lietotāju stāsti

Ar auto 4000km Turcijā

1.diena.

             Jau labu laiku atpakaļ kopā ar Zaici nolēmām rudenī paceļot un pēc pamatīgas kvernēšanas neta plašumos pētot google kartes, atsaucot atmiņā iepriekšējos piedzīvojumos,  Turcijas kartes iegādes  pa 7,5 Ls , savlaicīgas lidmašinas  biļetes iegādes par 121 Ls ar nodokļiem uz diviem un 15 Ls lieliem tēriņiem par grāmatu Dorling Kindersley  „ Turcija „  mēs agrā 23 septembra rīta izlidojām uz Stambulu. Plāns bija atvelētajās nepilnajās trīs nedēļās izbaudīt pēc iespējas daudz no šīs valsts.

              Iepriekš internētā biju atradis lētāko auto īres piedāvājumu 26 EUR diena par fiat Albera. http://www.........com . ( visnotaļ normāls braucamais ar 51000 km oriģinālā noskrējiena , sašmucētiem beņķiem un teicamu degvielas patēriņu ~5-6 litri. Lidostā mēs sagaidījām izpalīdzīgu turku ar 20 minūšu nokavēšanos, kurš par skaidru naudu bija gatavs mums piešķirt minēto auto. Pēc neliela stresiņa meklējot bankomātu un izķeksējot nepieciešamo summu turku lirās par kuras patiesajiem apjomiem man nebija ne jausmas, jo biju piemirsis nočekot kursu, mēs priecīgi - satraukti devāmies ceļā. Jāpiebilst ka autonomas līgumā ietilpa pilna auto apdrošināšana , bet tukša bāka. Kā arī , lai man tā negadījās tomēr uz to vilka , ka saņemot auto to rūpīgi jāpārbauda un piemēram, jānofotografē visas skrambas darbinieka klātbūtnē, jo velāk nododot auto tas pats turks elsa un pūta par skrambām ,kuras bija auto jau ņemot. Pirmajā stundā cenšoties izkļūt no Stambulas mēs bijām šķīrušies no 2 EUR par riepu piepumpēšanu un šķiet par 12 EUR apkrāpti uzbraucot uz autobāni , jo jāmaksā taču nobraucot. No šiem diviem faktiem es guvu mācību rūpīgi izvērtēt vai ” ja turks prasa naudu viņš to ir pelnījis un tomēr ja ir - tad cik „

                Pirmajā diena pēc plāna mums bija tikai jābrauc un jācenšas pievarēt lielāko pusi attāluma līdz Kayseri. Tā arī darījām , pa ceļam uzēdot dīvaina paskata milzīgā ēdnīcā, kur bija apmēram četri apmeklētāji un piedāvājumā divi veidu bulciņas ar chay ( teju) .Turku chay dzeršana man jau bija zinām no iepriekšējā turcijas apmeklējuma un man personīgi liekas gana jauka tradīcija, jo tas ir lētākais dzēriens uz ko tūrists var cerēt Turcijā. Defoltā tas maksa no 0,5 līdz 1 TLY Šur tur īpaši apmeklētās tūristu zonās var maksāt līdz pat četrām. Es te visu laiku peros par tām naudām , jo pirms devos ceļojumā , vēlējos uzzināt cik un kas tur maksā, bet informācija bija diezgan skopa. Nu labi, nedaudz par ko citu. Laiks. Laiks tāds pats ka pie mums , bet laiks kā laiks nu jūs jau saprot bija izteikti sūdīgs. Zaicis visu laiku zīmīgi tinās jakā, un demonstratīvi slēdza lielāku siltumu automašīnā. Pirmo nakti nakšņojam auto un es ar šausmām klausījos lietus lāšu bungoņā un pērkona grāvienos, apcerēdams mūsu kedu stāvokli , kuras bija izliktas no automašīnas domājot par gaisa kvalitāti auto. Naktsvietu bijām izraudzījušies kādā nomaļā benzīntankā. Jāpiebilst , ka sava turcijas info grāmatā es izlasīju, ka ar likumu ir aizliegts Turcija nakšņot mašīnā, bet kopumā, lai ari nakšņojam vēl 2 reizes mūs neviens par to nesodīja , ja neskaita mēģinājumu no rīta mums uztirgot tēju par īpašu cenu. Jā bet nu tas bija vēlāk un cita tankā , šajā vieta mēs pamodāmies no vairāku knēveļu aurošanas , kuri šķiet gaidīja skolas autobusu vai kādu citu transportu.

2. diena

              Otrās dienas plāns – bija nokļūt līdz Gerome, kur es biju pasūtījis viesnīcu. Jāpiebilst ka brīdis , kad mēs sasniedzam viesnīcu ir principā bridis , kad beidzas plāni. Tālāk absolūta neziņa un rīcības brīvība vairāk, kā 2 nedēļu garumā. Tieši šī sajūta ir tā,  kas fascinē. Atgriešanās datums vēl šķiet tik ārkārtīgi tālu, un tu aumaļām tver sev paša radītu totālas brīvas izvēles un rīcības ilūziju. Ilūziju, jo saproti, ka tomēr tas viss relatīvi beigsies. Pilnībā plucināties brīvības viļņos man traucēja arī Rīgā palikušie kolēģi un nepadarītie darbiņi, jo ak vai pavasarī, kad brauciens tika ieplānots nebija ne jausmas , ka tieši septembrī darbā tava klātbūtne šķitīs dzīvības un nāves jautājums. Protams telefonu vienmēr var izslēgt, bet jūs taču zināt kā tas ir . Pēc pāris stundām tel. tiek ieslēgts un tad vaidot, kunkstos, elšot un šad tad vienkārši neadekvāti lamajoties tu lasi telefona sms.  Tas par brīvību, ilūziju, darbu un telefonu. Atgriezīsimies Pie Turcijas.

              Pāris stundas pēc pamošanās mēs jau bijām Kayeseri un pabraukājuši apkārt pa pilsētu priecīgi atradām pāris celtnes kuram bija 100 % līdzība ar grāmatiņā atrodamām fotogrāfijām. Pēc nelielas izskaidrošanas ar autostāvvietas darbinieku , kurs iekasēja 4 liras par 1h mēģinādams mums ar mīmiku un klāt pieaicināta garāmgājēja – angļu valodas pratēja palīdzību iestāstīt par šausmīgajam finansiālajam sankcijām , kādas mūs piemeklēs , ja mēs nokavēsim kaut minūti no norunāta laika , mēs devāmies meklēt vietu kur uzēst un aplūkot kādu no grāmatiņā minētajam celtnēm. Šeit būtu laiks pastāstīt par Zaicha pirmo iepazīšanos ar standarta turku sieviešu sabiedrisko tualeti  : „ Labdien, Zaicis” ,  „ Labdien WC”   caurums grīdā un kausiņš ar ūdeni. Zaicis nav piedzīvojis saldos 80 un bija patiesā sašutumā par šādu diskrimināciju, jo man jāatdzīst ka vīriešu tualetē bija gan pods gan  pisuārs. Lai arī mēs paši esam tūristi pēc visiem priekšnoteikumiem, tomēr ik reizi, kad gadās pabūt vietā , kur neredz sev līdzīgos tu izbaudi īpašu tīksmi. Tas man atsauc atmiņa Bistrupa zīmējumus, kur ģimenīte izmisumā braukā apkārt pa mežziņu un meklē vietiņu , kuru citas ģimenītes vēl nebūtu piegānījušas ar saviem atkritumiem . Viņi ir patiesi sašutuši par situāciju, ka katra skaista, gleznaina vietiņa mežā ir piešmucēta. Beidzot atrodot tādu viņi sarīko jauku pikniku un pamet vietu vēl ļaunākā paskata ka iepriekš minētas.  Vai tik mūsu Cūkmens nav iespaidojies no Bīstrupa. Šī sajūta būt   tūristam ir mokoša, bet ko lai dara ja gribas paceļot? Risinājums bija mūsuprāt maksimāli maztūristiska izturēšanās. Punkts. 1. Nestaigāt apkārt ar karti un tādu nepirkt. Punkts 2 . Nemeklēt neko konkrēti, bet paļauties uz veiksmi. Vēl ir vesels lērums dažādu knifu, kurus mēs izštukojām , mēģinādami sevi klasificēt ka netūristu sugu . Bruņojušies ar antituristisku pazīmju kopumu pēc kādas pusstundas gara klejojuma nokļuvām pie mošejas , kas atradās vietēja tirgus vidū. Tieši blakām pie kāju mazgāšanas renes bija ieeja „ restaurant „ . Restaurants Turcija ir jebkurš ēstūzis , kur ir kaut viens plastmasas galds un krēsls. Šis bija salīdzinoši grezns. Mums tika ieradītas vietas telpas greznākajā daļā ar paklājiem izklātām sēdvietām.. Man šķita interesanti , ka atšķirība no citam vietām , kur ieraugot tūristu turku acis merkantilā priekā vienmēr uzliesmoja, šī iestādījuma saimnieks izskatijās nelaimīgs, mūs ieraugot, un nebija spējīgs ar mums komunicēt. Talkā nāca gados jauns oficiants un mēs tikām pie pusdienām. Standarta kebabs ar chay un colu. Paēduši mēs palūdzām rēķinu un man par nepatīkamu pārsteigumu tas izrādījās 35 000 liras. Turcija nesen bija naudas reforma, kur tika likvidētas lirām vairākas vai paris nulles. Attiecīgi es purpinādams un pēc iespējas izteiksmīgāk demonstrēdams , ka šādu rēķinu es uzskatu par klaju laupīšanu, liku ārā 50 liras ­( 20 Ls ), lai no tam sķirtos. Man par pārsteigumu un kaunu atpakaļ tika izdotas 46,5 liras. Priekā un vainas apziņā par pārpratumu es atstāju 5 liras tējas naudas. Te ir jāatzīme , ka šī arī sanāca viss lētākā adekvātā maltīte ceļojuma laikā pieskaitot pat visu tējas naudu  Kayesri esot slavena ar saviem gaļas izstrādājumiem, kuri mazos, gleznainos kioskiņos tiek tirgoti uz velna paraušanu. Lasot grāmatiņu radās iespaids , ka visa pilsēta sastāvēs no gaļas tirgotavām , bet atbilstošu bildītei grāmatā mēs atradām tikai vienu vai divas. Gana apmierinājuši savu ziņkāri par šo pilsētu , sēdāmies auto uz braucām uz Gerome.

               Vairāku desmitu km attālumā no Kayesri bija viens no Turcijas augstākajiem vulkāniem Erdžies, bet tā smaile bija tīta mākoņos. Laiks vēl joprojām bija apmācies, bet man par laimi nelija, jo Zaicis bija patiesi nikns drebinoties plānās vasaras drēbēs solītā 35 C lielā karstuma vietā. Gerome – vieta, kuru patiešām vajadzētu apmeklēt. N-tos gadus atpakaļ Erdžies vulkāna izvirduma laikā pelni vēja nesti nosēdās šajā apkaimē. Vietām sasniedzot pat 100 m biezumu. Gadsimtu un gadu tūkstošu laikā, lietus, saules un ūdens ietekmē tie tika izgrauzti, veidojot dīvaina izskata kalnus vairāku simtu km2 platībā. Jau no seniem laikiem, šos kalnus, kuru struktūra ir ārkārtīgi mīksta, ir izmantojuši cilvēki savu mītņu veidošanai . Šur tur braucot ar auto, kalnu grēdas ir izrobotas ar caurumiem, kuri no tāluma atgādina svīru ligzdas, bet tuvumā izrādās seno cilvēku mītnes. Iebraucot Gerome ir sajūta, ka šī vieta ir mākslīgi radīta tūristu pievilināšanai. Tikai pēc tam , kad pastaigājoties pa to sajūti ēzeļu sūdu smaku un slepus ieraugi kādu no iedzīvotāju pagalmiem saproti, ka šeit viss ir pa īstam. Gadsimtiem veci cilvēku mitekļi mijas ar celtnēm kuras ir celtas nu pat kā. Iebraukuši ciemata centrā ar pūlēm noturējāmies doties pastaigāties un smelties iespaidus. Mēģinājām sevi mobilizēt www.booking.com rezervētas viesnīciņas meklēšanai. Man bija izprintēta adrese un atmiņā iespiedusies fotogrāfija, skats pa viesnīcas logu, kurš bija tik iespaidīgs , ka man šķita atrast viesnīcu nebūs problēmu, bet realitātē atmiņas čipā fiksētais skats atbilda praktiski visai apkārtnei. Pamatīgi izpētījuši ciemata karti, pēc vairāku neveiksmīgiem pagriezieniem beigu beigas tomēr pielīkumojam pie kādas celtnes , kuru rotāja „ Travalers Cave Hotell ” šiltīte. Praktiski katra ēka , būda, celtne, telts Gerome bija iekārtota tā ka tur varēja apmesties Turks, viņa ēzelis, sieva, bērni un paris tūristi. Mūsu viesnīca ne ar ko neatšķīrās no parējām. Protams fotogrāfija šķita foršāk, bet es nodomāju ko var gribēt par 20 EUR uz dieviem. Uzmanīgi ostīdams piesmakušo gaisu es sveicināju pāris turkus un kādus četrus tūristus pauniniekus. (Tūrists pauninieks- manuprāt cienījama tūristu suga. Pazīmes- gados jauni indivīdi ar mugursomu,   saburzītas drēbēs, parasti iedeguši un viegli iesmakuši) Prātodams   vai Zaicis, kurš mani gaidīja auto būs apmierināts ar šādu „ Romantisku „ apmešanās vietu , es mēģināju noskaidrot „ vai patiešam viņiem katrā numuriņā ir wc un duša.” Pēc īsas vārdu apmaiņas viens no darboņiem man paziņoja , ka šī viesnīca esot pilna un vedīšot mūs uz citu. Manī sarosījās sašutušais patērētājs, jo skaidrs kā diena, ka ja arī šajā bija duša un tualete tad nākamajā diez vai. Nolēmu pirms laika skandālu necelt. Dabūjuši sev par pasažieriem vienu puišeli ceļvedi un večuku , kuru vajadzēja aizvest kaut kur pa ceļam braucām tālāk. Ceļš līkumoja pa mazām šaurām ieliņām. Mēs atgriezāmies ciemata centrā pilnīgi no citas puses un sākām braukt augšā kalna pretējā ciemata malā. Fiatiņš ar savu 1,2 l motoru , spiegdams ar pirmo ātrumu kārpījās pa stāvajam ieliņām augšup, un pēkšņi mūsu skatienam pavērās dienas centrālā panorāma. Mēs bijām uzbraukuši gandrīz paša kalna grēdas augša , kas ieskāva ciematu. Tradicionāli ciemata vidu mošeja. Klintis apvienotas ar mājām un mājas izbūvētas klintīs vienmērīgi aizpildīja visu ieleju . Mūsu viesnīca bija pēdējā ēka šajā ielejas pusē. Tā bija svaigi kā izkalta un ierīkota tūkstošiem gadus vecā kalna. Mums par lielu prieku viesnīcnieks bija kaut ko nojaucis un vienīgais brīvais nr. bija 3 reizes dārgāks par to ko bijām pasūtījuši. Tas patiešam bija labs. Kad es sarunu uzturēdams apjautājos , kā sokas biznesam viņš vaimanādams norādīja, ka es pašreiz tieši viņu izputinu dzīvodamies 70 EUR vērtā numurā par 22 EUR :D

                Nomazgājušies un sapucējušies devāmies klaiņot pa ciematiņu. Grūti ir nodot sajūtas, kas pārņēma, bet iespaids bija tik spēcīgs , ka Zaicis šo vietu ar vien vēl piemin pirmo, lai gan pēc tam vēl neskaitāmas reizes elpa aizrāvās no dabas vai arhitektūras skaistuma šajā valstī. Kārtīgi izbaudījuši ciematu, izstaigājuši to krustus šķērsu, uzkoduši restorāniņā mēs laimīgi ieritinājāmies segās, gultā kura atradās vulkānisko pelnu iežu izcirsta alā un laidāmies miegā ar apziņu , ka tas ir tikai piedzīvojumu sākums.

3 diena.

               Telpa bija teicami radīta Pampshanai ar lielo burtu. Tumša, vēsa ar slapētām ciemata kņadas skaņām tālumā. Varētu gulēt un gulēt, bet ar pirmajiem apziņas mirkļiem , nemiers un piedzīvojumu kāre liek skaļāk žāvāties un ar neveiklām kustībām it kā nejauši raut ārā no miega apskāvieniem Zaiconu. Diezgan veikli sakopušies devāmies brokastīs, bet pirms aprakstīšu tradicionālas turku brokastis jāatzīmē fakts, ka brīdī , kad izgājām no numuriņa atkal vienkārši labu brīdi sēdējam uz klints malas mēģinot uzsūkt sevī līdz pēdējam pikselim ainu , kas pavērās mūsu priekšā. Gana izpriecājušies par iespaidīgo skatu pie numuriņa izejas varējām to turpināt darīt ēdot brokastis, kuras tika pasniegtas uz viesnīcas jumta.

             Turku brokastis. Tradicionāli tiek pasniegta tēja turkiem, tūristiem pēc izvēles arī kafija. Liels šķīvis vai grozs ar lielās donās sagrieztiem baltmaizes gabaliem. Baltmaize vienmēr bija fantastiski garšīga un gandrīz vai silta. Vēlāk ceļojuma laikā es pat sāku apcerēt mistifikāciju ar tās svaigumu. Bija vietas , kur es varēju droši apgalvot , ka no rīta neviens to nebija piegādājis. Uz vietas to necepa , bet brokastis atkal tika pasniegta brīnumgarda svaiga maize. Parastā brokastu komplektā papildus ietilpa sviests, viena vai vairāku veidu siers, gurķi, tomāti un melnas olīvas. Šī bija tā retā reize , kad Zaicis tika pie viena no saviem iecienītākajiem ēdieniem - omletes. Informēsim , ka Zaicis piemīt pie tās gastronomisko izvirtību cienītāju kategorijas , kuri atdzīst omleti, makaronus ar sieru, makaronus bez siera, makaronus ar kečupu un šad tad makaronus ar malto gaļu. Protams tiek slavētas un akceptētas arī omu kotletītes ar kartupeļiem un t.t., bet ēdot ārpus mājās ir jārēķinās ar makaronu dietas pastāvēšanu. Baudīdami brokastis vērojam , kā pa debesim lēni slīdēja gaisa balons. Nieka 150 EUR un mēs abi varējām vērot no augšas, kā citi viesnīcas iemītnieki apēstu mūsu brokastu tiesu. Malkodami otro kafijas tasi spriedelējām par turpmākajiem plāniem. Šis vietas burvība bija tik spēcīga, ka Zaicis vēlējās te vienkārši pabūt vel dienu. Es savukārt apgalvoju , ka mums vēl viss ir priekša un ka ir jāsteidz gūt citus iespaidus. Īsti tā nevar saprast , kam bija taisnība, jo pirmie iespaidi ir tie spēcīgākie un varbūt patiesi vajadzēja tiem ļauties vēl dienu, bet no otras puses dodoties prom ir sanācis tā ka Kapadokija ir palikusi par to vietu, kur gribas atgriezties. Norēķinājāmies par naktsmājām ar teju vai izputināto jaunas viesnīcas īpašnieku, pakasījām aiz aus vietējam čomiņam - suņukam un braucām prom.

                Plāns kuru bijām izplānojuši bija grūti nosaucams par plānu. Galvenā doma bija virzīties uz Vidusjūras piekrasti, kura atradās apmēram 300 km. attālumā pa ceļam aplūkojot visu , kas vien bija aplūkojams. Pirms pamest Gorome, mēs rūpīgi izbraukājām tās apkārtni. Kādā kalna nogāzē atradām vīnogu audzi. Raža jau bija novākta, bet kādā krūmā pašā takas malā karājās viens ķekars. Mēs to nočiepām un pirmo reizi mūžā es ēdu tik saldu vīnogu. Tās saldums bija tuvu mums labi pazīstamo rozīņu saldumam. Izbraukuši no kalnu celiņiem uz šosejas devāmies paredzētajā virziena un jau pēc neliela ceļa gabala bija jāstājas nost un jāvelta klusuma mirklis kārtējai ainavai.

                    Ainava ! Sastingsti un vēro. Vispirms vienkārši, kārtējo reizi apstulbis vēro dabas skaistumu. Palēnām tu esi piesūcies pilns ar to ko tu redzi un sāc pievērst uzmanību ainavas atsevišķām detaļām. Tu vēro tās. Noskurinies un atkal vēro visu krāšņumu kopumā. Tu dziļi ievelc elpu it kā cenzdamies uzņemt sevī to, aizturi un ar nožēlu izpūt . Ak jā, jānofotografē. Ak jā jāskrien tālāk, jo aiz līkuma varu derēt, ka ir vēl krāšņāks skats. Par to daudz runā un raksta, par mūsdienu steigšanos ieraudzīt, izbaudīt, piefiksēt, nofotogrāfēt, paņemt un t.t. Gandrīz katru reizi vērojot dabas ainavu es saprotu, ka tās skaistumu nav iespējams paņemt līdzi fotogrāfija un tomēr laikam es atbalstīšu pikseļotās fiksācijas nometni. Paskaidrošu ar piemēru. Es labu laiku atpakaļ , tas ir kādus 12 gadus biju darba darīšanās Meksika. Meksika ir viena no tam valstīm , kuras es obligāti vēlētos apmeklēt kopa ar citām Dienvidamerikas valstīm. Es vēl jo projām atceros bērnībā lasītas grāmatas par konkistadoriem, maijiem , inkiem , actekiem. Es tur sabiju vairāk kā nedēļu, bet diemžēl man praktiski nav nevienas bildes. Es biju šis valsts pārņemts. Iespaidi bija grandiozi, tas bija viens no maniem pirmajiem ārzemju ceļojumiem un pie tam vel uz valsti, kuru es jau no bērnības sapņoju ieraudzīt. Un tomēr , lai arī cik spēcīgi bija mani iespaidi, no ceļojuma tik vien ir atlicis , kā atmiņas par to, ka sajūtas bija fantastiskas un dažu smieklīgu notikumu atstāstījumu, kuri reizi divos gados tiek kādam pie izdevības pastāstīti. No atmiņas izdziest iespaidi, emocijas, sajūtas, bet uzlūkojot kādu no nedaudzajām bildēm ir iespējams reanimēt savu sajūtu krātuvi.

                   Ainava kuru mēs vērojam pašreiz bija kārtējais dabas arhitektūras triks izmantojot mīkstos iežus, vēju, lietu un sauli. Patiesība dabas materiāli un instrumenti veidojot savu mākslas darbus daudz neatšķiras un tomēr mākslas darbu daudzveidība arvien pārsteidz. Tas ir līdzīgi mūzikai. Nezinu precīzi cik notis ir , bet tās ir tik cik ir un tomēr atkal un atkal varam priecāties par kādu jaunu fantastisku skaņas darbu :) Gana izbaudījuši ainavu un izblandījusies pa nelielu ciematiņu devāmies tālāk DA virzienā. Par laimi mana teorija par laika apstākļiem apstiprinājās. Es jau reiz biju izbaudījis cik strauji var mainīties laika apstākli , ja dodas dienvidu virzienā un ņemot vērā, ka jau tā atrādamies visnotaļ dienvidnieciskā vietā tad šim izmaiņā bija jābūt jūtamām bezmaz vai katros 10 km . Manu pārliecību apstiprināja fakts, ka automašīna man blakus, drēbēs satuntuļotas jaunietes vietā sēdēja vasarīgā topiņā izmeties Zaicons. Ka jau zināms no vēstures viens no cilvēces attīstības stūrakmeņiem ir bijusi darbu dalīšana. Mūsu 2 personu sabiedrība nebija izņēmums. Es stūrēju, bet Zaicim cīnoties ar nelabumu, ko izraisīja lasīšanas mēģinājums braucoša mašīna vajadzēja skaļi vēstīt Dorling Kingslei ceļveža saturu, lai mēs varētu pieņemt operatīvus lēmumus par iespējamām apskates vietām. Šeit būtu laiks pievērsties ceļu un satiksmes kvalitātei Turcija. No vēstures nodaļas mēs uzzinājām , ka 50 gados ceļu būve tika uzstādīta kā galvenā prioritāte valsts veiksmīgai attīstībai un varu teikt, ka mūsu eiropeiskai Latvijai būtu ko pamācāties par kvalitatīvu ceļu izbūvi no valsts , kur savukārt restorānu sanitāras normas neatbilst pat mūsu priekšstatam pa nelegālo belašu ražotni centrāltirgus tuvumā. Vārdu sakot ceļi bija loti labā kvalitātē. Braukšanas kultūra gan spēcīgi pieklibo, bet atkal tikai mūsu izpratnē. Protams tā ir ļoti bravurīga, dažreiz šķiet haotiska un neuzmanīga. Dīvaina šķiet temperamentīgā pīpināšana, bļaustīšanas un roku vicināšana pa logiem, bet tai pašā laikā , ja pilsētā četru joslu kustības ielā tu apstāsies kreisā joslā un ar žestiem noradīsi savu vajadzību apgriezties pretējā braukšanas virziena, visa kustība uz ielas apstāsies un milzīga ļembasta tas ir taurēšanas un šoferu aurošanas pavadījuma tu varēsi veikt savu manevru.

                   Eh labi par daudz visādu atkāpju no ceļojuma. Tātad braucam ar auto. Diena izvēršas perfekta. Apmēram 24 C*. Pamatojoties uz grāmtiņas info mēs nolemjam aplūkot Ilharas ieleju, kas esot neaprakstāmi skaista. izmetuši kādus 50 km liekus kilometrus lielu loku , nonākam miestiņa , kur esot sākums tūristu takai pa Ilharas ieleju vairāk ka 30 km garumā. Ieleja ir slavena ar nelielu kalnu upīti, gleznainiem skatiem un daudzām mūku cellēm , kuras ir izkaltas turpat ielejas kalnu grēdu kailajās klints sienas. Vispirms izlūkošanas nolūkos ar auto izbraukājam vietējo ciematiņu, uzbraucam kalnu grēdas augšā uzmest aci visam skaistumam kopumā. Nobraucām atpakaļ ielejā un atstājuši auto pie kāda restaurant īpašnieka devāmies gar upīti iekšā ielejā. Gar pašu upīti bija iemīta tūristu taka. Netālu no sava ceļa sākuma redzējām kādus sešus atpūtniekus , kuri vārtijās zāle starp kājām saviem zirgiem. Šķiet , ka tas bija viens no izklaides veidiem, ko šeit varēja baudīt. Par laimi tie bija arī vienīgi mūsu ( tūristu) sugas pārstāvji, ko mēs manījām pa ceļam. Nu ko es varu teikt par šo ieleju. Kārtējo reizi nācās atkārtoti vilkt plaušās gaisu , bez maz vai sajūtot mutē ainavas skaistuma garšu. Bērnībā viena no manam pirmajām grāmatām , ko es pats personīgi lasīju bija Žila Verna „ Noslēpumu sala „ . Lasīju šo grāmatu un tik spilgti iztēlojos visu šo salas burvību. Varoņu mītni - alu, augstu kalnā ar skatu uz jūru. Es to visu tik skaidri redzēju savā prātā , ka  atkal un atkal mēģināju to visu atainot savos zīmējumos. Diemžēl vīzijas kuras uzbūra mana iztēle spēcīgi atškīrās no tām , kuras  biju spējīgs izlikt uz papīra. Nu lūk šīs ielejas skaistums bija tāds, kādu iespējams mana iztēle uzburtu manās smadzenes bērnība, ja Noslēpumu salā būtu aprakstīta kāda ieleja. Tā bija perfekta ieleja manā izpratne. Skaidra dzidra upīte, zaļa zāle un nelieli kociņi, kuri to ieskauj no abām pusēm cik vien tālu var saskatīt. Jo tālāk no ūdens jo zaļums paliek blāvāks, pārvēršas dzeltenā un leknas zāles statusu nomaina uz dzelkņotiem kalnainu apvidu ērkšķiem un augiem. Kopā ar kalnu floru sakās arī pašu kalnu nogāzes, kuras pāraug majestātiskās klintīs. Vairākas stundas nogājuši pa ieleju notēmējām uz kalnu kori , kura šķita vieglāk sasniedzama un veicām aprēķināto triku ar nokļūšanu līdz auto pa citu ceļu. Vienu brīdi uzmācās doma, ka varētu iegādāties pārtiku un veikt visu 30 km garo pārgājienu pa ieleju divas dienās, bet nemiera gars liedza nodoties divu dienu ielejas baudai. Pamatīgi izslāpuši, nostaigājušies, bet priecīgi ievēlāmies līdz droši ka 100 C* uzkarsušai mašīnai, uzsmaidījuši restaurant īpašniekam mēs nadzīgi laidāmies prom, kamēr nebijām piespiesti uzēst pusdienas viņa iestādījumā. Pa ceļam nopirkām meloni un paris aprikozes. Tās arī bija mūsu pusdienas. Grāmatiņa vairs nevēstīja neko interesantu un devāmies taisnā virziena uz Vidusjūru. No dienas sakuma kopsummā ar visu līkumošanu neko tuvāk mērķim īsti nebijām pavirzījušies un tā vēl jo projām plus mīnus bija 300 km attālumā.

                   Braucām jau vairākas stundas pa nebeidzamu līdzenumu. Ceļš šķita pilnīgi taisns. Nedaudz pa kreisi no ceļa bija vulkāns. Otrs lielākais, ja nemaldos to neoficiāli sauca par Erdziusa jaunāko brāli. Tas bija tik liels, ka vairāk vai mazāk tas bija redzams vairākas stundas. Brīdi kad bijām nonākuši punktā, kurš bija vistuvāk attiecībā pret kalnu un ceļu, nolēmām, ka to derētu aplūkot tuvāk. Pa gabalu kā balti nelieli punktiņu vulkāna pakājē bija izmētāti nelieli ciematiņi. Ja ir ciematiņi tad ir arī ceļi :) Atraduši vienu no tādiem , kas par 90 * no liela ceļa veda tieši pie vulkāni mēs priecīgi braucām turp. Pēc nepilnām 20 minūtēm bijām beidzot patiešām vulkāna pakājē un ciematiņā. Ciemats bija ar relatīvi jaunām mājām, bet ja godīgi tik lielu nolemtību nebija gadījies Turcijā redzēt. Vīriešu uz ielas praktiski nebija, tikai nosmulējušās sievietes un bērni. Tie ar neviltotu izbrīnu vēroja mūsu auto un no visām pusēm kā mazi netīri tarakančiki līda ārā no savām mājām. Bija pilnīgi skaidrs, ka ja mēs apstātos un izkāptu nāktos ar tiem komunicēt. Vārdu sakot mēs un es tam nebijām gatavi un nedaudz sakaunējušies paši par sevi un arī par pasauli kopumā griezām auto riņķī un devāmies prom.

              Pievakarē, līdzenums beidzot bija beidzies un mēs sākam braukt pa kalnu serpentīniem. Spriežot pēc kartes pats labums vēl bija priekšā, bet zaicis jau patreiz ik pa laikam izdvesa nopūtu vērodams kalnu skaistumu. Kalni vienmēr fascinē tādus līdzenumu iedzīvotājus, kādi esam mēs. Mans plāns bija šodien par katru cenu braukt līdz jūrai, jo tomēr bija 25 septembris un ļoti gribējās izbaudīt neciešamu karstumu un zilo Vidusjūras ūdeni. Pēc maniem aprēķiniem no tīkamās temperatūras mūs šķira kalnu grēdas, kuras tad arī regulē burvīgo Turcijas Vidusjūras piekrastes klimatu. Plāns bija apdraudēts ar Zaicha paziņojumu , ka viņa nevēlas pazaudēt ne mirkli , ne skatu no brauciena pa kalniem, kas notiktu ja mēs turpinātu ceļu tagad . Sāka krēslot un tumsā kalnu klātesamību varētu tikai nojaust līkumojot pa serpentīniem. Man nācās apsolīt , ka kalnus mēs vel uzspēsim gan apskatīt gan izbaudīt līdz nelabumam, kas ari izrādījās burtiska taisnību, jo otrās nedēļas vidū es ne reizi vien dzirdēju automašīnā frāzi : „ ak dies atkal kalni „  Pierunājis turpināt ceļu un izvēlējušies ekonomijas un piedzīvojumu kāres dēļ veco kalnu ceļu , nevis moderno autobāni es iespiedu pedāli grīdā:)

              Kalnu ceļš naktī. Nezinu kādēļ , bet šķiet ka gandrīz viss autobraucēji tomēr izvelējas moderno autobāni. Kustība pa manis izvelēto ceļu bija tik minimāla, ka man dažu bridi pat šķita , ka kaut kas nav kartība un ceļš kaut kādu iemeslu dēļ būs vēlāk slēgts. Liecība tam , ka braucam pareizajā virziena, bija autobāņa klātesamības nojausma ik pa laikam redzot tālumā kaut kur augstāk vai atkal dziļi apakša zem mums nebeidzamu automašīnu uguņu straumi. Savukārt mums ceļa trāpijās uz pirkstiem saskaitāmi braucēji. Ceļš pa kalnu serpentīniem kopumā aizņēma kādas 3 stundas. Absolūta klusumā mašīnā, jo turku radio gaudošana jau bija apnikusi labu laiku atpakaļ un savu disku nebija, mēs traucamies pa līkumoto ceļu augšā un lejā. Dažreiz mēs braucām cauri ciematiem. Ciematiem kā likums bija viena centrālā iela un katrā no tiem bija viens vai divi restauranti, kuri bija stāvgrūdām pilni ar turku vīriešiem. Tie nesteidzīgi kūpināja cigaretes vai pīpes un malkoja chai. Iestādījumi kuros tie pulcējās bija nojumes ar daudz dažāda kalibra un pasugas galdiņiem. Apgaismojums standartā bija dienas gaismu lampu. Braucot cauri ciematiem šie bija vienīgie gaismas laukumi komplekta ar daudzām melnīgsnējām vīriešu sejām, kuras visas vienmērīgi sekoja līdzi mūsu automašīnas kustībai. Sajūtas bija tik siriālas, ka dažu brīdi pārņēma vēlēšanās apsēsties starp tiem un arī iebaudīt chai. Atturēja turku neviltotais izbrīns par mums un Zaicha gaiši blondā galva, kura varētu izraisīt neparedzamas komplikācijas. Ceļš bija teicams. dažubrīd ripojām lēja no kalna ar pirmo ātrumu uz 80 km /h taupot bremzes un tikai galējas nepieciešamības gadījuma strauji bremzējot pirms kārtējā 90 vai pat 180 grādu pagrieziena. Dažreiz atkal palēnam biju spiest mest no 4 uz 3 no 3 uz 2 un tad uz 1 lai tiktu augšā nogāzē. Automašīnas starmeši izrāva no tumsas nīkulīgas priedītes, krūmus, kokus, klints sienas , bet bieži vien pagriezienos tie izklīda tumsa , liekot mūsu iztēlei smadzenes izgaismot desmitiem m augstu potenciālo kritienu kādā aizā:) Protams tas viss bija netik dramatiski, bet ticiet man sajūtas bija fantastiskas. Beidzot pēc gaišākas naksnīgas debespuses varēja nojaust ka priekša kalnu vairs nav. Nobraukuši līdzenumā apstājāmies izpētīt karti un nolemt ko darīt..

                 Es nebiju kļūdijies laika apstākļu prognozēs. Plkst. bija ap 8 vakara bet āra bija izteikti mitrs un karsts gais :) īsti ģeniāls plāns neradās. Patiesībā bija sanākusi gara piedzīvojumiem bagāta diena un nogurums lika sevi manīt. Pastudējot karti un grāmatiņu noskaidrojām ka atrodamies netālu no Adenas. Nolēmām aizbraukt un aplūkot pilsētu. Mums bija izstrādāta svešu pilsētu apguves metode iepazīstot Eiropas pilsētas. Tā bija pavisam vienkārša. Pilsētu izjust un izbaudīt var vēlu vakara bezmērķīgi braukājot bez kartes palīdzības pa ielām kur vakara sastrēgumi jau bija beigušies. . Palēnam riņķojot tu sāc atpazīt jau pazīstamas vietas, vari sākt plānot kustību un trajektoriju. Atrodi vietas , kuras velētos apskatīt un fināla , kad esi drošs par to kur atrodies un pilsētu gana labi iepazinis sāc apstaties tur, kur tev ir šķitis kas interesants. Mēs riņķojām pa Adenu paris stundas, bet vai nu jau esošo piedzīvojumu piesatināti vai kāda cita iemesla dēļ, nekas īpaši izņemto austrumniecisko kņadu nepiesaistīja mūsu uzmanību. Braukdami un vērodami pilsētu apspriedāmies par turpmāko rīcību. Viens variants bija doties austrumu virziena otrs rietumu.:) vienkārši ! Ja mēs dodamies uz austrumiem. Mēs viennozīmīgi attālinamies vel vairāk no tūrisma zonas ar izrietošam sekām. Principā aiz kalniem vairs nav tālu Sīrijas un Irākas robeža. Kas tur īsti notiek nav skaidrs. Tad biju dzirdējis par kurdu nemierniekiem. Tie gan ņemas pa Ziemeļturciju, bet velns kas zin kur vel ne. Plusi būtu iespējams vel vairāk izbaudīt vietējo kolorītu, bet ņemot vēra ka mēs nebijām īpaši čomojušies ar vulkāna ciemata iedzīvotājiem un pa ceļam kalnu ciematos nedzeram arī tēju ar pussimtu ūsainu ciematnieku tad diez vai mēs arī turpmāk izradītu kādas tautu sadraudzības aktivitātes. Vienprātīgi  pieņēmām lēmumu virzīties uz rietumiem. Pa ceļam pārnakšņot automašīnā un rīt nokļūt cienījama atpūtnieka statusā kādā pludmalē. Divu stundu ilgajā klaiņojumā pa Adenu mēs to jau pārzinājām teicami un droši uzņēmām kursu vajadzīgajā virziena.

                 Plāns par nakšņošanu bija vienkāršs, bet kā izrādijās grūti realizējams. Mēs velējamies atrast kādu romantisku vietiņu jūras krastā, kur apstaties nopeldieties iedzert Turku Efes alu , kurš tika sarūpēts Adenā un izgāžoties auto sēdekļos kārtīgi nosnausties. Realitātē atrast romantisku vietiņu izrādījās grūti. Ceļš nepārtraukti vijas gar piekrasti un patiesība bija nebeidzams ciematu un pilsēteļu virknes galvenā iela. Nenoliedzami tas bija interesants brauciens, jo ar platām acīm vērojām šo pilsēteļu naksnīgo dzīvi. Mājas, veikalus, bārus, cilvēkus, auto , moto, riteņ un nez kādus vel braucējus. Tie bija atkal jauni iespaidi , jo piekrastes ciemati un cilvēki krasi atšķīrās no Kapadokijā redzētā. Beidzot ap vieniem naktī galīgi nomocījusies, pilnīgi neromantiski un izdzerot uzvārijušos alus pudeli, laidāmies miegā uzkalniņā , piecus metrus no lielceļa ar iespējams skatu uz jūru, kuru tomēr tumsa neredzēja. Treša diena šajā valstī bija galā. Iepriekšējā dienā es laidos miega ar apziņu , ka mani piedzīvojumi tikai sākas. Šajā naktī es migu ciet un brīdis , kad es devos ara no sava dzīvokļa Rīgā man šķita nereāli sens.

4.diena

               Mežonīgs karstums. Vairākas reizes naktī esmu modies augšā un mēģinājis iekārtoties ērtāk mazlitrāžas auto priekšējā sēdeklī. Visas nakts neērtības mirklī aizmirstas, kad apziņa man atgādina kur es atrodos. Praktiski viena mirklī esmu ārā no auto un veros koši zilas juras viļņos. Salīdzinot ar iepriekšējā rīta skatu tas nav tik aizraujošs, bet viennozīmīgi dod iespēju izgaršot piedzīvojumu. Auto ir novietots nelielā uzkalnā pāris desmit metrus no šosejas, krūmu ieskauts, ar priekšu tieši pret Vidusjūru, kuras dzidrie, koši zilie ūdeņi, laiski skalojās pret oļaino krastu. Zaicis arī palēnām sāk knosīties. Lai arī plkst. ir tikai septiņi no rīta, tomēr jau ir pamatīgs karstums. No pieredzes zināju , ka pelde sāļā jūrā nesniegs nekādu higiēnisko mierinājumu, tādēļ nolēmām doties ceļā un atrast kādu vietiņu kur pabrokastot un vispār iespējams pat apmesties. Izbraukuši uz lielceļa turpinājām savu iepriekšējās nakts ceļojumu pa nebeidzamo pilsētiņu galveno ielu. Man vienmēr bija licies , ka zemēs kur valda šāds karstums visi mostas ārkārtīgi agri, lai no rīta kamēr vēl nav iestājusies pilnīga svelme paspētu sadarīt ikdienas darbus. Turcijā šķiet tā nebija. Pilsētas iemītnieki slinki modās. Šur tur kāds darbonis laiski knosījās pa savu bodi vai tējnīcu. Ja naktī noguruma mākti un cerēdami aiz nākamā ciemata ieraudzīt ilgi gaidīto ērti piebraucamu pludmali , lai liktos uz auss un atpūstos mēs traucāmies pa ceļu ka negudri, tad šorīt mēs braucām lēnām visu vērojot un meklējot atbilstošu restaurant brokastīm. Protams var jau nopirkt veikalā visu nepieciešamo un pabrokastot, bet man šķiet ēšana dažādos iestādījumos ir veids kā pastiprināt ceļojuma kolorīto baudas gammu.

                   Piejūras ciemati. Tā laikam vajadzētu saukt ēku kopumus, kuri nepārtraukti blīvējās vairāk vai mazāk abās pusēs ceļam. Mūsdienu turku arhitektūra ir teiksim askētiska. Modē ir vienkāršas daudzstāvu betona celtnes ar neiztrūkstošiem balkoniem. Pamatkrāsas ir dzeltens, rozā, oranžs un balts. Manu attieksmi pret mūsdienu arhitektūru šajā Vidusjūras daļā varētu raksturot tas, ka man nav ne viena šo šedevru foto. Ievērības cienīgas ir mošejas un mazās mālu būdeles starp piecu vai pat vairāk stāvu rozā gigantiem. Brīžos , kad mūsdienīgie arhitektūras šedevri nebojā ainavu, tad var priecāties par mērenā netīrībā uzturētām citu gadu desmitu būvēm. Kura un kad ir būvēta noteikt pagrūti, jo šķiet nabadzīgos rajonos būvinžinierija ir palikusi gadsimtiem veca līmenī un vēl jo projām tiek izmantots māls un kaut kadi akmeņi. Protams ir arī interesantas celtnes, bet pārsvarā tomēr šķiet ka arhitektiem nedod iespēju īpaši izvērsties. Par nelaimi šķiet , ka viņiem nav piekrastes apbūves detālplānojuma, vai ari ja ir tad par zināmu samaksu nav problēmu uzbūvēt māju uz trim citām mājām un vel 200 m garu molu jūrā. Praktiski visa piekraste ir apbūvēta. Reti kur ir nevienam nepiederošas pludmale vai brīvs laukums bez biedējošiem sarūsējušiem nožogojumiem. Ceļš no abām pusēm bija blīvi apbūvēts divām vai pat trijām māju rindām. No paša rīta gadījās divi gleznaini cietokšņi, bet kauns atdzīties brokastis nemanījušie vēderi viennozīmīgi ņēma virsroku par mūsu vēsturisko zinātkāri un mēs tikai uz bridi apstājāmies lai aplūkotu tos pa gabalu. Ja līdz šim ceļš bija vedis pa līdzenumu gar pašu jūras krastu tad priekšā mums atkal slējās kalni.

                 Ceļš veda pa stāvām, brīžiem pat pilnīgi vertikālām kalnu nogāzēm , kurās tas vijās līdzi robotajai krasta līnijai. Vienā pusē mums nepārtraukti bija spilgti zilā Vidusjūra otrā dažādas pakāpes brūnama klintis. Braucot es atkal un atkal vēroju fantastiskos skatus, kuri mainijas viens pēc otra. Mana sajūsma par ainavu bija bīstama, jo ceļš bija sarežģīts. Pārsvarā bija trīs joslas. Divas pret kalnu un viena no. Bieži vien pagriezieni bija tik asi , ka šķita ka ceļš priekšā beidzas . Dažreiz uzbraucot kāda kalna virsotnē un pie labvēlīga skata leņķa ceļu vērēja verot vairākus km uz priekšu. Šad tad tas tuvojās ūdens līmenim un kādā līcītī vai ieplakā starp klintīm bija nelielas pludmales, kur kā likums kāds uzņēmīgs vietējais darbonis bija saorganizējis kempingu vai restorāniņu. Vienā no šādām atpūtas vietiņām mēs nolēmām pabrokastot. Lēmumu to darīt, nācās pieņemt strauji , jo uz šaura kalna ceļa apstāties, lai apgrieztos nav daudz iespēju un brokastošanas variants bija uzradies pēkšņi iznirstot aiz kārtējā asā pagrieziena. Pasūtījuši turku brokastis mēs sasveicinājušies ar vecu pensionāru pārīti un ērti iekārtojušies pie jauka, balta plastmasas galdiņa pārklātu ar zilu papīra gabalu - apmēram pieci metri no jūras, izklājām karti pa visu galdu un pētījām šās dienas potenciālos piedzīvojumus – kartogrāfiski. Ja apmērām simts metru attālumā no mūsu brokastu vietas milzīgs nezināmā vārdā nosaucams traktorekskavatorisks agregāts nenodarbotos ar kalnu ceļa paplašināšanu radot burvīgu monotonu dārdoņu mēs mestu kedas pa gaisu , lai paliktu te , vārtieties saulē un peldēties. Mūsu ķermeņi bija izslāpuši pēc pamatīga saules apcepiena, mati tā vien vēlējās savelties kunkuļos no peldes sāļajā ūdenī un lielais varenais Neko Nedars bija gatavs mūs pārņemt. Vienojušies ka tas, ko mēs šodien vēlamies ir apmēram šāds kempings, kā jau apgūtais - bungalo pie ūdens, duša, iespēja uzkost, tīra pludmale ar vienīgo atšķirību - kalnu ceļu remonta neesamība mēs devāmies ceļā cerot ieraudzīt mūsu sapņu pludmali aiz nākama pagrieziena. Pulkstenis rādija nedaudz pāri desmitiem.

            Pulkstenis bija apmēram četri pēcpusdienā un mēs nenormāli piekusuši, pārkarsuši, pārsvīduši ar lielu ātrumu traucāmies tuvāk tālumā redzamajai Alanyai drūmā apņēmībā beidzot tikt karotajā dušā. Ambīcijas uz mūsu tuvāko paris dienu atpūtas vietu bija viļņojušās kā orkāna satracināts okeāns. Sākot ar viesnīcām , kurām mums bija šķitis par maz palmu apkārt vai baseini ne tāda formā beidzot ar nelieliem akmeņainiem zemes pleķīšiem klinšu malās pie jūras, kur teorētiski varētu uzsliet telti un gurķoties paris dienas. No rīta pametot brokastu vietu mums šķita ka tūlīt aiz līkuma būs tas, ko meklējam un mums par nelaimi šī sajūta mūs bija pavadījusi visu dienu liekot brāķēt to, ko redzam un traukties tālāk. Beidzot pa ceļam kādā kārtējā tūrisma pilsētelē, kuras standartā sastāvēja no dažāda līmeņa hoteļu sakopojuma, restorāniņiem un tūristu tirdziņa, pēc visu iespējamo variantu izbrāķēšanas mēs atradām neta kafūzi un izmantojot www.booking.com izvelējamies apmierinošu viesnīcu 70 km attālajā Alanya. Protams viss nebija tik traki, ka es te atainoju. Patiesība mēs visas dienas garumā bijām baudījusi neatkarojamus dabas skatus un viesnīcām jau arī laikam nebija ne vainas, vainīga ir cilvēka daba ar pamatsaukli „ Zāle ir zaļāka tur kur mūs nav.” Ceļš visas dienas garumā nebija atkāpies no jūras. Tas zilgme mūs bija pastāvīgi hipnotizējusi. Zaicis virināja logus ciet un vāļā vaimanājot vienlīdz skaļi kā par kalnu ceļiem , kas lika turku brokastīm veikt gravitatīvos treniņus vēderā tā arī par dabas skatiem , kurus redzot tu uzreiz jau nožēlo to ka diezvai kādreiz dzīve tos redzēsi atkārtoti. Šķiet pieminēšanas vērta ir banānu ieleja, kura mums gadījās pa ceļam. Starp divām kalnu grēdām jūras krasta bija neliela ieleja, kura bija aizpildīta līdz maliņām ar banānu kokiem. Tie auga cieši blakām viens otram ieskaujot nedaudzās ciemata ēkas tik cieši , ka likās tās sabruks no augu spiediena. Uzbraukuši nākamājā kalnā mēs uz brīdi apstājamies ceļa malā un vērojam banānu paradīzi, papildinot vizualizaciju ar pilnīgi gatava Turcijas banāna garšu mutē.

                   Alanya - iebraukuši pilsētā mēs beidzot nolēmām veltīt stundiņu peldei un saulei. Atstājuši auto ceļa malā mēs bez liekam ceremonijām metamies iekša ūdenī. Ūdens bija fantastiski silts un tādēļ Zaicha drebināšanās brienot iekša lika man atcerēties to cik skaļi viņa spiedz ejot peldēties Baltijas jūrā. Kārtīgi izpeldējusies un pagulšņājuši krastā mēs nolēmām doties meklēt viesnīcu. Viens divi izbraukuši cauri pilsētiņai un neatraduši mūsu viesnīcu, kura man šķiet bija pašā pilsētas centrā un tieši jūras krastā uzmeklējām neta kafūzi un atjaunojam atmiņā karti. Šeit man tika mācība, ka rezervējot viesnīcu dienā, kad tu ierodies ir risks palikt uz ielas. Kā izrādījās numuri viesnīcā bija rezervēti jau 2 nedēļas uz priekšu. Braukājot pa pilsētu mums bija pilnīgi skaidrs, ka vēlamies te palikt uz kādu dienu vai divām. Gandrīz pie paša centra jūras krastā mēs ievērojam baseinu un nolēmām ka viesnīcu jāatrod ir te pat. Mums par laimi pilsētas sociāli/ekonomiska struktūra bija līdzīga Gorome tikai nedaudz modernizētāka un lielākā mēroga. Praktiski katra celtne pilsēta bija iekārtota līdzīgi un paredzēta turkam, viņa radiem, sievai, bērniem un tūristiem. Vienīgā atšķirība no Gormoes bija lielākas un modernākas ēkas un nemanīja ēzeļus. Es mērķtiecīgi sāku ķemmēt visas ēkas pēc kārtas un uzdevu trīs jautājumus. Cena, duša, brokastis? Izvelējos piecstāvīgu Hoteli ar nelielu baseinu, kura īpašnieks bija gatavs mums piešķirt trīsistabu apartamentus ar virtuvi par trīsdesmit sešiem latiem uz divām dienām. Neskatoties uz nogurumu mēs nodušojušies un sapucējušies devāmies paklejot pa pilsētu. Pa ceļam nolēmu atdot viesnīcniekam netīro drēbju maisu mazgāšanai tā izraisot, ja ne asiņainus tad kā minimums skaļus notikumus, kuri izpaudās sekojoši. Īsi pēc brīža , kad biju atdevis maisu ar drēbēm un izgājuši uz ielas mēs izdzirdējām milzīgu ļembastu. Cik nopratu strīda iemesls bija viena no darbinieka atteikšanās aiznest mūsu netīrās drēbes uz mazgātavu. Tas viss sākās ar mūsu drēbju maisa, slotas kāta un naža vicināšanu pa gaisu un beidzas ar darbinieka atlaišanu , jeb precīzāk dzenāšanu ar slotas kātu visas šķērsielas garumā. Jāpiebilst ka tas pats viesnīcnieks, kas skaļi aurodams skraidīja pa ielu vicinādams slotaskātu vēlāk flegmātiski sēdēja savā aizgaldā izskatoties tā, ka diezvai kādreiz ir kustējies tālāk par trīs metriem no savas dirnvietas ar TV priekšā.

                  Atceroties ceļojumu, pamatiespaidi par šo pilsētu tika gūti nākamajā vakarā, bet šovakar mūsu galvenais mērķis bija gardi pavakariņot. Mūsu viesnīca bija šķērsielas stūra ēka un tieši apakša bija restorāniņš. Izejot uz ielas momentā bijām noķerti un mulsi smaidot aplūkojām ēdienkarti noklausoties lekciju par mākslu izvelēties pareizo iestādījumu vakariņām. Pamatīgi izpētījuši ēdienkarti laipni atvadājamies un apsolījāmies atgriezties. Tie kas ir bijuši Turcijā ir iepazinuši cilvēku laipnību, ieinteresētību un izpalīdzību, kura bieži vien balansē uz pašas merkantilisma smailes. Šad tad merkantilisma pīķis brutāli uzšķeļ šis visas labās uzskaitītās īpašības un izverošās par klaju tūristu apņirgšanu. Bet šī bija pirmā diena viena no Turcijas tūrisma biznesa epicentriem un mēs vēl bijām pārāk maz nomocīti ar šo tūrisma industrijas lāstu. Ja iepriekšējās dienās ar savu klātbūtni izraisījām interesi un ja tikām sveicināti tad ar patiesu labvēlību tad šeit katrā uzsauciena „ Hi, how Are you? „ , „ Where are you from?” un t.,t. Kopa ar skaņām no uzsaucēja mutes , ja to attēlotu multifilmā ap saucēja smaidīgo seju riņķotu daudzas $ naudas zīmītes. Lai vai kā šajā vakarā tas mums nebojāja omu un mēs izbaudot tūristisko kņadu klejojām pa ielām meklējot mūsu vakara ēstūzi. Apbrīna vērta ir restorānu iekša saucēju spēja noteikt paēdušos un izsalkušos. Mūs nemitīgi mēģināja ievilkt katrā barā , restorānā, kafūzi. Vēlākajās dienas es ievēroju , ka ja mēs bijām paēduši, tad tas tika nolasīts no mūsu gaitas, vai skatiena un iekšā saucēji mūs lika mierā. Nedaudz pastaigājušies pa pilsētas centru mēs nolēmām sagādāt pārsteigumu mūsu viesnīcas ēkas restorāna iekšā saucējam un doties vakariņot turp. Izvēle bija pareiza. Vakariņas patiešam varējām izbaudīt, jo tas bija teicami pagatavotas un par visumā pieņemamu summa, ja nemaldos nepilni divdesmit Ls. Runājot par pusdienošanu un vakariņošanu. Var paēst par samērā lētām naudām 3-4 Ls tas ir kādu kebabu vai burgeru ar dzērienu, bet ja gribi pasēdēt ar baudu tad nekas neatliek kā šķirties kā minimums no 15 Ls uz dieviem. Pie tam maksājot rēķinu tevi vienmēr pavada šaubas par tā patiesiem apmēriem. Es jau no saviem iepriekšējiem ceļojumiem esmu guvis vienu smieklīgu atziņu. Atrodoties cita valstī tu ārkārtīgi seko līdzi tam cik kas maksa, vai netiec apšmaukts, izpēti ēdienkarti nokonstatē ka pusdienas izmaksās padsmit latus un nogrozījis galvu meklē tavuprāt atbilstošāku vietu, bet kad atgriezies mājās aizej uz kādu savu iemīļoto vietiņu Rīgā paēst un bez lieka stresa iztērē tādu pašu summu, ja ne lielāku. Protams nerunāju par tiem, kuri naudu neskaita. Labi nav ko par slikto. Šis vakars bija burvīgs. Ēdiens gards, apkalpošana perfekta, rēķins negraujošs, restorāns mīlīgs, Vidusjūra redzama un skats uz Alanyas cietoksni teicams.

            Pēc iepriekšējās dienas daudzajiem iespaidiem, mokošās nakšņošanas automašīnā un šās dienas nogurdinošajiem apsolītās zemes meklējumiem ar fantastiskām vakariņām finālā es draugi mīļie laidos miegā bez jebkādiem gudriem prātojumiem un man šķiet pareizāk būtu teikt „ novēlos kā beigts” baltos palagos.

5 diena

             Pa kreisi šķērsielas galā, līdzīgi kā bērnībā, skatoties ārā pa logu Ģertrūdes ielā redzēju veco Ģertrūdes baznīcu, tagad es lūkojos kalnos. Pārkāries pāri balkona malai skatījos uz tiem. Rīts vēl nebija svelmes nomākts un par dienas gaidāmo karstumu pagaidām liecināja tikai apkārt esošā spilgtā krāsu gamma. Rīta saules dzidrajos staros vienlīdz valdzinoši izskatījās daudzkrāsainie nami ielas abas pusēs , nedaudzie augu valsts pārstāvji to rīta kopēju aplaistīti un pat migliņa , kas ieskāva tālumā redzamās kalnu virsotni šķita īpaši spilgta un krāšņa. Vēlreiz uzmetis skatienu Vidusjūrai ar ko noslēdzās mūsu ielas otras gals es gāju modināt Zaici. Dienu bija paredzēts pavadīt absolūti Neko Nedars gaisotnē. Nokāpuši lejā uzkodām turku brokastis, vērodami kā viesnīcnieks laistīja pāris krūmus un palmu pie ieejas ēkā. Lai arī jūra bija te pat pāri ielai mēs vēlējāmies šodien nobāzēties kādā nomaļākā vieta un tādēļ pēc brokastošanas sēdāmies auto un devāmies meklēt īsto pludmali. Izbraukājuši visu piekrasti 5 km garumā uz abām pusēm no pilsētas centra , vakardienas neizvēlīguma seku mācīti novietojam auto tur pat kur no rīta to bijām savākusi un devāmies gulšņāt pie baseina mierinot sevi ar to, ka tas bija tikai pāris metru attāluma no jūras. Šķiet, ka nav jēgas izvērsties aprakstos par pārkaršanu saulē, mērcēšanos jūra, peldēšanos baseinā, auksta alus baudīšanu lasot līdzi paņemot grāmatu. Izgāzies baltajā plastmasas krēsla pie baseina es apcerēju savu un vispār cilvēku slinkuma patiesos apmērus. Slinkums ir ārkārtīgi pacietīgs. Tas sēž mūsos vairāku mēnešu vai pat gada garuma un gaida savu brīdi , lai pārņemtu mūs. Vardu sakot perfekta slinkuma triumfa diena.

               Kārtīgi izbaudījuši visu ko var sniegt Latvijas iedzīvotājam Turcijas klimats 26 septembrī , mēs nodušojušies savus tomāt sarkanos ķermeņus, devāmies klaiņot pa Alanya. Pilsēta ir izveidojusies ielejā starp kalnu grēdām ar burvīgu pludmali vairāku kilometru garumā un romantisko pilskalnu paša pilsētas centrā jūras krastā. Esmu pabijis gandrīz visās Turcijas Vidusjūras kūrortpilsētas, bet ir iespiedusies atmiņā viss spēcīgāk. Saule jau bija noslēpusies aiz kalniem un sāka krēslot. Man patīk izgaršot svešas pilsētas, izjust to ritmu sajust to pulsu. Vislabāk to darīt vienkārši piemetoties uz kādas apmales pašas kņadas epicentrā vai vērojot to pa gabalu kā kādu eksotisku krāšņu zvēru. Šāda pilsētas iepazīšanas taktika vairāk gan attiecas uz nekūrort-pilsetam, kur var priecāties par to īsto iedzīvotāju dzīves ikdienišķo ritumu nevis tūristu. Izstaigājušies pa ostu, kur viens otram cieši blakus bija saspiedušies piestātnē kuģīši paredzēti dažāda veida izklaidēm tūristiem un uzkoduši vārītas kukurūzas vālīti ar sāli , devāmies uz pilsētas centru. Ja pirms tam bijām nodarbojušies ar tūristisku pazīmju klasificēšanu un mēģinājusi tās sevī izskaust, maskējoties par jebko tikai ne tūristu, tad pašreiz kamuflazš bija kritis. Mēs gājām rokās sadevušies, nesteidzīgā solī un sārti iedegušās sejas liecināja par pirmo dienu piedzīvojumiem un nelielo pieredzi šajā valstī. Runājot par Turciju vienmēr un visur tiek pieminēta iepirkšanās, diņģēšanās un visas citas veikalnieciski – ceniskās lietas. Par šīm lietām es sīkāk pastāstīšu vēlāk rakstot pa Stambulu un lielo tirgu , bet pagaidām vēlos tikai minēt, ka neskaitāmajās bodītēs piedāvāto labumu klāsts tomēr ir ārkārtīgi zemas kvalitātes. Pastaigājoties pa pilsētu centāmies izvairīties no tirdzniecības ielām, jo mūsu latviešu mentalitātei uzmācīgā tirgošanas maniere tomēr bija apgrūtinoša. Klaiņojot pa šaurajām ieliņām nonācām pie Alanyas pils un brīdi pavērojuši naksnīgās pilsētas ainavu uzņēmām kursu uz viesnīcu. Lai arī pilsēta bija teicama laiskai atpūtai , tomēr mūsu mērķis bija baudīt valsti kopumā. Piedzīvojumu gara dzīti devāmies uz čučumuižu , lai krātu spēkus jaunai dienai , jauniem piedzīvojumiem.

6 diena

                7/30 pamošanās , 8/00 mūsu sestās turku brokastis un 8/30 mēs esam devušies ceļā. Dienas plāni ? Kā man tas patīk. Dienas plānu nav. Brokastojot Zaicis konsultējās ar Dorling Kindersley un bija apņēmies beidzot pirmo reiz sava mūža skatīt romiešu celtās , bet nu jau visnotaļ vēsturiskās teātra drupas Sidē. Ceļš līdz Sidei ne ar ko īpašu neizcēlās, ja nu vienīgi sava antituristiskas uzvedības un sīkākas Turcijas kartes neesamības fakta dēļ mēs drupas Sidē meklējām apmēram tik pat ilgi cik ilgi braucām līdz pašai pilsētai. Visbeidzot veiksmīgi izvairījušies no maksas stāvvietām , mēs pametām auto vietā, kur taksisti pāris koku ēnā gaidīja savu kārtu nogrābt kādu karstuma nomāktu, aizelsušos tūristu un devāmies aplūkot akmeņu čupas. No pieredzes zināju, ka vēsturiskus pieminekļus vēlams vērot pa gabalu, tā nebojājot iespaidu, bet Zaicis nelikās mierā. Samaksājuši apmēram sešus latus mēs nopirkām tiesības sēdēt teātra drupās cik ilgi vien mums tīk, kaut līdz pašam vakaram. Es karstuma mākts tā arī darīju, kamēr Zaicis šķiet bija apņēmies par iztērēto naudu vismaz izstaigāt katru teātra akmens rindu. Pēc neilga laiciņa pat viņai nācās atdzīt, ka vairāk te nav ko darīt.

              Pēc neilga brītiņa un veiksmīgākas maldīšanās nekā pirms tam mēs jau turpinājām savu ceļu Antaljas virzienā. Braucot mēs spriedelējām par nākamo naktsmītni. Viens variants bija atrast kādu viesnīcu Antaljā , bet otrs atrast klusāku pludmali un apmesties kempingā.Izšķīrāmies par labu klusākai atpūtai, jo Alanyā divas pavadītas dienas bija gana apmierinājušas mūsu kari pēc civilziacijas mutuļa. Vienojušies par savu mērķi mēs apņēmīgi vadījām auto cauri Antaljai , nepievēršot uzmanību tas daudzajiem kārdinājumiem. Nospraustais mērķis bija neliels kempingu ciematiņš, burvīgas pludmales krastā Olimpus drupu tuvumā. Pēc Antaljas ceļš praktiski visu laiku veda mūs pa kalniem šķiet ar vien vairāk un vairāk paceļoties virs jūras līmeņa. Sekojot ceļa rādītajiem mēs nogriezāmies no galvenā ceļa un pa šauru daļēji asfaltētu kalnu celiņu braucam lejā no kalniem uz jūras pusi. Īsi pirms iebraukšanas ciematiņā ar acs kaktiņu pamanījām vienā kempingā baseinu. Iebraukuši ciematā , mēs sajūtam tieši to gaisotni ko bijām velējušies. Neapšaubāmi tūrisma sezonas vidū te visdrīzāk nebija iespējams atrast vietiņu , kur apmesties, bet bija septembris. Šur tur klīda kāds par vietējo pāprkvalificejies tūrists ar savu paskatu atsaucot atmiņā Morisona mūzika skaņas, bet kopumā cilvēku bija maz. Ciemata struktūra bija vairāku desmitu kempingveidīgu apmešanas vietu drūzmēšanās ap vienīgo putekļaino ielu , kura veda uz pludmali. Ēnainas palmu lapām klātas nojumes, zemi segām klāti zviļņu, bungalo, namiņi, krāsaini deķi, ūdens pīpes, informējoši aplupuši vai kā tiko uzkrāsoti spilgti info raksti, teltis, piepūšamie matrači un šūpuļtīkli tāds bija abas ceļa pusēs vērojamā haosa vispārīgs uzskaitījums. Kopējais iespaids bija kolosāls. Apjautājušies par naktsmītnes cenām, mēs nolēmām joka pēc noskaidrot cenu arī baseinotajam kempingam un sev par lielu apmierinājumu vienojamies par 2 dienu naktsmajām ar brokastīm un vakariņam tajās uz pusi lētāk nekā ciemata centrā. Lai gūtu simtprocentīgu pārliecību par sava lēmuma pareizību mēs pēc paris minūtēm jau ķērām dienas pēdējos saules starus gulšņājot zviļņos baseina malā pēc pamatīgas peldes tajā.

               Par četrdesmit četriem latiem mums bija vienistabas bungalo ar divguļamo gultu, kondicionieri, dušu un toleti. Jau pirmajā vakarā bija skaidrs , ka esam trāpījuši naglai uz galvas. Vakariņošana notika ģimeniska atmosfēra un sev par lielu gandarījumu es nokonstatēju, ka atpūtnieki nav tūristi, bet gan turki. Kā sapratu tad viņi te jau ciemojas ne pirmo reizi. Par vakariņam mums ar Zaici bija dalītas jūtas. Es šmakstinādams ēdu savu un viņas porciju. Tika pasniegti rīsi ar ļoti asu gaļas mērci un klāt ko piekost uz liela šķīvja tika iedot kauktas pa vidu starp kefīru un krējumu. Šķiet, ka kefirkrejumiskais uzkožamais tika izmantots līdzīga, ka ugunsdzēšamais aparāts pēc kārtīgāka mērces gaļas kumosa. Zaicis paknakstījās gar baltmaizi un padzēra čai. Pateikušies par vakariņam devāmies gulēt.

          Ap pusnakti mēs pamodāmies no ģitāras spēles un dziedāšanas. Netālu no baseina bija iekurts liels ugunskurs un apkārt sasēdušies klausītāji līgojas līdzi dziedātajam, kurs izpildīja tradicionālas turku dziesmas. Atšķirībā no gaudulīgi, griezīga stila ko visu cauru dienu varēja baudīt radioaparātos pašreiz varēja ļauties patiesi skanīgai, saldai lirsikskai austrumnieciskai melodijai , kura fantastiski savijas kopā ar atkal jau kuro reizi gaisā jūtamo bet netveramo smaržu, kuras patieso izcelsmi mēs tā arī sava ceļojuma laika nenoskaidrojam, bet kura vel joprojām šķiet ir jūtama , kad es atceros šo valsti.

 

7.diena

              Un atkal dienu sākām ar tradicionālājām turku brokastīm. Šķiet nekad mūžā neesmu tik regulāri ticis pie brokastīm, bet tādēļ jau mēs ceļojam , lai nokļūtu sev neierastā vidē.

               Nepilna pusstunda un mēs jau esam pludmalē. Esam bruņojušies ar neatminama Nmr. stipruma sauljošanās krēmu un pāris litriem dzeramā ūdens. Dienas mērķis ir iegūt ķermeņiem tumšāku ādas toni un pārliecināties par savām spējām darīt neko . Īsāk rakstot šajā dienā tika aplūkotas neskaitāmas jahtas un kuģīši ar kuriem tika vesti simtiem tūristu uz pludmali , šķiet ar saukli „ atpūtīsimies kādā nomaļā pludmale” protams sniedzot mums zināmas izklaides iespējas ar nelielu pārākuma apziņu vērojot visu šo jezgu no malas vienas dienas vecu aborigēnu statusā. Ar saviem novērojumiem nodarbojamies sistemātiski rotējot un vēršot dažādas sava ķermeņa daļas pēc iespējas lielākā leņķu amplitūdā pret sauli. Pludmale bija oļaina un neskatoties uz to , ka tie bija gaiši , saule tos bija uzkarsējusi tik tālu, ka staigāt pa tiem ar kailām kajām nebija iespējams, kas rezultāta izraisīja manu iecienītāko čibu pirmslaicīgu nāvi varonīgi izjūkot sāļajā Vidusjūras ūdeni pēc pamatīgas plucināšanās pārkarsētos oļos. Ietiepīgi cepinājušies visu dienu, vakara pusē devāmies paklaiņot un aplūkot apkārtni. Ciemats bija izvietojies aizā nelielas upītes krastā. Papildus visam dabas krāšņumam bonusā nāca senas pilsētas Finike drupas, kuras šķiet pamatā kādreiz ir bijušas par iemeslu ielejas tūrisma biznesa pionierismam. Klaiņojot atradām kalnu avotiņu, kurš satecēja nelielā dabīgā baseinā. Šās dienas karstumu šķiet varētu raksturot fakts , ka pat Zaicis iegūlās ledus aukstajā kalnu avota baseiniņā, lai gan pelde piemēram Baltijas jūras mēreni remdajos ūdeņos viņai prasa kādas piecpadsmit minūtes ievada pirms iztirzājuma :D Vakarā ap plkst. astoņiem paēduši manuprāt fantastiskas vakariņas, attiecīgi man pierunājot abas mūsu porcijas un atstājot Zaici tradicionāli ar čai un baltmaizi mēs laidāmies miegā lirisko turku dziesmu pavadījumā dzelžaina apņēmībā rītdienu pavadīt pieturoties pie tāda paša plāna.

8.diena.

         Šoreiz negājām uz pludmali caur ciematu , bet izvēlējāmies aizbraukt uz tās otru galu. Lai nokļūtu pludmales apmēram piecus km. tālajā malā, ar auto nācās nobraukt pa kalnu celiņiem kādus 20 kilometrus. Piebraukuši pie pludmales fiatiņš iestiga smiltīs. Nolēmu par to pagaidām nesatraukties un atlikt problēmas risināšanu uz vēlāku laiku. Savākuši no auto visu dienas ekipējumu devāmies uz vietu, kur pludmale beidzas ar stāvām klintīm. Fantastiski! Beidzot esam pie Vidusjūras un apkārt nav neviena cilvēka. Vienmēr esmu velējies pabūt uz neapdzīvotas salas un patreiz uz īsu brīdi varēju sev iztēloties šādu situāciju. Spilgti zila dzidra jūra, nelieli vilnīši, stāvu klinšu pakāje tu vārties karstos oļos. Aiz gara laika nolēmu veikt ekspedīcijas peldējumu uz klinšu raga galu , kurš iestiepjas jūrā paris simts metru attālumā. Atgriezies atpakaļ līdz asinīm sadriskātām rokam un kājām varēju ar smīniņu apcerēt Holivudas filmu varoņu cīņu uz ekrāniem milzīgos viļņos rāpjoties ārā no okeāna kādas klinšainas salas krastā. Es biju pamatīgi apskādēts pateicoties maziem, knapiem vilnīšiem kas slinki rotaļājas ar mūsu piepūšamo matraci krastā. Šim vakaram mums bija izplānots neliels piedzīvojums tādēļ savlaicīgi pēcpusdienā sāku dežūrēt pie iestigušā auto un nepilnas pusstundas laikā biju atbrīvojis braucamrīku no smilts lamatām ar ūsaina turku večuka palīdzību. Īsti nebija skaidrs kurš kuru bija nocopējis. Sākuma man šķita , ka es esmu veicis varoņdarbu un tuksnesīga vietā esmu sadabūjis palīgu, bet pēc tam, kad večuks lietpratīgi atvēris savu bagāžnieku , kura galvenais saturs bija, troses, lāpstas, zari, dēļi un visvisādi citi atribūti paredzēti auto atbrīvošanai no smilts skavām es sāku šaubīties par tēmu makšķernieks un loms. Manas aizdomas apstiprinājās , kad tika paziņota takse par sniegto pakalpojumu. Tas man atgādināja vienu pirtiņu Valmieras rajona, kur bija tā teikt dubulta tarifa bizness. Viens par pirts nomu, otrs par pirts laukuma iestigušo auto izvilkšanu no dubļiem ar kaimiņu traktorista Kārļa palīdzību. Lai nu ka , bet savlaicīgi bijām atpakaļ sava namiņā, nedaudz atpūtāmies un uzreiz pēc vakariņām ieslēguši turku hip-hopu traucamies pa naksnīgo šauro kalnu ceļu uz Čirali kalnu. Kā vēstīja sers Kinderslejs tas bija kalns , kur bija vulkānisko iežu atsegumi ar mūžīgi degošu uguni. Grieķu mitoloģija šī bija vieta kur trīsgalvainā briesmone Himera tika noslaktēta ar izkausēta svina palīdzību. Leģenda stāsta, ka ne bez vainas esot bijuši resgalis Bellofants un tā četrkājainais čoms Pegass. Jau pilnīga tumsā mēs piebraucām pie kalna pakājes, un sākam samēra nogurdinošo kāpienu augšup. Kalna galā, kā solīts, ar spožu liesmu vairākās atsevišķas vietās sadega dabas gāze. Ilgi sēdējām pie vienas no liesmām un vārāmies tumsā. Debess bija zvaigžņu pielietas , pa labi un pa kreisi tumsā varēja nojaust kalnu varenības klātesamību un priekšā tālumā bija jāvilņojās jūrai. Kārtējo reizi bija iespējams ļauties neikdienišķuma apskāvieniem. Apkārtne, tumsā nemanāmais bet nojaušamais dabas skaistums, smarža, neskaitāmas degošas uguns liesmiņas šur un tur kalna nogāze un protams mēs paši - prāta fiksēts emociju un izjūtu kopums .

9. diena.

             Astoņi un brokastis. Pirms tam jau bijām sakravājuši savas mantas. Atvadoties no saimniekiem ar patiesu sajūsmu pateicos par gardajām vakariņām , kurs man tika pasniegtas absolūti manā gaumē, tā izraisot saimniecē emociju uzplūdus, kuri izpaudās apkampjot mani un piespiežot  pie viņas milzīgajām krūtīm .

Dienas plāns bija nokļūt līdz Olu Deniz pludmalei. Esot neaprakstāmi krāšņa Turcijai neraksturīga smilšu pludmale. Dienā veicamais attālums šķiet bija nepilni 200 kilometri. Mirkļa vājuma pārņemts es uzticējos kartei un nolēmu braukt pa gleznainu kalnu ceļu , nevis pa galveno . Par kļūdu to īsti nosaukt nevarētu, jo fināla mēs protams ka izbraucam uz mums nepieciešamo lielo ceļu , bet ar zināmām sekām , kuras izpaudās vaimanājoša Zaiča izskatā. Galvenais dienas sarunu temats bija, kalnu ceļi, karstums, reiboņi, aizas, saule, un auto logu atvēruma diapazons. Pat braucot jau pa galveno ceļu tas ar saviem līkumiem un stāvumiem īpaši neatšķiras no saviem nelielajiem brāļiem. Attālums paris simts kilometru, kuri Latvija aizņemtu tikai paris stundas šeit prasa vairāk ,ka pusi dienas. Vēlā pēcpusdiena bijām sasnieguši savu mērķi. Šoreiz piedzīvojām nelielu vilšanos. Par iemeslu tik pat labi varētu būt mūsu iepriekšējo dienu piedzīvojumi, kur mēs gozējamies patiešam maz apmeklēta un nepiesārņotā pludmale, bet ieraugot šo dabas krāšņumu pēdiņās uz līdzenas vietas šķiet ir jāver vaļa tūrisma kantoris un jāpiedāvā atpūta piemēram miķeļtorņa pludmalē. Šaubos vai kāds no Olu Deniz sastaptajiem atpūtniekiem ir redzējis patiešam tīru pludmali, kur nav nevien cilvēka tik tālu cik vien var saskatīt. pludmale protams atrādās ainaviska vieta, bet tas laikam jau ir visu krāšņo pieejamo vietu lāsts – netīrība. Visa izslavēto balto smilšu pludmale ir tā nokrāmēta ar galdiņiem un atpūtas krēsliem , ka slavenas smiltis ir grūti saskatīt. Ar nelielu brītiņu mums pietika , lai saprastu ka šeit nevēlamies palikt un devāmies atpakaļ uz pilsētas centru. Strauji tuvojas vakars un nolēmām atrast kādu viesnīcu te pat. Virzoties atpakaļ pa to pašu ceļu kur iebraucam, mēs izvelējamies vienu nelielu viesnīciņu ar tradicionālo baseinu pagalma. Nodusojušies devāmies pavakariņot. Braucot bijām ieveroši vienu ēstuzīti nokarinātu ar paklājiem, zemiem galdiņiem un t.t. Nolemjam , ka tas ir tas kas vajadzīgs. Daudz netielējoties ļāvāmies pierunāt mūs vakariņot tur, jo patiesība braucot ar auto neko piemērotāku nebijām ievērojuši. Pasūtījuši ērti izgāzušies izviļņos vērojam apkārtni. Restorāniņs bija pašā , centrālas ielas malā un jo vairāk sāka krēslot , jo vairāk tūristu mums saka iet garām. Restorāniņa iekšā saucēja enerģiski mēģina viņus tvarstīt , bet visi veikli izvairijās un apņēmīgi turpināja savu ceļu labākajā gadījuma atsveicinot. Šķita ka daudzus no tūristiem darbiniece jau pazina , jo sauca tos vārdos. Pavakariņojuši un samaksājusi iespaidīgu rēķinu drūmu nojautu pārņemti pievienojamies tūristu straume un pēc nepilnu desmit minūšu gājiena nokļuvām pilsētas tūrisma epicentra ar mazo ieliņu mudžekli , kur bija simtiem restorānu un bāriņu ar daudz pievilcīgākiem noformējumiem un diemžēl arī cenām. Pēc paris dienu divvientulības sapņu pludmale šīs burziņš mums likās gana tīkams un pieņēmuši lēmumu , ka paliksim šeit pāris dienas nolēmām, ka rīt izvairīsimies no enerģiskas restorāna klientu piegādātājas vienkārši nobraucot pāris desmit metru gar restorānu ar auto rūpīgi pievēršot uzmanību tieši pretējās ielas pusei :D Esam gatavi rītdienai.

10 diena.

              Rīts tomēr, kā parasti ceļojuma laikā bija īpašs. Tik patīkami ir pamosties nojaušot, ka ārā jau spīd saule, solot kārtējo karsto dienu. Lai arī šās nakts viesnīcas atrašanās vietā šķiet nebija īpaša , tomēr kārtējo vizuālo baudījumu varēja ķert izejot uz balkona un gar viesnīcas pretējās ēkas sienām pamielot aci ar kādu pauguru grēdas fragmentu. Saposušies devāmies savās kārtējās turku brokastīs. Viesnīciņu šķiet bija okupējuši dažādu valstu pensionāru pārīši. Iespaids radās , ka viņi šeit uzturas ilgstoši, jo omulīgi čaloja savā starpā. Brokastojot pļāpājām ar kādu pārīti no Holandes , kuri bija ciemojušies Rīgā, šādā veidā dodot viņiem iespēju izcelties savu kolēģu pensionāru vidū , paskaidrojot viņiem no kurienes mēs esam un kā pie mums izskatās.

             Dienu nolēmām pavadīt pie baseina, jo pludmale jau vakar bija zaudējusi savu valdzinājumu mūsu acīs. Lai gan konkrētu plānu nebija, tomēr bija skaidrs ka mūsu piedzīvojums ir ticis pāri pusei un turpmākajās dienās sāksim līkumot atpakaļ uz Stambulas pusi. Tas nozīmēja , ka šī iespējams ir pēdēja riktīgi karstā un saulaina diena ceļojuma laikā , kuru mums nu tad ir jāizmanto cepšanās nolūkos. To arī darījām. Šķiet es varētu sarakstīt ja ne grāmatu tad brošūru par sauļošanos, bet kam tādu vajag ?

              Tuvojoties vakaram mūsu draugi pensionāri , pa pārītim vien sāka pulcēties un rokās sadevušies pazuda centra virzienā. Ņēmām piemēru no viņiem un uzvilkuši izejamos šortus devāmies vakariņot. Bijām piemirsuši par briesmām, kuras mums draudēja pa ceļam. Atcerējāmies par restorāniņu tikai tad, kad iekšā saucēja jau mūs bija pamanījusi pa labu gabalu un smaidīdama vaktēja. Brīdī kad jau tikām stumti iekšā restorānā es paziņoju , ka esam grēkojuši un jau paēduši. Apsolījušies atpakaļ ceļā iedzert vismaz chai cilpojām projām neatskatoties. Nokļuvuši centrā sākām apgaitu. Savādāk to nenosauksi. Patiesībā, lai arī jezga ir milzīga, restorāni , bāriņi, veikaliņi , frizētavas un vēl nezin kādi biroji te ir simtiem , bet patiesība tie ir izvietoti neliela teritorijā. Pirmajā diena šķiet, ka viss tas nav ne aptverams ne apstaigājam, bet šodien bijām visu dienu nogulējuši un pamatīgi atpūtušies, un savas enerģijas pārņemti ātri vien izskrējām cauri centram visos virzienos nokonstatējot tā patiesi mazos apmērus. Atradām teicamu vietiņu un pavakariņojām . Zaicis izvelējās picu ar sieru, bet es ka vienmēr sev sagādāju pārsteigumu , ņemot kaut ko nezināmu un kārtējo reizi trāpīju desmitniekā. Manu sajūsmu par ēdienu , gan nav grūti izraisīt. Galvenie priekšnoteikumi ir , ka jābūt gaļai un vēlams asai.

              Pavakariņojuši vēlējamies izstudēt tūrisma kantorīšu piedāvājumus par iespējamām izklaidēm. Piedāvājumā bija: - braukšana un Pamukali , bet tur mēs plānojām aizbraukt paši atpakaļceļā uz Stambulu. Vizināšanas ar laivu vai kuģīti visas dienas garumā apskatot gleznainākās krasta vietas , peldoties un t.t. , bet Zaicis bija kategoriski pret šūpošanos. Niršana , bet to mēs plānojām darīt Marmarisā izvērtējot tā brīža finansiālo situāciju. Iespēja planēt ar paraplānu, to starp citu ir ārkārtīgi ērti darīt tieši virs Olu Debiz pludmales, jo to no abām pusēm ieskauj ārkārtīgi augsti kalni . Tieši šis kūrorts ir paraplānistu iecienīta atpūtas vieta, bet mums nobrieda labāks plāns. Visas šis izklaides plus mīnus maksāja vienādi no kādiem 80 līdz 150 EUR no cilvēka. Protams , ka kaulēšanās ir iespējama Bet. ..Vārdu sakot finansiālu un vel šādu tādu apsvērumu pēc izvelējamies raftingu , tas ir braukšana pa kalnu upi ar piepūšamo laivu instruktoru pavadība. Iemesls šai izvēlei bija vienkāršs, mēs noskaidrojam, ka autobuss kurš vedīs tūristus uz kalnu upi atiet 7 no rīta un nolēmām paši tam sekot un galapunktā vienojoties ar instruktoriem ieekonomējot kādu 100 EUR . Nobrauciens tika organizēts pa Dalaman upi tieši pa ceļam uz rītdienas mērķi Marmarisu. Klaiņojot pa centra ieliņām un tīksminoties pašiem par savu viltīgo plānu es pat nepamanīju, ka biju nokļuvis kāda enerģiska turku friziera nagos.

                Pirms es biju aptvēris , kas notiek,jau tiku vilkts iekša frizētavā. Frizētava bija tikai viens krēsls paredzēts klientam. Spilgti izgaismota un ar lieliem logiem uz ielas pusi tā bija teicama šova telpa. Līdz šim klienta krēslā bija sēdējis kāds turks un frizieris bija laiski šņakājies gar viņa matiem. Man pat radās aizdomas , ka tā bija darbības imitācija , jo viņš savu tautieti bez kādām ceremonijām padzina atbrīvojot man vietu un tad sākās. Turkiem ir raksturīgi ārkārtīgi sirsnīga attieksme pret klientu, protams ne bez merkantilisma ēnas pusēm, bet tas nu ir fakts ka mūsu oficiantiem un nu jau arī frizieriem derētu pamācīties no saviem turku tautības kolēģiem. Nezinu vai kāda mūsu Rīgas frizurmakslas izstādē kāds meistars ir darbojies tā , ka šis ūsainas turks ņēmās gar manu galvu. Ja esat redzējuši kā austrumnieku pavari mēdz žonglēt ar nažiem gatavojot ēdienu, klabinot sitos un rīvējot tos , tad varat apmēram nojaust to kas risinajās ap manu galvu. Šķēres tika šņirkstinātas, gan ar jēgu gan pa tukšo , ritmiski pieklabinot pret ķemmi. Rokas tika kustinātas apļveidīgas kustībās, pilnīgi bezjēdzīgi pēc katra cirpiena, bet par to cik iespaidīgi. Vārdu sakot tas bija pamatīgs šovs. Pie tam ilgstošs. Jo cik es sapratu šis šovs tika maksimāli skaļi reklamēts ārā cerot ievilinot nākamo upuri. Kronis visam pasākumam bija ausu tīrīšana, kas sekoja matu mazgāšanai. Pēc vates pikuču uzlikšanas uz meistara rādītājpirkstiem tie abi divi tika iebāzti man katrs sava ausī un sinhroni griezti šurpu un turpu garantējot pilnīgi sterilu ausi pēc šīs procedūras. Saņēmis vēl pamatīgu želejas porciju uz saviem matiem un šķiries no kādiem 5 ls es tiku palaists brīvībā. Pie frizētavas esošie turki un blakus esošā restorāna apkalpojošais personāls atzinīgi novērtēja meistardarbu apgalvojot , ka tagad es beidzot izskatos pēc cilvēka.

Apmierināti ar piedzīvoto un vēl jo vairāk ar rītdienas viltīgo plānu lavījāmies gar draudīgo ceļa restorānu uz viesnīcu , lai savlaicīgi dotos čučēt. Rīt agri jāceļas!

11.diena.

              Perfekta diena. Visas ceļojuma dienas bija brīnišķīgas. Kāda ar savu slinkošanu un sauļošanos, kāda ar krāšņiem dabasskatiem, bet šī ar teicamu piedzīvojumu.

Līdz pulksten astoņiem mēs jau bijām sakravājuši mantas auto un uzreiz pēc brokastīm devāmies ceļā. Autobuss , kuram bijām nolēmuši sekot bija jau aizbraucis septiņos un nācās paļauties uz karti un manu atmiņu. Vairākus gadus atpakaļ man bija tas gods braukt pa šo upi , un tādēļ mēs nolēmām atrast raftinga centru paši. Līdz upei bija jābrauc apmēram simts km. Diena bija kā vienmēr saulaina un karsta. Koncentrējušies uz pareiza ceļa meklēšanu un iedrošinot viens otru , ka mūsu avantūra izdosies mēs traucamies uz Dalaman upi nepievēršot lielu uzmanību dabas skatiem un neskaitāmajiem ciematiem , kuriem izbraucām cauri.

Beidzot atmiņa un karte signalizēja , ka mums ir jāpamet lielceļš un jābrauc augšā kalnos. Izbraukuši cauri nelielam ciematiņam, mēs nobraucām no asvaltēta ceļa un turpinājām braucienu pa grantētu ceļu , kurš kļuva ar vien šaurāks un viennozīmīgi garantēja mums strauja pacelšanos virs jūras līmeņa. Jāatdzīst , ka atmiņa mani pievīla un mēs izmetām pamatīgu loku līdz veiksmīgi uzdūrāmies nelielai noplukušai norādei „ raftin center.” Sekojot tai mēs braucām vēl pa stāvākiem un šaurākiem kalnu ceļiem līdz ieraudzījām upi un netālu no tās sameistarotu milzīgu nojumi ar bāriņu viena kaktā. Salauzti airu kāti, glabāšanas vestes un ķiveres liecināja par sportisku gaisotni šajā vietā. Sasveicinājies ar diviem turkiem noskaidroju , ka visi jau ir stundu atpakaļ devušies ceļā uz upes augšteci – starta vietu. Mūsu sarūgtinājums bija tik liels , ka abi darboņi sasparojās un pēc pamatīgas izbļaustīšanas pa mobilajiem tālruņiem, roku vicināšanas un citām karstasinīgām komunikatīvam atraktivitātēm tika noslēgts darījums. Par 60 EUR mēs ieguvām šoferi , kas nogādās mūsu auto atpakaļ uz bāzes vietu un vienošanos ka tiekam gaidīti starta vietā.

            Burtiski ielekuši auto mēs devāmies ceļā. Mūsu pavadonis ūsains , pamatīgs turks sēdēja man blakus iespiedies fiatiņa mazajā priekšēja beņķī. Zaicis aizmugurē un es pie stūres. Turks nerunāja angliski, bet omulīgi kaukto murmulēja ik pa laikam ar roku norādot virzienu un iebļaujieties „ left” vai „ right” Šeit sākās pamatīga jautrība. Lai izprastu tas iemeslus ir jāveic neliela atkāpe vēsturē. Gadus piecus atpakaļ vai četrus es baudīju raftinga priekus šajā upē. Toreiz mēs bijām aizbraukuši uz turciju ar savu auto no Latvijas. Jāpiebilst , ka šai izpriecai ļāvāmies divas dienas un kopsummā nebrauciens tikai veikts vairākas reizes. Tāpat kā tagad es arī toreiz biju autovadītājs. Ceļš pa kuru bija jābrauc bija ar ārkārtīgi stāviem kāpumiem un kritumiem. Praktiski lielāko daļu tikai vienas automašīnas platuma ar ārkārtīgi asiem pagriezieniem. Vārdu sakot perfekts kalnu ceļš pie tam , kas ved pa ārkārtīgi gleznainām , ainaviskām vietām ar kolosāliem skatiem. Šis ceļš bija tik iespaidīgs gan ar skatiem gan arī ar komplicētību, ka es to jau toreiz vienkārši dievināju un ar baudu biju veicis neskaitāmas reizes braucot šurpu turpu ar cilvēkiem un laivām. Turks gan brīnījās , kā mēs paši uz savu roku viņus bijām atraduši taču nenojauta ka man ir kaut mazākā nojausma kur ir jābrauc un vispār no viņa ķiķināšanas bija noprotams , ka viņš gaidīja zināmu šovu no mana brauciena pa domājams mani biedējošo, šauro kalnu ceļu. He. Sākumā es patiešām uzmanīgi līkumoju sekojot viņa norādēm , bet brīdi kad mēs pagriezāmies un es atpazinu savu iemīļoto ceļu es iespiedu pedāli grīdā. Es ar sajūsmu atpazinu katru pagriezienu un nepacietībā gaidīju grandiozos skatus , kuri paveras skatienam. Turks vēl kādu brīdi ķiķināja, teica „ Ok, Ok” vai mēģināja komentēt „ right”  vai „ left”  un tad pamazām mašīna iestājas klusums. Zaicis iekrampējies rokturos zvārojās aizmugures sēdekli pa labi un pa kreisi. Es ar patiesu baudu izjutu ātrumu un pagriezienus liekot fiatiņa motoram kaukt un mētājot pa gaisu akmeņus atstāt aiz mums milzīgu putekļu mākoni. Turks vienkārši iekrampējis durvju rokturī klusēja. Man par nelaimi , bet varbūt mums par laimi mēs noķērām mikroautobusiņus jau pusceļā, jo tie bija apstājušies. Pametuši savu auto ūsaina stūrmaņa pārraudzība ieklupām busiņā. Ceļš turpinājās rimtā braucienā ar pamatīgi izgrabējušu nezināma izlaiduma gada „pequeto”  busiņu. Beidzot mēs sākām braukt lejā no kalnu kores un pēc iespaidīgiem pēdējiem ceļa pagriezieniem nokļuvām pie upes.

               Raftings. Tā ir visnotaļ interesanta izklaide. Palielā labas kvalitātes piepūšamā laivā tiek sasēdināti apmēram plus mīnus 8-12 tūristi ar ķiverēm galvās un glabāšanās vestēs. Piedzīvojuma pastiprinājumam katram tiek izsniegts arī aris. Lai arī pirms braukšanās instruktors ar nopietnu seju piesaucot un atstāstot nelaimes gadījumus mums liek apgūt elementāras komandas „ airēt labais” airēt kreisais” „ stop” „ airē visi ” tomēr jāatdzīst ka patiesība visu galveno darbu veic viņš pats un vienīgā un galvenā komanda ko mums patiešam ir jāapgūst ir „ sēsties laivā” . Kas nozīmē ka mums ir zibenīgi jādabū savas pakaļas nost no laivas malas ,uz kuras visu laiku sēžam un jāsatupjas laivas dibenā iekrampējoties speciālās trosēs. Pēc neliela treniņa esam gatavi doties ceļā.

               Dalaman upe esot viena no grūtāk laivojamām upēm Turcijā. Vienīgais tā nu pat ka svaigi ir apskādēta ar hidroelektrostaciju tā padarot to seklāku un ar to arī bīstamāku. Instruktori parasti dzen velnu un mēdz vietās , kur krāces nav dzīvībai bīstamas apgāzt laivu vai izmest it ka netīšam kādu no laivotājiem par bortu. Pirmajās krācēs ar labpatiku ļāvos būt neuzmanīgs un jauki izlidoju no laivas nokļūstot ledainajā kalnu upes ūdenī. Otrajās krācēs, kad mūs pāri gazās ūdens šaltis un laiva tika mētāta šurpu turpu starp akmeņiem no laivas izlidoja Zaicis. Pilnīgi slapjš un no pārbīļa pat nenosalis Zaicis tika ievilkts atpakaļ laiva. Upes dievs bija pakampis Zaicha čību apmaiņā pret mums turpmāk sagatavotajiem pārsteigumiem un izpriecām. Pirms nopietnākiem upes sagatavotajiem trikiem visas laivas sapulcējās kopā. Pirmās cauri krācēm izbraukušās laivas instruktors parasti apstājās krastā un izkāpis ieņēma dežuranta posteni uz kāda akmeņu krāvuma sekojot līdzi citu laivu metāšanai straumē starp klintīm. Vārdu sakot perfekta izklaide nepieredzējušiem ūdens tūristiem ar zināmu adrenalīna devu un protams neatkārtojami krāšņiem dabasskatiem. Lai mēs galīgi nepalaistos slinkumā kārtības pēc mēs arī ritmiski airējam sekojot instruktora bravurīgajiem auru ritmiem. Tika uzbrukts citam laivām mēģinot tas apgāzt vai kā minimums aptašķīt ar ūdeni. Tika plakšķināti airi pret ūdeni un tika bijīgi klusumā vērotas varenas klintis , kas draudīgi mēdza sakļauties virs galvas desmitiem metru augstuma atstājot šauru zilu debess svītru. Piedzīvojums ilga nepilnas divas stundas un tas bija vienkārši kolosāls.

            Pulksten četros mēs slapji nosaluši , bet laimīgi atgriezušies bāzes vietā šķinam iekšā vēderos sarūpētas brīvpusdienas , kaislīgi diskutējot ar laivas biedru no Krievijas par viņa tautiešu bezcerīgo stāvokli Latvijā. Nedaudz vēlāk atbrīvoti vēl no 10 dolāriem par automašīnas veiksmīgu nogādāšanu atpakaļ bāzē, lai gan tas itkā bija apmaksāts, mēs bravurīgi pīpinādami ardievas piedzīvojuma biedriem braucām prom.

            Spēcīgo izjūtu pārņemti nemaz nemanījām , ka bijām jau nobraukuši savus 200 km un sasnieguši Marmarisu. Nedaudz palīkumojuši pa pilsētiņu ar saukli „ka sezona ir jau beigusies” izkaulējām sev teicamu viesnīcas numuriņu palielā 3zvaiģžu viesnīcā par draudzīgu ciparu. Nomazgājušies devāmies Marmarisas apgaitā un vakariņu vietas meklējumos. Diena bija tik ļoti piesātināta ar piedzīvojumiem un emocijām , ka diezgan vienaldzīgi klejojām pa tūristiskās jezgas apņemto pilsētu un garlaikoti žāvādamies vērtējām daivinga piedāvājumus. Nolēmām par daivingošanu pieņemt lēmumu nākamajā dienā un uzkoduši ātru roku kebabus stūrējām uz viesnīcu. Netālu no tās mēs bijām tik neuzmanīgi , ka iesaistījāmies dialoga ar kādu turku un neuzspēju pat attapties ,kad biju iegādājies gana greznu šaha dēli ar visiem kauliņiem. Šahs man vienmēr ir patici un jāatdzīst , ka Turcija ir ārkārtīgi plašs un intriģējos šīs spēles galdiņi piedāvājums. Šaha kauliņu izvēle gan bija neveiksmīga. Tos es nopirku gatavotus no dzelzs un to svars un izskats mums radīja daudz neērtu brīžu vēlāk pametot šo valsti.

            Atgriezušies viesnīcā, stāvot uz balkona saņēmām pēdējo dienas sarūpēto pārsteigumu grandiozu negaisu ar pērkona grāvieniem un zibens spērieniem, kas palīdzēja pieņemt lēmumu no rīta doties tālāk uz Pamukali nevis mēģināt gulšņāt pludmalē vai doties jūrā daivinga. Lēmumi pieņemti gaidām rītdienu.

12.diena.  

           Melnās olivas. Šorīt tās bija perfektas. Katru rītu tās tika pasniegtas jebkurā vieta , kur bijām nakšņojuši, kā neatņemama brokastu sastāvdaļa un šorīt tās bija pašas, milzīgākās un sulīgākās.

           Braucot ārā no Marmarisas mēs vēl uz brīdi apstājāmies un nedaudz uzkavējāmies pludmalē. Laiks bija apmācies un pludmale šķita drūma un pamesta. Šķiet , ka sezonas karstumā Marmarisa varētu būt patiešām jauka kūrorta pilsēta , bet šodien tā šķita drūma un neviesmīlīga. Nopriecājušies , ka laiks ir sabojājies tieši tanī dienā , kad pēc plāna, kurš nav plāns mēs arī gatavojāmies pamest Vidusjūras piekrasti , devāmies ceļā. Bija paredzēts nobraukt vairākus simtus kilometrus līdz Pamukalei un tad rīkoties pēc garastāvokļa un apstākļiem. Pēc divām dienām mums bija pasūtīts viesnīcas numurs Stambulā. Attiecīgi mums it kā vajadzētu kaut kur nobumbulēt dienu vai divas. Īsāk rakstot plāna, kā vienmēr īsti nebija.

            Visu Vidusjūras piekrasti no pārējas valsts daļas, kā likums nošķīra kalni. Vienu reizi mēs jau tos bijām šķērsojuši, kad no Kapadokijas tuvojamies Vidusjūrai. Šoreiz mēs tos šķērsosim pretējā virziena ceļā uz Pamukali. Braucot pa kalnu pāreju sastapāmies ar uzjautrinošu ekonomisko parādību, kura tieši šajā dienā mums deva iespēja gardi izsmieties vēl ne vienu reizi vien. Līkumojot pa kalnu ceļu ievērojām, ka katru brīvo laukumiņu , kur bija iespējams apstāties, parasti bija okupējis kāds amatnieks un izstādījis savu preci. Tas būtu, protams, interesanti un intriģējoši , bet diemžēl vienīga prece , kura tika tirgota bija stārķi. Stārķi melni, balti, rozā, zili ar rakstiem un bez. Stārķi kuri izskatījās kā dzīvi un pilnīgi stilizēti Salvadora Dali cienīga interpretācija. Stārķi sākot ar pavisam maziņiem iespējams pat tik, ka no auto nevārējam saskatīt un beidzot ar tik lieliem, ka strausiem būtu ko piebilst par daiļo stārķu mātīšu imitācijām. Vārdu sakot viss kalnu ceļa pāreja bija viena vienīga stārku tirdzniecības vieta. Šis kuriozs tika novērots arī vēlāk braucot uz Stambulu vai paša pilsētā , kur lielā tirgus rajonā ir piemēram kvartāls , kur tirgo apavu zoles, vai diegu spolīšu kvartāls un t.t. . Ja tirgo tad tirgo pamatīgi. Bet pašreiz no rīta mēs noskaidrojām, ka gadījumā ja gribam nopirkt stārķi tad obligāti ir jābrauc uz šejieni

            Nobraucot no kalniem turpmāk ceļš veda pa līdzenumiem ar nelieliem pauguriem vai mazām kalnu grēdām tuvāk un tālāk. Pastudējot ceļvedi izrādījās, ka līdz pat pašai Pamukalei grāmata mums nesolīja neko īpašu. Mēs gan par to neskumām , jo braucot cauri pilsētiņām patīkami bija vērot tās nesapostas priekš turistiskās jezgas. Tās bija rimtas un parastas. Bez krāsainiem jezgas pārņemtiem kvartāliem un uzmācīgās ļembastošanas. Kādā no pilsētiņām šķiet Denizli apstājamies un uzmeklējam neta kabūzīti nedaudz pasēdēt iznternetā.

             Pamukale šās dienas galvenais apskates objekts saskaņā ar mūsu Mr. Dorlinga info bija kārtējais dabas šedevrs apvienojumā ar senas pilsētas vēsturiskām drupām. Pamukale tulkojumā nozīmē „ Kokvilnas pils” Jau no sen seniem laikiem pazemes ūdeņi , kuros ir ārkārtīgi liela kaļķa koncentrācija neskaitāmos avotos iztek no zemes. Saskaroties ar gaisu kaļķis nosēžas veidojot baltus nosēdumus, kā rezultātā ir izveidojies pilnīgi balts kalns ar daudziem avota ūdens baseiniem. Kalna galā esot senas pilsētas Heriopoles drupas. Saintriģēti ar šādu aprakstu mēs tuvojāmies tālumā redzamajam bālganajam kalnam. Vietā kur ceļš sadalījās divos dežūrēja kāds turku puika , kurš ieteica doties pa nelielu ceļa atzarojumu, paskaidrojot, ka tur būšot ērtāk novietot auto . Uzticējos un pēc neilga brauciena patiešām nokļuvām milzīgā autostāvvietā , kur šķīrušies no pāris desmit Turku lirām ieguvām tiesības iet aplūkot drupas , kaļķi un ūdeni. Nemanot laika apstākļi bija mainījušies un diena no karstas un apmākušās bija pārvērtusies par ļoti karstu un saulainu. Šķērsojuši betonu kluču krāvumi mēs sapratām, ka esam nokļuvuši apskates objektā. Mums priekšā bija milzīgs klajums ar nelielām drupām tieši priekšā kāda kilometra vai vairāk liela attālumā. Nedaudz pa labi bija neliels uzkalns, uz kura dižojās amfiteātra drupas, bet pa labi bija barakveidīga celtne ar sētu apkārt no kuras skanēja spiedzienu un kliedzieni liecinot par to, ka tur liels skaits cilvēku ar proporcionālu bērnu pārsvaru nododas hidropriekiem. Cik saprātam tad tur kaut kur arī vajadzēja būt kaļķu ūdens baseiniem . Nolēmām vispirms pievērsties vēsturiskām aktivitātēm un tad veldzēties bukletos apjūsmotajos ūdens baseinos. Pusceļā mēs brīdi iejukām krievu tūristu grupas vidu un kopā ar viņiem aplūkojām zemestrīces radītu plaisu , kas stiepās pāri visam laukam un aku kura esot izveidojusies tas rezultātā vairākus simtus metrus dziļumā. Blandoties apkārt, protams, ka gribējās iemūžināties bildēs uz vēsturisko pieminekļu fona vai kā minimums vienkārši vidē, bet līdz riebumam bija apnikušas visas standarta pozas , kurās tu mēģini izļurkāt savu augumu. Tā radās tarakančiku foto style. Mūsu fotografēšanas maniere izraisīja interesi pārējo sakarsušo klejotāju vidu. Tā vieta lai cēli stāvētu uz drupu foniem mēs lēkājām un kratījāmies ka traki tai bridi fotografējoties. Manuprāt, tā bildes iznāca daudzreiz dzīvīgākas, vienīgais, ka tas mūs tā aizrāva, ka īsti nesanāca sabildēt drupas. Apmierinājuši savu ziņkāri devāmies uz teātri. Šis šķiet bija lielākas nekā Sidē, vai ka minimums labāk saglabājies. Kādas tūristu grupas gids nodemonstrēja, ka teātra akustika vēl jo projām ir perfekta nodziedot dziesmiņu, kuru varēja sadzirdēt līdz pat teātra augšējai rindai. Sēžot teātrī mēs noklausījāmies, ka ieeja baseina maksājot 25 EUR no cilvēka. Šāds info mūs spēcīgi sarūgtināja un lika pasmīkņāt par bukletos redzamajiem skatiem. Nokāruši degunu mēs nolēmām pat netuvoties celtnei, kur šķiet tad nu bija nomaskējuši greznos kaļķu baseinus, bet devāmies uz tālumā redzamajām drupām. Pa ceļam mēs pietuvojāmies kalna malai un par prieku mums tomēr ieraudzījām nokaļķotās klintis. Skats patiesām bija dīvains un iespaidīgs, lai gan ne tik krāšņs kā bukletos. Kādu pusotru stundu pamatīgi novazājušies pa drupām un aplūkojuši dabas kaļķa gleznu mēs pārkarsuši , saguruši un izslāpuši lēnām virzījāmies uz automašīnas pusi, mums par milzīgu pārsteigumu apmetot līkumiņu vienam pauguram skatienam beidzot atklājās Pamukale! Fascinējoši, koši balta kalnu grēda ar neskaitāmiem ūdens baseiniem. Skats bija nereāls. Kalns bija tik balts, ka bija jāsamiedz acis. Kalna grēdas vidū pa taku , ka milzīga pingvīnu kolonija klumpačoja visos virzienos tūristi. To gaita bija grīļīga un patiešām atgādināja šos karaliskos putnus, jo pa visu kalnu plūda lejā neskaitāmi ūdens strautiņi un attiecīga pastāvēja paslīdēšanas risks. Nogurums bija kā ar roku atņemts un arī mēs devāmies zvīļīgajā pārgājiena pa taku no viena kalna malas līdz otrai. Ūdens tecēja vienkārši pa kalna sienam lejā un krājās baseinos. Šķiet, ka lielākā daļai baseinu tomēr bija pielikta cilvēka roka, lai izveidotu tiem ērtāku formu, bet tas bija gandrīz vai nemanāms , jo kaļķu nosēdumi tos ātri apstrādāja radot tiem dabisku šarmu. Kārtīgi veldzējuši savus ķermeņus ūdenī un izpriecājušies par unikālo dabas joku, par kuru eksistenci man nebija ne jausmas vēl tikai paris dienas iepriekš mēs devāmies prom no Pamukales.

              Brīdi , kad automašīnas spogulī tālumā vairs nebija redzamas baltās klintis notika krasa laika maiņa. Pēkšņi sacēlās spēcīgs vējš, kurš virpuļojot pa gaisu nesa ērkšķu kumšķus. Kļuva ļoti tumšs ,nevis tādēļ, ka saule būtu pazudusi mākoņos , bet tamdēļ, ka vējš bija sacēlis gaisā putekļu tonnas, caur kurām knapi spraucās cauri saules gaisma. Nopriecājušies , ka laika kungs mūs kārtējo reizi pārsteidz un tomēr saudzē, jo ļāva mums teicamā Turciskā karstumā izklejoties pa Pamukali , nolēmām virzīties uz Stambulas pusi un pārnakšņot vai nu kādā viesnīcā vai vienkārši automašīnā. Redzamība putekļos bija tik slikta , ka apgrūtināja braukšanu. Sāka krēslot un mēs jau morāli sagatavojamies , ka šodien centīsimies braukt maksimāli ilgi , lai rīt no rīta būtu pēc iespējas tuvāk Stambulai, kas nozīmēja ka nav jēga meklēt viesnīcu un nakšņošana būs auto. Iestājoties tumsai pabraucām garam apmēram divdesmit metrus garam stendam , kurā bija sakrāmētas melones. Tas bija izvietotas uz slīpas letes , kura bija apmēram pusotra cilvēka augumā. Spilgti prožektori bija pavērsti pret meloņu stendu un ātrumā braucot šis spilgti dzeltenais stends tev noņirb gar acīm kā tāda nereāla mirāža. Skats bija iespaidīgs. Vel jo projām apspriežot to aiz nākama līkuma mūs gaidīja vel viens meloņu stends. Un tad sakās. Stārķu invāzija kalna pārejā bija nieks salīdzinot ar meloņu vairumtirdzniecības Meku. Stendi cilvēka augumā un stendi 5 metru augstumā, kur augšējo meloņu novietošana un paņemšanu ir riskants pasākums. Stendi bija sākot no piecu metru garuma un beidzot ar vairāku simtu metru garu leti. Vienu brīdi spilgti dzeltenā meloņu rinda atgādināja Vācijas autobāni ar dzeltenām sētām abās pusēs. Jāatdzīst, ka turki māk tirgot melones. Ekonomiskais pamatojums šim fenomenam man nav īsti skaidrs bet meloņu tirdzniecība mūs uzjautrināja vairāku desmitu kilometru garumā. Es nevarēju iedomāties, ka pasaulē var būt tik daudz meloņu , kur nu vēl viena vietā. Beidzoties spilgtajiem meloņu laukiem, kopa ar vienmuļo tumsu apkārt ceļam mums piezagās klāt arī nogurums un atraduši piemērotu benzīntanku , noslēpušies starp paris fūrem mēs atlaidām uz aizmuguri fiatiņa beņķus ļāvāmies miegam. Šķiet nav pārsteidzoši ka sapnī man rādījās melones :D

 

13.diena.

             Pa miegam dzirdēju , ka ap mūsu auto ārā notiek rosība. Šķiet, divas smagās kravas mašīnas mēģināja izlavierēt no stāvlaukuma. Sabozies piecēlos sēdus un palūrēju pikti uz vienu no turkiem , kas tieši pie mūsu auto stāvēdams sirsnīgi žestikulēja un auroja mēģinot palīdziet šoferiem. Saule vēl nebija uzlekusi un samiegojies ieritinājos atpakaļ beņķī. Dzirdēju mašīnu motoru dūcināšanu, kas palēnām mani atkal ieaijāja miegā.

            Vakar vakarā apstājoties uz naktsguļu stāvlaukums bija pilns ar smagajām mašīnām. Pamostoties mēs vientuļi stāvējām laukuma vidū, kļūstot par vieglu upuri blakus esoša kafūža saimniekam , kurš šķiet jau bija sastādījis mums speciālu ēdienkarti par speciālām cenām. Izstaipījušies un sakārtojuši auto mēs plati uzsmaidījām turkam un gļēvi ar slaidu riņķi izbraucām no stāvvietas uzsākot savu trīspadsmito ceļojuma dienu. Bijām kādus 300 km. no Stambulas. Viesnīcu Stambulā biju norezervējis no rītdienas, bet man bija cerība, ka ierodoties agrāk mēs tomēr nepaliktu uz ielas. Šķiet, ka velēšanās nokļūt ātrāk Stambulā bija arī saistītas ar mājas sajūtām, jo nākamais posms aiz Stambulas bija Rīga

             Jo tuvāk mēs bijām Stambulai , jo ceļi kļuva platāki, noslogotāki un beigu beigās jau apmēram 100 km. pirms tās sakās pilsētiņu nebeidzama virkne, kuras kopumā ņemot varētu mierīgi pieskaitīt pašai lielpilsētai. Stambula pilsēta par kuru var teikt šo spārnoto frāzi , jau izmantoto daudzos bukletos un grāmatās ................ „ pilsēta , kur satiekas Āzija un Eiropa”........... ar visām no tā izrietošām sekām. Senu vēsturi un fantastiku kultūras miksli. Bizantija, Konstantinapole vietu nosaukumi, kuri skolas vēstures stundās šķita pasakainu, nereālu, cildenu, asiņainu, romantisku notikumu epicentrs . Tas viss toreiz likās nereāls un nesasniedzams, vienkārši krāsains pleķis vēstures atlantā, bet pašreiz mēs bijām pāris simts kilometru attālumā un  tuvojamies tai ar pārliecinošu 120 km. ātrumu.

                 Kad pēc maniem aprēķiniem bijām tuvu mirklim , kuru varētu uzskatīt par iebraukšanu Stambulā nolēmu kārtīgi izpētīt karti, lai aptuveni izplānotu mūsu braukšanas trajektoriju, garantējot mūsu viesnīcas veiksmīgu atrašanu. Pilsētā iebraucām no Āzijas puses caur Bejegoul rajonu attiecīgu mums bija jāšķērso Bosfora šaurums un jāatrod sava turpmāko dienu dzīvesvieta pašā Stambulas vēsturiskajā centrā Sultanahmet rajonā. Kādu stundu braukuši un gaidījuši īsto brīdi, lai nogrieztos uz pareizo ceļu , mēs nokonstatējam, ka esam pašāvuši tam garām un varējām aplūkot pilsētas Eiropas pusi pāri Bosfora šaurumam. Saņēmušies un ieslēguši visas iespējamas debespušu orientēšanās maņas, pēc līkumošanas pa mazām ieliņām šaubīgos kvartālos, beidzot izgriezām uz tilta un iekļaujoties auto straumē braucām pareiza virzienā. Ņemot vērā to, ka šis nebija pirmais Stambulas apmeklējums, biju pārliecināts, ka atrast pareizo rajonu un attiecīgi mūsu viesnīcu mums nesagādās lielas problēmas. Katra pusstunda riņķojot pa Stambulas centru, vai ne centru ar vien vairāk un vairāk sagrāva manu kartogrāfisko pašpārliecinātību. Beigu beigās pēc vairāku stundu riņķošanas un šķiet vienkārši pateicoties tam , ka bijām iepazinuši centrālās pilsētas maģistrāles atkal un atkal riņķojot pa tām beidzot nonācām uz pareizās ielas un pēc pāris pagriezieniem pieripojam pie mūsu viesnīciņas. Trīsstāvīga stūra ēka Sultanaahmet rajona tikai piecu minūšu gājiena attāluma no Zilās mošejas. Manas aizdomas apstiprinājās un mūsu viesnīcniekam izrādījās mūsu numurs un neviens cits veiksmīgi atbrīvojies tieši šodien. Gulēšana auto un stresa pilnā riņķošana pa pilsētu ar savdabīgo satiksmi , bija mūs pamatīgi nogurdinājusi un labu brīdi vienkārši gulšņājām savā numuriņā. Tuvojoties vakaram, saņēmāmies un nolēmām izmest riņķīti pa pilsētu. Steigties nebija kur, jo pilsētas baudīšanai bija atvēlētas vēl trīs pilnas dienas neskaitot šo. Atstājuši atslēgu pie viesnīcnieka , kurš mums mēģināja uztirgot braucienu par Bosfora jūras šaurumu, laiski devāmies pastaigāties. Pēc dažu minūšu gājiena nokļuvām vecajā Hipodroma laukumā , kura viena galā ir pasaules slavenā Zilā mošeja, bet otrā vēl slavenāka Sofijas katedrāle. Ieraugot šo laukumu mums nācās gardi par sevi pasmieties, jo šeit mēs bijām jau braukuši ar auto savu viesnīcas meklējumu sākuma posmā. Attiecīgi šauro mudžeklīgo ieliņu dēļ, nesasniedzām  savu mērķi jau pašā meklēšanas sākumā.

                     Šovakar mūsu mērķis nebija aplūkot vēstures pieminekļus , bet vienkārši izbaudīt pilsētu un pavakariņot. Laukumā kņada bija milzīga. Visapkārt tam bija izvietojošies neskaitāmi ēstūži, šķiet uz ātru roku sameistarotās nojumēs, kur pasniedza tikai tradicionālos turku ēdienus. Uz milzīgiem iesmiem grillējās gaļa , no kuras ar meistarīgiem naža vēzieniem tika grieztas nost sulīgas gaļas šķēles. Turpat oglēs tika gatavota turku kafija un blakus milzīgos katlos vārītas viras. Pankūku cepēji virtuozi metēja pa gaisu savus kulināros lolojumus. Pa starpai tika tirgoti dažnedažādi saldumi . katrs pavārs un meistars reklamēja savu preci aurodams nešpetnā balsī. Pa vidu pūlim šaudījās iekšā saucēji pārbļaudami cits citu un reklamēdami sevis pārstāvēto ēstuzīti. Zem nojumes pie zemiem galdiņiem , un beņķīšiem satupuši sēdēja simtiem ēdāju. Tikai nākamajā diena mēs noskaidrojām , ka tas nav parasts skats šajā vieta , bet tiek svinēti reliģiskie svētki Ramadams, kuru viens no momentiem ir badošanās dienas garuma un steidzīga pierīšanās pukst. septiņos vakara saulrieta laikā. Savādāk par pierīšanos to nenosauksi, jo saulrieta brīdi var teikt pēkšņi laukuma iestājas klusums. Visi ēd. Visos estūžos šajā brīdī tiek pabaroti tūkstošiem cilvēku. Laukuma vidū ir apmetušās simtiem ģimenes un uz izklātām segām ir izvietojuši pamatīgus pārtikas krājumus un garšīgi vakariņo. Kājās ir palikuši tikai pavāri un nedaudz tūristi , kuri ar apjukušam sejām veras apkārt apstulbināti no pēkšņā miera un relatīvā klusuma , kurš ir sekojis milzīgajai kņadai. Lēnām šķērsojuši laukumu nonācām uz vienas no centrālajām ielām, kura ved gar Lielā tirgus rajonu. Uzkoduši uz ielas nopērkamos kebabus , mēs lēnām pastaigājāmies pa pilsētu kopā ar karstumu uzsūcot sevī tās drudžaino satiksmi, temperamentīgos cilvēkus, netīrās un gleznainās šķērsielas un pa visu pilsētu mikrofonos skanošos aicinājumus uz lūgšanu. Neriskēdami apmaldīties atgriezāmies atpakaļ uz viesnīcu atkal cauri vecajam hipodroma laukumam. Kņada laukumā bija mainijusies sava būtībā. Nebija vairs tik drudžaina, bet nu jau patiesi izraisīja svētku noskaņojumu. Cilvēki mierīgi pastaigājās, fotografējās, pirka saldumus, laiski vārtijās zālienā. Zinot , ka viesnīca ir tikai paris minūšu gājienu attālumā, atļāvāmies pretoties nogurumam un labu brīdi arī klimtām apkārt pa laukumu izbaudot svešas tautas svētku noskaņojuma radīto emociju gammu. Visbeidzot nolēmām iet gulēt , jo apzinājāmies, ka rītdiena būs interesanta un smaga diena, ar pamatīgu bumbulēšanu pa pilsētu.

14.diena.

            Garīgie tēvi raudulīgās balsīs , aicināja līdzpilsoņus uz pirmo lūgšanu. Slinkums bija celties un noskaidrot cik ir pulkstenis, bet tas bija agri. Ieklausījos milzīgajā kakofonija , kura bija apņēmusi visu pilsētu. Īpaši skaļi un pārliecinoši starp visam pārējām izcēlās viena balss. Vēlāk dienas laikā atrazdamies dažādās pilsētas vietas to viegli atkal un atkal varēja atšķirt no parējām. Šīs balss īpašnieks īpaši meistarīgi un izjusti mainīja tembrus un bija viennozīmīgi savas bļāvēja karjeras augstākajā punktā. Guļot es prātoju par to, ka viņiem arī visdrīzāk pastāv sīva konkurenci uz šo visnotaļ cienījamo un skaļo amatu.

                  Saskaņā ar manu autoīres līgumu man bija jānodod fiatiņs šodien līdz pulkstenis 10.30 aizdzenot to pašam uz autonomas biroju , kurš atradās Taksim laukuma tuvumā pilsētas Āzijas pusē. Brokastojot sastādījām dienas plānu. Braucam nododam auto un ar kājām pastaigājoties pa Āzijas pusi palēnam vizamies atpakaļ uz savu Sultanahmet rajonu.

                  Pēc vakardienas riņķošanas pa pilsētu un viesnīcas meklējumiem, mēs diezgan pārliecinoši, bez kartes ātri vien nokļuvām vajadzīgajā rajonā. Taksim laukumā bija izveidojies sastrēgums, jo kaut kādu svētku iedvesmoti , orķestra pavadījumā ap centrālo pieminekli riņķoja kareivju ierindas. Policisti mums laipni noradīja uz vietu laukuma malā , kur aptuveni bija mums nepieciešamā adrese. Veicot paris manuprāt viltīgus manevrus pa šķērsielām drīz vien nokļuvām vajadzīgajā vietā un sastapām to pašu turku, kurš pirms 14 dienam mums bija izsniedzis auto. Vakar pirms iebraukšanas Stambulā mēs bijām auto iztīrijusi un nomazgājuši. Lai gan man nauda netika papildus pieprasīta tomēr mūsu turks kopa ar savu priekšnieku galvas kratīdami un smagi pūzdami knibinājās gar auto sāniem un bamperiem, kur bija skrambas. Nākamo reizi es nolēmu , ka saņemot auto rūpīgi safotografēšu visas skrambas tā lai foto būtu redzams arī autonomas darbinieks. Redzot ka labprātīgi es nekādos grēkos neatdzīšos un kur nu vēl maksāšu naudu turki nopūtas un paspieduši man roku atvadījās. Biju dzirdējis visādus briesmu stāstus par auto atdošanu un sankcijām par esošam un neesošām buktēm , tādēļ pašreiz bija sajuta itkā es būtu naudu nevis ieekonomējis bet nopelnījis.

                Labā noskaņojumā devāmies iekšā Bajegoul rajonā pa tā centrālo ielu. Iela bija paredzēta gājējiem , bet pašā ielas centrā bija tramvaja sliedes pa kuram kursēja vecs tramvajiņš . Ēkās abās ielas malās bija veikali, bāri, restorāni, kinoteātri un visvisādi nesaprotami un tomēr gana gleznaini birojiņi un iestādījumi. Viennozīmīgi šī bija izklaides iela. Cilvēki pa to gāja smiedamies un laba garastāvoklī. Priecīgā kņada palēnām pārņēma arī mūs un iekļāvušies cilvēku straumē galvas šurpu turpu grozīdami, lēnām plūdām kopa ar pūli uz priekšu. Beidzoties lielajai ielai tā sašķīda vairākās mazās ieliņās, kuras izcēlās ar viendabīgā masā pārvērtušos automašīnu korķi . Auto tauru skaņas , kurai daudzām bija piešķirta individuāla melodiska skaņa veidoja aizraujošu skaņu darbu. Trīs metru platā ielā apstāties ar savu auto un lēnām krāmēt ārā preci cienājoties ar veikala īpašnieka piedāvāto chai, tā ir norma. Kamēr aizmugure stāvošie auto rada skaņu darbu, ja ne melodisku tad skaļu gan. Ieliņās atradās simtiem veikalu, kur tika tirgotas antikvāras preces, mūzikas instrumenti un lampas. Ielas bija ārkārtīgi stāvas un šauras ,droši ka rosinājušas ne viena vien mākslinieka iztēli uz kādu greznu vecpilsētas ainavu. Ik pa laikam pasēžot uz pamales vai kāda pakāpiena mēs baudīdami pilsētu virzījāmies uz Bosfora šauruma pusi .

                Uz tilta mūs sagaidīja kartējis ievērības cienīgais skats. Simtiem makšķernieku . Visa tilta garumā gar margām abās puses tiltam stāvēja zivju kāri vīri ar saviem makšķerkātiem. Dažiem makšķerniekiem līdzi bija līdzjutēji , kuri pārkārušies pāri tilta malai , komentēja makšķeres īpašnieka veiksmes vai neveiksmes. Viens otrs saguris snauda atspiedies pret margām. Pa tilta braucamo daļu šurpu turpu stumdījās tirgoņi ar milzīgiem ratiem piedāvājot kārumus gan zivīm , gan to ķērājiem.

               Divdesmit minūšu gājiens un no Āzijas tu esi nokļuvis Eiropā. Nolēmām nebūt oriģināli un tā pat kā visi mūsu sugas brāļi tūristi doties izbrauciena pa Bosfora jūras šaurumu ar kuģīti. Krastmalā, kuģīšu piestātne viļņos šūpojas vairākas laivas- virtuves, kuru ēdienkartes piedāvājumā bija zivju kebabi. Šķiet ka piegādātājus nebija tālu jāmeklē , jo makšķernieku drūzmēšanās gar laivām noradīja uz zivju nozvejas vietu. Cepto zivju specifiska smarža bija tik spēcīga , ka pat es šoreiz atturējos no vel negaršota ēdiena baudīšanas.

               Ērti iekārtojušies uz kuģīša devāmies dievu stundu garajā brauciena. Maršruts bija izvelēts tā lai nesteidzīgi varētu nopētīt abu kontinentu krāšņākos skatus un ēkas. Turcija ir milzīga valsts un ārzemju tūristu sajūsma un fotoaparātu klikšķēšana nebija ne par kapeiku mazāka par pašu turku, kuri tomēr bija lielākais vairākums uz kuģa. Krastmalā modernas ēkas jaucās kopa ar sen seniem vēstures pieminekļiem. Eiropas un Āzijas cietokšņi, mošejas, Osmaņu impērijas laika greznās celtnes un gleznainas pussabrukušas koka būdeles. Jahtas, laivas, kuģīši, makšķernieki, ūdenslīdēji rūpējas par ūdens klajuma nevienmuļumu. Vārdu sakot 2 stundu garumā tu vienkārši sēdi un apbrīno pilsētas varenumu pagātne un vērienīgumu tagadnē. Ir pilnīgi skaidrs, ka ja mēs velētos apmeklēt visus vēstures pieminekļus , mums burtiski naktos ar kājām apstaigāt visu pilsētu abas pusēs šaurumam, jo nebija neviena kvartāla, kur nebūtu kaut viena vērienīga vēsturiska celtne.

                   Pēc paris stundām ,nedaudz saguruši no pilsētas skatu krāšņumiem, atkal stāvējām cepto zivju smaržas apņemtajā piestātne un izšķiramies par nelielu reidu Liela tirgus rajonā. Iepirkšanas priekus vai lāstu bijām nolēmuši atstāt uz pēdējo brīdi, bet šodien pie pilnas noskaņas gammas prasījās pievienot arī šo jezgu. Piestātni no Liela tirgu rajona atdalīja plata iela un vienīgais veids ka droši nokļūt otrā ielas puse bija tunelis. Neko nenojaušot mēs ļāvāmies cilvēku straumei kura plūda iekšā. Nepārspīlējot teikšu, ka ārā no apmēram 60 metrus gara tuneļa mēs izkļuvām pēc minūtēm divdesmit. Tunelī lejā notika aktīva tirdzniecība. Tā platums attiecīgi jau samazinājās pa 2 tirgoņu tiesu , kuri bija izvietojušies katrs sava mala. Cilvēku plūsma dažu bridi kāpās atpakaļ. Dažreiz stāvēja uz vietas. Un tikai šad tad virzījās uz priekšu. Šo tuneli varētu viennozīmīgi iekļaut pilsētas atrakciju saraksta.

                Liela tirgus rajons, sava būtība ir neskaitāmu šķērsielu virkne, kur tiek tirgot viss ko vien var iedomāties. Pie krastmalas tas sākas ar garšvielu un saldumu tirdziņu. Tad seko visādu nieku kvartāli. Piemēram, kā jums patīk vesels kvartāls ar desmitiem veikalu , kur visos tirgo praktiski identiskus plastmasas kareklīšus, vai matu lentīšu kvartāls. Vēlāk mēs ari apmeklējām pazoļu un papēžu kvartālu. Ievērības cienīga ir zelta iela vecaja tirgū, bet vēlāk uzdūrāmies uz ārējo zelta ielu , kur zelts tika tirgots kastēm. Liela tirgus aprakstu vēlos atlikt uz vēlāku laiku , jo savus nervus tur pazaudējām citā dienā.  Pastaigājoties pēc kāda laiciņa jau bija iznākuši uz mums jau no vakardienas pazīstamas ielas , kura bija netālu no Zilās mošejas. Nolēmām ieturēt pusdienas un eksotisko skatu un smaržu nogurdināti atļāvāmies notiesāt mc burgerus. Jāatdzīst ka lai arī cik tie tomēr būtu neveselīgi un nelatviski , tie tomēr jau negribot asociējas ar mūsu pārtiku . Sajūta bija, ka pusdienojam bezmaz vai latviešu izēdēju svētvietā Lido.

                 Paēduši un atpūtušies nolemjam riskēt un doties uz viesnīcu pa nezināmām takām . Paļaujoties uz manu debespušu ožu devāmies iekšā mudžeklīgu ieliņu tīklā. Ieliņās notika aktīva mantu tirdzniecība. Šķiet šis bija vairumtirgotāju rajons. Tas ne ar ko īpaši neatšķīrās no lielā tirgus , tikai šeit tirgotas preces bija nevis gatavi produkti bet pārsvara pusfabrikāti. Pagrabā veikals un atlikušajos stāvos darbnīcas un fabrikas, kur uz velna paraušanu tiek gatavoti visi slavenie zīmolu izstrādājumi ar kuriem tik slavena ir Turcija. Smagas mašīnas, rati, motocikli un rolleri kopa ar tirgoņiem un darboņiem veidoja pamatīgu jezgu. Šeit bija ari daudzi parasti ēstūzīši , kuri tuvojoties saulrietam tika aktīvi un skaļi reklamēti. Galdiņi bija izvietoti nojumes un tieši uz ielas. Dažu brīdi nācās beņķus paņemt mala , lai varētu izbraukt kāda mašīna. Pa ielām šurpu turpu šaudījās ēdiena piegādātāji balansējot ar milzīgam paplātēm rokās. Saule norietot, kā jau ierasts iestājas klusums. Tauta barojas. Liels grezns apavu veikals, ar lielam vitrīnām, kur tiek tirgotas pasaules slavenu zīmolu mantas un pa vidu telpai prožektoru gaismā ēdamgalds .Ap galdu sasēduši turki smalkos kreklos , zīda šlipses pieglaustiem gariem, melniem lokaniem matiem un negausīgi ēd, mērcējot milzīgus nolauztus baltmaizes gabalus zupās un enerģiski tos košļājot. Gribētos man ko tādu redzēt Alfā piemēram Zaras darbiniekus vakariņojam. Pēc pamatīgas pastaigas mēs tomēr nonācām nevis pie viesnīcas , bet veca hipodroma laukumā. Bija vēls vakars un saguruši devāmies jau pa zināmo ceļu uz viesnīcu. Diena bija sanākusi pamatīgi gara. Noietais kilometru skaits iespaidīgs.

           Noslēgumā izpēlējam šaha partiju un nolēmuši rītdienu sākt beidzot ar vēstures pieminekļu aplūkošanu devāmies cučēt.

15.diena.

             Dīvaini , bet šorīt pirmo reizi ceļojuma laikā mēs nogulējām līdz desmitiem. Tas šķiet vēlreiz apliecina pamatīgos, vakar pa dienu nostaigātos attālumus. Pabrokastojuši devāmies uz hipodroma laukumu, jo šīs dienas plānos bija iepazīties ar Zilo mošeju un Sofijas katedrāli.

            Netālu no laukuma nolēmām apsēsties neliela skvēriņa, un pamatīgi iepazīties ar Mr. Dorlinga vēstījumu par abiem šiem vēstures un arhitektūras pieminekļiem. Iedziļinājušies grāmatā neievērojām , ka pie mums bija pielavījies apavu spodrinātājs. Šeit beidzot es vēlos aprakstīt ceļojuma negatīvo pusi , kura vairāk vai mazāk visu laiku mūs nomāca un par kuru es īpaši līdz šīm neko nebiju minējis. Apavu tīrītājs neuzklausot mūsu iebildumus , ka mums tas nav nepieciešams iezieda manas Convers kedas ar zābaksmēru un sāka tas pulēt. Momentā klāt bija viņa kolēģis , kurš Zaicha gaiši zaļās zamša kedas sāka „ kopt” ar zobubirsti pamērcēdams to ūdeni. Rezultātā man bija riktīgi iespeķoti Conversi, bet Zaičam netīri slapjas zamša kedas. Nevēloties lieku skandālu ļāvām viņiem darboties. Pabeiguši savu akciju apmēram 3 minūtes viņi pieprasīja naudu - 12 Ls. , ja es konvērtētu summu latos. Uz manu sašutumu viņi reaģēja paziņojot, ka tas esot lēti , jo amerikāņiem prasītu divtik. Man gribējās vienkārši uzmaukt viņiem galva tās zābaksmēru kastes. Iedevu viņiem apmēram 4 Ls , un rīts bija sabojāts. Tas ko es pieminu ir tūristu lāsts. Šādas situācijas, kad tu tiec šmaukts, apskaitīts un tavs rēķins ir aizdomīgi liels ir norma. Pusdienojot tu piemirsti painteresēties cik maksā alus un izrādās ka tieši tad, kad neesi nokonstatējis tā cenu tas maksā trīs reizes dārgāk nekā citkārt .Tev piedāvā vai uzmācās ar preci, kas tev nav galīgi vajadzīga. Tev ieliek kaukto rokās un momentā pieprasa naudu. Visas šīs tūristisko džungļu lamatas un problēmas ir tās, kas nenormāli kaitina un sabojā iespaidu par valsti vai tautu. Šādas aktivitāte saprotams ir sastopamas rajonos , kur ir daudz tūristi. Laipnība piedāvājot preci un pakalpība pārvēršas naidā un lamās , kad tu atsakies kaut ko pirkt vai noraidi priekšlikumu. Lai cik tas būtu nepatīkami, bet ir ar šādām situācijām jārēķinās , ja vēlies blandīties ne tikai pa kalnu ciematiem un nomalēm , bet arī pabūt ievērības cienīgas apskates vietās ar visām no tā izrietošajām sekām. Vienīgais risinājums , kurs atliek ir tam īpaši nepievērst uzmanību un neskaitīt katru latu. Samierināties ar savu upura lomu šajā sadaļā un mēģināt ar smaidu uztvert katru jauno krāpšanas gadījumu , kolekcionējot visus niķus un stiķus un mēģinot atkārtoti uz tiem neuzrauties. Man personīgi sanāca atkārtoti iekrist uz veco labo joku „ piemirsu paprasīt cik maksā” tā būtība ir tāda. Ieejot pusdienot kādā ēstūzītī tu izvērtē ēdienkartes piedāvājumu un cenas atzīstot tos par normālām. Apmierināts piekusis ieslīgsti krēslā un pasūti pusdienas. Sagaidījis ēdienu pēkšņi atskārti , ka esi piemirsi paķert dzērienu un nedomājot pasūti ūdeni vai aliņu. Saņemot rēķinu tu brīnies , ka tas ir spēcīgi lielāks par gaidīto. Sākot to pētīt noskaidro ka alus šeit tradicionālo 4 vai 5 liru vietā ir maksājis 10 vai 12. Diemžēl uz tavam pretenzijām tiek uzrādīta ēdienkarte ar alu par 12 lirām. Pasākuma sāls ir nedzer to , par kura cenu tu neesi painteresējies pirms tam, jo tad alus būtu maskējis 4 liras. Lietas kuras parasti izrādās dārgākas ir tās kurām principa vajadzētu konstanti vienādi maksāt. Deviņdesmitajos gados daudz braukāju apkārt pa Krieviju un pērkot vilciena biļeti bija jāuzrada pase. Redzot Latvijas pasi , kopa ar biļeti parasti tika izsniegta arī grāmatiņa angļu un krievu valoda domāta ārzemniekiem... „ ko nevajadzētu darīt ārzemniekam braucot vilciena” tur bija tādi vērtīgi padomi, ka nedzert par mēru restorāna vagonā, nespēlēt kārtis uz naudu ar nepazīstamiem kupejas biedriem, aizslēgt savas kupejas durvis un izvairīties no stāvēšanas tambura un pīpēšanas vienam bez paziņām. Šķiet, ka derētu izdot rokasgrāmatu tūristiem cīņā ar krāpniekiem, bet tad protams katram no mums tiktu atņemta burvīga iespēja izbaudīt visus šos priekus uz savas ādās.

               Pietiek par skumīgo , šis rīta atgadījums mums sabojāja garastāvokli , bet jau pusdienas laikā pārmaksājot par aliņu es gardi smējos pats par sevi . Sakopuši savus apavus stūrējām uz zilo mošeju. Zilā mošeja ir ieguvusi savu nosaukumu, jo tas iekšēja apdarē dominē zilie toņi. Tā ir celta 17 gadsimtā un ir viennozīmīgi viena no iespaidīgākajam celtnēm ko nācies redzēt. Interesanti ir tas, ka tā vēl jo projām darbojas un nav tikai tūristu apbrīnas objekts , bet arī reāla lūgšanās vieta. Laukumā pirms mošejas pulcējas simtiem cilvēku, tomēr rindas nebija. Vispirms kopā ar pūli lēnām nokļuvām mošejas pagalmā, kur bija izvietojušies tirgoņi. Šķiet turkiem tirgošanās patiešām ir asinīs. Diezvai mūsu pilsētas tēvi ļautu apgānīt piemēram latviešu tautas svētvietu Brīvības pieminekli ar tirdzniecību, bet Stambulā viena no musulmaņu pasaules svētvietām viss pagalms ir pilns ar veikliem darboņiem. Pie ieejas mošejā ir neliels sastrēgums , jo visiem ir jāvelk nost apavi un jāuzvelk čībiņas līdzīgas ka slimnīcās. Pie citām mošejām ir kāju mazgājamas renes un šī tradīcija šķiet ir visnotaļ atbalstāma un pareiza, jo pretēja gadījuma varētu noģībt no apdullinošā aromāta , kurš valdītu svētvietā pulcējoties simtiem cilvēku slēgta telpā, pēc apavu noaušanas 30 grādu karstumā. Sabāzuši savas kedas mugursomā un apāvuši čibas kāpām augšā pa īsām kāpnītēm ieejot mošejā. Mīksti ornamentiem bagātīgi izgreznoti paklāji zem kājām, inženiertehniski risinājumu brīnumdarbs vairāku desmitu metru augstumā grieztu velvēm majestātiski pārejot kolonās, ticīgie nometušies ceļos klanās austrumu virzienā kuru pārliecinoši norāda milzīgi logi rotāti ar vitrīnām caur kuriem telpā ieplūst apgaismojums pietiekoša daudzuma radot nepieciešamo svinīgo atmosfēru. Neviļus tu arī apklusti tāpat ka vairākums apmeklētāju un apbrīnā veries apkārt, ik pa laikam uzgrūzdamies kādam virsū , jo pie ieejas, ēkas grandiozā efekta pārņemti visi savus skatienus vērš augšup neievērojot to, kas notiek uz zemes. Ja no ārpuses mošeja šķiet, ka sastāv no vairākām celtnēm , kuras ir saceltas cita uz citas, tad no iekšpuses patiesība tā ir viena milzīga telpa, kura lai netraucētu ticīgajiem ir sadalīta divas daļās. Apmeklētājiem un ticīgajiem, atdalīta ar nelielu nožogojumu, ļaujot ticīgajiem netraucēti komunicēt ar augstāko. Sievas bariņos kopa ar bērniem nometušās uz paklājiem klusi sarunājoties gaida savus vīrus. Labu brīdi atradāmies mošeja vienkārši vērojot un baudot vietu un brīdi kad šķita ka esam gana to sajutuši devāmies prom. Izejot ārā no mošejas ir pamatīga drūzmēšanās uz kāpnēm, jo visi mēģina vienā vietā paraut savus apavus. Spilgtās saules gaismas un karstuma apdullināti devāmies pāri laukumam uz ne mazāk slaveno par astoto pasaules brīnumu saukto Sofijas katedrāli.

                    Izstāvējuši nelielu rindu un iegādājušies biļetes nokļuvām katedrālē. Neizplūdīšu vēsturiskās niansēs , bet galvenais fakts ir, ka līdz pat piecpadsmitajam gadsimtam tā bija viena no kristīgas pasaules dižākajam celtnēm un 1453 gada krītot Konstantinapolei Osmaņi to pārveidoja par mošeju. Tā ir vairākas reizes bijusi postīta un atjaunoti, tai pāri un ap to ir klājušies vēstures slāņi atstājot tās arhitektūra un ornamentos savas liecības. Pašreiz tajā notiek vērienīgi restaurācijas darbi , kuri tomēr nemaisīja novērtēt celtnes grandiozumu. Skatoties uz milzīgo kupolu kurš ir vairāk trīsdesmit metrus augstuma , tu neviļus aizdomājies par cilvēces spējām kopuma. Senos laikos , kad nebija mūsdienu tehnoloģijas cilvēki ir bijuši spējīgi radīt kaut ko tik grandiozu. Mūsdienu cilvēki no brīnuma un pārsteiguma zaudē uz brīdi valodu un mēs varam tikai iedomājies tas sajūtas un emocijas ,kurus pārņēma cilvēkus ieejot katedrālē piecsimts gadus atpakaļ. Iespaids bija ik spēcīgs , ka pa nogurdināja ar savu vērienīgumu. Lai arī no apbrīna jau bijām sagurusi nācās saņemties, lai dotos projām, jo apzinājāmies ka diezvai kādreiz dzīvē vēl šeit atgriezīsimies.

                   Laiski soļojam pa jauku ieliņu gar Topkapi pils mūra sienām. Mr. Dorlings vēstīja , ka obligāti vajadzētu aplūkot šo pili, bet mošeja un katedrāli bija mūs jau tik pamatīgi nogurdinājusi , ka nolēmām šodien vairs neaplūkot vel kādu pasaules brīnumu. Pastaigājoties nonācām pie vilcienu stacijas, kur pie reizes mēģinājām noskaidrot - kā mums viss ērtāk parīt nokļūt lidostā. Izrādījās ka viss pieņemamākais variants ir braukt ar tramvaju. Ekskursijas un pārbaudes pēc vienojamies veikt šo ceļojumu jau šodien. Samaksājuši par žetoniem pēc brīža jau sēdējām moderna tramvaja krēslos un vērojām pilsētu , kuru ātri slīdēja mums garām. Tramvajs sākumā brauca pa mums jau zināmo ielu gar lielā tirgus rajonu, vēlāk pilsētas centrs palēnām parauga līdzīgos mikrorajonos kā padomijas republikās. Ceļā turp un atpakaļ līdz lidostai mums pagāja aptuveni stunda un divdesmit minūtes un kopa ar pārliecību , ka nokļūšana lidostā mums nesagadās problēmas, ieguvām arī viedokli ka šo pilsētas daļu mēs nevēlamies mēģināt iepazīt pastaigājoties.

               Tuvojoties centram izkāpām vairākas pieturas agrāk un raitā solī veicām iepazīšanās reidu šajā pilsētas centra daļā. Staigā kā gribi, bet agri vai vēlu klejojot pa pilsētas tu nokļūsti lielajā tirgu. Mēs nebijām izņēmums un lai arī iepirkšanos vēl joprojām atlikām uz pēdējo dienu tas ir rītdienu, dabūjam izturēt pirmās kārtīgās ugunskristības tirdzniecības jomā. Apmēram pēc divām stundām aizelsušies, piekusuši, pozitīvu un negatīvu iespaidu pārsātināti mēs līdzīgi kā iznirstot no dzelmes jūrā iznirām no liela tirgus rajona pie Bosfora jūras šauruma un ievilkām elpu. Bija jau krēslas laiks un nolēmām aizbraukt uz Bejagoule rajoniņu iekost.

             Stambulas tramvaju sistēma ir vienkārši teicama un pēc piecpadsmit minūtēm jau baudījām malku kafijas āra kafējnīca ar teicamu skatu uz Bosfora šaurumu . Iestādījums nebija gana pārliecinošs, lai uzticētu tam mūsu kuņģu gastronomiskās prasības, bet skata dēļ nolēmām uz brīdi pieciest izsalkuma sajūtu un apmierināties ar kafiju un teicamu saulrietu.

               Bejagoule centrālo ieliņu sasniedzām vienlaicīgi ar tumsu. Vakara kņada atšķiras no dienas. Vairāk jaunatnes, skaļāki un bravūrīgāki smiekli, pilnāki kafūži un ēstūžī. Vakariņas mums padevās gana klasiskas un baudāmas , kādā mūsdienīga un salīdzinoši tīrā ēstūzītī , bet pieminēšanas vērtas ir mīdijas. Šķiet, ka tas bija mīdijas. Uz vairākiem stūriem stāvēja vīri ar tādiem kā molbertiem uz kuriem ir milzīga grēda ar gliemežvākiem, līdzīgiem kādus var atrast pie mums piemēram Usmas ezerā. Gliemežvākus pasniedz atvērtā veida , uz gliemja uzliekot piparotas putraimu putras karoti un uzspiež citronu sulu. Garšoja manuprāt lieliski, pat Zaicis notiesāja divas. Pievarējuši ielu visā tās garumā nolēmām noriskēt un doties meklēt tramvaju virzienā kurā tam mūsuprāt vajadzētu būt. Pēc apmēram četrdesmit minūšu ilgas blandīšanās, pa ceļam padzerot čai nopērkot to no vīra, kurš ar termosu skraida starp taksometriem un tirgo to, mēs laimīgi sēdējām tramvajā un braucam uz savu Sultanahmet rajonu. Kārtēja diena, bija pamatīgi nogurdinājusi un rīt mums stāvēja priekša ceļotāju pats smagākais pārbaudījums , suvenīru un dāvaniņu pirkšana mājiniekiem. Ticiet man, pirms tādas dienas gulēt vajag iet savlaicīgi !

 

16.diena.

             Pamodāmies kareivīgā noskaņojumā, jo šodien mums bija priekšā smaga diena. Domājams, ka lielāko tiesu pavadāma Lielā tirgus rajonā. Pēdējo reizi ceļojuma laikā ieturējušies ar turku brokastīm , jo rīt mums jau sešos no rīta bija jābūt lidostā, pārliecināti par savām orientēšanas spējam devāmies iekša ieliņu labirintā Liela tirgus Rajona virzienā.

           Mūsu viesnīca bija praktiski pie pašas Marmora jūras piekrastes Sultanahmet rajonā un lai nokļūtu Liela tirgus rajonā mums bija jāpārvar stāvs kāpums pa mudžeklīgu ieliņu labirintu. Šis bija jau iepriekšējās dienas mūsu iepazītais vairumtirgotāju rajons, kur bija zoļu, kurpju šņoru, apavu, ziepju, lampu, lentīšu, ādas gabalu, kurpju papēžu, audumu, āķīši, pogu un visādu citādu neiedomājamāko nieku tirdzniecības kvartāli, kuros valdīja pamatīga dzīviba un kņada. Iespaids bija tāds, ka šeit ir pasaules štruntu tirdzniecības centrs. Pilnīgi neticas , kam var būt vajadzība pēc visa tā ko te tirgoja un tomēr nepārprotami bizness sita augstu vilni. Stāvajās ieliņās ik pa laikam bija kāds estūzītis, kur pavāri baltos halātos dažādas tīrības pakāpēs, ne visai sanitāros apstākļos laiski gatavoja savus firmas ēdienus, jo kā zināms ēšanas laiks šodien līdzīgi kā citās dienās bija tikai saulrieta brīdī. Ielās tūristu nebija un Zaicis ar savu blondo galvu izraisīja neviltotu sajūsmu kvartāla iemītniekos. Puišeli ieraugot Zaici nadzīgi spruka iekšā darbnīcas, ēstūžos, frizētavas un citos iestādījumos saucot arā to darbiniekus, kuri iznākuši uz ielas, vēl slaukot rokas dvieļos vai rīvējot darba netīrumus gar biksēm atzinīgi māja ar galvām, smaidīja un svilpa no sajūsmas atzīstot Zaici par gana svarīgu iemeslu lai pamestu savu darāmo un izvilktu savu  dupsi ārā uz ielas.

              Šķiet ka Turcijas klimats atvadījās no mums , jo šī diena bija padevusies īpaši karsta. Iejukuši pūlī , kurš plūda iekšā tirgū nokļuvām visdažādāko lietu, ielu, skatu, cilvēku, mantu, smaržu, emociju un notikumu virpulī, kurš kopumā viss saucas Austrumu tirgus. Tirgus vecāka daļa ir slēgtais tirgus, kur zem milzīgam ar ornamentiem bagātīgi rotātām velvēm ir izvietojies Zelta tirgus. Veikals pie veikaliņa un viņos visos tiek tirgoti zelta un sudrablietu izstrādājumi. Uz Zelta ielas mēs laikam ar savu izskatu neradījām potenciāla klienta imidžu, kas mūs tīri labi patika, jo patiesībā mums bija paredzēts iegadāties suvenīram vienu zeltlietiņu un varējām netraucēti visu aplūkot. Iegadāties kaut ko pirmajā vieta , kur redzi sev piemērotu preci ir neprāts, jo tas patiesā vērtība ir stipri zemāka, bet cik ? Lūk tas ir jautājums. Patiesība šī problēma ar cenām mūs spēcīgi apgrūtināja, jo kaulēties mums nepatika, bet pārmaksāt arī protams ka nevēlējamiem. Fināla Zaicis bija tik tālu novests , ka visādus sīkus suvenīriņus sapirkās bodītē kur bija izliktas cenas, lai arī par stipri augstākam neka varētu nokaulēt tur pat blakus. Uz manu aizradījumu , ka mēs pārmaksājam viņa tikai atteica..” .. bet te vismaz ir cenas ! „

                Pašreiz es varētu diezgan precīzi aprakstīt , ka nedaudz pa kreisi no zelta ielas ir tirgus daļa, kur tirgo apģērbu , pa labi no tās suvenīru un antikvariāta rajoniņu un tā tālāk, bet savu klejojumu sākumā mēs bezpalīdzīgu maldījāmies pa ejām un labirintiem ik pa laikam atpazīstot kādu tirgotavu un mēģinot stūrēt uz to pusi , kur itkā vēl nesam bijuši. Šķiet ka reljefs šajā rajona bija stipri kalnains , jo gadījās ieiet kādā tirgotava , kura izrādijās līdzīga piecstāvīgam supermārketam pie tam mēs bijām ienākuši piektajā stāva. Nokāpuši uz pirmo atkal izkļuvām uz ielas. Tātad sanāca, ka gan ēkas pirmais gan piektais stāvi izved uz ielām tikai dažādos augstumos no jūras līmeņa. Šad tad mēs apkārt lūkodamies lēnām šļūcam un pēkšņi mūs sveicina kāds no pārdevējiem un atpazīdami viņa seju saprotam, ka esam te jau gājuši garām. Iepirkšanas izvērtās par smagu pasākumu, jo lai gan pirmajā acu uzmetienā ir milzīgs preču klāsts, acis ņirb var dabūt gan to un šo , tomēr palēnam aprodot ar kņadu un raibajiem preču plauktiem nokonstatē, ka skaļo zīmolu preces ir dažādas kvalitātes pakaļdarinājums. Protams vienmēr ir pērkami suvenīri un to nu tad mēs arī darījām.

                Šķiet brīdī kad metām otro apli uzdūrāmies vienā sķērsielā uz jauku kafūzīti un nolēmām iebaudīt kafiju. Puika , kas pasniedzot mums turku kafiju tradicionāli apvaicājoties no kurienes esam, bija viens no retajiem , kurš patiešām zināja Latviju pie tām ar izsaucienu „ Aaaa Latvia Skontooooo !! „

              Baudīdami miera mirkli mēģinājām savi morāli noskaņot iepirkumu cīņas turpinājumam. Lai cik tas muļķīgi nebūtu tik ļoti gribas mājiniekiem aizvest kādu pārsteigumu, kā esi gatavs pakļaut sevi šādām mocībām. Vienīgais mierinājums bija , ka tomēr arī šis ir zināms kolorīts pasākums, kautgan par tādu to varētu nosaukt , ja izskrietu tam tikai cauri . Pēcpusdienā beidzot metām mieru . Nogurums bija patiesam pamatīgs, bet apzinoties šā brīža un situācija ūnikumu vēl labu laiku klejojām apkārt pa pilsētu mēģinādami paņemt sev līdzi atmiņā tās ritmu, skaņu, smaržu. Beidzot vakarā izmetot goda riņķi caur hipodroma laukumu, kur jezga bija tieši tāda pati ka pirmajā dienā , kad ieradāmies mēs saguruši devāmies uz viesnīcu pakoties. Rīt mājās.

17.diena.

                Piecos no rīta bijām augša un ātri sakopušies uzmetam plecos jau vakar sakrāmētas mugursomas un devāmies uz tramvaja pieturu ar kuru , ka jau bijām pārbaudījuši aizvakar , bez problēmām nokļūsim lidostā. Pa ceļam atkal jau kuro reizi sanāca šķērsot hipodroma laukumu. Visas bodītes un ēstūži bija ciet. Dīvaini , bet man bija licies ka daudzu no svētku dalībniekiem iespējams arī nakšņo laukuma, bet tas bija tukšs. Tikai simtiem kioskiņu, ar galdiem un otrādi apgrieztiem beņķīšiem liecināja par cilvēku tūkstošiem šeit dienā. Iekāpuši tramvajā kopa ar rīta darba ļaudīm kopīgi visi snauzdami un šūpojoties riteņu duņoņas ritmā nepilnas stundas laikā bijām lidostā. Mūsu pārbrauciens sanāca tik operatīvs , ka bijām ieradšies stipri pa agru. Beidzot sākoties reģistrācijai sev par lielu izbrīnu un priekiem satikām veselu pulku radinieku , kuri lidoja mājās ar to pašu reisu tikai no Bulgārija.

                Priecīgi čalojot tikām līdz muitai, kur muitnieki ilgi un pamatīgi pētīja manu somu monitoros un galu gala man nācās ķeksēt ārā no somas savu šahu, kura figūras samestas maisiņā - ekrānā izskatījās pēc īpaši sprāgstoša dzels sastāva murskuļa. Šī pati procedūra protams atkārtojas ari Rīgas lidostā.

              Beidzot bijām lidmašīna un mūsu ceļojums bija galā. Mēs bijām , ka izrādās 16 dienās nevis 22 kā man visu laiku bija licies, apceļojuši gandrīz vai pusi šīs brīnišķīgās valsts, nobraucot aptuveni četrus tūkstošus kilometrus. Valsts ,kura ir tik pārsteidzoša savā daudzveidībā. Valsts kurā, ja ir velēšanās tu vari dzīvot piecu zvaigžņu viesnīca ar teicamu apkalpošanu, bet ja velies vari apmesties kalnu ciematiņa kopā ar turku ģimeni un viņu ēzeli zem vien jumta. Valsts, kur principā vienas dienas laika tu vari no vēsā laika, šķērsojot kalnus nokļūt Vidusjūras siltajā un maigajā klimata. Valsts kur ir vienas no senākajām kristiešu apmetnēm un valsts kurā ir bijusi viena no varenākajam musulmaņu impērijām pasaulē. Valsts kur vēstures notikumi ar pamatīgu vērienīgumu sniedzas ārkārtīgi senā pagātnē. Valsts, kur mūsdienās draudzīgi sadzīvo citviet tik naidīgas reliģijas. Rakstot atmiņas par šo braucienu es tikai tagad aptveru , cik daudz vietās tomēr neiebraucām , cik daudz no visiem tiem brīnumiem , kas ir atrodami valstī neapskatījām. Ja atgriežoties man šķita - nu gan viss, es esmu Turciju iepazinis no a-z - , jo tomēr tas bija mans otrais pamatīgais šis valsts apmeklējums tad pašreiz es saprotu cik daudz es tomēr vel nezinu un cik daudz es neesmu redzējis. Domāju ka pēc kāda laika iespējams būs iebrukums Turcija Trīs , valsts ziemeļu un austrumu daļa, apvienojumā ar Gruzijas apciemojumu.

 

 

 

 

Par stāstu balsots 28 reizes


komentāri

Vēl nav neviena komentāra