lietotāju stāsti

Gan augstu kalnos, gan dziļi pazemē ....


 Viss sākas ar plānošanu, ieklausoties iepriekš bijušu cilvēku stāstījumos, rēķinot kilometrus, apsverot noguruma pakāpes utt. Nonākam pie secinājuma, ka brauksim ar sabiedrisko transportu un uzdzīvosim .........

 

28.augusts - 13:00 izbraucam no Rīgas.

Visi dikti pozitīvi noskaņoti, pēc piedzīvojumiem un atpūtas kāri. Autobusā kā mājas- pie galdiem sēžam, lai ceļš būtu īsāks tiek skatītas multenes. Nakts kā nu kuram paiet, kuram uz grīdas, kuram uz krēsliem, bet jāsaka, bija diezgan ērti. Jā, jo autobusā viss otrais stāvs bija tukšs tā, ka varējām gulēt 1 pa 4 vietām, tik uz piebremzēšanu vajadzēja iemanīties pieturēties pie krēsliem, jo savādāk guļot guļammaisā varēja kā plācenis novelties uz zemes bet līdz rīta pusei jau šis triks bija apgūts!

 

29.augusts - esam ĻVOVĀ Ukrainā

Nedaudz iepazītam pilsētu un pērkam biļetes uz tālāko vilcienu, un kā izrādās, mums pat ļoti paveicies, lai neteiktu ko vairāk, jo biļetes esot jāpērk nedēļu iepriekš, lai tiktu uz šo vilcienu!!! Bet nu biļetes ir kabatā!!!

Brauciens vilcienā nav no ērtākajiem, bet salīdzinoši ar iepriekš stāstīto, nebija tik traki, neskaitot to sajūtu, ka braucam kā lopu vagonā – koka krēsli un pilns ar cilvēkiem un pārgurums pēc pirmās nakts autobusā ar liek par sevi manīt, bet galu galā bija arī jautri un veiksmīgi nokļuvām galamērķī Yeremchā, nelielā kūrort ciematiņā kalnu pakajē ar daudzām sanatorijām un SVAIGU GAISU.  Izīrējām 2- stāvīgu mājiņu no saimnieka (jo mēs bijām 9 cilvēki).

-                         Jāsamierinās tik ar apstākli, ka te var nepaveikties un mazgāties nāksies aukstā ūdenī, bet pie visa var pierast.

-                         Naktsmājas bija ok ar pašiem savu virtuvi un tualeti, un krāsainiem tepiķiem pie sienas visās istabās nu gluži kā omītei PSRS laikā!

 

30.augusts

 No agra rīta ekskursija uz  lielo GORU – GOVERLU (2061m virs jūras līmeņa) visu dienu tikai pa kalniem....

        Mazā goverla – 2060m v.j.l.

        Lielā Goverla – 2061m v.j.l.

        Augstākais ūdenskritums

Pēc gida ieteikuma visi iegādājas “doždevikus”, kas mūs izglāb un sarga no visa – visa šī ceļojuma laikā – ĻOTI LABA MANTA tik žēl, ka nepabrīdināja mūs par to ka vajadzīgi gumijnieki, jo galu galā izmirka visas mūsu smukās botas un jāpiemin, ka tas bija iemesls 1 kritušajam (slimniekam) no mūsu kompānijas + vēl vienam klibajam.

Pirmā diena bija liels pārbaudījums visiem – gan fiziski un arī psiholoģiski- mitrums, aukstums, izsalkums utt. Rezultātā vakara tradīcija, vietējo zālīšu (šņabis+pipari), šņabja, regulāra lietošana.

Autobusa salūšana, neaizvedot līdz kalnam, vēl lika mums uzjautrināties, kaut gan kāpjot lejā un vērojot savas dubļainās kājas, nu bija jāsmejas, jo raudāt nebija jēgas.

Bet redzētie skati deva lielu iedvesmu!!! Jā, prieks bija liels kad tikām sveiki lejā.

 

31.augusts.

Ar cerībām sirdī  uz labāku laiku otrajā dienā nekas cits neatliek kā tikai ekskursija pa Yeremču (80 gadīgs onkulītis ašā solī pa klintīm kāpelē). Gaidot šo ekskursiju kāds no mums jau radīja sev „lidinošu sajūtu”, ka labi vēl pēc tam spēja visiem tik līdzi, bet tā kā gids bija līdzīgā stāvoklī, jo tā vien likās, ka bez palīdzības rokas to vējš un kājas aiznesīs šķībi no iecerētā ceļa ;)  Bet 80-gadīgais gids bija APBRĪNOJAMS – šajā jautrajā prāta un savos gados TĀAAAA kāpt pa klintīm !!!!!, kā kalnu kaza, mums bija grūti viņam līdzi tikt – nopietni!

-                         Dovbuša klintis Yeremchā  / alas / parks : (meitenes var dabūt atlaidi par BUČU)

-                         Pusdienas  SUPER krodziņā “ U Jakova”, tikai nesaprotumu iemeslu dēļ tualete slēdzas ar atslēgu pie kafejnīcas, bet atslēdzot durvis secini, ka labāk tomēr tur pat krūmos.

-                         Proboj ūdenskuritums pie Restorānā  - KOLIBA

 

 1.septembrī - braucam uz Vorohtu (35km –brauciens caur tuneli, ko apsargāt)

-                         Yeremča – Vorohta ar vilcienu. No sākuma gan nesapratām, kāpēc vilciens pilns ar nepatīkami smaržīgiem pensionāriem, izrādās, viņi tur vizinās par brīvu, jo bija 1.septembris. Pirmajā brīdī gan likās, ka esam iekļuvuši pansionāta vagonā... jo turpat tantiņas ar sedziņām sasegušās gulēja uz vilciena krēsliem -  skats bija fenomenāls!!!

Pacēlāji kalnos nestrādāja, bet kāpiens kājām ar bija dikti labs! Enerģijas pārpilnākie kāpa kalnā – kamēr atpūsties gribētāji vienkārši baudīja vietējo Ukrainas burvīgo kalnu skatu blakus mazākā kalnā, kā arī vērojām kā kustās krāsainie punktiņi (kolēģi) pa blakus kalnu! Kalna galā pamanījām mājas, kur dzīvo cilvēki (kā viņi katru dienu tiek kalnā un tad lejā?). Tur ieraudzījām arī zirgu, un saimnieks, pamanījis mūs uzreiz devās ar zirgu pie mums – tā mums kalna galā sanāca arī zirgu izjādes!!! Labs bizness ;).

 

2.septembris. Tuss pa pašu Yeremču”. Apsaktāmie objekti:

-                         klosteris + baznīcas Yeremčā

-                         zvērudārzs.

Visa diena bija uz kājām, noieti desmitiem kilometri. Vakariņās tikām pie supersaldiem arbūziem, tos te varēja ēst uz nebēdu.

 

  1. septembris. –Piedzīvojumiem bagāta diena!!! Brauciens uz Solotvinu pie Rumānijas robežas pazemes raktuves lūkoties.

Braucam ar autobusu Rahiv – Yzgorod (līdz Solotvinai), BET mūs izsēdina uz rajonu robežās un nelaiž tālāk, jo tā esot pierobeža, bet mums pasēs ieraktīta apmešanas vieta tikai Yeremchas akārtnē. Tālāk nelaidīs un viss. Ko nu??? Tik talu tikuši un tagad būs jagaida autobuss atpakaļceļā?! Tomēr robežsargs par mums apžēlojas un mēs uz godavārda tiekam tālāk, gaidām nākošo autinu, lai turpinātu ceļu – AIDAAA autiņa satiekam vienu LATVIETI (viņa sieva ir no Latvijas), kas ir bezgala noguris no garā ceļā, bet visu ceļu runājas ar mums.

SOLOTVINA – čigānu pilsētiņa pie Rumānijas robežās, bukletos paradīta, ka ļoti tīra ar minerālajiem ezeriem un atpūtas vietām… BET reāli – mēslu kaudze, jo vairs nav sezona – izdaudzinātas Sāls raktuves – šahtas – kas ir saglabājušās no aizvēstures laikiem, nekādas drošības, viss vecs, sarūsējis, tumšs, un klaudz un dreb. Mūsu “doždeviki” mūs izglāba no nosmērēšanas, taču pēc tam vairs nebija lietojami  ….. viss rūsains un sāļš, nogulsnes… Sāls raktuves 400 m dziļuma zem zemes: Tas ar bija kas nepiedzīvots – sajūta jokaina, kad brauc dziļi zemē ar sarūsējušu un pusatvērtu liftu kā arī tas fakts ka mūs kā tādus slepenos ieveda iekšā – sajutos kā bēglis. No sākuma tiek domāts, kā dabūt atlaidi, lai mazāk maksātu, bet nokļuvuši lejā bijām gatavi maksāt cik grib, lai tik veseli tiktu ārā no šahtas!

Liela vilšanās bija ieraugot tos ezerus, ... jā šoks bija reāls – kā uz izgāztuvi būtu aizbraukuši un viņi tur ar to visu laikam lepojas – vai vienkārši trāpījām uz sezonas beigām... jo pat redzējām, kā tur no administrācijas ēkas viens onka pārmet pāri atkritumu maisu – 5 soļus no savām durvīm...

Plkst.14:00 tiekam atpakaļ raita solītī autiņā iekšā, taču 2 km garu ceļā posmu klana tas pukšķina ar 1.ātrumu, sajūta, ka tūlīt noslāps vispār un mēs paliksim tur, jo pa priekšu iet bērinieku rinda un viņiem ir pieņemts, ka mašīnas nedrīkst apdzīt šādu gājienu! Tā nu mēs apzinīgi mokam jau tā vecā autiņa motoru…………. Beidzot „mājās”……………. Tiešam bija neaprakstāma laime izkāpt beidzot no tā autiņa!!!! Ooo jā!!!

 

4.septembris-  atkal kalni, tīrais gaiss un daba, to dēļ, jau mēs te esam atbraukuši.

Plkst. 9:20  izīrējam mikriņu un laižam līdz Mičulinkai. Njaaaa vairs tikai vairs tikai 7 gab. izturīgākie… pa ceļam skan jauka mūzika, šoferis par visu padomājis, atpakaļ ceļā tāda mierīgi relaksējoša. Ar busiņu nokļūstam līdz pašam Petras kalnam, kur ir akmeņu krāvums “Smotrec” un nedaudz arī kalnā līdz kalnam visi vel septiņi kopā, bet jau pa ceļam daļā “atbirst” ……. Superīgo Smotrec virsotni sasniedza 4 gab!!!! MALAČI – bet tas bija to vērts…….  Labākas bildes un emocijas ir tieši te! Fiziskā noguruma un emocionālā pacēluma varā dodamies atpakaļ uz Yeremču, un tur jānosvin šis fakts KĀRTIGI – restorānā pie baltajiem galdautiem – PA SHIKOooooo…. Jā, jautrība līdz brīdim kad tika atnests rēķins...

BURVĪGA DIENA, JO SAVIEM SĒKIEM TIKA ATRASTS UN SASNIEGTS KALNS UN VĒLME TIKT KALNA VIRSOTNĒ, PAT NEBŪTU ATTURĒJUSI LAIšANĀS CAUR BRIKŠŅIEM. Prieks par visiem, kas to izturēja!!!

 

Pēdējo vakaru pavadām pie mājas dzerot šampi, raugoties skaistajās Ukrainas debesīs un visā tajā burvībā!!! Man tur gribas vēl!!!

 

5.septembris -  ļoti agri no paša rīta dodamies uz vilcienu, lai brauktu uz mīļajām mājām... Priekšā moku pilna nakts, visi nez kāpēc traki ilgojas pēc mājām un komforta, jo brīžiem staigājot starp sūdiem un visu, kas mums šķiet tikai vēsture, bet tur realitāte, rada vēlmi, atgriezties tomēr realitātē savās mājās –LV.

…….kaut kur pēcpusdienā ap 16.00 esam Rīgā.........

Visi sveiki un veseli ierodamies Rīgas autoostā – cik te tomēr ir zolīdi .Kopumā brauciens vērtējams mazliet ekstrēms piedzīvojums!!! Kā atgriešanās PSRS laikā! bet dažreiz vajag pabūt citur, lai spētu novērtēt cik tomēr Latvijā labi!!!

 

Bet arī Ukrainā ir sava burvība!

Par stāstu balsots 1 reizes


komentāri

Vēl nav neviena komentāra