētu aizvest jebkur un pārdot kā lelli, neviens gailis pakaļ nedziedātu. Starp citu, šādas domas un situācijas ceļojuma laikā vēl pāris reizes atgriezīsies.

Pēc kādas pusstundas brauciena pa naksnīgo Bangkoku piebraucam pie viesnīcas – Trang Hotel. Mani vēl joprojām nav pametusi neomulīgā sajūta un vieta, kur atrodas mana 3 zvagžņu viesnīciņa, šo sajūtu tikai pastiprina. Apkārt visvisādas noplukušas mašīnu remondarbnīcas, viesnīca atrodas pie tilta, turklāt vēl rodas sajūta, ka esmu vienīgā, kas tajā apmetusies (nu ko gan es biju gaidījusi ierodoties 4 no rīta J ). Tomēr veiksmīgi iekārtojos un nolemju, ka laikam tās bailes man no noguruma un cenšos aizmigt, kas man arī izdodas.

Pirmais rīts Taizemē! Pamostoties viss jau izskatās daudz labāk. Brokastis ieturu āra oāzītē, kur zaļo palmas un baseinos peld krāsainas zivis. Jā, no rīta pavisam cits skats uz dzīvi. Brokastu (svaigi augļi un kafija) laikā iepazīstos ar austrāliešu kundzīti, kura „pa ceļam no Zviedrijas” izlēmusi nedaudz padzīvot Taizemē un vēl plāno doties uz Laosu. Viņa man stāsta, kā jaunībā ceļojusi gan pa Taizemi, gan Laosu un pēc vietējo uzaicinājuma nodzīvojusi gadu kaut kur pie Taizemes ziemeļu robežas. Tā nu izlemjam, ka divatā jautrāk un dodamies iekarot Bangkoku. Gribam apskatīt karaļa pili, kādu templi – vārdu sakot, nedaudz paskatīties, kas notiek Bangkokā. Izrādās, ka mūsu viesnīca atrodas vietā, no kurienes uz galvenajiem mūs interesējošiem objektiem varam aiziet kājām. Izejam pa slaveno Kho San road, kas pazīstams ar mugursomnieku viesnīcām un bohēmisko atmosfēru, bet, tā kā ir rīts, tur viss pavisam mierīgs.

Tālāk dodamies meklēt slaveno Taizemes karaļa piļu kompleksu. Ik pēc brīža kāds mums kaut ko cenšas pārdot vai „palīdzēt”. Esmu jau iepriekš lasījusi, ka nedrīkst ticēt, ja saka, ka karaļa piļu komplekss ir slēgts. To vietējie visbiežāk dara, lai piedāvātu vietā – kādu citu „vislabāko” ekskursiju. Tomēr pēc tam, kad jau vismaz piektais tajietis mums ir pateicis, ka pils šodien slēgta līdz pusdienlaikam, noticam. „Iepinamies” veikla tajieša izliktajos tīklos, un piekrītam „pavisam lēti” ar „tuk-tuku”(maza vaļēja mašīnīte) doties ekskursijā pa Bangkoku. Šis tuk-tuks aizved mūs vispirms uz necilu klosteri, esot īpašs. Nakamā pietura – tūrisma aģentūra – uhh, cik labi darbojas sistēma! Tur pavadām vismaz stundu, tomēr, lai nu kā, tas mums izrādās ļoti izdevīgi, jo, pēc neilgas kaulēšanās, nopērku sev ekskursiju programmu nākamajām trīs dienām un vēl vilciena biļeti uz dienvidiem (viss kopā ap 200 dolāru), bet mana ceļa biedrene – lidmašīnas biļeti uz Laosu. Tālāk tuk- tuka saimnieks aizved mūs uz vēl vienu templi. Pēc tempļa apskates šoferītis mūs ir izlēmis vest uz drēbju fabriku, bet mēs nepiekrītam. Piedraudam, ka nemaksāsim, ja viņš mūs neaizvedīs uz vietu, kur iekāpām. Šoferis negribīgi piekrīt.  

Un tā nokļūstam atpakaļ pie centrālajām pilīm. Mana Austrālijas biedre izlemj doties atpūsties uz viesnīcu. Sarunājam vakarpusē satikties un dodamies katra uz savu pusi. Es apskatu dažnedāžādu lietu tirdziņu, kur patiešām ir viss (grauzdēti sienāži, statujas, drēbes, krāmi). Nopērku svaigus augļus, kurus pārdod par santīmiem uz katra stūra un atrodu arī vienu no Bangkokas ievērojamākiem tempļiem – Gulošā budas templi. Tas patiesi ir iespaidīgs! Jūtos nogurusi un, ieraugot vietu, kur piedāvā slavenās masāžas, dodos iekšā. Stundu gara kāju masāža man izmaksā 5 latus jeb 360 Taizemes batus, bet tas ir tā vērts. Esmu sajūsmā, un, kā atklāšu vēlāk, ārpus Bangkokas masāžas ir vismaz divreiz lētāks prieks. Vakarā satiekos ar savu jauniegūto paziņu no Austrālijas un dodamies apskatīt Kho San road. Pēkšņi man atmiņā uzpeld filma The Beach un tajā redzētās ainiņas no šīs vietas. Vakariņojam uz Kho San āra kafejnīciņā. Pēc savas biedrenes ieteikumiem nogaršoju Taizemiešu tradicionālo Tum-Yam zupu, kas ir asa un garda. Saldajā - sticky rice, jeb lipīgos saldos rīsus ar svaigu mango un papaiju. Vēl nedaudz pabaudam naksnīgo atmosfēru, kur kafejnīcas, dažnedažādu ēdienu aromāti, masāžu piedāvājumi, drēbes un rotaslietas ir sajaukušies ar karstumu un dienvidniecisko Taizemes gaisu. Beidzot dodamies uz viesnīcu. Ir beigusies mana ceļojuma pirmā diena!

Otrajā ceļojuma dienā, neskatoties uz daudziem brīdinājumiem, ka pils komplekss ir slēgts, es tomēr aizeju līdz centālajai ieejai un „kādi brīnumi” - viss ir vaļā. Tā arī nesapratu, kāpēc tajieši – visi kā viens – cenšas iestāstīt, ka tas ir slēgts. Varbūt vēlas, lai Karaļa pili apmeklē pēc iespējas mazāk tūristu. Apskatu vārdos neaprakstāmo greznumu piļu kompleksā, paņemu mazu zelta lapiņu no budas statujas – veiksmei – un iemalkoju atsvaidzinošu kokosriekstu pienu pils kafejnīcā. Ar lielām grūtībām atrodu satiksmes kuģīti (nevis to, ko par milzu naudu piedāvā tūristiem) un par dažiem santīmiem dodos izbraukumā pa upi. Apskatu vēl dažus tempļus, čūsku audzētavu, kur nofotografējos ar pitonu ap kaklu.

Izeju cauri arī slavenajam sarkanajam kvartālam, bet tā kā ir dienas vidus, viss ir tukšs un kluss. Vakarā pēdējā pastaiga pa Kho San road. Atvados no austrālietes, atkal kāju masāža, kas pēc garās dienas ir pilnīga svētlaime. Vakarā un gatavojos nakamajai dienai, kad sāksies mana ekskursija, ko iegādājos, pateicoties pirmajā dienā sastaptajam „tuk-tuk” šoferim.

Trešās dienas rītā ap sešiem no rīta pie viesnīcas piebrauc firmas organizētais mikroautobuss, kas mūs vedīs pretim jauniem piedzīvojumiem – galamērķis Kančanaburi. Busiņā esam raiba sabiedrība: divas meitenes no Francijas, divas no Anglijas, dānis un viens japānis. Pirmā pietura pēc 2 stundām – peldošais tirgus. Tā ir viena no vietām, ko noteikti gribēju apskatīt, esot Taizemē. Nokļūstam tur ar motorlaivu – skaisti!

Visdažādākie augļi, gan svaigi, gan eļļā vārīti, suvenīri, bet interesantākais ir pats process – kā ar augļiem piekrautas laiviņas braukā pa kanālu un tajieši piedāvā tos iegādāties. Vēlāk apskatām slaveno tiltu pār Kvai upi un pēc pāris stundu gaidīšanas – es, divi studenti no Anglijas un viens pusmūža dānis dodamies ceļā ar vilcienu uz mūsu šīvakara galapunktu – nakstmājām uz Kvai upes. Vilciens ir iespaidīgs – tukšs vagons, kurā gar malām novietoti soli, visi logi vaļā, vai nav vispār, mazas tajiešū meitenītes lec gumijas (tāpat kā mēs skolas laikā). Sēžu pie loga, baudu karsto vēju un fantastiskos skatus. Vienā pusē mūžamežs, otrā – Kvai upe. Vilciena pieturās vietējie sagaida savus bērnus no skolas. Garām slīd mazi ciematiņi, laukos strādā zemnieki – idille! Vienu brīdi vilciena vienā pusē ir stāva klints, otrā aiza, kurai apakšā plūst upe – nedaudz baisi, bet skaisti.

Pēc pāris stundām sāk satumst un mēs jau sākam ausīties, kad tad būs mūsu pietura. Visi esam iegādājušies vienu ekskursiju, bet nu tāda sajūta, ka zināt neko nevar. Beidzot tomēr mūsu pietura – pēdējā. Izkāpjam ārā - piķa melna tumsa. Kāds vīrietis mūs uzrunā, un kad uzzina, ka mēs esam no Bangkokas saka, lai lecam vien iekšā mašīnā. Mašīna baiga – neliela kravas mašīna, kurai kravas kastei uzlikts jumts un gar malām izvietoti soli. Sākumā braucam pa apgaismotu ceļu, pēc tam nogriežamies un nu jau braucam pa mežu. Atkal pārņem mazliet neomulīga sajūta, bet mierina doma, ka nu esam vismaz pieci. Tomēr laimīgi nonākam pie mūsu naktsmītnes – uz plosta Kvai upes malā ierīkota maza viesnīciņa. Tur mūs sagaida ar siltām vakariņām. Esam laimīgi. Iekārtojos savā istabiņā, kur ir arī duša (ūdens gan laikam tiek ņemts no upes). Vakaru pavadu pārējo plosta iemītnieku kompānijā. Patiesi sabiedrība te raiba – trīs japāņu meitenes, trīs jau krietni iereibuši īri, viens puisis no Austrālijas, mēs pieci jauniņie. Vakars izvēršas jautrs ar dažādiem stāstiem, dejām, smiekliem un jokiem. Pāri upei džunģļi, no kuriem ik pa brīdim dzirdamas dīvainas skaņas, virs galvas zvaigžņota debess – skaisti!

Pamostos savā peldošajā guļvietā. Super! Rīts ir fantastisks, sēžu uz plosta, kājas ūdenī, dzeru rīta kafiju un vēroju, kā tajiešu ģimene gatavo brokastis.

Šodien brauksim uz Erevānas ūdenskritumiem. Visus mūs atkal sasēdina kravas kastē un pēc neilga laika esam klāt. Pirms došanās uz Taizemi par šo vietu neesmu neko dzirdējusi. Bet redzētais pārspēj visas cerības. Džungļos atrodas septiņi ūdenskritrumi, kas izvietoti viens aiz otra, kalnā vairāku kilometru garumā. Ūdens tajos ir neticami zils un silts, un tajā peld neskaitāmas zivtiņas. Kā paradīzē!!! Gandrīz visu dienu pavadām ūdenskritumos – paspēju pāris reizes nopeldēties ar visām drēbēm. Pēcpusdienā, kad atkal esam ūdenskritumu pakājē, secinājums ir viens – neaizmirstams skaistums un fantastisks piedzīvojums!

Atgriežamies savā peldošajā mājvietā, vakarā atkal pasēdēšana. Ir ieradušies jauni kaimiņi no Anglijas un Amerikas. Pārsteidzoši, cik dažādi ir viņu stāsti! Lielākā daļa ir tādi, kuriem Taizeme ir posms gadu vai pusgadu garā ceļojumā. Uz plosta ļaujos tajietes masāžai un, nogurusi no dienas piedzīvojumiem, dodos gulēt.

Pamostos jau agri, jo šorīt dodamies mazgāt ziloņus. Upes krastā mūs sagaida četri milži. Izmantojot trepītes, uzrāpjos vienam no viņiem uz galvas. Ar mani kopā ir vēl viens vīrietis no Īrijas un ziloņa saimnieks. Zilonis lēnām iebrien upē un nu tik sākas – viņš grozās, gorās, ienirst un es, spiegdama un smiedamās, turos pie trosēm, kas piestiprinātas pie milža kakla. Esmu sajūsmā. Piedzīvojums ar ziloņiem man izmaksā 500 batu.

 

   Vēlāk vēl dodos izjādē ar ziloni, ar plostu pa upi, un tad jau ar mazu busiņu visa grupa atpakaļ uz Bangkoku. Tomēr man jau ir iegādāta biļete no Nakhom Pathom uz Surat Thani. Nakhom Pathom ir pilsētiņa netālu no Bangkokas, no kuras iet vilciens uz Taizemes dienvidiem. Es atvados no jauniegūtajiem draugiem, izkāpju Nakhom Pathom, bet līdz manam vilcienam vēl jāgaida stundas četras. Stacija briesmīga – pāris rindas cietu, netīru plastmasas krēslu un mazs kioskiņš, kur var nopirkt vietējos našķus un laikrakstus. Līst. Pec brīža lietus ir mitējies, un es esmu atradusi bagāžas noliktavu. Atstāju tur savu čemodānu un eju apskatīt pilsētu. Ir jau tumšs. Tieši pretī stacijai ielas galā atrodas lielākais budistu templis Taizemē. Viss zeltā! Cilvēku ir pavisam maz. Tas ļauj izjust īpatnējo gaisotni, ko rada dažādu dievību statujas, un kopā ar mitro, karsto gaisu un tropisko ziedu smaržu ir nedaudz reibinoši. Lenām dodos atpakaļ uz stacijas pusi. Tai blakus atrodu augļu uz ziedu tirdziņu. Tajā pārdod Taizemes simbolu – durian augļus, virtenēs savērtus, apdullinoši smaržojošus ziedus, kas paredzēti ziedošanai tempļos.

Apskatījusi tirdziņu, vakariņas ieturu ielas kafejnīcā, kur pasūtītā nūdeļu zupa ar jūras veltēm ir neticami garšīga. Līdz vilcienam atlikusi vien stunda un izlemju to nogaidīt stacijā, uz plastmasas krēsliem. Tur iepazīstos ar divām meitenem no Briseles, kuras arī dodas uz dienvidiem.

Beidzot vilciens ir klāt! Mana biļete, kuru iegādājos ar tūrisma firmas starpniecību pirmajā ceļojuma dienā, ir otrās klases guļamvagonā. Priecājos par tūrisma firmas ieteikumu braukt otrajā klasē. Vagonā gar abām sienām ir guļamvietas divos stāvos. Veļa tīra, darbojas kondicionieris un nav jāuztraucas, ka kupejā ir kāds dīvainis. Esmu sajūsmā un ātri vien iekārtojos savā vietiņā un aizmiegu.

Braucam visu nakti un ap 7 no rīta sākas rosība, ārā arī jau gaišs. Iebraucam Surat Thani. Pilsēta, kur saskaņā ar ceļvedī teikto nekā ievērības cienīga nav, tāpēc tur arī neuzkavējos, bet uzreiz ar autobusu dodos uz prāmi, ar kuru nokļūstu  Koh Samui, kura ir viena no trim Taizemes līcī esošajām salām. „Koh Samui” taizemiešu valodā nozīmē „kokospalmu sala”. Jau pa ceļam uz prāmja sajūsminos par zilganzaļo ūdeni. Uz salas ar mazu busiņu nokļūstu uz savu izvēlēto Chaweng pludmales rajonu, kas ir arī visdzīvākais. Ar nelielām pūlēm atrodu viesnīcu, kas nav īpaši smalka, bet kurai tomēr ir baseins pie jūras un pludmale.

 Viesnīcā cilvēku ir ļoti maz. Secinu, ka rezervēt viesnīcu caur internetu Bangkokā un Koh Samui ir izdevīgāk, jo uz vietas cenas ir augstākas. Koh Samui viesnīca izmaksā 1000 batu par nakti, tas ir aptuveni 15 latu. Tomēr jāņem vērā, ka ceļoju viena un arī divatā šī cena būtu tāda pati. Principā, ja nav svarīgi, lai naktsmītne būtu ar gaisa kondicionieri un pašā jūras krastā, var sameklēt istabiņu vai mazu būdiņu arī par 2 latiem. Laimīga, ka esmu atradusi naktsmītni, nolemju pārējo dienu pavadīt pie jūras. Jūra šeit ir silta kā piens, ūdens dzidrs, palmas, saule – ko vēl var vēlēties. Ak jā – masāža jūras krastā – svētlaime J.

Nākamās pāris dienas pavadu Koh Samui. Dodos dienas ekskursijā uz Ang Thong Marine National park (1500 batu). Tās laikā braucam ar ātrlaivu līdz jūras parkam, kurā ir daudz mazu, zaļu saliņu. Pie vienas no tām apstājamies un mūsu rīcībā ir pilnīgi neskarta pludmale. Tad izbraucam ar kajakiem un dodamies uz citu saliņu. Tur, uzkāpjot pa trepēm kalnā, skatam paveras zilganzaļš ezers, kuru no visām pusēm ieskauj klintis. Tas savienots ar jūru pa pazemes ejām – iespaidīgi! Atpakaļceļā snorkelējam virs koraļu meža un barojam zivis ar banāniem un maizi. Vakarā atkal masāža (šeit par 3 latiem) jūras krastā, vakariņas pagatavotas no svaigām jūras veltēm un pastaiga pa Chaweng vienīgo ielu. Vietējā tūrisma firmiņā noskaidroju kā nokļūt uz Koh Tao (nopērku biļeti uz ātrgaitas katamarānu) un izplānoju atpakaļceļu (ar lidmašīnu Koh Samui- Bangkoka 100 dolāri). Vēl dienu pavadu Koh Samui laiskojoties pie jūras un turpinu savu ceļojumu, dodoties uz Koh Tao (Bruņurupuča salu) – nirēju paradīzi.

Uz Koh Tao nokļūstu no Koh Samui ar katamarānu un tas aizņem pāris stundas. Koh Tao agrāk bijusi sala, kur ieslodzīti politiskie noziedznieki. Tagad tur ir aptuveni 1500 pastāvīgo iedzīvotāju un lielākā daļa tūristu šeit ierodas nirt. Salā ir neskaitāmi niršanas klubi, kur var iegūt visu līmeņu niršanas sertifikātus. Ierodoties man nav ne jausmas, kur apmetīšos, vien zinu, ka gribu nirt. Izpētot savu Lonely Planet, nolemju palikt tur ieteiktajā Ban`s diving resort. Ostā droši eju garām visiem vilinātājiem, kuri piedāvā dažādus niršanas klubus, nolīgstu taksi un braucu taisnā ceļā uz izvēlēto vietu. Ar izvēli neesmu kļūdījusies! Par aptuveni 170 latiem nopērku 4 dienu kursus, pēc kuriem iegūšu starptautiski atzīto PADI Open Water Diver sertifikātu un vēl 5 naktis viesnīcā. Šī vieta ir neaprakstāma - viesnīcas teritorijā zaļo vidažādākie eksotiskie augie, baseins tikko iznākot pa istabiņas durvīm, kafejnīca pašā jūras krastā un fantastisks personāls. Un vēl šai vietai ir neaprakstāma, bohēmiska gaisotne.

Turpmākās četras dienas paiet nepārtrauktā emociju virpulī. Visi kopā mācamies par dekompresiju, to kā salikt niršanas inventāru, kā rīkoties dažādās situācijās zem ūdens. Esam kā liela ģimene. Pēc treniņiem baseinā dodamies nirt jūrā. Lai gan esmu nirusi jau iepriekš, katra reize ir pārsteidzoša. Zem ūdens redzam gan punktotās rajas, gan mazās zivtiņas „Nemo”, gan barakudas, gan tūkstošiem citu zivju. Vakaros visi kopā pārspriežam dienā piedzīvoto un stāstām katrs par sevi. Vienu vakaru kur vakariņojam jūras krastā un runājamies ar vietējiem iedzīvotājiem par to, kāda ir viņu dzīve uz salas, kā viņi zvejo un kāda ir viņu ikdiena. Vietējie ir pavisam vienkārši, viņu mājās nav siltā ūdens un mums pierastā komforta, bet cilvēki ir tik jauki un sirsnīgi, ka varam viņus tikai apskaust.

Mācību dienas paiet ātri un jau trešajā dienā visi liekam eksāmenu. Esam niruši reizes piecas un visi esam sajūsmā. Instruktori ir profesionāli, un mēs – visa grupa – iegūstam gaidītās apliecības. Vakarā, lai atzīmētu priecīgo notikumu, dodamies (vaļējā taksī-kravas mašīnā) uz centru. Gribam paspēlēt boulingu, bet, pirmkārt, tas tūlīt tiks slēgts, otrkārt, tas ir, kā mēs to nosaucām „Flinstonu boulings”, jo bumbas nevis automātiski atgriežas, bet tās atripina tajietis un arī ķegļus sakārto tajietis. Tā kā boulings izpaliek, dodamies uz populārāko bāru. Jūras krastā zem palmām ir bārs, kur dzērienus pārdod mazos spainīšos, visi sēž smiltīs, mūzika skan, silts, jautrība, jūra skalojas – ko vēl var vēlēties!

Vakarā esmu gatava savam pēdējam piedzīvojumam uz šīs Paradīzes salas – nakts niršanai. Vakarā savācamies grupiņa un dodamies jūrā. Visi ir patīkami satraukti. Lai gan vējš ir diezgan stiprs un man rodas nelielas problēmas ar ieniršanu, tomēr galu galā viss notiek veiksmīgi - esam zem ūdens. Apskatām dažādas zivis – jā, tas ir pavisam savādāk, kā dienā. Cita pasaule. Apskatām guļošās zivis un tad visi nodzēšam lukturus. No mūsu kustībām apkārt esošais planktons spīd kā mazas zvaigznītes. Perfekts nobeigums šim neaizmirstamajam ceļojumam. Vēl pēdējās vakariņas kopā ar jauniegūtajiem draugiem, nakts pelde, nākamaja rītā vēl pēdējā kāju masāža un sākas ilgais ceļš mājup – Koh Samui – Bangkoka – Taivāna – Seula (kopā 30 h).

Pēc šī ceļojuma sapratu, ko nozīmē ceļot vienai – iepazīt visdažādākos cilvēkus, daudz tuvāk saprast vietējo un unikālo pasauli, gūt miljoniem neaizmirstamu iespaidu un galvenais – nebaidīties no izaicinājumiem.

 

 

 

No praktiskā viedokļa - divu nedēļu ceļojums izmaksāja ap 1500 dolāru (bez ceļa izdevumiem uz Taizemi un atpakaļ). Jāpiebilst, ka netaupīju ne ēšanai, ne sevis lutināšanai. Viesnīcas izvēlējos vidējas, ne pašas dārgākās, bet arī ne lētākās. Iegādājos dažus suvenīrus un nedārgas rotaslietas.

 

foto: galerija nr.1galerija nr.2
 

 

Par stāstu balsots 33 reizes


komentāri

takzinis 2008-12-24 16:40:19
Malacis, Liene! Foršs ceļojums un labs apraksts! Kad meitenes vienas pašas šādi dodas ceļojumos, es vienmēr iedomājos par drošību.
alija84 2008-12-17 21:51:16
jā, klau, par to pēdu masāžu - Tu esi pret mums nežēlīga:)
adriana 2008-12-16 08:33:23
aaahhhhh .... cik skaisti! Tiesam drosmigs piedzivojums, bus vecumdienas ko atcereties - tik daudzveidigi, tik interesanti un loti labi uzrakstits, aizraujosa un apeteliga valoda! :) man patika! un es ari tagad labprat izbauditu to pedu masazu juras krasta!
7angel 2008-12-16 08:04:35
Gribu uz Taizemi!
mefisto 2008-12-10 21:27:15
Ļoti aizraujoši!
lienii 2008-12-10 13:38:52
Bildes lūdzu skatīt manās galerijās, jo ,diemžēl, pie raksta nesanāca pievienot :(
btch 2008-12-10 09:57:10
apeteteliigs raksts