lietotāju stāsti

Antālijas burvība.

 

Manuprāt, ikviens ceļojums ir jāizmanto, to nevar atlikt, jo ceļošana ir unikāla pieredze un nav divu identisku ceļojumu, katrreiz tas būs savādāks. Ceļojums pa Latviju ir labs motivējošs instruments cilvēkiem, kuri bieži nedodas, piemēram, ārzemju ceļojumos. Ceļojot tiek nodibināts labāks sociālais kontakts, kas uzlabo spēju sastrādāties utt. Un nu šī ir tā iespēja izstāstīt arī citiem par manu jauko ceļojumu, kuru izvēlējos šoreiz uz Antāliju.

Lietus logā, ziedoša puķe uz palodzes, varavīksne piemājas dārzā- tas viss rada omulības sajūtu. Bet pasaule ir liela un plaša un katram šis sajūtas ir citādākas un lietas, kas to rada ir atšķirīgas. Man mana omulības sala ir sala vistiešākajā nozīmē –tā ir Antālija.. Dievu un cilvēku sala, kur klinšainie kalni mijas ar zaļām ielejām, sāļā jūras vēja smaržu nomaina ziedu un zāles aromāts. Ainavas košās krāsu spēles man nekad neapnīk un šī Vidusjūras sala ir mana omulības sala, kur es gadā reizi dodos izbaudīt neaprakstāmo burvību. Tas ir kaut kas prātam neaptverams. Sākot jau ar skaistu lidojumu, lidmašīnas pacelšanos- tas manī rada vienreizēju harmoniju, mieru, smaidu un laimi un zinot, ka es tur pavadīšu veselu nedēļu manī iestājas patīkams reibums un prieks par to, ka es aizmirsīšos kādu brīdi it no visām problēmām, raizēm un ikdienas darba, kas ir bijis pienācīgi jāpilda-es laiku veltīšu sev, kas nepieciešams ir ikvienam to darīt- vienkārši izbaudīt un veltīt laiciņu sev, pārdomām un būt tikai pozitīvā noskaņojumā. Zem lidmašīnas mākoņu kalni kā baltas sniega kupenas vai cukurvate...pie sevis nodomāju..mmm....garšīgi un izskatās kā paradīze! Antālijā gandrīz vienmēr spīd saule un siltums nepamet arī naktī...siltums ir tas, ko es vienkārši mīlu-ņemot vērā, ka esmu salīga, tāpēc jūtos kā mazs bērns un pirmās dienas, kad tur ierodos gribu visu laiku vienkārši spiegt –cik man ir labi!Jūra šalc, ūdens ir caurspīdīgs, pietam jūras nokrāsa krasi mainās un es lasu gliemežvākus un veru krellītes un esmu kā dieviete. Tāda sajūta, ka jūra ir daudzkrāsaina. Kad ieeju jūrā, mani samīļo silts ūdens un visapkārt redzu smaidīgus, ''šokolādīgus'' cilvēkus, bet ūdens ir tik ļoti sāļš! Virs jūras lido krāsaini izpletņi.No sākuma man likās, ka tāda izprieca ir diezgan riskanta, bet tomēr es arī nolēmu pamēģināt.Un galu galā tas izrādījās ļoti patīkams lidojums. Nesteidzoties no putnu lidojuma es varēju vērot Antāliju.Un tad arī vēl izbaudīju lielisku braucienu ar kvadraciklu gan pa izkaltušu upi, gan klinšainām aizām, gan klinšainu ceļu un pēc tā man sagribējās vēl kaut ko ekstrēmāku- nespēju atteikties arī no raftinga un daivinga..tas mani vienkārši sajūsmināja. Būtībā šī sala ir liels pelēkbrūns kalns. Kalna virsotne ir kaila, tur reti var sastapt kādu ēku. Toties lejā visas pilnā sparā rit dzīve. Dienā ielas ir klusas un mierīgas, jo vairākums cilvēku sauļojas pludmalē, bet vakarā sākas: ielas dzīvo ar savu intriģējošo dzīvi.No visām malām skan mūzika, cilvēki dejo, es arī pievienojos dejai...bauda ēdienus un dzērienus. Antālija ir burvīga vieta, lai atpūstos no ikdienas steigas, jo vietējo nesteidzīgā dzīves baudīšana, liek aizdomāties, ka visu vienmēr var paspēt un šī ir mana omulības sala! :)Es zinu, ka nevēlos, lai šis stāsts beidzas ar meiteni, košā rozā kleitā, kas tikko izbridusi no siltā vidusjūras ūdens un kāda saulessarga paēnā lēnām dzer pēdējo kokteili – es vēlos atgriezties tur atkal, tāpēc plānošu laiku, lai atkal tur atgrieztos!

 Es iemīlējos iekš' tā skaistā Antālijas saulrieta, kas parādās un pazūd tieši man.. Es iemīlējos iekš' tā bronzas iedeguma, ko ieguvu vien nieka septiņās dienās.Es iemīlējos iekš' tām sajūtām, ko sniedz okeāna maigie viļņi, dziedot duetā ar vieglo, bet karsto sauli... Es iemīlējos iekš’ mazā krabja , kurš dižojās pludmalē un kokosrieksts no palmas novelās man pie kājām. Es iemīlējos iekš’ viegluma, kas atbrīvoja prātu, sirdi un neprātu šeit .. Es iemīlējos iekš' gliemežvākiem, kurus savēru sev krellītēs un uzkarināju sev kaklā.  Es iemīlējos iekš' tiem kolibri smaidiem un ķērcošajiem papagaiļiem, kas sajūtu vadīti nekautrējoties lidinājās gaisā un parādīja, cik tie ir skaisti..  Es iemīlējos iekš' domas, ka reiz es šeit atkal atgriezīšos un šī vieta mani mīlēs tikpat patiesi, kā es to šovasar mīlēju un vēl aizvien mīlu par to sapņojot tagad ... Un es iemīlējos iekš’ sajūtas: „Ak, cik viegli šeit visu ir mīlēt un izsapņot sapni par atpūtu Antālijā, vietu-paradīzi!

 

Par stāstu balsots 3 reizes


komentāri

Vēl nav neviena komentāra