lietotāju stāsti

Neuzņemtā filma

Atrodoties svešās zemēs, dažkārt man bijis līdz asarām žēl, ka neprotu gleznot, – tik iespaidīgas, saistošas gleznas stāvējušas acu priekšā. Taču izjūta, ka redzu kādas iespējamas filmas kadru, man radās pirmoreiz. Tas notika kādā siltā augusta vakarā Egejas jūras krastā, Rodas salā.*

 Roda – lielākā (1400km2) no Dodekanesas vulkānisko salu grupas, kas atrodas Egejas jūras dienvidaustrumos. Ierakstīta UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā.

S
aule arvien karsē. Ne velti vietējie apgalvo, ka Rodas salā esot 300 saulainu dienu gadā. Vidusjūras klimats ir īpašs – siltais gaiss, šķiet, gluži fiziski sataustāms, tāds glāsmains, silts, gluži kā čūskas āda. Salas ziemeļrietumos, kur pagāja manas septiņas lazy days (dīkās dienas), pastāvīgi pūš vējš – arī silts, taču diezgan spēcīgs. Cik labi, nav jātērē laiks matu kārtošanai, jo vējš to tāpat ieveido pēc sava prāta. Atliek vien saspraust nepakļāvīgākās cirtas vai apsiet matus ar lakatiņu, lai saule tos neizkaltē līdzīgi zāles stiebriem klinšainās salas raupjajā augsnē.

Brīnums, kā šeit vispār kaut kas spēj augt! Tādas zemes, ko ar šo vārdu saprotam mēs, šeit nav. Senlaikos šai salai skalojušies pāri jūras ūdeņi, tādēļ augsne lielākoties ir akmeņaina. Smilšainas pludmales lielākoties ir salas austrumu krastā. Un tomēr aug! Priedes, cipreses, palmas, milzu agaves, apelsīnu un olīvu koki, vīnogas un ziedošie krūmi – bugenvilijas, oleandri, hibiski un citi. Kā atzīst gide Irina un droši vien arī citi vietējie, dievi šo salu mīlot. Ne velti esot tāda paruna:Dievi, nedodiet mums lietu, dodiet ražu!

Ledus kristāliņi spridzīgi kož mēlē un, ar salmiņu strauji iesūktā dabīgā augļu sula, šķiet, nonāk tieši smadzenēs – ai, kā ieduras deniņos! Svaigi spiestās sulas – apelsīnu, vīnogu, arbūzu, kivi, persiku u.c. – pasniedz sakultas ar ledu. Glāze sulas maksā tikai 1,20 eiro. Tikpat atsvaidzinošs un vienlaikus enerģētisks ir aukstās kafijas dzēriens uz prāmja, kas ved uz nelielo Simi salu. Īpašā automātā to ilgāku laiku kuļ ar ledu, un gatavības pakāpē dzēriens ir auksts, biezs, putojošs, dzirkstošs un bezgala garšīgs.

Fizioloģija liek sevi manīt. Jāmeklē WC. Esmu tepat, Nea Agora (Jaunā tirgus) rajonā, tātad meklēšu šeit. Āre, neliela laukuma vidū, ap kuru izvietojušās tavernas un veikaliņi, izslējusies gluži piemīlīga skata būve ar kupolveidīgu jumtu. No tālienes  ieraugu visiem pazīstamo zīmi. Uz ieeju tualetē lejup ved kāpnītes. To sākumā uz betona apmales sēž padrukna sieva, turot rokā šķīvīti ar monētām. Ja jāmaksā, jāmaksā. Cik? – jautāju angliski. Sieviņa norausta plecus. Ā, tātad, cik var; iemetu šķīvī 50 centu monētu, pietiks. Pēc WC apmeklējuma, sejas un roku atsvaidzināšanas ar vēsu krāna ūdeni (starp citu, Rodā tas ir ļoti tīrs, varot pat dzert no krāna, bet nemēģināju) apmierināta dodos pa kāpnītēm augšup. Kur tad naudas iekasētāja? Nav vairs ne sievas, ne šķīvīša. Tikai, iznākusi ārā, ar svaigu aci ieraugu lielu uzrakstu Publiskā tualete. Par brīvu. Nu, ko, kurš ļaujas apmānam, tas arī pelnījis.

Pirmajā atpūtas dienā nolemju izbaudīt īstu grieķu virtuvi. Netālu no viesnīcas ieraugu piemīlīgu tavernu – nelielu, ar skatu uz jūru, bet galvenais, kā uzzinu vēlāk, ar ļoti viesmīlīgu saimnieku. Parasti iekšā saucēji ir algoti darbinieki, bet šīs tavernas saimnieks labprāt sagaidīja savus apmeklētājus pats. Vienmēr smaidīgs, neaizmirstošs apjautāties par garāmgājēja labsajūtu, virpinādams rokā grieķu tradicionālo skaitāmo krellīšu virteni, viņš šķiet kā labs paziņa. Ieaicinājis apmeklētāju tavernā, viņš to nodod apkalpotāja ziņā. Taču vēlāk neaizmirst apjautāties par izvēli, iesaka kaut ko pēc savas gaumes, bet noslēgumā apvaicājas, kā garšojusi maltīte. Šeit baudītā musaka (mousakas – gatavots no ceptu baklažānu un kartupeļu šķēlēm, pikantas maltās gaļas un bechamel mērces, pārkaisīts ar sieru) bija vienkārši dievīga. Taču īpašu garšu maltītei deva laipnā apkalpošana, ar kādu visās dienvidu zemēs līdz šim nācies sastapties vienmēr. Smaids kā labākā garšviela.

*…Tikko norietējusi saule. Pamalē vēl jaušamas Turcijas kalnu aprises Egejas jūras otrā pusē. Sārtajās debesīs slaidu loku met lidmašīna, kas drīz nosēdīsies vienīgajā Rodas salas lidostā ar zīmīgu nosaukumu Paradisi. Pa promenādi pastaigājas rets atpūtnieks, lielākā daļa devusies uz tavernām vai tirdzniecības ieliņām – iemalkot ikvakara vīna glāzi vai iztērēt kārtējo eiro par kādu grieķu hand made. Promenādes kreisajā pusē stiepjas galvenā Rodas iela, pa kuru vieni aiz otra traucas īrēti auto un motorolleri, labajā gandrīz neredzama, toties labi dzirdama viļņus veļ Egejas jūra. Stiprajai svelmei pierimstot, vakara apgaitā pa atpūtnieku pamesto pludmali devies vietējais krancis…

Beigas.

fotogalerija...

Par stāstu balsots 2 reizes


komentāri

judzis 2008-11-26 14:56:58
Irbīt pat\ikami lasīt...