lietotāju stāsti

Pastaiga pa Pirenejiem. Spānija- Francija- Spānija.

...visi notikumi ir risinājušies patiesībā, nekas no uzrakstītā nav izdomāts...vienīgi skats uz notikumiem ir pilnībā subjektīvs...
2008.gada 14.- 24.augusts

Viena no manām mīļākajām grāmatām, kuru esmu pārlasījusi n-tās reizes un kuras atsevišķus fragmentus pārlasu brīžos, kad mācas virsū vispārējs pagurums, ir Hansa Kammerlandera "Kalnu apsēstais"- stāsts par dzīvi starp klintīm un ledājiem, par iespaidiem astoņtūkstošnieku nāves zonā. Un, lai arī man nav bijusi (pagaidām!) tā laime kādu no pasaules astoņtūkstošniekiem redzēt kaut pa lielu gabalu, bet savām acīm, tomēr pavisam nesen aptvēru, ka par "kalnu apsēsto" varētu dēvēt arī mani- pēdējos gados man ir veiksmīgi izdevies pat divreiz gadā doties kādā braucienā uz kalniem, un arī tas jau šķiet par maz... Vienīgais mierinājums šajā situācijā- ka tāda neesmu vienīgā, un tā 14.augusta rītā bariņš "apsēsto" pulcējās Rīgas lidostā, lai dotos uz Barselonu, bet tālāk- uz Spānijas ziemeļaustrumiem , cerībā uz jaukām pastaigām pa Pireneju kalnu takām. Mūsu 11 cilvēku lielā kompānija sastāv no dažādu vecumu ļaudīm- dažiem mājās palikušās atvases mācās spert pirmos patstāvīgos solīšus, savukārt citiem bērni jau sen nostājušies uz savām kājām, un ne tikai šī termina fiziskā izpratnē. Kā acīmredzams atgādinājums, ka mums tiešām ir bērni, šai braucienā piedalās Guntara sešpadsmitgadīgā meita Alise, kura jau pirmajā brauciena dienā sava auguma un mugursomas samēru dēļ tiek pie iesaukas "Rūķītis".
Tēlaini runājot, varētu teikt, ka visi kopā esam ne vienu vien sāls pudu apēduši; izkāpelēti Šveices Alpi, Korsikas salas kalni, Augstie Tatri, Slovēnijas Alpi. Kā vienmēr, ceļojuma maršrutus plānojam paši, naktsmītņu jautājumos ne-kalnu naktīm un kultūrvēsturisko objektu izvēlei atpūtas dienām konsultējoties ar kādu ceļojumu firmu.
Lidojums ir tieši tik ilgs, lai atstātu aiz sevis visas raizes un problēmas, darba lietas un mājas rūpes, un noskaņotos jaukai atpūtai draugu lokā.

Barselonas lidostā sazvanām norezervēto taksometru, kuram mūs jānogādā Torlā- kalnu tūristu iecienītā mazpilsētiņā Ordesas nacionālajā parkā. Taksiste ir omulīga, dūšīga kundzīte; arī uz braukšanu traki nadzīga- lai pēc pāris stundu brauciena piedabūtu viņu uz pirmo pieturvietu, izvingrinām mēles gan angļu, gan vācu un franču, un visbeidzot- valodā, kas varbūt nedaudz attāli atgādina spāņu... līdz vēlamais rezultāts tiek sasniegts, un nelielā ceļmalas krodziņā pēc dažām minūtēm baudām pirmās spāņu tapas- nelielas uzkodas, kuru izvēle sniedzas no aukstās gaļas vai siera šķēlītēm līdz pat rūpīgi pagatavotiem siltiem zivju, gaļas vai dārzeņu ēdieniem. Kad trakais izsalkums apmierināts, kundzīte mūs steidzīgi sabīda atpakaļ busiņā, un līdz ar tumsu ierodamies Torlā, kempingā "Rio Ara". Teltis būvējam un vakariņas gatavojam jau lukturīšu gaismā.


Piektdiena, 15.augusts

Lai kā dažiem no mums negribētos ilgāk pagulēt, jāceļas samērā agri- šodien dodamies divu dienu pārgājienā ar mērķi iepazīties ar Anisclo kanjonu, Pireneju kalniem un mūsu pašu fizisko varēšanu.Tāpēc deviņos no rīta jāsēžas taksometros, kuri mūs aizvizinās līdz pirmo divu dienu pārgājiena sākumpunktam Nerinā (1280 m.v.j.l.). Taksometri pasūtīti jau laicīgi ar interneta palīdzību; un labi, ka tā- jo, kā vēlāk pārliecinājāmies, izdarīt to uz vietas būtu gandrīz vai "neiespējamā misija". Žigli, žigli sadalām pārtiku abām pārgājiena dienām, sapakojam mugursomas, un vēl paspējam iepozēt pirmajai šī brauciena kopējai grupas bildei. Vēlāk izrādīsies, ka tā ir vienīgā, kurā esam redzami mēs visi: Guntars, Rūķītis, abi Juri, Laila, Raivo (izsenis saukts vienīgi par Peksi), Ineta, Gunita, Didzis, Andris un es, šo rindu autore Inga.
Disciplinēti būdami, tieši deviņos sasēžamies taksometros un dodamies ceļā. Taksometrs maksā 50 Eur par katru busiņu, bet ceļu serpentīni kā jau serpentīni- te nekādas atlaides nav gaidāmas...

9.45. sākam kāpt, bet, kā jau dažkārt starta uztraukumā gadās, aizvicojam īstās takas sākumam garām; tā nu uz iesildīršanās rēķina zaudējam tieši 2 stundas, jo pēc atgriešanās sākumpunktā (pa ceļam tiek pārstāstīta anekdote par alpīnistiem: "Varbūt viņi te ligzdo?") ceļu pa īsto taku uzsākam 11.45. Pirmo pauzi pie skaistas kalnu baznīciņas Sercue (1200 m.v.j.l.) jūtamies nopelnījuši pusvienos.
Tālāk autentisks fragments no manas dienasgrāmatas: "Ejam tālāk līdz skaistam ūdenskritumam Palanca de Caixicarielles. Kāpjam uz leju, uz leju, tad uz augšu, uz augšu. Stāvajā kāpumā Andris atplīsa. La Ripareta jau esam galīgi beigti. Ap pieciem satiekam Juri, kurš mūs sagaida. Paldies!"

Taka ved augšup, lejup gar straujo un krāčaino Arzas upi garām iespaidīgiem ūdenskritumiem un to kaskādēm. Plānoto naktsmītni pie Fuena Blanca ūdenskrituma (1700 m.v.j.l.) sasniedzam īsi pēc astoņiem. Esam nogājuši, pa gaisa līniju mērot, vien aptuveni nieka 15 km, bet virzība pa skaisto Anisclo kanjonu augšup- lejup- augšup, šķiet, vismaz trīskāršo šo attālumu. Švāģeris (tā kā mūsu grupā ir divi Juri, tad viens no viņiem skaidrības un radurakstu dēļ konsekventi tiek dēvēts tikai un vienīgi par Švāģeri) sagaida Andri ar vienu vienīgu vārdu skaidrā balvēniešu dialektā : "Varoņis!" :)

Nometne ir "ar glanci" - bez lielā, grandiozā ūdenskrituma, kurš no mūsu teltīm vērojams iztālēm, mums pašiem- virtuves pilnīgam labiekārtojumam- ir vēl arī savs individuālais miniūdenskritums.


Sestdiena, 16.augusts

Šodien plānotais maršruts: Fuena Blanca (1700 m.v.j.l.) - Refugio de Goriz (2200 m.v.j.l.) - Circco de Soasso(1760 m.v.j.l.)- Pradera de Ordesa (1050 m.v.j.l.)- Torla. Sākam kāpt deviņos. Apkārtne- īsta skaisto skatu aģentūra, bet norādes taku krustojumos gan nav manāmas.
Refugio de Goriz sasniedzam pusdivos. Paēdam piknika groziņus pa 11 Eur, jo silto ēdienu, diemžēl, šeit dod tikai uz iepriekšēju pieteikumu- tiem, kas būdā nakšņo. Kalnu būdiņa piebāzta kā skudrupūznis, jo ārā... nu, ārā pamatīgi līst. Kad lietus mitējies, dodamies tālāk ceļā. Blakus esošā otra augstākā Pireneju virsotne Monte Perdido (3355 m.v.j.l.) gan šķiet kā ar roku sasniedzama, bet- līdz Torlai vēl krietns gabals kātojams. Virsotnes sasniegšana šoreiz nav mūsu prioritāte. Ap trijiem esam lejā pie ūdenskrituma, bet pusseptiņos- autobusu pieturas galapunktā Pradera de Ordesa, no kurienes dodamies uz Torlu civilizēti mehanizētā veidā par 3 Eur no personas.

Man un Inetai nav īpaši jānopūlas, lai Andri un Peksi pierunātu pirmo divu dienu kāpiena finišu nosvinēt kādā no Torlas kafejnīcām; pārējie gan aizdodas uz kempingu. Kad pēc gardo vakariņu baudīšanas arī mēs tur nonākam, uzzinām- Gunitai, Didzim un Švāģerim aklimatizācijas kāpiens izvērties traki nopietns. Tā kā viņi, stipri un žigli būdami, jau dienas sākumā uzņēma īstiem spāņu kalnākāpējiem piemērotu tempu, tad drīz vien bija tālu no pārējiem. Un tas būtu pat slavējami, ja tikai... ja tikai viņiem būtu karte! Bet nebija tak; un tā nu viņi brašā tempā devušies pavisam pa citu, ne vajadzīgo taku pavisam citā, ne vajadzīgā virzienā. Tomēr nedaudz pēc tumsas iestāšanās mūsu malači laimīgi, bet pārmēru noguruši atgriežas mūsu "ligzdošanas vietā ".


Svētdiena, 17.augusts
Šodien- atpūtas diena. Ar baudu īpaši lēni paēdam brokastis, pēc tam vietējā kempinga veikaliņā iepērkam pārtiku nākošajām kalnu dienām. Ap pusdienlaiku dodamies uz Torlu, lai atrastu kādu raftinga firmu. Bet, tā kā ir svētdiena, firmu raftošanas piedāvājumā neietilpst transports uz raftinga vietu un atpakaļ. Rezervējam raftingu uz nākošo sestdienu, 23.08., cerībā, ka būsim laimīgi atgriezušies no plānotā piecu dienu pārgājiena.

Kempingā, kā jau atpūtas dienai pienākas, turpinām laiskoties, vērojot grandiozos kalnu skatus visapkārt kempingam.Vakarā notiek pārtikas sadale nākošajām dienām- nu jau kāpēji būsim vairs tikai deviņi; Gunita un Didzis kaļ savus individuālos plānus par atpūtas braucienu ar īrētu auto; garais otrās dienas pārgājiens mainījis viņu brauciena ieceres. Un- pēc būtības- šeit izpaužas viena no foršākajām iezīmēm ceļojumiem, kas notiek tik mazās, tik demokrātiskās un tik draudzīgās grupās kā mūsējā- katrs var ceļojuma laikā izvēlēties sev atbilstošāko un tīkamāko nodarbes veidu, „lielos vilcienos” saskaņojot to ar grupas kopējiem plāniem. Šajā gadījumā- norunāts ar Gunitu un Didzi tikties Barselonā.


Pirmdiena, 18.augusts
Šodien uzsākam piecu dienu pārgājienu Torla(1032 m.v.j.l., Spānija)- pāreja Col d Arratille (2528 m.v.j.l., Spānijas- Francijas robeža)- Vignemale rajons (Vignemale- Francijas Pireneju augstākā virsotne-3298 m.v.j.l.) ar plānotu iespēju virsotņu kārotājiem sasniegt Petit Vignemale(3032 m.v.j.l.)- Gavarnie(Francija, 1365 m.v.j.l.)- Breche de Roland(Rolanda lūzums, Francijas- Spānijas robeža, 2804 m.v.j.l.)-Torla . Ar takšiem aizkļūstam līdz Bujaruelo(1338 m.v.j.l.), maršruta sākumpunktam. 9.45.- atkal tieši 9.45, sākam iet, šoreiz pareizā virzienā. Pusdienojam pie Refugio de Labaza (1800 m.v.j.l.) un vērojam murkšķus, kas skraida apkārt- to te ir krietni vairāk, nekā izdevies sastapt visās iepriekšējo gadu kalnu pastaigās, kopā skaitot. Pusdienas ēdot, dažs badīgākais jau prāto par vakariņām; Andris ierosina vakariņās vārīt gan zupu, gan kartupeļu biezputru ar „tušoni”. Viņam prātīgi iebilst Gunča, apvaicājoties: „Kā- vai tad šodien kādam ir dzimšanas diena???” :)

Ap pulksten pieciem esam aizkļuvuši līdz iepriekš plānotajai nakšņošanas vietai Refugio Ordiso (1550 m.v.j.l.). Visi, izņemot mūs ar Andri, jūt sevī spēku un sparu vēl šovakar nonākt franču zemē, pieveicot pāreju Col d Aratille (2528 m.v.j.l.) un pēc tās nokāpjot lejup līdz Refugio des Oulettes de Gaube (2151 m.v.j.l.). Mēs jūtamies paguruši, es no trakā karstuma vispār esmu pagalam, un kopējās sarunās tiek atrasts kompromiss- sadalām traukus, pārtiku un mēs ar Andri paliekam individuālajā apmetnē. ...Un zvaigznes tonakt vienādi skaistas mums visiem- gan tiem, kas viņpus pārejai nakšņo Francijā, gan mums.


Otrdiena, 19.augusts
Pamostamies agri, ap saullēktu paēdam brokastis, novācam telti un ceļā dodamies līdz ar kārtīgu gaismiņu- pēc septiņiem. Kāpiens augšup uz Spānijas- Francijas robežpāreju ir visai stāvs- no sirds nopriecājamies, ka nemēģinājām to pieveikt vakar kopā ar pārējiem, jo rīta vēsumā kāpjas patiešām labi. Draudzīgo kompāniju sasniedzam ap desmitiem, kad viņi, labi izgulējušies, ir novākuši teltis un grasās doties ceļā. Pārrunājam un pierakstam visu tālāko dienu maršrutus un norunājam, ka gadījumā, ja nespēsim viņiem „turēt līdz”, mūs negaidīs- satiksimies vai nu Gavarnie vai jau Torlā. Visi sparīgi aizkāpj, bet mēs dodamies uz Refugio des Oulettes de Gaube ( 2151 m.v.j.l.) civilizēti iedzert kafiju. Jāpiezīmē, ka tā patiešām ir „grande cafe”- pasniegta lielā bļodā un gana laba. No būdas saimnieka kartes pārzīmējam savā kartē iztrūkstošo Francijas gabalu, un, sastiprinājušies un atpūtušies, dodamies tālāk. Nopriecājamies, ka līdz ar valstu robežas šķērsošanu visos taku krustojumos ir parādījušās norādes ar aptuveniem kāpšanas laikiem, kuros mēs gan iekļaujamies ar koeficientu vismaz 1.5.

Pretimnākošo sveicieni arvien retāk izskan: „Hola!”, tos nomainījis francūziski šarmantais : „Bonjour!” Garastāvoklis ir lidojošs, kājas arī nes viegli, un pēc divām stundām sasniedzam Ossoue pāreju. Skats atpakaļ uz ieleju ir vienkārši fantastisks!

Ap pustrijiem esam jau Refuge Petite Vignemale, kur- par lielu pārsteigumu- sastopam Lailu, Rūķīti, Inetu un Peksi mielojamies ar gardu tomātu zupu (Peksim gan negaršoja! Izlepis!) Izrādās- Gunča, Juris un Švāģeris kāpj blakus esošajā Petite Vignemale (3032 m.v.j.l.) Varoņi!
Švāģers, iekļaujoties norādēs noteiktajā laikā- pusstundā- atgriežas pirmais, nedaudz vēlāk arī Gunča un Juris ir klāt. Viņus droši vien aizkavējuši citplanētieši, kuru klātbūtne ir tiešām nojaušama, ja rūpīgi aplūko fotogrāfijā redzamo Gunčas frizūru.

Dodamies ceļā. Nokāpiens līdz nākošai naktsmītnei – Refuge Bayssellance (2651 m.v.j.l.) ir gana garš, un pusceļā kļūst apgrūtināts ar miglveidīgu lietu jeb lietveidīgu miglu- katrā ziņā lietus jaciņas tiek uzvilktas, un uz akmeņiem ir jāuzmanās- slideni.
Pusseptiņos sasniedzam naktsmītnes vietu. Migla, vēl joprojām lietveidīga, aši vien sadzen mūs pa teltīm. Mazliet sirreālas izjūtas rada blakus esošā govju ganāmpulka zvaniņu šķindoņa. Skaisti.


Trešdiena, 20.augusts
Pamostamies 7.30. Viss slapjš, telts arī- no ārpuses, protams. Kamēr gatavoju brokastis, Andris rūpīgi, rūpīgi susina telti- gan no iekšpuses, gan ārpuses. Laikam jau migla ir nedaudz aizmiglojusi arī viņa spriestspēju, jo citādi viņš nebūtu telti atstājis nepiestiprinātu. Tomēr tā ir, un šo faktu nekautrējas izmantot spēji uznākusi vēja brāzma, kura- žvikt!- rūpīgi susināto telti ar vienu pūtienu iedabū blakus esošajā ezeriņā. Atskan izmisis Andra bļāviens: „Inga!”; bet pats tik dzer kafiju. Nu, ko- manu „glābšanas misiju” fotoaparātā iemūžina ne tikai Rūķītis, bet arī blakus nometnē nakšņojušie francūži. Visiem ir jautri, bet man- slapji.
Mūsu sparīgie grupasbiedri nolemj doties uz Gavarnie (1365 m.v.j.l.) pa skaisto apkārtceļu- ielejas labo pusi, mēs divatā atkal ejam savu- taisnāko ceļu. Tajā arī ir gana skaisti skati, pie tam Gavarnie sasniedzam jau vienos!

Pa ceļam abi nospriežam, ka gadījumā, ja Gavarnie būs iespējams dabūt viesnīcas numuriņu, šovakar nebūsim askēti, bet palutināsim sevi ar dušu un mīkstu, siltu gultu. Garie kāpieni tomēr liek sevi manīt, un spēki ir jāatjauno. Pirmajās trīs viesnīcās brīvu vietu nav, ceturtajā saimniece- šiverīga francūziete labākajos gados- ved mani izvēlēties no diviem numuriņiem sev tīkamāko. Izvēlos to, no kura paveras skats uz fantastisko Gavarnie ūdenskritumu. Numuriņš maksā 70 Eur, bet, tā kā cenā ietilpst gan vakariņas, gan brokastis, tad mums tas nešķiet nemaz dārgi. Uhh!!!! Baudam civilizāciju- pa kārtai nodušojamies un sēžam viesnīcas terasē, gaidot, kad parādīsies mūsējie un malkojot sarkanvīnu. Super!

Ap četriem noguruši, bet laimīgi uz Gavarnie galvenās ielas franču tūristu plūsmā parādās septiņi mums pazīstami latvieši; piedāvājam vīnu, bet šie- ni un ni! ...gribot nomazgāties. Pilnībā saprotama vēlme.
Vēl brītiņu pakavējušies uz terases, aizejam uz kempingu viņus apciemot, lai norunātu par pārtikas krājumu papildināšanu. Atpakaļ nākot, sajūtam, ka vīns tomēr nav bijis kalorijām pietiekami bagāts- jo šausmīgi gribas ēst! Taču kafejnīcās pusdienošanas laiks jau beidzies, bet vakariņošanas laiks vēl nav iestājies, tādēļ nākas iztikt ar „uzkodām”, šajā konkrētajā gadījumā- ar „krepēm”. Nu, mīlīši- tās tik bija krepes!!! Pankūkas, kas pildītas ar rumu, rozīnēm, saldējumu, putukrējumu un medu- divu nedēļu saldumu norma no vienas ēdienreizes pārpārēm pārsniegta!

Pastaigājamies pa Gavarnie, iepērkam augļus un citus pārtikas papildinājumus, priecājamies par bezgalskaisto skatu uz Gavarnie ūdenskritumu. Ap astoņiem dodamies uz viesnīcu, kur mūs apetītlīgi smaržojošā ēdamistabā gaida saimniece un klāj vakariņas ar trim ēdieniem. Deserts-pašas cepta ābolu strūdele- ir īsts franču konditorejas meistarstiķis!

Pēc vakariņām dodamies norunāt ar saimnieci par rēķinu- gribam no rīta iziet ļoti agri, jo kāpiens- 1.2 km pa vertikāli- solās būt gana smags. Saimniece ar izteiksmīgu žestu (bet smaidot)- rādītājpirksts pie deniņiem- pauž savas domas par kalnākāpējiem, bet apsola, ka brokastu galdu mums uzklāšot naktī- jo oficiāli brokastis ir tikai no astoņiem. Naudiņu gan ne par ko neņem- rēķinus kārtošot tikai no rīta
Kamēr vēl kaut cik gaišs, priecājamies par skatu no numuriņa loga; līdz ar tumsiņu iegrimstam mīkstajos pēļos...


Ceturtdiena, 21.augusts
Pamostamies nedaudz pirms sešiem. Lai arī esam labi izgulējušies, tāāāā negribas līst ārā no mīkstās gultiņas! Žigli vēlreiz izbaudām viesnīcas ērtības- dušas, sakrāmējam somas, un klusītēm kāpjam lejā uz ēdamzāli- visa viesnīca vēl guļ... Pretim iznāk saimniece; uz galda redzamas 3 tukšas kafijas tases un 2 tukšas cigarešu paciņas; saimniece saka- neesot gulējusi visu nakti, jo vakariņas viņas restorānā beidzoties ap trijiem naktī un viņa baidījusies aizgulēties... un atkal, brokastis gatavojot, smaida...
Atvadāmies no viesmīlīgās un šarmantās saimnieces un sākam kātot nedaudz pēc septiņiem. Pie Gavarnie hoteļa (1590 m v.j.l.) esam pusdeviņos. Pēc tam, meklējot izeju no Gavarnie cirka pirmā stāva, aizejam mazliet pa labi un uz īstās takas tiekam, ejot pa ģemžu iemītu celiņu. Klinšu pakājē, kur kartē zīmētas ķēdes, esam desmitos. Nekādu ķēžu nav; kāpiens gan stāvs, bet tieši tāds, kā man patīk- pa lielām klintīm- SUPER! Kāpjam, vienkārši starodami, jo skati... nu jā, kādi gan var būt skati, kāpjot pa Gavarnie cirku- Pireneju dabas fenomenu, kurā no aptuveni 300 m augstas vertikālas klints sienas lejup traucas vairākas ūdenskritumu mēles...

Saulīte mūs panāk ap vienpadsmitiem, kad stāvo sienu esam jau gandrīz pieveikuši (ķēžu tā arī nebija). Visās grūtākajās vietās atstājam pa pāris bārbelītēm- mūsu grupas sazināšanās un uzmundrinājuma simbolus pakaļnācējiem. Vēl nedaudz pavirzāmies augšup pa taku serpentīniem, un- rau, kur ir! Slavenais Breche de Roland (2804 m.v.j.l.)- dabīgie vārti no Francijas uz Spāniju jau redzami!
Un, ja labi ieskatās, var saskatīt arī Refuge des Sarradets (2587 m.v.j.l.), kas ir mūsu šodienas gājiena galamērķis.

Augšā pie būdas nonākam nedaudz pirms diviem. Labā omā un pat īpaši nepaguruši esam pieveikuši gandrīz visu 1.2 km vertikālo kāpumu, par kuru iepriekš, atklāti sakot, nedaudz nervozēju. Būdā padzeram kafiju, izēdam pa zupas bļodai (2 grande cafe+ 2 zupas= 13 Eur) un ar ½ l vīna karafīti (3.50 Eur) dodamies ārpusē sauļoties un gaidīt pārējos. Pirmais, protams, parādās švāģeris un izskatās neparasti piekusis. Nu, jā- arī visstiprākajiem ir grūti šo kāpumu pieveikt, ejot pašā pusdienas saules svelmē...
Drīz cits aiz cita parādās pārējie- un izrādās, ka viņi, vairīdamies no ķēžu ceļa, gājuši apkārt- caur Valle des Pouey d’ Aspe, nevis caur Gavarnie cirku, kā mēs. Bārbelītes tātad saulē izkusīs neapēstas...

Tā nu kavējam laiku, vērodami Rolanda robu, kuru, kā stāsta leģenda, ievainotais bruņinieks Rolands esot licis izcirst klintī, lai viņa bruņinieki varētu atkāpties uz Spāniju. Mūsu vēsturnieka Guntara versija gan šķiet nedaudz ticamāka- robs izcirsts, jo bruņiniekam Rolandam traki patikušas spānietes, un roba izciršana ir bijis mērķtiecīgs pasākums nokļūšanai pie tām. Vakarā pa telts durvīm noskatāmies bezgala skaistu platformāta filmu par Pirenejiem.


Piektdiena, 22.augusts
No rīta ap pussešiem sākas pamatīgs negaiss ar krusu, sniegu un lietu. Labi, ka mūsu telts ir izturīga un iekšpusē viss paliek sauss. Kad lietus mitējas, dodamies uz būdu brokastīs- tajās var dabūt kafiju, grauzdiņus, sviestu un marmelādi.

Pusdeviņos sākam kāpt uz Rolanda robu. Mazliet sniega, daudz nobiru; uzkāpjam 45 minūtēs. Augšā ir nemīlīgi auksts; mūs panāk švāģeris, un dodamies tālāk dziļāk iekšā saulainajā Spānijā.
Uhh! Garastāvoklis pacilāts, skati skaisti. Kāpjam, laiku pa laikam satikdamies un atkal pašķirdamies ar Inetu, Peksi, Švāģeri, Lailu un Juri. Gunča un Rūķītis mūsu redzamības zonā nav- nodomājam, ka gan jau Gunča uzcītīgi pilda savu „krīzes gadu grupas” fotogrāfa lomu. Tā nu kāpjam, baudām ainavas un priecājamies par to, ka visas grūtības it kā aiz muguras.

Kādā no kopējām pauzēm mēs ar Andri vēl paliekam sēžot, kad pārējie aiziet aiz kārtējā līkuma. Un liels ir mūsu pārsteigums, kad pēc nepilnām piecām minūtēm atkal parādās Laila un Juris, pie tam dikti nerunīgi. Laila tik nosaka: „Tas nav priekš manis, varbūt priekš jums tas ir!” un aiziet prom. Juris ir nedaudz informatīvāks un izstāsta- priekšā ir ne pārāk pievilcīgs ķēžu gabals, bet Švāģeris ir aizkāpis, arī Ineta grasījusies kāpt- gan bez mugursomas, to atstājot Peksim. Nu, ko- kāpjam drūmās priekšnojautās aplūkot un izvērtēt šīs „ferratas”....

Te nu gribu vēlreiz pateikt „paldies” Andrim, kurš mani, pirms kāpu uz ķēdēm, nokoncentrēja, stingri, gandrīz dusmīgi teikdams: „Domā tikai par sevi! Domā tikai par savām rokām un kājām!” Tā arī darīju... un pieveicu to trako posmu... Tagad, atskatoties uz to jau pagātnē, protams- fiziski jau nebija nekā pārmērīga tajā apmēram 25-30-35? metrus garajā posmā, kur zem kājām bija vienīgi stieņi un Torla... ja būtu bijušas sistēmas un karabīnes, tad arī psiholoģiski būtu vieglāk.... bet reāli man kājas trīcēja vēl pusstundu pēc šī posma. Un vēl krietnu brīdi, tālāk lejup kāpjot, šļūcu uz dibena pat vietās, kur citreiz ietu dziedādama.
Piecos pēcpusdienā esam mums pazīstamajā autobusu pieturā Pradera de Ordesa, un sešos jau kempingā. Gunča un Alise jau priekšā- viņi, paklausot ceļā sastapto spāņu padomiem, gājuši pa citu taku. Vēlā jo vēlā vakarā mums izdodas apsveikt Lailu un Juri ne tikai ar apkārtceļa pieveikšanu, bet arī 16. gadu laulības jubilejā, kuru šogad viņi nosvinējuši ar ekstrēmi garu pārgājienu.


Sestdiena, 23.augusts
Šodien plānotā un pelnītā atpūtas diena sākas atkal ar agru celšanos, jo deviņos jābūt Torlā pie raftinga firmas. Brauciens ūdeņiem bagātākās apkaimes upes virzienā ilgst apmēram stundu, pēc tam vietējā krodziņā panašķojamies, līdz pusvienpadsmitos mūs sāk ietērpt hidrotērpos un instruēt, kā paklausīgiem bērniem jāuzvedas laivā. Tālāk atkal autentisks fragments no manas dienasgrāmatas: „Sākums diezgan garlaicīgs, beigas jau labākas. Pēc tam dodamies otrā braucienā ar kanoe, tas bija riktīgi labs.” Diemžēl, kanoe brauciens netika fotografēts, tāpēc bildes ir tikai no tā „garlaicīgā” :)
Torlā atgriežamies ap septiņiem, visi kopā vakariņojam pilsētiņas labākajā krodziņā, jo rīt jau mūsu ceļi vedīs citos, savstarpēji atšķirīgos virzienos.


Svētdiena, 24.augusts
Šodien es, Andris un Rūķītis atdalāmies no „virsotnes grupas”. Esam nolēmuši Aneto (Spānijas Pireneju augstākā virsotne- 3404 m v.j.l.) nekāpt, bet pievienoties Gunitai un Didzim atpūtas tūrē. Atdodam savas sistēmas, dzelkšņus, karabīnes un virves Inetai un Peksim un vēlam visiem labu kāpienu. Pēc tam vēl paklaiņojam pa Torlu, pēdējo reizi (šogad !) priecādamies par tās mazajām ieliņām. Sagaidām autobusu, ar kuru veiksmīgi nonākam Sabinanjego; šeit mums stunda jāgaida līdz nākošajam autobusam uz Huesco, kur norunāta tikšanās ar Gunitu un Didzi. Sabinanjego mums gadās smieklīgs kuriozs- gaidot autobusu, ieejam stacijai tuvākajā bārā. Tajā sēž apmēram 15 spāņi labākajos gados un... kā lēmēti noskatās uz mums ar Rūķīti, kad dodamies pie bāra pasūtīt ko ēdamu. Bet, tā kā neliekamies traucēties, tad bārmenis mums klusi, bet noteikti paziņo, ka labāk būs, ja izvēlēsimies citu bāru.... tā arī nesapratām- bija tas pensionāru- geju bārs, vai nebija?!

Vakarā Huescas viesnīcas numuriņā noskatāmies futbola maču, kuru Madrides stadionā klātienē skatās Gunita un Didzis. Nākošajā rītā, kad ar viņiem satiekamies, valodas nerimst; iespaidu visiem daudz- Gunitai un Didzim par Spānijas apceļošanu, mums- par kalnu piedzīvojumiem. Tomēr- līdz ar brīdi, kad iekāpjam ceļabiedru noīrētajā Volvo ar baltiem ādas sēdekļiem, sākas jau cits stāsts- par Austrumspānijas mazajiem zvejnieku ciematiņiem un skaistajām pludmalēm, par Salvadora Dalī dzimto pilsētu Figueresu un Katalonijas galvaspilsētu Barselonu. Stāsts par Pirenejiem kļuvis par atmiņām- daudzkrāsainām, mīļām un– viennozīmīgi- uz jauniem ceļojumiem rosinošām atmiņām.


Galerija- "Pireneji. Ordesas nacionālais parks" - nesaprotamu iemeslu dēļ neuzrādās kā pievienota stāstam.


Par stāstu balsots 23 reizes


komentāri

triglava 2008-12-04 17:42:06
Kika-vi! Diemžēl, Tu neesi vienīgā, kura nevar nobalsot par manu stāstu. Arī vairāki aprakstā pieminētie kāpiena biedri man zvanījuši un teikuši, ka rādās "error"...skumji, ka organizatori tā arī nevar to novērst. Bet priecē tas, ka mans stāsts Tev patika! PALDIES!
kika_vi 2008-11-29 14:00:53
Sasodīts!!! Kas gan tas par konkursu, kurā nav iespēja balsot par to, ko es vēlos? Kādēļ Traveltalisman neņem vērā sūdzības, ka par dažiem konkursantiem nav iespējams nobalsot, jau nupat 2 nedēļas nespējot novērst problēmu???
kika_vi 2008-11-28 07:18:04
KAD BEIDZOT VARĒS NOBALSOT PAR ŠO STĀSTU??? Jau nedēļu neņem pretī manu balsi :(:(:(