lietotāju stāsti

Īslande: dabas pārsteigumi vienuviet, 1.daļa

Īslande ir sala, kuru veido lava: sala izveidojusies vulkāniskās darbības rezultātā. Ja pieņem, ka Zeme radusies pirms 24 stundām, tad Īslande ir radusies pirms piecām minūtēm, bet Zilā lagūna – pirms divām minūtēm. Īslande ir ļoti jauna sala, tāpēc šai valstij nav organisku nogulu, piemēram, naftas vai gāzes. Taču 70-80% no enerģijas ir siltuma enerģija, ko iegūst no dziļurbumiem. Agrāk to daudz izmantoja siltumnīcu apsildei, taču tagad īslandieši palikuši slinki. Īslandē siltumnīcās audzē vairs tikai gurķus un tomātus, pārējos dārzeņus un salātus iepērk. Karsto ūdeni, ko iegūst no zemes dzīlēm, „tīrā veidā” izmanto kā karsto ūdeni, kas tek no krāna, kā arī dzīvokļu apkurei, kas, starp citu, netiek atslēgta un darbojas cauru gadu. Savukārt aukstais ūdens no krāna ir gana garšīgs un droši dzerams bez vārīšanas. Īslandē intensīvi veic urbumus, lai atklātu jaunas vietas ar karsto ūdeni. Tehnoloģija ir šāda: tiek veikt urbums, ja no tā iegūstamais karstā ūdens apjoms tiek atzīts par rūpnieciski izdevīgu, tad to turpina apsaimniekot, ja nē, tad pamet. Tāpēc Īslandes dienvidu pusē bija redzami tik daudzi garaiņu stabi, kas izplūst no zemes. Kā enerģijas avotu plaši izmanto elektrību.

Ekonomikas pamatā ir tūrisms un zivsaimniecība.

Īslandiešu valodai nav dialektu. Dienvidnieku un ziemeļnieku izruna atšķiras tikai dažu skaņu izrunā. Taču islandiešu valodā vārdam „sniegs” ir 32 sinonīmi. Sniegs var būt blīvs, mazāk blīvs u.t.t. Īslandiešu valodā vārds „kūka” nozīmē „kaka”, bet – „kaka” – „kūka”.

Īslandes iedzīvotāju vidējais vecums: sievietēm – 82 gadi, vīriešiem – 78-79 gadi. Iedzīvotāju skaits – 300 tūkstoši. Iedzīvotāju blīvums – 3 cilvēki uz 1 km2. 1% no Īslandes iedzīvotājiem darbaspējas vecumā ir bezdarbnieki, jo šie cilvēki vienkārši negrib strādāt, bet valsts maksātie pabalsti ļauj izdzīvot. Īslandē vispār nav čigānu.

Īslandes ģimenēs vidēji ir trīs bērni, jo ziema gara… Īslandē vīriešu ir vairāk nekā sieviešu, jo Īslande nekad nav karojusi. Šeit ir vislielākais vientuļo māšu skaits. Tas tādēļ, ka Īslandē sieviete vienmēr ir bijusi godāta – viņa bija pavarda sargātāja, jo vīri vismaz trīs mēnešus gadā bija jūrā. Ģimene ciena savas dzimtas sievietes, visādi tām palīdz un rūpējas, arī tad, ja gaidāms mazulis. Turklāt bērnu kopšanas pabalsti ļauj šīm sievietēm kopt un izaudzināt bērnu arī bez vīra gādības.

Īslandē visi viens otru uzrunā uz „tu”, pat prezidentu uzrunā vārdā. Jo nav jau citas iespējas, īslandiešiem nav uzvārdu – ir tikai vārds un tēva vārds ar piedēkli –son vai –dottir, atkarībā no dzimuma. Tāpēc interesantas ir tālruņu grāmatas, kur alfabēta secībā seko neskaitāmas Birgitas u.c. vārdi, atšķiroties tik pēc tēva vārda.

Golfa laukumu skaits valstī – 400. Katrā Īslandes ciemā ir baseins. Turklāt šajā valstī ir likums, ka ikvienam bērnam no 6 gadu vecuma ir jāapgūst peldēšanas iemaņas. Līdz 1996.gadam ceturtdienas, atšķirībā no mums, bija nevis zivju dienas, bet dienas bez televīzijas.

Īslandes karoga krāsas simbolizē: zilā – kalnu zilumu, sarkanā – vulkānu uguni, baltā – ledājus.

Zemestrīces ar 3-7 baļļu stiprumu notiek regulāri. Reizi 100 gados Īslandē notiek zemestrīce 6-8 baļļu stiprumā. Pēdējā bija 2000.g., kad trīs dienu laikā ar šādu stiprumu notika divas zemestrīces. Zemestrīcēm gatavojas, jo zina, ka ar tādu stiprumu tā notiks reizi 100 gados, un, protams, tiek veikti arī mūsdienīgāki pasākumi – seismiskie novērojumi. Pēdējā lielajā zemestrīcē bojā neaizgāja neviens cilvēks, jo dienvidu piekrastē bija ļoti labi laika apstākļi, kā arī bija Neatkarības dienas svinības – 17.jūnijs –, kad cilvēki jau bija sapulcējušies. Tas ļoti atviegloja glābēju darbu. Paši īslandieši ļoti lepojas ar šo glābšanas operāciju, jo īsā laikā tika evakuēti aptuveni 2000 cilvēku. Zemestrīcē tika nopostītas 400 mājas, bet tagad to vietā ir uzcelts jauns ciemats.

Ja runājam par vētrām, zibeņiem un pērkoniem, tad Īslandē šīs dabas parādības novērojamas reizi piecos gados, proti, vēl retāk nekā zemestrīces. Gide līdz šim tā arī pērkona dārdus nebija dzirdējusi. Reiz gadījās, ka, gidei strādājot mājās, viņa izdzirdēja dārdus un nodomāja, ka sākusies neliela zemestrīce. Tikai pēcpusdienā, klausoties TV ziņas, viņa uzzinājusi, ka bijis negaiss ar pērkonu. Dārdi esot līdzīgi. Tomēr Īslandē ir sastopami tornado – vēja ātrums sasniedz 50 m sekundē. Šīs viesuļvētras šeit „atpūšas” no Meksikas.

Ziemeļblāzmas Īslandē novērojams jebkurā vietā no septembra līdz pat martam. Vienīgais nosacījums ir tāds, ka jāizbrauc no pilsētas, lai tās uguņi netraucētu dabas parādības novērošanu. Ziemeļblāzmas parasti ir zaļā krāsā. Tās virmošana atkarīga no gaisa kustības, bet krāsa – no vēja stipruma. Tomēr zaļo krāsu tai piešķir skābeklis, bet sarkano – slāpeklis.

Tā kā Īslandē nav purvu, tad nav arī varžu, čūsku un odu. Ja šeit iemaldās kāds tauriņš, tad pa ziemu tas aiziet bojā; taču ir kodes. Plēsēji ir tikai no audzētavām izbēgušās polārlapsas. Arī putnu sugu ir mazāk nekā Latvijā. Īslandē pastāvīgi ligzdo aptuveni 70 sugas. Putnu sugu nav daudz, taču ir lielas putnu kopienas, bari. Īslandē nav stārķu, jo nav varžu un čūsku. Tomēr Īslandē mīt ļoti savdabīgi putni, piemēram, dūnu pīle, kuru nedrīkst ne medīt, ne ēst, jo to aizsargā likums, (taču zinātāji – hm! – gan norāda, ka šo pīļu gaļa ir ļoti garda...), bet dūnas drīkst izmantot segām (vienai segai nepieciešams 800 g dūnu) u.c., kur nepieciešams siltums. Dūnas iegūst, nevis putnu noplūcot, bet lasot pa vienai. Turklāt tās drīkst vākt tikai fermeris uz savas zemes, cits neviens. Lai putnus pievilinātu ligzdot savā teritorijā, fermeri liek riepas vai kaļ akmeņos caurumus. Ligzdu veido putns, spalvas izplūcot. Neapķēzītās spalvas savāc fermeris, kurš to vietā ieliek vilnu vai sintētiku. Lai sasmādēto spalvu būtu mazāk, fermeri ilgi negaida. Vecie putni jau pazīst savu saimnieku, tāpēc, redzot to pienākam, paši izkāpj no ligzdas, pagaida, kamēr viņš paveic savu darbu, un, samierinādamies ar likteni, iekāpj jaunajā ligzdā. Pēc šīs uzvedības var viegli atšķirt vecu putnu no jauna, jo tie kliedzot kā traki. Dūnu pīlēm putnus perē mātīte, un tikai tad, kad būs izperēts kolonijas pēdējais putns, perētājas dodas pie ūdens un barojas. Par cāļiem rūpējas neperējušās mātītes. Tēviņi priecājas par dzīvi…

Otrs īpatnējs putns, kas mīt Īslandē, ir plakanknābja alks jeb ziemeļu papagailis. Šī sala ir alku galvenā uzturēšanās vieta. Alki dzīvo kolonijās, alās pa pāriem, kas tiek izveidoti uz mūžu. Pirmais pavasarī uz ligzdošanas vietu atlido tēviņš, kurš iztīra alu un sadala to divās daļās, lai vienā daļā perētu, bet otrā – uzkrātu mēslus. Ja vecā mātīte neatlido, putns „apņem jaunu sievu”, taču, ja pēc laiciņa atlido vecā, tad jaunā „sieva” laižas prom...

Īslande bijusi mežu valsts, taču pirmie iedzīvotāji vikingu laikos tos izcirta mājokļu celšanai un kurināmajam, bet aitas noēda atvases. Kad šeit ieradās pirmiedzīvotāji, no kokiem bija tikai vītols un Karēlijas bērzs. Mūsdienās koki tiek īpaši stādīti, un pilsētās tie ir pat mums pierastā augstumā. Tomēr, lai nebojāto esošo Īslandes ainavas savdabību, koki ārpus pilsētām tiek stādīti tikai tur, kur tie kalpo kā līdzeklis augsnes erozijas mazināšanai. Šim pašam mērķim sākotnēji sētas arī lupīnas, kas gan tagad daudzviet visai veiksmīgi sasējušās pašas. Īslandē sēnes dabā neaug. Sienu sāk pļaut jūnija beigās.

Īslandē nav ne upju, ne ezeru mūsu izpratnē. Kaut arī Īslandē ir daudz lietus ūdens, to uzsūc lava, jo ir poraina. Tāpēc ne upēm, ne ezeriem nav no kā veidoties. Tomēr Īslandē ir trīs veidu upes: saldūdens, ledāju upes un upes, kas rodas, kūstot sniegam – sniega ūdeņu upes. Pirmās divas minētās upes var būt apvienotas vienā upē, proti, vienā upes daļā ir saldūdens, tas ir dzerams, tajā mīt zivis, bet otrā – ledāju ūdeņi, kas nav dzeršanai derīgi, ir duļķaini, ar minerālvielām, tur zivis nedzīvo. Mēs braucām vienai šādai upei garām, bija ļoti skaidra diena, tāpēc gide mums lepni paziņoja, ka mēs esam laimes luteklīši, jo mums ir iespēja ar savām acīm novērot krāsu pārejas upē, kas redzamas vietā, kur dažādie upes ūdeņi savienojas. Šīs pārejas tiešām arī saskatījām. Trešajam upju veidam raksturīgs tas, ka tām bieži vien nav nosaukumu, jo sausākos gados upe nemaz neizveidojas, vai arī tā var izveidot ļoti atšķirīgu gultni.

Īslandē nav ledus, to tikai sauc par Ledus zemi, jo, kā vēstī leģenda, tad pirmie vikingi, šeit ieceļodami, ieraudzīja fjordu, pilnu ar ledu (patiesībā no ledājiem atdalījušos gabalus – aisbergus), tāpēc šo salu nodēvēja par Īslandi jeb Ledus zemi. Visu vasaru kalnu galos ir sniegs. Un ne būt ne ledāji. Tie ir paši par sevi. Ledāji būtībā ir sasalušas kalnu upes, kuras visu laiku kustas. Ja avarētu un ledājā iekristu lidmašīna, tad tā pēc laika noslīdētu lejā. Katrai ledāja mēlei ir savs nosaukums. Īslandieši reti kad kļūst par upuri ledājam, parasti tie ir tūristi. Ledāji ir tie, kuri veidojuši īpatnējus, sieviešu krūti ar paspicu krūtsgalu atgādinošus paugurus – morēnu paugurus. Zem šiem pauguriem apakšā ir ledus, kuram kūstot, paugurs var pārvietoties. Šādi veidojumi redzami daudzviet Īslandē.

Pirmie Īslandes ieceļotāji bija pagāni, taču pirms viņiem šeit bija apmetušies īru mūki, kuri aizgāja, kad ieradās vikingi. Īslandei, kā jau vikingu zemei, galvenais pagānu dievs bija Tors, kurš jau tā būdams ļoti gudrs, tomēr ziedo vienu aci, lai kļūtu vēl gudrāks. Viņam uz pleca sēž divi kraukļi, kuri katru vakaru atnesa ziņas par to, kas notiek pasaulē. 1000.g. Īslandē tiek pieņemta kristietība. Līdz 1550.gadam Īslandes katoļu mācītājiem, arī bīskapiem, bija sievas. Kā sacīt jāsaka, cilvēki vien bija un kurš tad izkontrolēs – katoļu vadītāji līdz Īslandei tikt nevarēja… Dāņi ienāca ar luterticību. Mūsdienās 95% islandiešu ir luterāņi.

Īslandē pabijuši (mūsdienās teiktu – okupējuši) daudzi skandināvi, taču vietējie visvairāk baidījās no norvēģiem. Tie Īslandē valdīja no 1260.g. Daudzi norvēģi pārcēlās uz šo salu 16.gs., kad Eiropā plosījās Lielais mēris. Kā jau minēju, Īslandi bija okupējuši daudzi skandināvi. Neiedziļinoties detaļās, atzīmēšu tik, ka 1944.g. Īslande iegūst neatkarību, veiksmīgi izmantojot situāciju, kad Dāniju okupēja Vācija.

Arī Īslandē pagānu laikos tika svinēta visīsākās gada nakts iestāšanās, taču līdz mūsdienās tradīcijas nav saglabājušās. Taču no pagānu laikiem saglabājušās daudzas Ziemassvētku tradīcijas. Ziemassvētkos kopā sanāk visa ģimene. Dāvanas tiek pasniegtas 24.decembrī, taču īslandiešiem nav Ziemassvētku vecīša, bet ir 13 rūķīši ar savu māti un tēvu. Rūķu māte ir vairāk trolliene, bet tēvs ir cilvēks, kurš neko nedara, tik guļ gultā. Rūķīšiem vairāk piemīt troļļa daba, jo uzvedas viņi ļoti nešpetni, piemēram, čurā caur logu. Pirmais rūķis atnāk ciemā 11.decembrī, otrais – 12.decembrī u.t.t. līdz 24.decembrī ir sanākuši visi rūķi, kuri šajās dienās tomēr uzvedas ļoti labi. No 11.decembra bērni noliek kurpīti un katru rītu līdz pat 23.decembrim tajā atrod kādu saldumu, bet 24.decemra rītā vairs ne. 25.decembrī pirmais rūķis dodas prom, viņam seko pārējie brāļi, pa vienam katru turpmāko dienu. Vissliktāk uzvedas māte – tā sliktos bērnus apēd, turklāt mātei ir kaķis, kas apēd tos bērnus, kuri nav Ziemassvētkos uzvilkuši jaunas drēbes. Mūsdienās globālās saskarsmes un kultūras ietekmē rūķi tomēr vairāk līdzinās Santaklausam, taču skaita ziņā viņi palikuši nemainīgi. Arī Īslandē Ziemassvētkos runā mājdzīvnieki, tikai atšķirībā no Latvijas tie nav viss zirgi, bet govis.

Īslandei, kā jau ziemeļu zemei, būtiski ir svinēt svētkus dienā, kad parādās saule, t.i., 23.janvārī. Īslandē polārā nakts sākas novembrī, bet jau septembrī debesīs var redzēt ziemeļblāzmu. Savukārt vasarā, vismaz jūnijā, kad šeit bijām mēs, naktī tumšs tā arī nepalika…

Īslandē nekad nav bijis analfabētisma. Cilvēkus neiesvētīja, ja viņš nemācēja lasīt un rakstīt, bet bērnu prasmes pārbaudīja vietējais mācītājs. Īslandiešu tauta ir dzejnieki, kuri savu poētisko dabu izmantoja zināšanām. Savas dziesmas viņi rīmēja, braukājot pa pasauli. Bija ļoti populāri Eiropas galmos. Ne velti Īslande ir pazīstama ar savām sāgām.

Īslande nav ES locekle, bet ir NATO biedre, jo Īslandei nav ne savas armijas (tā vispār nekad nav bijusi), ne karadienesta, ne arī brīvprātīgo – vajadzības gadījumā tā cer saņemt palīdzību no Norvēģijas. Netālu no Keflavīkas lidostas līdz 2006.gadam atradās ASV karabāze. Tomēr objektīvi jāatzīst, ka Īslande nevienu īpaši neinteresē, jo, kā minēju, derīgo izrakteņu šeit nav. Paši īslandieši atzīst, ka šeit jābaidās tikai un vienīgi no laika apstākļiem. To pierāda Īslandē esošie angļu karavīru kapi. Kaut arī savas armijas Īslandei nav bijis, tās teritorijā 1939.-1940.g. ziemā tika nomitināti angļu karavīri, lai nepieļautu to, ka vācieši šeit izvietotu savu zemūdeņu bāzi. Taču visi karavīri skarbo apstākļu dēļ saslima un nomira.

Pēdējais nāves sods Īslandē izpildīts 1828.g.

Esmu pieklusinājusi savu sirdsapziņu (patiesības labad jāsaka, ka tas ilgst pāris mirkļu), varu aizmirst par apņemšanos (visai nosacītu, jo būtībā tā ir tikai sevis mierināšana, apjaušot, ka naudiņu braucienam „nesagrabināšu” arī šogad) boikotēt Īslandi un nebraukt turp, protestējot pret tās uzsākto vaļu medīšanas kampaņu, jo ... es šogad braucu uz Īslandi!

Ceļojumā uz Īslandi dodamies ar ceļojuma aģentūras „Dabas draugi” gādību. Mums līdzi no Latvijas brauc gide un tulce vienā personā, jo ceļojumā pa salu mūsu grupas vadītāja un šoferis būs īslandiešu firmas „KGB tours” (http://www.kgbtours.is/) pārstāvji – laulāts pāris. Salu izbraukāsim pa perimetru, jo ar tik lielai grupai paredzētu tūristu autobusu salas vidienē netikt. Tāpēc man un māsai secen iet iespēja pabūt Landmannaloigara ielejā, bet tas nekas – ir mērķītis šo zemi aplūkot vēlreiz. Un teikšu godīgi, zinu, ka to darīšu. Tālāk par to, kāpēc! Mana aizraušanās ir daba, tāpēc, lai piedod cilvēka roku darbu apbrīnotāji, bet nodevas „dabas kroņa” izpausmēm manās piezīmēs un arī fotogrāfijās būs tikai Reikjavīkai un tās apkārtnei, bet pāris vārdos –  arī atsevišķi „fakteļi” par kādu no pilsētām.

Pirmajā dienā, no Rīgas lidojot caur Kopenhāgenu ar apstāšanos Kaļingradā, ielidojam no Reikjavīkas netālu esošajā Keflavīkas lidostā. Ceļā no tās tūdaļ dodamies uz Zilo lagūnu. Pa ceļam redzami pirmie „guļošie troļļi” – pauguri, kuru formas atgādina lielus vēderus, galvas, degunus un citas troļļiem raksturīgas ķermeņa daļas. Šos paugurus veido lava no 13.gs., kuru dēvē par „ļauno lavu”, jo tā ir lielu akmeņu veidā un pa to ir grūti pārvietoties. Pa ceļam uz Zilo lagūnu redzamā ainava – ar pelēko sūnu apklāti lavas akmeņi. Ja to ir redzējis, tad var uzskatīt, ka uz Mēness jau ir pabijis...

Zilā lagūna atrodas pie Svartsengi ģeotermālās stacijas, un tajā ir tikai geizeru ūdens: šeit zemes slānis vēl ir jauns, tāpēc geizers ir virspusē. Citur geizeri atrodas dziļi zemē, tāpēc to ūdens jau sajaucies ar saldūdeni.

Piebraucot pie Zilajā lagūnas, sāk rasināt lietus, tāpēc itin aši dodamies ēkā, lai sagatavotos peldei. Sākumā gan rodas „bailīte”, ka ūdens lagūnā būs visai karsts (ceļvedī solīti pat + 40 grādu), tāpēc nāksies tajā laisties lēni un uzmanīgi. Tomēr viss izdodas dabīgi ātri: cik tad ilgi stāvēsi vienā peldkostīmā + 12 grādu slapjumā, ja vilina savdabīgi zilais ūdens, solot patiesu siltumu. Pelde, plunčāšanās, kā arī vienkārši pabradāšana, ir dievīga, taču jāņem vērā, ka jānoņem sudraba rotaslietas, jo tās lagūnas ūdenī melnē. Sudraboti mati gan melni nepaliek... Izmantojam iespēju sasmiņķēt seju ar lagūnas minerāliem, kas atrodami un ar karoti izķeksējami no toverīšiem lagūnas malās. Kad maska nožūst, tad seja iegūst to specifiski balto nokrāsu, kas rotā it visu ceļvežu lappuses un daudzu tūristu personīgos foto. Jāpiebilst, ka Zilās lagūnas kosmētiku var iegādāties turpat esošajā veikaliņā, bet es to izdaru atceļā tax free veikalā lidostā.

Arī pēc peldes mūs vajā lietus, kas ir pietiekami stiprs, lai 10 minūšu laikā justos izmirkusi. Jau vēlāk uzzinām par tā saucamajiem „horizontālajiem lietiem” – visu fotogrāfu (un tātad - arī tūristu) biedu, kas, protams, paši par sevi horizontāli nelīst, bet šai zemei tik raksturīgā stiprā vēja ietekmē būtiski maina savu krišanas virzienu.

Otrās ceļojuma dienas maršrutāmums jāapskata tā saucamais Īslandes Zelta loks, kas sākas ar braucienu gar Þingvallavatn ezeru – aukstāko un lielāko ezeru Islandē, kas ir apmēram 80 km garš. Lielākā sala tā vidū izveidojusies vulkāna darbības rezultātā.

Ja kādā islandiešu vārdā ir „reik” vai „leih”, tad zināms, ka šajā rajonā ir karstie avoti. Braucām garām ezeram Leihtāri, kuram labajā pusē ūdens paliek karstāks, jo ietek karstie avoti, bet kreisajā - dzīvo zivis. Šī robeža skaidrā laikā ir redzama ar aci, bet atšķirības ūdens temperatūrā dažu soļu robežās izbaudām uz savas roku ādas. Šis rajons ir ļoti prestižs. Te daudzi īslandieši pērk vasaras mājas, vai, ja negrib tērēties, - tad vismaz treileri. Īslandē zeme kļūst arvien dārgāka, jo tā ir vērtība, kas paliek bērniem, jo uzvārda jau arī nav, ko atstāt mantojumā. Galvenokārt zemi pērk ap ledāju. Nodoklis gan ir lielāks, ja uz zemes ir īpašumi.

Þingvellir  (Tingverilla) nacionālais parks – vieta, kur satiekas Amerikas un Eiropas tektoniskās plātnes. Šajā vietā Eiropa un Amerika ik gadu viena no otras attālinās ik pa 2 cm, radot šeit allaž seismiski aktīvu zonu. Pati plaisa nav redzama, jo atrodas zem zemes. Turklāt, tai atveroties, to tūdaļ aizpilda lavas ieži. Tingverilla ir senā Īslandes parlamenta Alþing (altings) tikšanās ieleja.

Nacionālajā parkā atrodas Naudas upīte. Tajā iemetām Ls 0.01, lai atgrieztos. Šīs upītes patiesais nosaukums ir Cirvja upīte, jo pirmais cilvēks, kurš te iebrauca un apmetās, upē pazaudēja cirvi. Virs upes ir Cirvja ūdenskritums, bet līdzās upei aplūkojams Saules pulkstenis un baznīca.

Gulfoss (Zelta ūdenskrituma) kopējais augstums - 32 metri: pirmā kaskāde ir 11 metrus augsta, otrā - 21 metrus augsta. Viens no ainaviskākajiem ūdenskritumiem pasaulē, viens no varenākajiem un iespaidīgākajiem ūdenskritumiem Īslandē, kura savdabību veido šīs divas kaskādes, kas viena pret otru novietotas gandrīz taisnā leņķī, savu nosaukumu ieguvis skaistuma un ūdens iedzeltenās krāsas dēļ. Ūdenskritums atrodas uz Hvitas (Baltās) upes, kas izplūst no ledājiem, kuru kalni atgādina agrākajos laikos grāfu valkātās piramīdveida cepures, kuras augstmaņi nēsāja viduslaikos, lai izskatītos garāki par citiem cilvēkiem. Šķērsojusi kaskādes, upe turpina plūst pa šauru, aptuveni 70 metrus dziļu un 2,5 kilometrus garu bazalta iežos veidotu kanjonu.

Pie ūdenskrituma ir ļoti daudz tūristu. Mūsu ceļojuma laikā neviens objekts nevarēja lepoties ar tādu ļaužu uzmanību. Es viņus saprotu, - šis skaistums ir jāredz un jāizbauda tas miers un pietāte, kas pārņem, stāvot un raugoties uz šo varenību. Tā nav padevība, bet klusa apbrīna, kas pārņem, gan stāvot līdzās mutuļojošam ūdenim, gan vērojot to pa gabaliņu, vai no augstākas upes kanjona kores. Iesaku paieties arī gar upes kanjonu.

Līdzās ūdenskritumam ir muzejs, kas veltīts īslandiešu sievietei Sigridurai, kura savulaik to izglābusi no privatizācijas un, iespējams, arī izpostīšanas, jo Zelta ūdenskritumu iekārojis kāds amerikānis, kurš to nopircis, lai uz tā celtu elektrostaciju. Līdzās šim amerikānim dzīvojusi sieviete, minētā Sigridura, kura bijusi pret šo ieceri, tāpēc viņa braukusi uz Reikjavīku sūdzēties. Tur uzņēmīgā dāma sastapusi kādu kundzi, kura pastāstīja, ka viņas dēls tūdaļ iegūs jurista diplomu un uzskata par iespējamu mēģināt tiesāties, jo pirkšanas līgumā saskata neprecizitātes, kas viestu cerības apstrīdēt šo līgumu. Jaunais jurists tiesas prāvu uzvar. Par godu Sigriduras uzņēmībai pie ūdenskrituma ir atvērts muzejs, bet jaunais jurists vēlāk kļuva par Īslandes premjerministru.

Līdzās muzejam atrodas suvenīru veikaliņš, kura „ātrajā ēstūzīti” var nobaudīt vietējo delikatesi - laikam tā bija aitas gaļas zupa. Pati to neēdu, apetīti nerosināja ēdmaņa, kura likās, ka gatavota no kubiciņiem, bet pa virsu peld grauzdētas maizes gabaliņi. Tomēr tie, kuri ēda, teica, ka zupa nemaz tik smādējama nebija. Tomēr pagurušākiem tūristiem iesaku nobaudīt šeit nopērkamo vējā kaltēto zivi hardfiskur , kuru gatavo no mencām, pikšām un vilkzivīm. Fasētā delikatese ir nopērkama arī tax free veikalā lidostā, taču jābrīdina, ka tās pārvadāšana saistīta ar zināmām neērtībām – zivs spēcīgais aromāts

Tālumā redzams vulkāns Hekleaugstākais vulkāns Īslandē, kas pēdējo reizi izvirda 2000.g. Pēc kristiešu nostāstiem tur ir ieeja ellē. Pēc vikingu nostāstiem elle ir nevis karstums, bet aukstums, jo no tā vikingi baidījās reālajā dzīvē. Elles sargam, pēc vikingu domām, bija zila seja, jo viņš bija nobijies. Savukārt no Žila Verna grāmatas izriet, ka Īslandē ir tā vieta, no kuras var tikt pazemē, lai nokļūtu pie Zemes centra.

Tālāk braucam apskatīt slavenos geizerus. Arī geizerus veido termālie ūdeņi. Diemžēl pats lielais Geysir, kura vārds kļuvis par sugas vārdu šī dabas fenomena apzīmēšanai visur pasaulē, vairs nedarbojas, taču čakli strādā viņa mazākais “brālis” Strokkur, kurš ik pēc 3-5 minūtēm 10 m augstumā izšļāc verdoša ūdens strūklu, tāpēc, stāvot līdzās geizeram, nav ieteicams ignorēt vēja virzienu. Man ar māsu patīkamus iespaidus sagādāja ne tik daudz augšup „izspļautā” ūdens strūkla, cik pirms šī procesa norises obligāti geizerā radusies uzblīdusī zilā burbuļa bļoda. Nesmādējām un aplūkojām arī apkārtējos karstos avotiņus, bet, lai ilgāk papriecātos par dabas savdabību, ignorējam līdzās esošo muzeju geizeru tūrisma centrā Geysirstofaun suvenīru veikalu.

Atpakaļ braucot, iebraucām Sólheimarciematā, kur bija iespēja apskatīt mākslas, keramikas, aušanas, ziepju, koka un sveču darbnīcas, kurās strādā garīgi slimi cilvēki. Viņu radītos darbus varēja iegādāties vietējā suvenīru veikaliņā. Bija iespēja aplūkot siltumnīcu, kur ekoloģiskā vidē audzē gurķus, tomātus, papriku un citus dārzeņus un garšaugus - Sesseljuhús – Eco Center, kā arī tos iegādāties vakariņām.

Īslande ir ūdenskritumu zeme, tāpēc nelaižam garām iespēju piestāt vēl pie kāda no tiem. Tas ir Zirga krēpju ūdenskritums - ainavisks, pēc Latvijas ūdenskritumu mērogiem arī gana augsts, turklāt tā labajā malā ierīkots lašu ceļš, kas patiešām darīts lašu migrācijas dēļ, nevis, kā pie mums, lai ievilktu ķeksīti kādā dokumentā...

Braucam pāri Upītei ar tiltu (tā var iztulkot šīs upītes nosaukumu no īslansiešu valodas). Nosaukums radies, jo uz šīs upītes bija lavas izveidots, dabīgs tilts. Ar šo tiltu saistās skumjš, bet patiess notikums: m.ē. 800. gados, kad Īslandē bija grūti laiki, notika liela zemestrīce. Daudzi iedzīvotāji palika bez pajumtes un iztikas, tāpēc palīdzības meklējumos devās pie sava bīskapa. Tur viņi cerēja gūt pajumti un ēdienu, jo Īslandē ir paraža – viesmīlības likums: visus, kuri lūdz pajumti, ir jāpaēdina un jāizmitina, jo īpaši, ja cilvēks pēc palīdzības ierodas naktī. Lūdzēju saradās tik daudz, ka bīskapa sieva nobijās, ka ēdamā aptrūksies ne vien lūdzējiem, bet arī pašiem mājiniekiem. Tāpēc viņa lika savam kalpam tiltu nojaukt, lai pajumtes meklētāji vairs nevarētu pārcelties pār upi. Tomēr vēlāk pati saimniece šajā upē aizgāja bojā, to pārejot. Cilvēki vēlāk teica, ka tas esot sods par paražas neievērošanu.

Par bīskapijām Īslandē ir vēl kāda leģenda. Savulaik ziemeļu un dienvidu bīskapi nezināja, kā sadalīt zemes. Tāpēc viņi nolēma to darīt tā: viens no viņiem jās uz austrumiem, bet otrs – uz rietumiem. Kur abi satiksies, tur būs zemju austrumu robeža. Ziemeļu bīskaps bija liels dzērājs, tāpēc apstājās un iestiprinājās katrā ceļa krogā. Protams, ka beigās šis bīskaps nekur tālu nebija ticis. Otrā gadā viens jāja uz dienvidiem, bet otrs – uz ziemeļiem. Atkal notika tas pats, tāpēc beigās ziemeļu bīskapija bija ļoti maza.

Tālāk -Kerið í Grímsnesi - 55 metrus dziļaisvulkāna krāteris, kas izveidojies pirms 3000 gadiem notikuša vulkāna izvirduma rezultātā. Krāterī sakrājies lietus ūdens, izveidojot ezeru, bet savdabīgie riņķi krāterī rāda nokrišņu daudzumu, kāds te kādreiz bijis. Šis vulkāna krāteris atrodas Neglītajā pussalā, kas savu nosaukumu ieguvusi tāpēc, ka pirms 2000 gadiem šeit visa apkārtne bija tikai sarkani lavas lauki. Cilvēki tolaik baidījās, ka te nekad neizskatīsies labāk un nekad nekas neaugs.  Mūsdienās te ir visvairāk vasaras mājiņu un ir vislielākā to celtniecības intensitāte.

Braucām gar pilsētiņu, kuras nosaukums tulkojumā nozīmē „Kas to izdarīja?”. Sauc tāpēc, ka pilsētas teritorijā ir daudz sēra avotu, kas izdala specifisko, mūsu Ķemeriem raksturīgo aromātu. Vienam pilsētas avotam dots Miskastes avota vārds. Nosaukums cēlies tāpēc, ka pilsētas iedzīvotāji ilgus gadus avotā metuši visus iespējamos atkritumus un netīrumus. Taču 1970.gadā avots pa īstam „sadusmojies” par cilvēku rīcību un visus netīrumus izmetis pār pilsētu.

Trešā ceļojuma diena mums izvēršas par „dzīvnieku dienu”.

Pie Īslandes krastiem var novērot pasaules lielākos zīdītājus – vaļus. Vaļu vērošanas izbraucienā dodamies arī mēs. Ar kuģīti no Reikjavīkas ostas izbraucam fjordā, kas atrodas tieši pretī pilsētai. Diena ir jauka, spīd saule, jūra ir ļoti mierīga. Redzējām alkus – ziemeļu papagaiļus, ļoti tuvu kuprainos vaļus un delfīnus. Tas, kā mums ir paveicies, noprotam pēc nepārtrauktiem kuģa gides sajūsmas izsaucieniem par labo redzamību mierīgajā jūrā un biežajiem vaļu izniršanas gadījumiem netālu no kuģa, kā arī tāpēc, ka no mūsu tulces uzzinām, ka no pērn Īslandi apceļojošiem tautiešiem un vaļu kruīza dalībniekiem jūras slimība nav bijusi tikai diviem.

Esam brīdinātas kruīzam saģērbties silti – nepieciešami cimdi, šalle, cepure, arī silts džemperis un virsjaka, kurai ne vējš, ne lietus cauri netiek. Kaut arī noprotam, ka vējš nav diez ko liels, tomēr omulībai un labsajūtai lieti noder kuģī atrastais un tūristiem domātais kombinezons, bet māsai – zvejniekiem domātā virsjaka. Otru kombinezonu neatradām, bija jāmeklē citā kambarītī. Tie, kuriem salst pārāk stipri, var nestāvēt uz klāja, bet patverties kuģa kopējā zālē, nobaudot piedāvāto virtuvi.

Iespaidi par redzēto tā īsti nav izstāstāmi. Atceros tik, ka visu atceļu skatījos un tīksminājos par jūru, taču patiesībā šīs izjūtas radīja prieks par redzētajiem dzīvniekiem un mirkļiem, kad noproti, ka tu esi bijis laimes luteklis, ka dabas pasaule ir tik dažāda, skaista un bagāta. Pat kāpjot no kuģa, galvā vēl valdīja neliela eiforija un pateicība par radušos izdevību.

Reikjavīka – Eiropā mazākā galvaspilsēta, mūsu Jelgavas apmēros – tulkojumā no īslandiešu valodas nozīmē „miglains, dūmakains līcītis”. Dūmakains tāpēc, ka pirmais ieceļotājs, kurš ieradās Reikjavīkas teritorijā aptuveni ap 870.gadu, ieraudzīja dūmus, kas pacēlās virs līča, uzskatīdams, ka dievi dod viņam labu zīmi. Tāpēc šis cilvēks no sava kuģa priekšgala norāva dieva grebumu kokā  un iemeta to ūdenī. Taču, kad viņš saprata, ka tie nav dūmi, bet tvaiki, viņš atskārta, ka tas nav tas, ko viņš meklējis. Pēc pirmā ieceļotāja izcelšanās Reikjavīka radās aptuveni trīs gadu laikā. Aptuveni 13.gs. bija apdzīvota jau visa Īslande. Tomēr līdz pat 1700.g. Reikjavīka bija ne vien Īslandes pirmā, bet arī vienīgā pilsēta.

Reikjavīkā, ja redz kādu dīvainu celtni, tad tā ir vai nu baznīca, vai restorāns. Vecākās mājas ir aptuveni 200 gadus vecas. Reikjavīkā mājas pārkrāso ik pēc diviem gadiem. Caurbraucām pilsētu. Apskatām: Hallgrimskirkja katoļu baznīcu, Vikingu laivu. Izbraukājām Reikjavīkas priekšpilsētas un pabijām Vikingu festivālā. Tomēr vakara galvenais notikums mums vēl priekšā, jo abas esam sadūšojušās jāt ar Īslandes zirdziņiem. Lai gan šis pasākums ceļojuma plānā nebija iekļauts, mūsu gide visu operatīvi nokārtoja, atsaucoties uz grupas pausto vēlmi. Tikai vēlāk noskaidrojās, ka gribētāju pulciņš ir sarucis līdz trim, bet izšķirīgajā mirklī no brauciena atteiksies arī šim piedzīvojumam gatavā vienīgā grupas biedre.

Ja īslandietim jautā, cik viņam ir zirgu, viņš kādu laiku minstināsies un tad atbildēs, ka 10, kaut patiesībā viņam to ir 20. Melots tiek, lai nenoskaustu un arī tāpēc, ka Īslandē zirgu īpašniekiem ir jāmaksā ļoti lieli nodokļi. Ienākuma nodoklis Īslandē ir 37%. Īslandietis noteikti apvainosies, ja viņa zirdziņu neaptēsts tūrists nosauks par poniju.

Īslandes zirgiem ir pieci „ātrumi”. Visiem citiem zirgiem – tikai četri. Šo gaitu veido Īslandes zirgu īpašā kāju konstrukcija, pateicoties, kurai zirga abas labās vai abas kreisās kājas ir kustībā vienlaicīgi. Gaita var būt tik līgana, ka jātniekam var šķist, ka viņš uz priekšu nemaz nepārvietojas. Jājot ar Īslandes zirdziņu, kafijas krūze neizlīs. Īslandes zirgi guļ guļus, nevis kā mūsējie – stāvus. Īslandē ir ap 80 tūkstoši šo zirdziņu. Visdārgāk maksā tie, kuriem vislīganākā gaita. Labākie eksemplāri nopērkami Īslandes ziemeļos. 1930.g. Īslandē tiek pieņemts lēmums neievest zirgus no citām valstīm, lai nesabojātu savu zirgu šķirni. Savulaik ienācēji uz Īslandi pārcēlās ar govīm, zirgiem un aitām, tā šos dzīvniekus ievezdami salā. Zirgs bija vissvarīgākais dzīvnieks. Par tā nogalināšanu draudēja lielāks sods, nekā par cilvēka nogalināšanu. Zirga gaļu ēd vēl mūsdienās – šeit tā ir delikatese. Īslande savus zirgus arī eksportē. Visvairāk to ir Vācijā un Zviedrijā. Visā pasaulē ir ap 60 tūkstošiem Īslandes zirgu.

Ieradušies fermā, kur audzē zirgus, grupas biedri tos apskata, „saknipsē” un ... atstāj mani ar māsu izbaudīt par vietējām naudiņām pirktos jāšanas priekus. Teikt, ka mūs pārņēma šausmas par savu pārgalvību, tas ir maigi teikts. Dūša bija papēžos, vēl arī dusmas uz sevi, ka sadomā te visādas „ekstras”, kuras gudri ļauži vispirms izmēģina savā Dievzemītē, nevis svešumā, ar svešā mēlē „runājošiem” rumakiem, jo šis ir mūsu pirmais piedzīvojums zirga mugurā. Pēc anketas aizpildīšanas, kurā apliecinu labprātīgu piedalīšanos un brīvprātīgu riska uzņemšanos, kā arī pārskaitot savas  slimības, prātā vēlreiz pārliekot, vai manu kaišu dēļ būtu prātīgi šo pasākumu īstenot, velkos ar’ uz ģērbtuvi. Galvā tik pazib doma, ka vajadzēja vismaz apmeklēt labierīcības pirms tā brauciena, bet kur nu vairs, ja kas, tad turpat, zirga mugurā...tā sacīt jāsaka – pie vieniem mēsliem... Ģērbtuvē saņemam katliņus savas galvas glābšanai un gumijotus zābakus, lietusmēteļus gan atstājot turpat, un ... rindā uz aploku. Esam pieci pārgalvīgie, vai apdomīgie, tas kā jums tīk mūs dēvēt, kuri iesaistās šajā pasākumā. Par laimi jāteic, ka visi braukt gribētāji esam „aptēsti” tūristi, jo neviens Īslandes zirdziņu par poniju nenosaucām. Citādi izpelnītos pamatotu sašutumu no dzīvnieciņu kopējiem un audzētājiem.

Uzzinot, ka šis ir mans pirmais brauciens zirga mugurā, instruktore mani pieved pie mierīga izskata, jau sirmot sākuša zirdziņa. Esmu viņai par to pateicīga, jo mana jau tā pamirusī sirds noslīdēja vēl zemāk, kad ieraudzīju, ka augumā ražens sugas brālis tika „ieskapēts” vienam no maniem ceļa biedriem. Taču tas viņam par to, ka nav pirmo reizi ar pīpi uz jumta... fū, nē, uz zirga. Instruktore mūs pamāca, kā zirdziņš vadāms. Māsa to man, angļu valodu neapguvušam grūtgalvītim, pārstāsta, tāpēc varu kāpt zirgam mugurā, jo apmācības ir beigušās. Zirdziņš nav augsts, tāpēc tikšana tā mugurā un iesēšanās seglos raizes nesagādā. Kājas salieku kāpšļos, paņemu pavadu. Instruktore tik pavēro, vai spēju noturēt līdzsvaru, un varam doties ceļā. Pirmā doma – tikt līdz aploka malai un tad, ja kas, man būs gana. Pātarodama par to, kas bija jādara, lai zirgs vajadzības gadījumā pagrieztos man vēlamajā virzienā, esmu tikusi no aploka ārā. Man vēl iešaujas prātā doma: solīja līganu gaitu, bet nekā – nevaru kā kartupeļu maiss sēdēt, kājas kūļādama, un vizināties, līdzsvars tomēr jātur. Taču esmu lepna par sevi un māsu, jo viena ceļa biedrene, līdz aploka malai tikusi, beidz savu izpriecu braucienu, kamēr es vēl turos.

Gar fermu zirgi dodas solīšos, sveicina savus pa ceļam sastaptos sugas brāļus, bet es pamazām atgūstos un pat sāku smaidīt – bailes ir pagaisušas, to vietā stājies prieks un līksme. Kad pa speciāli izveidotām, jāšanai paredzētām takām esam tālāk no fermas, instruktore savu zirgu palaiž riksītī. Mūsējie pat nav jāskubina, precīzi dara to pašu. Arī pagriezienos zirdziņš mani apsteidz – es vēl neesmu sapratusi, ar kuru roku man jāparauj pavada, lai liktu zirdziņam noprast, kurp iet, kad viņš jau pats nogriezies, lai neatpaliktu no instruktores zirga dupša. Es no prieka par piedzīvojumu smejos pilnā kaklā: sasprindzinājums ir zudis, tāpēc tagad pašai nāk smiekli par sevi. Vēl arī smejos par to, ka manam zirdziņam pirmajam atskan žēlabains īdiens, kad ceļš kļūst stāvāks. Tomēr mierinu sevi ar domu, ka viņam sviedri atšķirībā no sugas brāļa, kurš vizina kādu jaunkundzi, vēl netek.

Ak šī brīvības, prieka un laimes sajūta! Es esmu dzīvesprieka virpuļa virsotnē!

Mans zirdziņš ir gudrs – tikko apstājamies, lai pagaidītu kādu atpalikušu jājēju, tā šis pieiet pie takas malas, pieliec kaklu un kāri tiesā leknās pienenes. Man atkal bailes, kā es viņu dabūšu prom no tiem kārumiem: būs vēl jākāpj zemē un jāstumj, vai? Nē, mans bērītis tiešām ir saprātīga būtne un kārtīgs darba rūķis – līdzko galvenais zirgs sakustas, manējais arī, ar mani mugurā, ir ierindā. Māsai gan iet jautri. Viņas zirgs ir jauns, bet jau slīpēts. Šis arī izmanto izdevību tikt pie svaigiem zaļumiem, taču ieturas tā pamatīgi: palaiž visus garām, bet tad skrien auļos, lai tos panāktu. Tāpēc māsai straujākas jāšanas prieki tika vairāk nekā mums pārējiem. Instruktore arī zina, kad piebremzēt, jo piedzīvojuma beigās viņa ļauj zirgiem skriet tieši tik ilgi, cik mēs, pirmziemnieki, spējam izturēt, lai nebeigtu savu ceļojumu ceļa putekļos. Pāris reizes tā arī bija: vēl viens palēciens un manam bezsvara stāvoklim (jo par atrašanos zirga mugurā to vairs nevar saukt, es „karājos” gaisā) būtu pienācis gals zemes pievilkšanas dēļ. Tik vēlāk apķeros, ka citi jāj, ceļus iespieduši zirga sānos. Tā darīt sāku arī es – jāšana ir drošāka. Pēdējais pārbīļa karstums pārskrien pār muguru īsi pirms pasākuma beigām. Instruktore mūs pievedusi pie nogāzītes malas, lai to pārvarētu. Māsa man iztulko, ka mūsu grupas pieredzējušākais jātnieks instruktorei jautājis, vai tiešām cita ceļa nav? Man panika klāt. Ja jau viņš, padūšīgas miesas būves „eksperts”, baidās, ko tad darīt man ar māsu? Kad uzzinu, ka cita ceļa nav, jādodas vien pa to, kas ir. Tikai pēc nogāzes pievarēšanas atskāršu, ka jauneklis baiļojies par savu ceļa biedreni, ne sevi. Pilnai laimei un sajūtu priekam aukstus sviedrus izbaudu vēl nogāzes augšā, kad jūtu, ka bērīša kārtējās ieturēšanās pauzē sāku slīdēt ārā no segliem. Esmu jau uzsēdusies uz zirdziņa skausta un drīz starp manām kājām būs viņa ausis. Saprotu, ka slidkalniņa turpinājums būs brikšņainā nogāzīte. Taču mans cīņu biedrs noprata manas nedienas, vai arī zirdziņam kļuva par smagu turēt uz skausta manu dzīvsvaru, tāpēc tas nopurināja galvu un beidza plūkāt treknos zaļumus. Pārvarot nogāzi, pārliecinājos, ka kaut kur lasītais atbilst patiesībai: zirdziņš rēķinās ar sava auguma izmēriem, par jātnieku nedomādams, tāpēc nav brīnums, ka tur, kur dzīvnieks viegli paspraucas apakšā, neuzmanīgs jātnieks var dabūt pa aci ar nokaltušiem zariem. Nepārsteigšu jūs, sacīdama, ka pēdējā nogāzi pievarēja mana māsa. Abi atbrāzās, vējā plīvodami: tikai vienam tās bija krēpes, bet otram – mati. Māsa tik atmeta ar roku un noteica, ka viņas „zēns” (hm, bet varbūt „meitene”), kārtīgi paēdies ceļa malas lakstaugus un tad laidis pa nogāzi gluži tāpat, kā pa līdzenu ceļu.

Pēc atgriešanās aplokā „jauku” atvadu pārsteigumu sagādāja mans zirdziņš, apstādamies svaigos un vēl paslapjos zirgu mēslos. Pasēdēdama zirga mugurā un pārliecinājusies, ka neviens glābējs uz balta zirga mani no šejienes neizcels, sabužināju uz atvadām sava cīņu biedra iesirmās krēpes un rausos vien no segliem ārā. Ar savām baltajām kurpēm, seglus pasitusi padusē, lepni pārstaigāju smaržīgos zirgu fizioloģijas pierādījumus un devos pēc sava godam nopelnītā diploma.
Šis piedzīvojums man lika atskārst, ka mēs atšķiramies no ārzemju tūristiem: viņi nekaunas baidīties un atzīties savā nevarēšanā, mēs sakožam zobus un ejam līdz galam, kas būs – būs. Piebildīšu vēl, ka šim piedzīvojumam jauku raksturojumu vienā teikumā deva mana māsa, līdz histērijai sasmīdinādama mūsu īslandiešu gidi, teikdama, jautāta par braucienu, ka „es biju muļķe, bet zirdziņi bija gudri.”

No Reikjavīkas dodamies uz Ziemeļīslandi. Septiņu stundu ilgais ceļojums ar autobusu turpinās, braucot gar kalniem. Krāsa kalniem atkarīga no akmeņu vecuma: jo kalni melnāki, jo lava jaunāka. Dienas otrā pusē ainava mainās: vienā ceļa pusē ir kalni, bet otrā – jūra, kas pāriet Atlantijas okeānā. Arī Īslandē, gluži kā Norvēģijā, sauszemi izrobo fjordi. Tajos dzīvo haizivis, taču tās nav dienvidu plēsoņas, bet mazāku izmēru zivis. Īslandē ir Haizivju muzejs, bet pūdēta haizivs gaļa ir vietējo delikatese.

Braucām garām vietai, ar kuru saistās pats ievērojamākais Īslandes spoku stāsts: kāds mācītājs ieskatījies meitenē. Viņi nolēmuši apprecēties, taču mācītājam bija jādodas darīšanās, šķērsojot kalnus. Puisis meitenei apsola, ka Ziemassvētku vakarā viņš ieradīsies ciemos, lai viņu gaidot. Kad puisis devies kalnos, tur sākusies vētra, un mācītājs gāja bojā. Kalnos viņš devies viens, tāpēc meitenei par notikušo nav kam pateikt. Pienāk norunātā tikšanās diena, kas tika plānota kā kāzu diena, taču no puiša ne ziņas, ne miņas. Tomēr meitene saģērbusies kāzu tērpā un gaidījusi puisi, kurš solījies nākt. Vakarā, kad jau meties tumšs un sācies negaiss, meitene dzird, ka piebrauc rati. Jā, matiem un mētelim plīvojot, ieradies mācītājs. Viņš, kā solījis, atbraucis pēc līgavas. Lai meitenei pa ceļam nesaltu, viņa steigā ap pleciem apliek mēteli, un viņi kopā brauc uz baznīcu. Īsi pirms pusnakts baznīca tiek sasniegta. Plosās negaiss un meitenei paliek baisi, tāpēc viņa baidās kāpt ārā. Tomēr puisis viņu cenšas sagrābt un vilkt ar varu. Tomēr tas viņas līdz galam neizdodas, jo rokās paliek tikai meitenes mētelis. Tad arī meitene pamana, ka tas vairs nav viņas mīļotais, dzīvs cilvēks, bet spoks, kas, mēteli paķēris, dodas uz līdzās esošo kapsētu un apguļas izraktā kapā. Tā meitene paglābās no spoka ķetnām, bet vēlāk arī veiksmīgi apprecējās.

Senajiem īslandiešiem lauksaimniecība bija vienīgā nodarbošanās. Tomēr visi lopkopji uz trim mēnešiem gadā kļuva par zvejniekiem. Tikai vēlākos laikos tie, kuriem zvejniecība patika labāk, nodarbojās vienīgi ar šo arodu. Radās uzpircēji un pārpircēji, proti, noslāņošanās pašu zvejnieku vidū: ar jūrā iešanu nodarbojās vairs tikai mazāk turīgie. Motorlaivas Īslandē parādījās tikai 20.gs., tāpēc, protams, tas bija bīstams arods, jo izmantotas bija tikai un vienīgi airu un buru laivas. Labākās zvejas vietas bija dienvidos, tāpēc visiem ziemeļu zvejniekiem bija jāšķērso kalni, lai tās sasniegtu. Tas bija ļoti ilgs un bīstams pārgājiens, kurš laupīja daudzu zvejnieku dzīvības. Bija reizes, kad no 20 vīru grupas dienvidus nesasniedza neviens. Lai atvieglotu pārvietošanos, abās kalnu pusēs bija saceltas mājiņas, kurās ceļinieks varēja dabūt pajumti, siltumu un ēdienu. Un, protams, nevienā fermā nevienam ceļiniekam neatteica pajumti un siltumu. Arī mūsdienās šajos kalnos ir mājiņas ar ūdeni, malku un kaut ko ēdamu.

Stāsta turpinājumu lasīt šeit.

Par stāstu balsots 4 reizes


komentāri

kifa 2008-11-10 09:27:36
Neesmu Īslandē bijusi, tapēc stāstītais labi,sīki,interesanti aprakstīta informācija par valsti
triglava 2008-10-28 11:58:56
Labs stāsts- infoietilpīgs un interesants!