lietotāju stāsti

Ceļojums, kas nebeidza pārsteigt.

henriete Stāsta par  Itālija

Ceļojums, kurš nebeidza pārsteigt.

 

Savā dzīvē esmu ceļojusi daudz, taču tikai daži ceļojumi uz mani atstājuši patiešām neaizmirstamu iespaidu. Pat neapdomājoties varu apgalvot, ka neaizmirstamāko ceļojumu topa augšgalā pārliecinoši ierindojas ceļojums uz Itāliju – Vidusjūras piekrastes pērli.

Uz Itāliju 2006. gadā devos kopā ar ģimeni. Ceļojums, kurā devāmies kādā agrā jūlija rītā ar īrētu Mersedes busiņu viesa brīnišķīgas cerības un priecīgu satraukumu, jo priekšā gaida saule, jūra... Viss bija izplānots līdz pēdējam: maršruts, naktsmītnes, apskatāmās pilsētas. Neikdienišķā bezrūpībā devāmies arvien dziļāk Eiropas dzīlēs, apskatījām arvien vairāk tās rotu – Vīni, Zalcburgu, Milānu, Venēciju. Ceļojums, šķiet, bija pusē, kad apskatāmo objektu kartē kārta pienāca Romai - rietumu civilizācijas šūpulim. Līdz šim skaistā Vidusjūras piekrastes zeme atstāja uz mums tikai labu iespaidu, taču, ak, vai, pēkšņi viss apgriezās ar kājām gaisā! Naivi uzticoties itāļiem, nolēmām atstāt īrēto busiņu Romas pievārtē un ar metro doties uz tās centru. Apskatījuši senās ēkas un karstuma mocīti, atgriezušies gluži bez spēka izkāpām metro stacijā un devāmies uz starp neskaitāmi daudzām citām mašīnām atstāto transportlīdzekli, kur mūs šokēja nekas cits kā tā izsistais stikls! Mazmazītiņas stikla lauskas mirguļoja un vizuļoja saulē gan uz trotuāra, gan salonā. Sirds uz mirkli pamira, jo šķita, ka nu pasakainajam ceļojumam pielikts trekns punkts – sasodīts, kā gan mēs varētu vēl kaut kur doties ar izsistu šofera blakussēdētāja stiklu? Piezvanījuši Itālijas policijai un noskaidrojuši, ka neviens pie mums uz notikuma vietu noteikt bojājumus un izrakstīt kvīti, ko iesniegt apdrošināšanas kompānijai, nebrauks, saviem spēkiem devāmies meklēt policijas iecirkni.

Kad nonācām galvenajā Itālijas policijas iecirknī adresē La Romanina 36, pulkstenis bija jau 20.00. Man nāktos sameloties, ja es apgalvotu, ka itāļu policisti strādā operatīvi – viņu dzīve paiet laiskā virtuļu un „uzpīpēšanas” paužu ielenkumā, un krietnu laiciņu nācās pagaidīt, līdz uzmanība tika pievērsta mums tik aktuālajai problēmai. Aptuveni ap 21.30., saņēmuši kvīti, ar kuras palīdzību Latvijā busiņš tika pie jauna stikla, saguruši devāmies naktsmītnes meklējumos. Šobrīd atceroties kā satuntuļojušies vēlāk braucām pa Austrijas Alpiem +9 grādu „siltumā” ar vaļēju logu, liekas amizanti un smieklīgi. Tobrīd likās, ka nejēdzīgāka negadījuma nemēdz būt. Izsists stikls īrētam busiņam likās ļaunākā ķibele, kas var atgadīties, taču mēs maldījāmies. Par spīti visam, vajadzēja atgadīties vēl kaut kam, un kādā Austrijas benzīntankā atklājās, ka no mašīnas pazudusi somiņa, kurā atradās daļa pasu un paprāva naudas summa. Tā nu varēja turpināties varas iestāžu apmeklējums un Itālijas policijai sekoja Latvijas vēstniecība Austrijā. Izrāvuši vēstniecības darbiniekus no jaukas atpūtas sestdienas pēcpusdienā, pasu jautājuma steidzamības dēļ, bijām izķepurojušies veiksmīgi arī no šīs ķezas.

Un tā mūsu ceļojums bija noslēdzies. Nebeidzamu likstu pavadīts, taču atmiņās vienmēr paliks kā viens no skaistākajiem.

 

 

 

Par stāstu balsots 0 reizes


komentāri

Vēl nav neviena komentāra