lietotāju stāsti

Pastkartes no Balkāniem. Albānija

   Pa ceļam lauzu galvu: ko es zinu par Albāniju? Gandrīz neko - ne labu, ne sliktu. Sen, sen ģeogrāfijā esot mācīts, ka Albānija ir gandrīz vai 16. padomju republika. Tūrisma ziņu portāli vēsta, ka pagājušajā vasarā šo valsti apmeklējuši 385 300 ārzemju ceļotāji. Nejauši, ziņkārības pēc vai caurbraucot Albānijā ieskrējušie tautieši par šo zemi atceras tikai netīrību, vecus auto un čigānus. Lai sakāpinātu emocijas, tiek stāstīts par cilvēku nolaupītājiem un uzbrucējiem. Parasti cietēji ir kādi mistiski vācu tūristi... Izturīgākie Albānijā pabijuši pāris dienas, apceļojuši valsti, nakšņojot teltīs, un atgriezušies apmierināti ar redzēto.

   Iespējams, esam pirmā tūristu grupa no Latvijas, jo robežsargs un muitnieks nezina, kur atrodas mūsu valsts un sāk spriest, vai tik nevajag vīzas. Lai parādītu Latviju, ar Eiropas karti nepietiek, laikam līdz jāvadā arī globuss. Svarīgs juzdamies, amatvīrs skatās savā grāmatā: Lesoto, Laosa... un mūsu uzvārdus vada datorā ar vienu pirkstu. To, ka Albānija ir samērā droša valsts, vācu tūrisma firmas apstiprināja tikai šopavasar.

   Robežpunkts nudien nav labākā Albānijas vizītkarte – puspabeigtas ēkas, drupas, būvgružu un drazu kaudzes, atkritumu piemests grāvis, kurā mudžekļiem lokās ūdensčūskas, mastā blakus izbalējušajam un sterbeļainajam valsts karogam tāds pats bēdīgs Eiropas Savienības karogs. Arī pirmie pāris kilometri šajā valstī paiet izbrīnā raugoties uz piesārņotu, pelēku upi, desmitiem metru augstiem atkritumu kurgāniem tās krastos un cilvēkveidīgo būdām. Piedodiet, lasītāji, bet tā bija tikai borderlande.

Kā ir patiesībā?

   Albānijas Republika, jeb albāniski Shqipëria, nozīmē Ērgļu zeme. Arī valsts karogu rotā simbols – melns divgalvains ērglis uz sarkana fona. Kopš Osmaņu impērijas laikiem te ir musulmaņu apdzīvota teritorija. Lai gan komunistiskā režīma diktatora Envera Hodžas laikā Albānija bija izolēta un pasludināta par pirmo un vienīgo ateistisko valsti pasaulē, mūsdienās musulmaņu atkal ir vairāk nekā 75%. Top jaunas, modernas mošejas, kā adatas slejas smailie lūgšanu torņi. Vietējie uzskata, ka kopš 1992. gada, kad komunisti zaudēja vēlēšanās, valsts pamazām piedzīvo lēnu atdzimšanu un ekonomisko augšupeju.

   Gar logu aizzib vīna dārzi, kukurūzas lauki, olīvu birzis un ciemati ar košām jaunbūvēm. Daudzas nepabeigtas, ar betona trepju posmiem armatūras režģiem uz jumta. Kad būs nauda, cels nākamo stāvu. Privātmājas tiek krāsotas priecīgi oranžā, dzeltenā, rozā vai salātzaļā krāsā. Arī komunistu laika celtnes, ministriju ēkas galvaspilsētā Tirānā tiek pārkrāsotas un it kā ieguvušas jaunu dzīvi.

   Virs vārtiem vai jumta karnīzes ērgļa figūra – drošības un varenības simbols. Albāņi ļoti tic amuletiem un aizsardzībai pret mošķiem karina sīpolu un ķiploku virtenes gan pie mājām, gan tirgotavām. Visai izteikto lepošanās kāri apliecina daudzie „Mersedes” auto. Savukārt neskaitāmajās iestādēs ar nosaukumu „Lavazh”, kas patiesībā ir betonēts laukums ar sūkni un šļūteni, tiek gādāts, lai auto vienmēr būtu tīrs un spodrs. Pārsteidzoši daudz benzīntanku – gadījās, ka piecu kilometru posmā kādi 20. Un mēbeļu veikali! Mazā ciematā ne pa vienam, bet uzreiz četri vienā ceļa pusē, četri otrā, moderni, lieliem logiem, lai prece no ielas labāk redzama.

   Ceļmalās dedzina sauso zāli un atkritumus, tīrumos salmus. Sakārtotas vietas mijas ar neizprotamu netīrību. Zaļi kalni un auglīgas ielejas, dārzi un ciemati, bet tad atkal... Kronis visam ir zirgs, pēc paskata jau sen „aizgājis labākos medību laukos”, bet miesa vēl dus blakus kārtējai „Lavazh”. Kanāls piebērts ar atkritumiem, sarūsējušu auto kaudzes... Traģiski skati, skumīgi. Nu, nemīl tie albāņi savu zemīti, vismaz mūsu izpratnē nē.

   Ik pa brīdim starp ciematiem un laukiem pazib pelēki betona pauguriņi. Tie esot bunkuri, būvēti kopš 1968. gada, Envera Hodžas laikā, kopumā ap 750 tūkstoši. Tam iztērēti divi miljardi dolāru, ticot, ka betona sēnes pasargās iedzīvotājus no kara draudiem.

Informācija ceļotājiem

   Lai vai kāds ir komunisma laika mantojums un lēnā izaugsme, Albānija ir skaista, kalnaina un samērā zaļa valsts. Te ir vērts atbraukt gan vasarā dabu apskatīt, gan ziemā paslēpot. Varbūt ne vienatnē, bet pulciņā noteikti. Lai gan reti kurš albānis zina angļu valodu, tomēr ir smaidīgs, viesmīlīgs un gatavs palīdzēt. Valsts ceļu karti ieteicams meklēt pirms brauciena, jo te nevar nopirkt. It kā varot dabūt bibliotēkās. Arī auto navigācijas ierīce uzrāda tikai dažus galvenos valsts ceļus. Problēmas rada norādes zīmju trūkums. Nākas krietni maldīties, kamēr izbrauc caur pilsētām, jo nav ielu nosaukumu un namu Nr. Apjukumu var radīt fakts, ka, piemēram, Tirānai vienlaikus lieto arī citu nosaukumu. Lielpilsētās centra krodziņos var garšīgi un samērā lēti paēst. Vietējie ēdieni līdzīgi kā Grieķijā vai Turcijā – dārzeņu sacepumi, pildīti pipari. Samaksā albāņi labprāt ņem pretī eiro. Nav ieteicams meklēt eksotiku, klīstot pa nomalēm un iepērkot vietējo piedāvātās „tējiņas”. Cauri valstij var izbraukt pa samērā kvalitatīviem autoceļiem. Lai labāk iepazītu Albāniju, ieteicams vietējais gids, ko var sarunāt iepriekš piesakot tūrisma firmā.

..galerija

Par stāstu balsots 1 reizes


komentāri

Vēl nav neviena komentāra