lietotāju stāsti

Ar autostopiem uz Spāniju (26 neaizmirstamas dienas)

Ar autostopiem uz Spāniju (26 neaizmirstamas dienas)

Kādā bezmiega naktī dzimusi traka ideja tika īstenota.

Kādā tveicīgā jūlija naktī aizsūtīju draugam īsziņu: „Stopēsi ar mani uz Spāniju?”

Atbilde: „Protams, kad?”


Tā nu mazliet izpētījuši iespējamo maršrutu, sapakojuši mūsuprāt vajadzīgākās lietas (lieki piebilst, ka šis mums abiem bija pirmais ceļojums ar autostopu ārpus Latvijas, bet noteikti ne pēdējais), neaizmirstot, karti, nazīti, gāzes baloniņu aizsardzībai, telti, guļammaisus, pārnēsājamo plītiņu, pāris drēbju kārtas, higiēnas preces un mazliet pārtikas, bet pāri visam piedzīvojumu garu, 9. augusta rītā dodamies ceļā. Paziņa mūs aizved līdz Grenstāles robežpunktam, visu ceļu mēģinot mūs atrunāt no šī neprātīgā brauciena. Neizdevās! Iepriekš uz baltām papīra lapām esam uzdrukājuši lielāko pilsētu un valstu nosaukumu, kuras paredzam apmeklēt. Vēl nemaz nepaceļot roku, pie mums apstājas lielā fūre un smaidīgs turku šoferītis aicina kāpt iekšā, te nu nākas izmantot savas vācu valodas zināšanas. Šoferīti apņemas mūs aizvizināt līdz Lietuvas vidiene. Izlaiž mūs netālu no Kauņas, tālāk jau viss noris kā pa diedziņu, nākamā fūre mūs ieved Polijā, un tad braucot ar pāris vieglajām mašīnām attopamies 120 km no Varšavas. Tomēr, lai stopēšana noritētu veiksmīgi ļoti svarīga ir vietas izvēle, vēlams stāvēt vietās, kur automašīnas nebrauc ar maksimālo ātrumu, un nav aizlieguma zīmes apstāties, ideāla vietas ir izbraucamais ceļš no benzīntanka. Rokās jātur zīme ar pilsētas nosaukumu, lai šoferīši zinātu vai tas viņiem ir pa ceļam. Tātad atrodamies 120 km no Varšavas un meklējam vietiņu, kur uzsliet savu telti. Nolemjam par labu kādai nopļautai pļavai ceļa malā. Sacīts darīts, viens, divi un telts gatava, uz līdzpaņemtās benzīna plītiņas uzsildām pāris sausās zupiņas un ar sāta sajūtu vēderā un apziņu, ka diena ir izdevusies godam liekamies uz auss.

2. diena: Esam apņēmušies celties agri, jau septiņos esam augšā, un krāmējam savas pekelītes un jau atkal stāvam ceļa malā ar paceltu roku. Šoreiz mūs paņem jauks poļu šoferītis (pats bijis stopētājs). Dodamies uz Varšavu, ceļš paiet sarunājoties un apmainoties ar informāciju par Latviju un Poliju. Iebraucot Varšavā sākam aptvert cik tā liela, tā tev nebūs ierastā Latvijas pilsētiņa, kurai 20 minūtēs izejot cauri, vari jau sākt stopēt. Vīrietis izlaiž mūs Varšavas centrā, izstāsta ar kādiem tramvajiem jābrauc, lai tiktu līdz pilsētas nomalei, iedod arī 5 zlotus, jo mums poļu naudas nav. Tomēr mēs braucam par zaķi, gan jau zloti noderēs vēlāk:) Varšava tāda pati Rīga vien liekas, tāpēc neuzkavējamies un braucam tik cauri. Izkāpjam tā saucamajā "pilsētas nomalē”, nebeidzama mašīnu plūsma un ļoti neizdevīga vieta stopēšanai. Mums nav izvēles, jo sabiedriskos autobusus esam apņēmušies izmantot tikai ārkārtas gadījumos. Pēc divu stundu stāvēšanas karstā saulē, kāds par mums apžēlojas un uzņem savā auto. Īsti neizpētījuši karti nobraucam liekus 200km, attopamies, ka es atrodamies uz autobāņa (aizliegts stopēt, visi brauc neiedomājami ātri un rāda mums, ka esam jukuši). Sāk krēslot, kāds vīrietis tomēr mūs paņem un aizved līdz autostāvvietai 300 km no Vācijas robežas. Tie ir svētki mūsu noberztajām pēdām, tukšajiem vēderiem un zem somas svara (apm. 17km) salīkušajai mugurai. Ap 22:00 nokļūstam autostāvvietā autobāņa malā, kur tālbraucēji šoferi pavada naktis. Neko nenojauzdami uzslejam savu telti tuvākajā pļaviņā. Pēkšņi nakts vidū mūsu telti sāk apmētāt ar akmeņiem, izrādās esam ieinteresējuši kādus vietējos svinētājus, kas mūs uzskatot par lielu brīnumu, apbruņojušies ar fotoaparātu, nāk izlūkos. (Ieteikums: Telts jāceļ pēc iespējas nomaļākā vietā, lai neviens to nepamanītu). Pēc bailīgās nakts vēlamies ātrāk nokļūt Vācijā un tas mums arī izdodas, 3. dienas pēcpusdienā esam Drēzdenē. Pēc pelēkās Polijas, jūtamies kā uz citas planētas, jauki cilvēki, skaista arhitektūra un eiro, beidzot varam, nopirkt, ko ēdamu. Esam pārguruši un sākam domāt, kur pavadīt nakti, iespēju gulēt uz soliņa atmetam, un dodamies uz Drēzdenes lidostu, kur nevienam nekādas aizdomas neizraisot izritinām savus guļammaisus un atpūtinām nogurušās kājas. Tomēr, viss mainās, kad saņemu telefona zvanu, ka 14. augustā man jāierodas uz darba interviju Varšavā (biju pieteikusies projektā Domino Day Nīderlandē), nedaudz apsverot visus par un pret, izlemjam, ka jādodas atpakaļ, jo labāk nožēlot to, kas izdarīts, nevis to, kas nav.

4.diena: Sākas atpakaļceļš uz Varšavu, garš un nomācošs, apmaldamies, stāvam kukurūzas lauka malā, pēc tam, kad esam iekūlušies mazā, klusā Vācijas ciematiņā Wisenberg, kur dzirdami tikai baznīcas zvani un cilvēku dzīve rit nesteidzīgi. Tomēr izdodas mums nokļūt Polijā Vroclavā (Wroclaw), tā esot karstākā vieta Polijā, jo atrodas ieplakā, sajūtas līdzīgs kā Spānijas tveicē. Esam pārguruši un izmocīti, nolemjam, ka šis ir ārkārtas gadījums un uz Varšavu dosimies ar vilcienu. Dzelzceļa stacija atgādina Padomju laikus, bet tā ir pilna ar ceļotājiem, kas runā visdažādākajās valodās, tomēr neviens no apkalpojošā personāla nerunā angliski, tikai mazliet krieviski. Mums izdodas iegādāties biļeti par 32 zlotiem, izmantoja savas studentu kartes priekšrocības. Sākas sešu stumdu 350 km garais ceļojums uz Varšavu. Vilciena kupejas ir pārpildītas un nolemjam par labu gulēšanai riteņu novietnē uz grīdas, nav diez ko komfortabli, bet vismaz horizontāli, ar pirmajiem saules stariem esam Varšavā. Tālāk viss iet kā karuselī, atrodam nepieciešamo hosteli, izmantojam dušas priekus. 14. augustā notiek mana intervija, bet uz „Domino Day” tomēr netieku, sirdī rūgtums par iztērēto laiku un spēkiem. Daudz nedomādami dodamies atpakaļ uz Vāciju, ieraksts manā ceļojuma dienasgrāmatā 14. augustā: „Mjā, esam atpakaļ Vroclavā, guļam krūmos- finito”. Pamostamies no rīta ar lietus čaboņu, tik ļoti negribas līst ārā no siltās telts. Apmēram sapratuši un izpētījuši, kur atrodamies dodamies ārā no pilsētas, lai dotos uz Vāciju, neskaitāmi tramvaji, lauzītas sarunas ar cilvēkiem un esam uz ceļa, kas ved uz Vācijas robežu. Un mums paveicas, apstājas kāds francūzis, kurš brauc uz franciju, daudz zina par Rīgu un piedevām vēl runā krieviski. Viņš burtiski „izrauj” mūs cauri Vācijai, ceļā nobrauktie 1200km paiet pļāpājot un smejoties. Vakarā esam jau Francijā netālu no Bezansonas, atvainojoties, ka nevar mūs uzņemt ciemā, jo atbraukusi sievas māsa ar ģimeni. šoferītis mūs izlaiž pļavā, kur arī pavadām nakti. Saulains rīts Francijā, sajūtas fantastiskas, uzēdam kazenes no krūma pie kura esam gulējuši un, izbriduši rasaino pļavu, dodamies uz ceļa cerībā nokļūt Lionas virzienā. Liels ir kārdinājums iebraukt Parīzē, tomēr mūsu mērķis ir Spānija un dodamies tik uz priekšu. Lieki piebilst, ka angļu valodā šeit runā ļoti maz, nākas izlīdzēties ar vājām franču un spāņu valodas zināšanām, kā arī ar žestiem. Tomēr tas atļauj baudīt pasakaino ainavu, kas paveras aiz loga, bezgalīgi saulespuķu lauki, kalni un ielejas, viss tas aizrauj elpu. Pēc nakšņošanas gliemežu pilnā pļavā, visu nākamo dienu pavadām ceļā, mašīnas mainās, cilvēki ir dažādi, līdz 17. augusta pēcpusdienā beidzot esam sasnieguši mērķi- esam Spānijā. Atrodamies pie robežas, kuru ieskauj varenie Piraneji, nosvinam šo notiku ar sangriju un jūtamies patiešām labi. Mūsu mērķis ir Spānijas dienvidi (Malaga, Granāda), tādēļ nolemjam stopēt lejup gar krasta līniju. Esam nost no autostrādēm un ar stopēšanu īsti nevedas, tomēr pievakarē mūs paņem kāds puisis no Beļģijas, kuram esot apnikusi dzīve Beļģijā un, salicis somā daļu no savas iedzīves, viņš nolēmis dzīvot Spānijā. Tā kā viņam neesot noteikta mērķa, aizvedīšot mūs visur, kur vien vēlamies. Degvielas problēmu viņš atrisina, vienkārši pielejot pilnu bāku, nesamaksājot un aizbraucot ar piezīmi: „Nu ko, šajā pilsētā vairs neatgriezīsimies!" Nolemjam doties uz Taragonu, atvilkt elpu un apskatīt pilsētu. Divos naktī Džeremijs mūs atstāj Taragonā, bet pats dodas tālāk. Esam noguruši, tādēļ nakti pavadām uz soliņa. Ar stīvumu kaulos sagaidām rītu. Esam, nolēmuši apskatīt pilsētu, pludmales, kopumā uzturēties te divas dienas, nolemjam, ka gulēsim pludmalē. Tomēr apbēdina fakts, ka visā lielajā pilsētā nav vietas, kur atstāt bagāžu, tādēļ lielās mugursomas nākas staipīt līdz par šaurajām un kalnainajām ieliņām. Taragona atrodas 98 km no Barselonas un ir viena no vecākajām Spānijas pilsētām ar lielisku viduslaiku vecpilsētu, romiešu amfiteātra drupām un skaistām gājēju ielām. Pēc garā ceļa ātrāk cenšamies nokļūt pludmalē un izbaudīt Spānijas svelmaino sauli un Vidusjūru, sauļošanās krēms patērējas milzīgos daudzumos. Naudas taupīšanas nolūkos ēdam tikai bagetes ar tomātiem un sieru- mūsu ēdienkarte nākamo 2 nedēļu garumā. Naktis pavadām pludmalē, nakts melnumā pludmales dušā mazgājot matus un atsvaidzinoties, vēlāk sagaidot brīnumainos saullēktus un pirmos pludmales apmeklētājus. Dzīve šeit rit nesteidzoties, smejoties un nedomājot par problēmām- tāda ir spāņu dzīves uztvere- kāpēc man tas jādara šorīt, ja varu to izdarīt rīt. Guļam palmu ēniņā un baudām nesteidzīgo dzīves ritmu. Tomēr iestājoties naktij, viss mainās, atveras bāri ar ugunīgām dejām, gaisā virmo paeljas (populārs ēdiens Katalūnijā) smarža, cilvēki smejas un čalo, nakts dzīves baudītāju te netrūkts.

Nākamās dienas paiet zem neveiksmīgas stopēšanas zīmes, tiklīdz esam nost no autostrādes uz mazajiem ceļiem, cilvēki nevēlas ņemt stopētājus un rāda, ka mums kaut kas nav kārtībā ar galvu. Tomēr mēs neskumstam, iesēžamies vilcienā uz pa zaķi un nokļūtam Gandijā, nakts pludmalē, iepazīstamies ar pusi no Čehijas, kurš arī stopējis, nokļuvis uz mazajiem ceļiem un nācies kāpt vilcienā.

Nākamajā dienā tomēr nolemjam stopēt un kāda vāciete aizved mūs uz Almēriju, šeit sastopamies ar to pašu problēmu- nav, kur nolikt somas, nu ko tēlojam gliemežus ar visu iedzīvi uz muguras. Pilsēta ir ļoti skaista, nebeidzamas palmu rindas, mandarīnu koki, mandarīni gan vēl šajā laikā zaļi, kristālskaidras pludmales, sena vecpilsēta, neaprakstāma arhitektūra un dzīvīga naktsdzīve. Satiekam pusi no Ilālijas- Luka, kurš atbraucis studēt uz šo pilsētu. Sakarā ar pilsētas svētkiem un tūrisma sezonu, visi hosteļi ir aizņeti, visi trīs guļam pludmalē, dzeram sangriju un spēlējam šahu.

Nākamais rīts, ar autobusu dodamies uz Granādu, kas atrodas pašā Andalūzijas sirdī un ir spāņu, arābu un čigānu pilsēta. Šeit var sajust īstu Spāniju un sastapt visdažādākos cilvēkus- ielu māksliniekus, kas centrālajā pilsētas laukumā rāda savas izrādes, muzikantus, mīmus, klaidoņus. Šaurās ieliņas, kas pilnas ar veikaliņiem, kur var iegādāties lieliskas lietas un, protams, svētdienas tirgus. Noīrējam hosteli (jauka divguļama istabiņa par 50 eiro) pie pašas Alambras- sens arābu cietoksnis ar brīnišķīgiem dārziem un arhitektūras bagātību, un dodamies baudīt Granādu.

Nākamajā dienā dodamies uz Monachill- klinšaina aiza, kur pa mazām kalnu taciņām var nokļūt lejā, kur mutuļo avots. Šeit var baudīt dabu un klusumu, kā arī apstaigāt vietējos dārziņus un ievākt vīnogu, granātābolu un persiku ražu.

Nakti pavadījuši uz soliņa, dodamies uz Malagu- Costs del Sol reģiona galvaspilsētu. Ceram atrast baltas pludmales un spāņu dejas. Nākamās dienas paiet apskatot pilsētu un baudot tās naktsdzīvi, šeit ir vesela iela, kura nakts laikā tiek slēgta un uz tās dodas cilvēki, lai pasēdētu, iedzertu sangriju un tad dotos uz kādu no bāriem. Baudām pludmales ar milzīgajiem viļņiem, kas atrodas netālu no Malagas. Dienas skrien vēja spārniem.

Jau iepriekš bijām nolēmuši, ka atpakaļ dosimies ar lidmašīnu, tad nu 1. septembrī lidojam uz Brēmeni, lai no turienes dotos uz Latviju. Ielidojam lietainajā Brēmenē un vēlāk rudenīgajā Latvijā, un tik ļoti gribas atgriezties vietā, kur cilvēki, vienmēr smaida, dejo, bauda sauli un vīnu un nedzen sevi stresā darba vai citu problēmu dēļ. Nākamgad stopēsim atkal, šoreiz uz PORTUGĀLI.

Par stāstu balsots 5 reizes


komentāri

Vēl nav neviena komentāra