lietotāju stāsti

Īslande: dabas pārsteigumi vienuviet. 2.daļa

iepriekš...

Īslandes ziemeļos ir vairāk sniega, bet vasarā ir siltāks. Ziema Īslandē ar sniegu un tumsu ir gara. Vidēji ziemā temperatūra nenoslīd zemāk par 0 grādiem, taču kalnos bieži ir auksts vējš, sniegputenis, migla, pastāv lavīnbīstamība. Tāpēc nav brīnums, ka pie tik niecīgas redzamības cilvēkiem sāk rādīties visādi dīvainīši un rodas nostāsti par troļļiem. Vasarā – jūlijā – vidējā temperatūra ir ap 15 grādiem, taču kalnos bieži un negaidīti var sacelties vējš, uznākt lietus, tāpēc dzīve šeit ir skarba.

Īslandē ir daudz aitu, bet tās netiek cirptas, jo tas vairs nav ekonomiski izdevīgi. Ir tikai dažas saimniecības, kas nodarbojas ar aitu cirpšanu, lai nodrošinātu Īslandes rokdarbiem izejmateriālu – vilnu. Taču tradicionālo īslandiešu aitu vilnas džemperu dizains ieviests tikai pirms 50 gadiem.

Īslandē, kā jau ziemeļu valstī, alkohola iegāde ir problemātiska, proti, to var iegādāties tikai no 20 gadu vecuma un tikai specializētos veikalos, kuros ir savdabīgs darba laiks (strādā noteiktas dienas, vai stundas, parasti līdz 19.00. Nereti tuvākais veikals atrodas blakus pilsētā un tad dzēriens ir jāpasūta, jāaizbrauc tam pakaļ, bet vakarā … jāuzņem ciemiņi, jo visa pilsēta ir lietas kursā, kur notiks dzeršana…). Arī alus ir alkoholiskais dzēriens, kas valstī parādījās tikai no 1990.gada. Iedzīvotāji par Coca-cola bundžiņas nodošanu saņem 11 kronas, tiek nodotas arī stikla pudeles.

Apmeklējam Glaumbaer velēnumuzeju, kas atrodas īslandiešiem tipiskā, no velēnām celtā mājā. Velēna celtniecībai iegūta tepat, izkaltēta un tad izmantota mājas būvniecībai. Dienvidos, ceļot māju, starp velēnu tika likti arī akmeņi. Šādas mājas apsildīja pavarda uguns, kā arī cilvēku un lopu izelpa (... pa abiem galiem).

Akureyri(Akureirī)– Ziemeļīslandes lielākā piekrastes pilsētā, ko dēvē arī par Ziemeļīslandes galvaspilsētu. Šajā kalnu ieskautajā ostas un universitātes pilsētā dzīvo ap 20 tūkstošiem cilvēku. Pilsēta atrodas pie Salas fjorda. Pirmo reizi šī vieta pieminēta 17.gs. – te bijusi osta. Tolaik kuģi šeit ienāca tikai pavasarī un rudenī. Tad visas apkārtnes zemnieki sanāca sapirkt pārtiku, kuru šeit neaudzēja. Vēlāk osta tika noskalota, tāpēc to pārcēla tālāk. „Akureyri” no īslandiešu valodas nozīmē pļava. Tā bija izveidojusies uz pussalas, kas iestiepās fjordā. 1786.g. pilsētā bija reģistrēti tikai 3 cilvēki, bet 1840.g. – jau 40 mājas. Dažreiz šo pilsētu sauc par Dāņu pilsētu, jo svētdienās runāja dāniski, kas skaitījās smalki. Akureiri ir divas futbola komandas.

Visi Īslandes vietu nosaukumi, izņemot vienu – Eisijas kalnu, kas atrodas netālu no Akureirī – nav īpašvārdi, bet veidoti no sugas vārdiem, ir saprotami un iztulkojami. Nosaukumos tika izmantoti dzīvnieku un augu vārdi. Šī valodas īpatnība saglabājusies no vikingu laikiem. (Tomēr šis apgalvojums neiztur kritiku, kad runāsim par citiem vietu nosaukumiem turpmāk). Minētais Eisijas kalns (tam braucām garām, tāpēc varējām to apskatīt ar savām acīm) savu nosaukumu ieguvis no ķeltu sievietes vārda. Leģenda vēsta, ka šī sieviete piepratusi burvības, kas Islandē tautas vidū nav īsti pelts, bet pat visai respektēts arods bijis, jo paši īslandieši šādas sievas nav saukuši viss par raganām, bet teica, ka „tu redzi tālāk par savu degunu”. Tas, ka cilvēkam bijušas šādas spējas, liecinājis, ka viņam ir kādi sakari ar dieviem. Šai sievietei bijis dēls. Ko viņa panākusi ar burvestībām, to viņš cīnoties, ar spēku, jo tēvs bijis cilvēks. Īslandē šis ir Svētais kalns, pie kura īslandieši mūsdienās cenšas nopirkt vasaras mājiņu ar skatu uz šo kalnu. Tas – veiksmei.

Goðafoss jeb Dievu ūdenskritums. 1000.g. salas iedzīvotāji sadalās divās daļās, jo puse gribēja būt uzticīga pagānu dieviem, bet otra puse – pieņemt kristietību. Cilts gudrais guļ 24 stundas, bet, kad pieceļas un iznāk ārā, tad paziņo, ka Īslandē būs viens parlaments un viena ticība – kristietība. Šo lēmumu diktēja ne tikai dievi, bet arī gluži ekonomiski apsvērumi – visas valstis, kas atradās tuvāk Īslandei, bija kristiešu valstis. Kad vadonis bija iznācis un pateicis lēmumu, atjāja ziņnesis un teica, ka lava plūst virsū vadoņa mājai. Tātad tas nozīmē, ka lēmums nav īsti pareizs. Taču vadonis atbildēja, ka tā nevar būt zīme, jo mēs visi stāvam uz lavas un tad jau mums visiem te nav jābūt. Par apliecinājumu tam, ka tiek nolemts atteikties no pagātnes ticības, viņš iemeta ūdenskritumā pagānu dievību figūras. Šo ūdenskritumu vēl šodien sauc par Dievu ūdenskritumu. Tomēr tie, kuri negribēja atzīt kristietību, paklusām varēja ticēt saviem dieviem, taču aptuveni pēc 60 gadiem visi bija kļuvuši par kristiešiem – vecie cilvēki bija miruši, bet jaunie – asimilēti.

Myvatn jeb Mīvatna ezers (38m2). Par tā izcelšanos vēsta leģenda: kad Dievs radīja zemi, Velns ļoti sadusmojies un, lai ieriebtu Dievam, sācis čurāt. Straumītes beigās izveidojies ezeriņš, tas tad arī ir Mīvatna ezers…

Ezera apkārtnē vēl 18.gs. tautas skaitīšanas laikā nebija nevienas mājas vai cilvēka. Tāpēc skaitītāji nosprieda, ka šī ir Dieva aizmirsta vieta, kur neviens nekad nedzīvos. Ap Mīvatna ezeru ir ļoti daudz knišļu, kas lielu mākoņu veidā sasēžas uz autobusa, drēbēm, lien acīs un fotokamerā. Taču šie kukaiņi, atšķirībā no Latvijas odiem, kaut arī ir lieli un trekni, tomēr nekož, tāpēc ir pieciešami un pat rada interesantus iespaidus un foto mirkļus, ja, protams, nesirgstam ar galīgu nervu vājumu… Mīvatna ezerā ir daudz zivju, bet apkārtnes upēs arī foreles, kas pārtiek no šiem kukaiņiem, ļaujot makšķerniekiem šeit gūt labus lomus. Upes posmus par naudiņām var iznomāt un droši makšķerēt, ja esat padomājis, kā nosargāt seju un kaklu no knišļu bariem. Šis ezers ziemā aizsalst.

Ap Mīvatna ezeru ir „falšie” krāteri Skútustaðagígar, jo tie nav saistīta ar vulkānisku izcelsmi. Pasaulē līdzīga dabas parādība ir vēl tikai Havaju salās. Ap Mīvatns ezeru pēdējais vulkāna izvirdums notika ap 1974.g. Tomēr tā situācija nemaz nav tik mierīga, kā varētu likties, jo par vulkāna izvirdumu tā īsti pārliecināts var būt tikai divas stundas pirms tā sākuma. Tomēr tehnika pastāvīgi novēro apvidu, tāpēc var paredzēt, kur izvirdums iespējams. Ja Īslandē „iet vaļā” vulkāns, tad visi īslandieši uz ātrāko steidz uz turieni, bet tūristi – tikpat ātri prom. Vulkāns Īslandē tomēr ir salīdzinoši reta parādība, kuru katru dienu viss neredzēsi, tāpēc vērojama tāda vietējo interese.

Ap ezeru zeme ļoti erozē. Šeit ir tikpat stipras smilšu vētras kā tuksnesī, kaut arī šeit ir nevis smiltis, bet lava. Pēc augsnes krāsas var pateikt, kur zem tās ir siltāks, proti, jo tā gaišāka, smalkāka un irdenāka, jo siltāks apakšā.

Pie Mīvatna ezera atrodas Dimmuborgir(Melnā pilsētiņa) – lavas lauks, kuru veido savdabīgi un interesanti lavas veidojumi – pīlāri, arkas, alas un tuneļi. Šajā „pilsētā” ir ļoti viegli apmaldīties, tāpēc nevajag novirzīties no takām un atpalikt no gides. Melnajā pilsētiņa dzīvo elfi, kuri pēc leģendas radušies tā: Dievs radīja Ādamu un Ievu, kuriem bijis ļoti daudz bērnu. Kādu dienu Dievs paziņojis, ka nāks ciemos. Lai Dieva priekšā „neizblamētos”, Ieva mazgā savus netīrīgos bērneļus, taču visus nomazgāt nepagūst. Lai Dievs neredzētu netīreļus, viņa tos noslēpj lavas alās. Dievs atnāk ciemos un saka Ievai, - jo, kā jau Dievs, visu redz, - ka tie bērniņi, kuri tajās aliņās noslēpti, tur arī uz mūžu paliks… 

Mūsu ceļš ved uz Námaskarðlauku ar tvaika strūklakām un verdošiem sēra avotiem Kverarondas ielejā. Jau, tuvojoties tiem, nobraucot pa Naumafjalla kalnu, esmu sajūsmā – beidzot tā īsti redzama dzeltenīgi oranžā krāsa, kura tik iespaidīgas darīja pirms ceļojuma internetā aplūkotās citu ceļotāju veidotās fotogrāfijas. Es neesmu pārjūtīga un apstāšanos šeit, lai baudītu tvaika strūklaku stabus, netipiskās zemes krāsas nianses un burbuļus metošos sēra katlus, izbaudu ar pilnu krūti, nevis slēpjos autobusā no, manuprāt, pilnīgi degunam nekaitīgās smaržas – sēra liecinieces.

Īpaši izpriecājos par vulkānisko aktivitāšu lieciniekiem – sēra avotiem. Daži no tiem vārās gluži kā paliela izmēra putras katli, veidojot burbuļus, kuri saplīst ar jauku paukšķi. Citi jau pažuvuši, tāpēc sakrokojušies un kļuvuši grumbaini kā veca cilvēka seja. Tomēr tieši no tiem jāuzmanās visvairāk. Nav ieteicams pārkāpt gādīgu roku novilktajām virvēm, aiz tām tiešām ir bīstami, jo pēc skata avots liekas izšuvis un tāpēc mazāk bīstams, bet patiesībā var neizturēt pārgalvja svara smagumu un kāja var ieslīdēt tiešām ellīgi karstas masas „skavās”.

Izpriecājušies par sēra avotu lauku, nobraucam pārsimts metru, lai piestātu pusdienot. Kā jau iepriekšējā dienā un visas turpmākās dienas, kad mūsu ceļojums būs „uz riteņiem”, gide ar šoferi ir sarūpējuši karstu ūdeni, kas silts saglabājas termosos autobusa „dzīlēs”. Pusdienu vieta šoreiz ir pasakaini skaista – visapkārt lavu kalni vispārsteidzošākajās krāsās: piķa melni, tumši brūni, gandrīz ugunssarkani, bet vietumis ar lāsumiņiem mūsu pašu Jūrmalas liedaga smilšu krāsā. Lavas forma arī ir visdažādākā, sākot no smalkiem smilšu graudiņiem līdz palieliem bluķēniem, kas kādu man nezināmu dabas faktoru ietekmē saplaisājuši kā lauku krāsnī cepts rupjmaizes kukulis.

Izbaidījuši līdzpaņemto maltīti un pusdienām klātpievienotos vietējos dabas jaukumus, iemetam aci līdzās esošajā Jarðböðin við Mývatn  lagūnā un pirtī. Plānā mums iecerēts arī šeit izbaudīt jau Zilajā lagūnā nomēģinātos priekus, tomēr laika trūkuma dēļ tā nenotiek. Tomēr kā jau īsteni ceļotāji degunu iebāžam un acis pamielojam ar termālā baseina zilumu, ko iemūžinām, ja ne mūžībai, tad savam priekam, par kuru mājās palicējiem taču varēs stāstīt, kā par vietu, kurā baudīti miesīgi labumi, turklāt par mazākām naudiņām nekā Zilajā lagūnā. Manu vārdu patiesumu apstiprina līdzbiedru aprēķini, kuri veikti, tālredzīgi izpētot šīs iestādes sniegto pakalpojumu cenrādi un prātā atsaucot naudas patēriņu Zilajā lagūnā.

 Hūsavīka - ļoti maza, bet skaista Ziemeļīslandes pilsētiņa. Tās nosaukums radies no pirmā norvēģu ieceļotāja vārda – „Hūs”, kurš gribējis šeit skaisti dzīvot, bet aizbēdzis atpakaļ uz Norvēģiju, jo, kā pats apgalvojis, šajā salā dzīvot nevar. Hūsavīkā tika nodibināta pirmā pašu īslandiešu tirgotāju biedrība. Līdz tam tikai dāņu tirgotāji šeit varēja ievest produktus. Protams, ka monopoltiesības tika labi izmantotas, jo dāņi šeit ieveda bojātus, nekur citur vairs nederīgus un nepārdodamus produktus, kurus šeit pārdeva par visaugstāko cenu. Otrs iemesls, kāpēc cēlušies tik daudz nostāstu par troļļiem, ir saistīts ar šiem nekvalitatīvajiem produktiem, jo tie satur indi, kas rada halucinācijas.

Hūsavīkā ir aptuveni 3 tūkstoši iedzīvotāju. Mājas saglabājušās no 19.gs. Šajā pilsētā ir ļoti daudz vaļu novērošanas kruīzu kuģu, jo pilsētas apkārtnē šie jūras zīdītāji ir novērojami vislabāk. Tieši ūdeņos ap Hūsavīku patiešām sastopama vaļu suga, kas ieinteresētajiem ļautiņiem aplūkošanai demonstrē astes spuru. Citviet šādas ceļvežos ievietotās fotogrāfijas ir tikai veiksmīga reklāma tūristu piesaistei. Pilsētā ir arī Vaļu muzejs, kuru aplūkojām. Pie šaušalīga paskata fotogrāfijām ar vaļu medību ainām, kāds no mūsu grupas „uzbrauca” muzeja gidei par Īslandes līdzdalību vaļu medīšanā. Pretī saņēmām aizvainota cilvēka papiktā balsī teiktus paskaidrojumus, ka, lūk, atšķirībā no Norvēģijas un Japānas, Īslande medījot vaļus tikai zinātniskos nolūkos un tikai tās sugas, kas šobrīd nav apdraudētas. Pēc sejas izteiksmēm manu, ka šī atbilde mūs nepārliecina un katrs klusībā paliekam pie savām domām. Runājot par Hūsavīku, jāsaka, ka grupas dalībnieku cienījamā vecuma dēļ gide izšķīrās mums nepiedāvāt iespēju apmeklēt Fallu muzeju, kas arī ir šajā pilsētā…

Pa ceļam redzamā ainava mainās ļoti strauji. Atkal esam vietā, netālu no Eldgjas, kur satiekas Amerikas un Eiropas tektoniskās plātnes. Tikai šeit ir salas austrumi. Aplūkojam Dieva auss jeb Dieva patvēruma kanjonu, kura izcelsmi zinātnieki skaidro ar ledāja atkāpšanos, bet sāga vēsta, ka tas izveidojies, nokrītot vienam no Odina lidojošā zirga astoņiem pakaviem. Savu kāju dēļ Odina zirgs varēja skriet pa ūdeni un zemi, bet te kāja aizķērusies... Interesanti, bet kanjonam tiešām ir pakava forma… Šajā vietā aplūkojami vai visi Īslandes koki. Kanjona aizvējā tie lekni saauguši un tiešām ir paliela garuma, veidojot, ja ne meža audzi, tad tādu aizaugušāku parku gan.

Autobusa stāvvietā pamanu dziļurbumu ūdens piegādei. Tāpēc steidzu atjaunot savus jau sasilušā ūdens krājumus. Neesmu cimperlīga un dzīvajā ūdenī nelielā skaitā peldošos melnos punktiņus uztveru normāli un nesakāpināti...

Šī kanjona apkārtnē dzīvo zīriņveidīgs putns, kurš no siltām zemēm šurp ik gadu atlido precīzi 12.maijā. Turklāt ar to vēl šī putna savdabību saraksts nav izsmelts – šis putns ir zināms, kā putns, kurš no visiem pasaules ciltsbrāļiem vismazāk laika atvēl gulēšanai, maksimāli izmantodams polārās dienas gaišo laiku. Ja pieminēju Polāro loku, tad jāpiebilst, ka tas iet caur kādu no Īslandes salām, bet pēc leģendas – tieši caur mācītāja māju, guļamistabu un mācītāja gultu. Tā mūs šķir loki… (Tas nekas, ka šajā salā sen jau mācītājs nedzīvo...)

Vakarpusē aplūkojam 45 m augsto un 100 m plato Detifoss (Krītošo ūdenskritumu), kasirpirmais un augstākais ūdenskritums unikālā piecu ūdenskritumu virknē, kas izveidojušies 25 km garajā Jokulsas upes kanjonā. Upe iztek no lielākā Īslandes ledāja Vatnajökull (Vatnajokutla) ledāja, bet lejpus Krītošajam ūdenskritumam tās kanjons sasniedz lielāko dziļumu - līdz 120 metriem. Pārējos ūdenskritumus gan aplūkot nedodamies, taču interesentus tos sasniegt palīdz marķēta taka. Krītošais ūdenskritums ir viens no spēcīgākajiem ūdenskritumiem Eiropā (daži avoti, par pašiem īslandiešiem nemaz nerunājot, to atzīst par varenāko Eiropā). Zemes drebēšana no dārdiem, kas rodas pāris simtiem tonnu ūdens ik sekundi gāžoties no lielā augstuma, nav izdoma, bet patiess fakts. Uh! Ūdenskrituma pelēkais kā pelni ūdens savu krāsu ieguvis no māla daļiņām. Šo dabas skaisto veidojumu, kur ūdens met šaltis, veidojot varavīksnes, var mierīgi aplūkot, sildoties saulītē un apcerot dzīves ritumu, uz korītes, kas kā niša izveidojusies tā krastā. Jāsaka gan, ka naudīgākie tūristi visu upes kanjonu ar tajā esošajiem ūdenskritumiem var baudīt arī no gaisa, proti, pa nelielas lidmašīnas iluminatoriem.

Ainava pa autobusu logu mainās ātri – kalni: zaļi, zili, dzelteni, oranži, kaili un pilnīgi nedzīvi, ar pelēcīgi putekļaina sniega lāsumiņu jūnija saulītē un vēl, un vēl, un vēl… Varavīksne, … bet no lavas. Ceļojuma maršrutā rakstīts, ka pie Egilsstaðir -  Hallormsstaðurbrauksim caur Īslandes retumu - mežu. Godīgi sakot, mežu tā arī nemanīju, varbūt braucām pa citu ceļu... Tomēr patiesības labad jāsaka, ka pie augstākminētās apdzīvotās vietas ezera redzēju Islandē augstākos kokus.

Nākamajā dienā tiek turpināts brauciens pa Īslandes austrumu daļu. Mums priekšā ceļš, kas gleznaini līkumo gar fjordiem: pa kreisi – jūras zilums, bet pa labi – kalni. Dažādi, taču arī iespaidīga ziluma (tas piebildei, atceroties Īslandes karoga krāsu skaidrojumu). Salas austrumu daļa ir 16 miljonus gadus veca. Šeit rodami visvecākie akmeņi Īslandē. Rietumu daļa gan vecuma ziņā ir līdzīga, bet tur ir augstāks. Te – austrumos – vējš un ūdens vairāk nopostījis krasta līniju, tāpēc tā ir robaināka.

Austrumu krastā vaļu tik pat kā nav. Tie vairumā ir rietumu krastā. Ja šie te ir, tad nedzīvo fjordos, bet atklātā jūrā. Šeit tikai iemaldās, lai … mestos krastā. Ja mūsdienās to uztveram kā traģēdiju, tad sendienās tā vietējiem cilvēkiem bija Dieva dāvana, jo tika iegūti milzīgi pārtikas krājumi un celtniecības materiāls – kauli. Koku taču te nav, bet celtniecības materiālu var iegūt tikai no jūras – tik daudz koku (īpaši no Krievijas, kas pludinot „nomaldījušies”) un kuģa vraku, cik jūra izskalo.

Šajā pusē ir nostāsts, ka vakarā pie kādas saimnieces ieradušies 33 ceļinieki. Viņa, ievērojot viesmīlības likumu, pacienā viesus ar pēdējo, kas mājā ir. Nākamajā rītā saimniece pamostas un redz, ka no fjorda izlec 33 vaļi. Sievietei pārtikas krājumi nodrošināti ļoti ilgam laikam.

Austrumu krastā vairāk ir roņi. Ja jūrā parādās kāds roņu ķērājs vai kāds cits roņa ienaidnieks, tad kaijas riņķo ap roni un nelabi ķērc tik ilgi, kamēr tas noslēpjas. Tāpēc Īslandē pret kaijām izturas jauki.

Pa ceļam gide mums parāda vietu, kur tiek ražots alumīnijs. Šeit ir upes ar spēcīgu straumi, tāpēc alumīnija pašizmaksa nav liela, turklāt jāņem vērā, ka boksītu ieved no Austrālijas. Alumīnija rūpniecība ir tā nozare, kurā trūkst darba roku, tāpēc laipni tiek gaidīti iebraucēji, arī mūsu tautieši… Tas, ka šis darbs ir kaitīgs veselībai, liecina fakts, ka šīs apkārtnes iedzīvotāji bija satraukušies, ka esošā rūpniecība varētu sagandēt dabu, jo celta netālu no fjorda.

Apkārt esošajos kalnos ir augsta lavīnbīstamība. Tajās ir aizgājuši bojā un iet bojā ļoti daudzi cilvēku. Šeit dzīvo kāda kundze, kurai vienā lavīnā bojā aizgāja dēls, otrā – otrs dēls, bet trešā – mazdēls. Un tāpēc viņa ir teikusi, ka dzīvošana šeit paņem ļoti daudz. Un tomēr Īslandē cilvēki, kuri bija aizgājuši dzīvot uz pilsētām, atgriežas atkal atpakaļ.

Braucam garām pilsētiņai, kuras nosaukums tulkojumā nozīmē Pilsētiņa ar mazu skaistumu. Šī ir vienīgā pilsēta Īslandē, kuras nosaukums un arī ielu nosaukumi ir gan īslandiešu, gan franču valodā. Par šādām īpatnībās jāpateicas franču jūrniekiem. Pilsētā ir franču slimnīca un franču kapsēta. Slimnīcas ēku pat bija iecerēts restaurēt, bet garāmbraucot pārliecināmies, ka darīts vēl nav nekas. Joprojām šajā pilsētā notiek sadraudzības dienas.

Braucām garām vietai, kur Īslandē uzcelta viena no pirmajām bākām valstī. Līdz 1880.gadam salā bāku nav bijis. Kad tās saceltas vairumā, izrādās, neviens nav zinājis, cik to ir, tāpēc amerikāņiem (kuram gan citam?) ienācis prātā tās saskaitīt. Lai tas nebūtu jādara, ceļojot pa valsti, proti, skaitot bākas dabā, „apķērīgie” amerikāņi tās visas skaitījuši pēc nosaukuma, proti, sugas vārda, kura nosaukumā bija patskanis „e”. Beigās apķērušies, ka, šādi skaitot, izrādījās, ka arī salas vidū ir bāka. Kļūda radās tādēļ, ka skaņai „e” īslandiešu valodā ir divējāda rakstība, turklāt - īpatnēja.  Šī vārda nozīme ir nevis „bāka”, bet - „elle” (šī ir vēl viena no versijām, kur tad tā elles ieeja varētu būt).

Braucot gar fjordiem, skatam paveras gar tiem esošās „melnās pludmales”, proti, vulkānisko smilšu pludmales. Pie vienas no tādām piestājam. Starpība starp paisumu un bēgumu šeit ir 3m. Turklāt izrādās, ka esam apstājušies vietā, kurā vienīgajā visā Īslandē ir sastopama zaļā lava. Gabaliņu šīs lavas paņemam līdzi uz mājām.

Ceļš met līkumu, jo apbraucam Īslades austrumu galējo punktu Vestrahorna kalnu pie Hopnas. Braucam garām Dziļajam fjordam. Fjordā, skatoties no krasta jūrā, redzama tāda kā mirāža. Liekas, ka ūdenī paceļas klintis, saliņas. Tomēr patiesībā tur nekā nav. Tā ir līdzīga optiska ilūzija, kāda rodas tuksnesī.

Cilvēki, kuri dzīvo un uzturas fjordu apkārtnē, lai izvairītos no briesmām, vēro putnus. Ja tie mierīgi sēž ūdenī, vai arī lido uz kalnu pusi, tad viss ir mierīgi. Briesmas nav gaidāmas. Vēl vietējie iedzīvotāji, lai kaut nedaudz pasargātu augsni no erozijas, to apkaisa ar pāri palikušo sienu.

Īslandē ikvienā zvejnieku ciematiņā ir piemineklis tiem, kuri nepārnāca no jūras. Jūrā bojā gājušie bija kategorija, kas stabili ierindojās pirmajā vietā starp visiem nelaimes gadījumu veidiem. Situācija uzlabojās 20.gs. līdz ar zvejniecības nodrošinājuma modernizāciju.

Braucot autobusā, pa kreisi joprojām skatam paveras jūra/okeāns, bet kalnos pa labi izpletušās Djúpivógur –Höfn – Breiðamerkurjökull – ledāja mēles, kas ir lielākā un izcilākā ledāja ārpus arktiskās zonas Vatnajökull (Vatnajokutla) ledāja „sastāvdaļas”. 

Ceļojums turpinās Skaftafell nacionālā parka teritorijā, līdz pilnīgi negaidīti, liekas, ka uz līdzenas vietas iznirst Aisbergu lagūna – būtībāJökulsárlónezers, kas veidojies, kūstot Vatnajokutla ledājam. Lagūna radusies 20.gs. 30.gados, līdz tam te bija ledājs – globālā sasilšana atstāj savas pēdas arī Īslandē. Lagūnā 50% ir saldūdens, bet otri 50% - jūras ūdens. Lagūnā mīt zivis, putni un piecu sugu roņi. Roņus ieraudzīt izdodas arī mums, nezinu, tik kādu sugu pārstāvji tie bija. Nokļūt lagūnā var ar amfībiju, kas, izmetusi nelielu loku pa sauszemi, ieved mūs ūdenī, ļaujot ieraudzīt visdažādāko formu aisbergus. Ar māsu saskatām aitas un putna galvu, datora monitoru un vēl dažādus „dīvainīšus”. Pieaicinātā gide mums pastāsta, ka aisberga virspusē, proti, tā redzama daļa ir tikai 10% no visa aisberga. Uzskatāmi demonstrētais aisberga gabals ir kristāldzidrs, bet tiem „raksturīgo” zilganumu rada redzes ilūzija, proti, aisbergs atstaro visas varavīksnes krāsas, izņemot zilo. Gaismas stariem lūstot, rodas šī ilūzija.

Par Aisberga lagūnu esmu lasījusi citas ceļotājas piezīmes. Varu teikt, ka man tā nebūt nešķita ne maza, ne sekla, proti, vilšanos nesagādāja. Acis, kaut arī slēptas aiz saulesbriļļu stikliem, žilba no aisbergu un gaismas spēlēm, tāpēc redzēt plašus horizontus mani orgāni pat nekāroja. Tomēr pa pusatvērtajiem plakstiņiem un caur asarām pamanīju dīvainu formu veidojumus gan zilā, gan pelēki melnā krāsā, lagūnas ūdens dažādās nokrāsas, kad tur spēlējas saule vai spoguļojas drūmi lietus mākoņi. Noprotu, ka pats galvenais ir vēlme priecāties, saskatīt un baudīt tos pārsteigumus, ko tiešām sniedz šī fantastiskā zeme, kaut ne vienmēr tie ir viseiropas mērogos.

Netālu no Aisberga lagūnas atrodas Īslandē augstākā kalna virsotne Hvannadalshnjúkur . Šīs virsotnes 2110 m gides brālis pievarēja septiņās stundās. Taču mēs dodamies aplūkot kalna pakājē esošo ūdenskritumu. Nokļūšanai pie aptuveni 20 m augstā Svartifosa (Melnā ūdenskrituma)  mums jādodas 1,5 km garā ceļā, kas lielāko daļu ved kalnup. Nav viegli, taču pievarējām nogurumu un, nokāpuši ūdenskrituma pakājē, saprotam, ka bija to vērts, lai gan kalna galā likās, ka ūdenskritums nav iespaidīgs vai izteiksmīgs. Tikai pieejot, ūdenskritums paveras visā krāšņumā. Kā teica grupas biedre, pēc profesijas ģeoloģe: baltais ūdens gāžas pār bazalta iežu veidojumiem, kuri ir ērģeļu stabuļu formā. Nav brīnums, ka klinšu formas pie ūdenskrituma savulaik iedvesmoja arhitektus, kuri projektēja Reikjavīkas Nacionālo teātri. Atpakaļceļā tā pa īstam aplūkojam vēl kādu ūdenskritumu un no augšas atklājušos upes meandri.

Izmantojam iespēju, ka netālu no šī ūdenskrituma ir sasniedzama ledāja mēle. Dodamies to aplūkot. Īslandes ledāju mēlēm raksturīgs pelna pelēkums, tāpēc tas Norvēģijas ledāju īpašā zilganuma cienītājiem liek vilties. Nav jau jābrīnās, ka ledāju mēlēm ir tieši šāda krāsa, cik tad tīrs un zils tu būsi, ja visa dzīve „pašļūc” garām vulkāniskiem, pelēkas krāsas iežiem. Atzīstu, ka tieši daudzveidībā ir krāšņums, tāpēc kārtīgi izpriecājos par šī ledāja piedāvātajām ainavām. Vēlāk, jau autobusā, gide pastāsta, ka tikai tūristi no Latvijas gan ūdenskritumu, gan ledāju aplūko vienā dienā. Par mums turīgākie ārzemnieki to dara divās dienās. Jā, bet mūsu ceļojuma programma šai dienai ir tikai sākusies…

Braucām garām kalnam, kurā pēc nostāstiem esot sapulcējušās visu mirušo vikingu dvēseles… Skaists stāsts un skaists kalns. Netālu aiz šī kalna autobusa šoferis atviegloti nopūšas, jo savā ceļojumā esam pievārējuši bīstamāko ceļa posmu.

Drīzumā mūsu acu skatam paveras 1783.g. veidojies Kirkjubæjarklaustur - Eldhraunlavas lauks, kurā paceļas vientuļš lavas veidojums jurtas formā. Šajā gadā caurbraucamajā pilsētā, kurā dzīvoja mūķenes, izcēlies milzīgs vulkāna izvirdums. Tas sācies laikā, kad baznīcā noticis dievkalpojums. Apkārtnes ļaudis saskrēja baznīcā, lai glābtos no vulkāna. Viņi lūdzās diennakti. Kad tika atvērtas baznīcas durvis, tad ļaudis ieraudzīja, ka baznīcu vulkāns nav pat skāris, bet visapkārt nekā vairs nav. Šis ir patiess notikums. Tagad baznīca saucas tā laika mācītāja vārdā.

Šī vulkāna izvirduma laikā bojā gāja ceturtā daļa Īslandes iedzīvotāju. Turklāt Īslandē sākās bads, jo tajā vasarā pie salas nepiestāja neviens kuģis, kas atvestu pārtiku. Šī izvirduma vulkāniskie pelni tika atrasti pat Sibīrijā. Cilvēki, kuri atbalsta ideju par to, ka katrs notikums rodas kāda cita notikuma ietekmē, uzskata, ka šī izvirduma dēļ sākās Lielā franču revolūcija. Pēc šī izvirduma Lielbritānijā mirstība pieauga divas reizes, jo salu šķērsoja vulkāna izvirdumā izdalījušās indīgās gāzes.

Pa autobusa logu varam aplūkot Mýrdalssandursmilšulīdzenumu. Vēl pirms vairākiem gadiem, pirms brauciena pa šo apvidu, vietējie iedzīvotāji rūpīgi sekoja līdzi laika prognozēm, jo bija būtiski uzzināt gaidāmo vēja virzienu. Ja vējš pūta noteiktā virzienā, tad neviens neuzdrošinājās pa šo apvidu braukt ar auto, jo pēc brauciena mašīnu varēja nodot pārkrāsošanai – tik filigrāni krāsu bija nodauzījuši lavas akmentiņi.

Braucam garām Ketlas ledājam, kura platība ir 701 km2, bet lielākais augstums – 1401 m. Ledājā ir vulkāns. Ketlas vulkāns parasti izvirda reizi 80 gados, taču nu jau ir pagājuši 90 gadu, bet vulkāna izvirdums vēl nav bijis. Tomēr, mērot vulkānā spiedienu, ir novērota tā celšanās, tāpēc pamatoti tiek gaidīts vulkāna izvirdums. Lai sagatavotos tam, šī apvidus cilvēkiem, īpaši Vīkas pilsētas iedzīvotājiem tas ir būtiski, divas reizes gadā notiek apmācības, kā rīkoties izvirduma laikā. Ketlas vulkāns radies tā: reiz dzīvoja vīrs un sieva, kura bija ar troļļu asinīm, tāpēc pieprata burvestības. Viņai piederēja burvju bikses, kuras, Ketla (tāds bija sievas vārds) uzvelkot, varēja skriet bez apstājas un piepūles. Kādu reizi Ketlas ganiņš bikses nozog, jo tās viņam noder, lai sadzītu noklīdušās aitas. Kā jau burve, Ketla visu ir redzējusi, tāpēc viņa ganiņu nogalē un iemet alus mucā. Pa ziemu mūki alu gandrīz izdzēruši, tāpēc, lai Ketla par izdarīto nesaņemtu sodu, viņa bēg kalnos un ienirst vulkānā. Kad Ketla grib ēst, tad vulkāns sāk darboties.

Iepriekšējā Ketlas vulkāna izvirduma laikā kādā alā patvērās seši cilvēki. Alas sienās viņi iegreba savus vārdus. Īslandē tikai šādos gadījumos kāds alas sienās skrāpē savu vārdu …

Pie Vīkas pilsētas ir redzami Dyrhólaeypiekrastes unikālie akmeņu veidojumi Reynisdrangur– akmens stabi, kas „patiesībā” ir piecu troļļu ģimene laivā. Pie šiem akmens stabiem okeāna krasts ir ļoti bīstama vieta. Melnajā pludmalēpēdējā neuzmanīgā tūriste aizgāja bojā tikai mēnesi pirms mūsu viesošanās. Gide mūs brīdina, ka cilvēki kā apburti klausās īpatnējā skaņā, kas rodas, vilnim atsitoties pret krastu, kura rezultātā lavas olīši sanēdami sabirst ūdenī. Pārsteidzošā skaņa tā hipnotizē un aizgrābj, un tas tiešām ir tiesa, ka cilvēks aizmirst, ka okeāna straumes dzītajam vilnim ir arī spēks. Vilnis neuzmanīgo tūristu ierauj ūdenī, no kura bez citu palīdzības ārā nevar izkļūt.

Līdzās šim okeāna krastam atrodas ala, kuras ieeju vainago četrstūraini bazalta stabu veidojumi, kas liekas mākslīgi veidoti regulāro formu dēļ. Šī vieta patiesi aizgrābj – sākotnēji pārsteidz un apbur īpatnējā skaņa, bet vēlāk, tuvojoties alai, izbrīnu un neizpratni izsauc fantastiski regulāru formu stabi. Okeāna krastam klāt nepieeju un rokas nesaslapinu, tomēr bail un iekšējā balss liek uzmanīties, jo kaut arī jūra ir mierīga, pati pārliecinos, ka dažs vilnis rodas gluži „tukšā” vietā un pret krastu atsitas ar pamatīgu ūdens šalti, turklāt daudz tālāk nekā citi. Toties alu aplūkojam pamatīgi. Dažs pat pakāpelē pa stabiem. Līdzās alai ir skaidri redzams troļļa ģīmītis, kas iegūlis pa visu klinti. Vispār pārsteidz šādu troļļu pārbagātība Īslandē. Ja Norvēģijā troļļus redz braukšanas zīmēs vai mākslīgi veidotus, tad šajā valstī ir „autentiski” eksemplāri, un uzmanīgs vērotājs tos var saskatīt patiesi daudz.

Netālu no šīs vietas, ejot gar okeāna krastu, var aiziet līdz klintīm, kas iestiepjas okeānā. No tāluma skatoties tās neliekas īpaši iespaidīgas, taču tādas ir, jo zem klintīs esošās arkas vietējie drosminieki palido ar nelielu lidmašīnīti.

Nākamais pieturas punkts mūsu ceļojumā ir 62 m augstais Skógar ūdenskritums. Tam tuvojamies lēnām, izbaudot tā augstumu un apbrīnojot regulāro taisnstūra formu. Ejot tuvāk, sākam sajust ūdens šļakatu radīto mitrumu. Tomēr vislielāko izbrīnu man (un pēc mēmi izbrīnītas sejas izteiksmes un pārsteiguma diktēta sastinguma  - arī dažādu valstu tūristu sejās) izraisa divas kundzes, kuras, saģērbušās spilgti dzeltenas krāsas zvejnieku mēteļos, mērķtiecīgi staigā gar pašu ūdenskrituma pakāji, samirkdamas ūdens šaltīs, kas bagātīgi līst pār viņu augumiem no ūdenskrituma. Abu dāmu zemei pievērstais skats liecina, ka viņas cītīgi kaut ko meklē. Pirmā doma, kas iešaujas galvā, pārsteidz mani pašu – vai tiešām viņas ņēmušas par pilnu leģendu, kas apvij šo ūdenskritumu, proti, ka zem tā ir paslēpta lāde ar vikingu zeltu. Es vēl nodomāju, ka būtu labāk metušas mieru, jo svešiniekus no piekļuves zeltam sargā īpaši buramvārdi. Jā, dažādi ļautiņi staigā pa pasauli... Cits varbūt meklē apslēptas mantas, bet mana mantrausības kāre aprobežojās vien ar nožēlu, ka nemanīju varavīksni, kas saulainā laikā redzama ap šo ūdenskritumu, jo tā nav vienkārša dardedze, - tās parādīšanās tiek skaidrota kā iespēja tīksmināties par apraktā zelta spīdumu...

Neesmu vēl īsti attapusies no viena ūdenskrituma atstātajiem iespaidiem, kad esam nokļuvuši pie cita. Grupas biedri visai lēni un negribīgi velkas to aplūkot, laikam jau tā ne visai iespaidīgo izmēru dēļ. Nu ja!  Nule kā Eiropas varenākos ūdenskritumus redzējušos vairs īpaši nepārsteidz pāris „tērcītes”, kas gāžas tikai no Latvijas mērogiem liela augstuma. Savādāk rīkojos es ar māsu, jo, izlasot ceļojuma aprakstā minēto teikumu, ka te „varēs paiet apakšā kā zem dušas un paskatīties no apakšas uz augšu caur ūdens sienu” veicīgi dodamies skatīt solītos brīnumus. Nokļūšana ūdenskrituma aizmugurē nav īpaši viegla, uz takas slapjajiem un apjomīgajiem akmeņiem slīd kājās, bet no kritiena glābj tikai māka turēt līdzsvaru, jo pieturēties nav kur. Tupus rāpus, slavēdama sevi par apdomu, ka esmu uzvilkusi kalnu zābakus, tāpēc vismaz tā atvieglodama savu pārvietošanos, kaut kā tomēr nokūņojos līdz iedobei klintī, kuras pakājē ir gana ietilpīga platformiņa, lai vairāki cilvēki spētu priecāties par skatu, kas paveras aiz ūdenskrituma aizkara, netraucējot citus. Teikšu godīgi, ir vērts tur pabūt un redzēt to savām acīm, jo tas atkal ir viens no pārsteigumiem, ar kuriem tik bagāta šī skarbā, bet skaistā un savdabīgā ziemeļzeme – Īslande.

fotogalerija...

Par stāstu balsots 1 reizes


komentāri

Vēl nav neviena komentāra