lietotāju stāsti

Velotūrisms Šveicē ar Velotūristiem

Velotūristes Līgas stāsts par 2007.gada vasaras veloturisti.lv organizēto braucienu!


Arī Stradiņos beidzās sesija, tātad bija pienācis laiks atpūtai.. un šoreiz- sirsnīgai atputai! Lieliem soļiem bija pienācis 7. jūlijs, tas nozīmē, ka nu bija laiks spodrināt riteņa ķēdi, meklēt seškanšu atslēgas un doties uz Šveices Alpiem. Pie reizes nedrīkstēja aizmirst somā iemest kādu peldkostīmu, jo bija taču vasara, un pastāvēja visai liela iespēja Šveices Alpos atrast vietiņu kur atvēsināties. 

       7. jūlijā, sestdienā, piecos no rīta sākās pirmais LatvijasVeloTūristu biedrības rīkotais brauciens ’’Ar Velo pa Šveici”. Visi bija patīkama pārsteiguma gaidās, un nevarēja vien nociesties, kad pēc divu dienu ilga pārbrauciena attapsies pavisam citā ādā, ne vairs biznesmeņi, ne skolnieki vai datoriķi - tikai un vienīgi velotūristi.

       Stūrējām uz maiņām, Es – Līga - un VeloTūristu tētis - Edgars, bet pirmās rindas neiztrūkstošais elements Kaspars rūpējās par šoferu mundrumu. Pa ceļam Iepazīšanās, joku stāstīšana un latviešu dziesmu dziedāšana, lietus Lietuvā, un neskaitāmi melnie punkti Polijā. 7. jūlija naktī beidzot iebraucām Vroclavā (Polija), kurā mums, 9 braucējiem, jau iepriekš bija rezervētas naktsmājas. Pēc pamatīgas maldīšanās un pat pilsētas kartes iegādes nakts benzīna uzpildes stacijā, beidzot atradām īsto vietu pašā pilsētas sirdī, tieši virs Kentuki Fried Chichen, ātrās ēdināšanas restorāna. Gaiteņu smarža lika deguniem sarosīties, jo kraukšķošā garozā ietērptus vistas stilbiņus nakts tumsā gribētos nobaudīt ikvienam, bet, no garās dienas noguruši, daži vairs nespēja pretoties kārdinājumam saritināties zem sedziņas, to darot vēdera baudas atstājām nākamās dienas rūpēm. Sparīgākie tūristi vēl izmeta līkumu pa izgaismotajām Vroclavas vecpilsētas ieliņām, un arī drīz vien devās pie miera. 

       8. jūlija rītā, vareni izgulējušies, tikai desmitos atsākām ceļu uz Šveici. Atkal pie stūres Edgars un Līga, bet Kaspars turpat blakus. Un Jāteic, ka Reno Traffic busiņš ar deviņiem pasažieriem un ar vienasu piekabīti, pilnu ar ričukiem, uz ceļa turējās apbrīnojami stabili. Nebija šaubu, ka nokļūsim paredzētajā laikā paredzētajā vietā. Un tā, 8. jūlija vakarā, izkūlušies atlikušajai Polijas daļai cauri, Vācijas fantastisko ātrgaitas autobāņu valdzināti, iebraucām Šveicē, Bāzelē. Atrodot naktsmājas, šoreiz bez jebkādas aizķeršanās, jau pēc stundiņas bijām gatavi saldi čučēt hosteļa mājīgajās divstāvenēs. Vienīgi busam viesnīcas stāvvietā vietiņa neatradās, tāpēc nācās to aizvest kādu 10 minūšu gājiena attālumā no naktsmājām, atstāt divvientulībā ar kalna nogāzīti. Baidīdamies par piekabē joprojām sakabinātajiem riteņiem, busu tomēr noparkojām. Kad atpakaļceļā uz viesnīcu parkā ieraudzījām pavisam sakarīgu riteni, kurš nebija pat piesiets, sapratām, ka nākamajā dienā mūsu riteņi būs turpat, kur tos atstājām. 

       9. jūlijs, rīta skats pa logu uz Bāzeli, bet tur - lietus. Dūša papēžos! Sev uzdodevām jautājumu - vai riteņus vispār izpakosim? Tomēr, pēc kārtīgas rīta maltītes Laikavecis apžēlojās, un ļāva mums nojaust, ka laiks tomēr uzlabosies. Natālija, tumšmatainā Latvijas Policijas akadēmijas pārstāve, mugurā uzstiepusi riteņbraucējas kostīmu, cēli paziņoja, ka uz Šveici atbraukusi, lai izbrauktos ar riteni, un to arī darīs, neatkarīgi no laikapstākļu untumiem. Tāpat domāja arī Larisa, ievīdama savas blondās matu cirtas velo ķiverē. Beigu beigās arī mēs pārējie: Gatis, Līva, Mārtiņš, Santa, Edgars, Kaspars un es, padevāmies kārdinājumam izvilkt laimīgo lozi. Saģērbāmies, paņēmām mugursomas, un devāmies pēc riteņiem. Drīz vien riteņi izpakoti un saskrūvēti jau stāvēja šķērsām pāri ielai, gaidīdami pirmo kameras zibsni, lai uzņemtu foto, kas tad arī kļuva par zīmogu pirmajai dienai Šveicē.

       Dienā tik tiešām laiciņš uzlabojās, smaidi atplauka, un saulesbrilles lepni gozējās uz mūsu deguniem. Īstais piedzīvojums bija sācies! Vēl tikai pāris pirkumi vietējā sporta veikaliņā, kur tika meklētas kartes ar slaveno 3. velomaršrutu. Pārsteigti par patiešām laipnajiem un smaidošajiem Šveiciešiem, jutāmies šeit vēl gaidītāki. Bāzeles ielas man mūžam paliks atmiņā ar speciālām, riteņbraucējiem paredzētām josliņām. Izbraukuši pāris kilometrus pilsētas, sekojot mazajām, sarkanajām velomaršruta norādītēm, pārliecinājāmies, ka vismaz dažiem no mums līdzi ir karte ar 3. maršrutu, mēs norunājām vietu un laiku, kur tikties vakarā, lai kopīgi dotos uz naktsmājām Cofingenā. Līva, Gatis, Kaspars, Larisa, Mārtiņš, Santa un Natālija aizbrauc, bet mēs ar Edgaru atkal uzklikšķinājām uz MS AutoRoute ikoniņas, un gādājām, lai busiņš būtu pie naktsmājās. Kā vēlāk izrādījās, Cofingenas apkaimē ir vismaz divas ielas ar līdzīgu nosaukumu, un mēs, protams, aizbraucām uz neīsto, nekas, misēklis ātri vien tika likvidēts. Vakars pienāca, visi satiekāmies, izrunājām piedzīvojumus, apsaitējām Kaspara noskrāpēto roku un atkal ar smaidiem uz lūpām, lepni par pirmās dienas veikumu, aizmiegām siltās un mīksti klātās gultiņās.  

       10. jūlijs, otrdiena, atkal ķiveres un velo tērpi mugurā - priekšā Lucerna. Todien mugursomās bez sviestmaizēm un ūdens pudelēm, bija atrodami arī lietusmētelīši, jo laikapstākļiem patika mainīties katru mīļu brīdi - te saulīte spīdēja, te lietiņš lija. Katram braucējam zobos karte, tika norunāta tikšanās vieta. Sarunājām kaut kur pa ceļam pārķert VeloTūristus un nosalušos sasildīt busiņā, sacīts - darīts. Sursee piebraucām pie ceļa, pa kuru iet maršruts Nr. 3 un noķerām pirmos braucējus. Šeit superpāris Gatis un Līva pārņēma busa vadības stūri. Kopā iekodām līdzpaņemtos labumus, un lecām uz riteņiem, lai dotos tālāk. Viens tomēr pārdomāja.. tas bija Edgars, kurš velošortu vietā iekāpa maratona šortiņos. Jā, jā, visi brauca, minās, bet Edgars atlikušos 27 km naski noskrēja. Jāsaka, ka bija skaists skrējiens - garām Sursee ezeram, un piepilsētas āboliņa pļavām, un sniegotajām Alpu virsotnēm J. Todien saulīte atļāvās parādīt savu skaisto vaigu, un lietusmētelīšus tā arī neizmantojām. Nākošās naktsmājas bija paredzētas Lucernā. Kad ieradāmies norunātajā adresē, Gatis un Līva hosteļa pagalmā jau bija noparkojuši mūsu lepnumu – sudraba krāsas busiņu ar sarkanu piekabi. Pašā vakarā pēc kārtīgas maltītes un dušas, nolemām apskatīt Lucernu, pastaiga beidzās ar ļoti labu guvumu- trīs slavenās Šveices firmas Vitorinox nazīšiem, un uz diviem tika iegravēts veloturistu vārds. Hostelī ierāpāmies savās stāvu gultiņās, un atkal vienā acu mirklī nolūzām. 

       11. jūlijs, klāt trešdiena, maršruts mūs veda augšā kalnā, joprojām pa trešo velo taciņu, garām pilsētai Altdorf, cauri Andermatt uz Hospental 1493m augstumā, kur atkal sarunātas naktsmājas. Rītu velotūristi iesāka kā parasti, ar ļoti labām brokastīm, ar Edgaru un mani pie busiņa stūres, bet Gati, Līvu, Natāliju, Larisu, Mārtiņu un Santu uz riteņiem. Izbarucot no Lucernas, velosipēdistu ceļš turpinājās gar Vierwaldstatter See vienu krastu, pēc pāris maizītēm un āboliem busā Niederdorfā, braucēji ar prāmi pārcēlās uz ezera otru krastu. Šoreiz busa ceļš uz norunāto tikšanās vietu bija daudzkārt krāšņāks, garām ezeram, cauri egļu pārklātām ielejām pa perfektu segumu. Vienīgi todien lietus lija un lija smalkām, gandrīz kaitinošām lāsītēm. Pa ceļam daudzkārt stājamies, lai uzņemtu dažus foto un izstaigātu ekstrēmās braukšanas skolas mācību placi. Beidzoties pilsētām un sākoties kalniem, augšup veda tikai viens ceļš, kartē iezīmēts arī kā veloceļš, tam sākoties visus sagaidījām, pabarojām, un devāmies tālāk. Kad veloceļš jūtami sāka vest kalnup, Gatis un Līva stāvuma un draņķīgā laika dēļ galīgi izmirkuši pārkāpa busā,ļaudami Edgaram tikai sākt savu braucienu. Natālija, Larisa un Kaspars, neskatoties uz pārsalušajiem pirkstiem, turpina kost stāvumam pretī, nedaudz iepakaļ viņiem arī Mārtiņš un Santa. Pamazām busā pārkāpa arī Mārtiņš, Santa, un, sākoties tumsai, arī Larisa pielika punktu tāsdienas braucienam. Laiks pret vakaru noskaidrojās, debesis klāja viens vienīgs zvaigžņu jums un Edgars ar Kasparu aizbrauca pret kalnu zibenīgā ātrumā, atstādami Natāliju vienu, spītīgi cīnoties ar stāvumu. Kādu laiku ar busu pavadījām Natāliju, braucot tieši aizmugurē, visu laiku centāmies viņu pierunāt kāpt mašīnā, jo ir bija jau vēls vakars, ceļš nebija apgaismots un Natālijas ritenim nebija ne lampiņas, tomēr viņa, būdama sieviete ar raksturu, turpināja mīties. Apsvērusi savas iespējas un spējas es uzvilku krosenes un sāku skriet Natālijai līdzi- divatā tomēr drošāk. Busam ļāvām braukt uz priekšu, tikai paņēmām naktsmāju ardesīti, un telefonus un norunājām tikties tur. Hospental Youth hosteling atradām vareni žigli.. Nebijām pārsteigtas, kad ieraudzījām, ka Edgars un Kaspars jau krietnu laiku sildās viesmīlīgajā un ļaužu pārpilnajā namā. Vakara izklaidē pāris centieni apgriezt busu ar visu piekabi uz slapja bruģa, un pavisam drīz jau atkal gulējām mīkstajās gultiņās. 

       12 Jūlijs, no Hospental, augšup pāri Alpiem, uz otru-Šveices Itāliski runājošo pusi- Figino. Pirmais darbiņš no rīta- skats pa logu- kur šoreiz ieraudzījām patīkamu pārsteigumu, nakts skaidrās debesis bija tur pat, saulīte spīdēja kā vien mācēja un mākoņa nebija itin neviena! Veloceliņš sākās tieši aiz mūsu mājiņas. Sarunājuši, ka Gatis, Līva, Larisa, Mārtiņš un Santa grib ripot no kalna lejā, busu atstājām viņu gādībā, bet es, Edgars, Kaspars un Natālija sākām mīties kalnā augšā. Gāja lēni, pasmagi, līdz Edgars un es samainījāmies riteņiem, nu ja, ka vieglāk laist ar 9kg smagu, nevis visus 16kg sverošu riteni. Diena bija fantastiska, bet kilometra stāvums 20 kilometru garumā arī šķita fantastisks. Gandrīz jau pašā augšā, ieraudzījuši ezeriņu, ar Edgaru ielīdām nopeldēties, uh, ku labi bija ienirt kalnu dzidrajā un vēsajā ūdentiņā, ārā izlienot gan bija auksti, bet atkal sākot mīties, prātā palika vien atmiņa par patīkamu vēsumu. Gotthardpass 2100m augstumā. Kas par pasakainiem skatiem, uz visām pusēm kalni un debešķīgas zilums. Vējš gan mūs plivināja, tomēr visi, kas līdz šim brauca kalnā ar busu, ātri vien jau bija uz riteņiem, lai laistos lejā. Mēs ar Edgaru, palikuši pie busa, izdomājām, ka bez kārtīgas uzrāpšanās vēl augstāk kalnos braukšana tālāk nenotiks. Tā nu pusdienas maizītes sasmērējuši, mēs kāpām kalnos, atradām sniegu un par spīti karstajai vasaras saulej pat papikojāmies! Vakara pusē velotūristi atkal sakāpa busiņā, lai kopīgiem spēkiem rastu vietu, kur sarunātas naktsmājas. Edgars, Kaspars un Natālija, paņēmuši adresi, aizbrauca ar riteņiem. Pārējie ar Gati pie stūres diezgan ilgi maldījāmies pa maziem kalnu celiņiem. Tie bija tik plati, ka droši izbraukt varēja tikai viena mašīna. Tā, virpuļojot pa kalnu serpentīniem, no Gotthardpass 2100 m augstumā, nobraucām uz Figino 270m v.j.l.  Mēs naktsmājas atradām pirmie, jaunieši, kas brauca ar riteņiem, bija nolaiduši kādus 30 km nepareizā virzienā, toties pieēdušies pa ceļam atrastās vīnogas, mūs atrada tikai pēc pāris stundām. Hostelī mēs visi gulējām vienā istabiņā, ar pasakaini apgleznotiem griestiem. Tur bija eņģeļi un laumiņas, kurus atdzīvināja patīkamā siltās nakts murdoņa, un smarža no lakotās parketa grīdas un ziedošajiem krūmiem aiz loga. 

       Pēdējā atpūtas diena, 13 jūlijs. Pēc kārtīgām brokastīm kopā ar jauku itāļu ģimeni, kopīgi izlēmām ne vairs uz riteņiem, bet gan pastaigājoties, apskatīt Lugano pilsētu. Ar velo plānojām braukt pēcpusdienā, jo trešais maršrutiņš Figino meta nelielu 30km loku. Līdzi paķērām arī pases, ar varbūtību iebraukt Itālijā. Laiks mūs lutināja, atkal pie horizonta nemanīja nevienu mākonīti. Pilsētu apskatījām, veicām pāris pirkumus, kuros, protams, bija arī Šveices šokolāde, un vēl divi Šveices nazīši. Pēcpusdienā pārbraucām uz to pašu viesnīciņu Figino. Viennozīmīgi spēcīgākie riteņbraucēji Natālija, Edgars un Kaspars aizbrauca ar riteņiem, pieveikt maršrutu pavisam, Mārtiņš un Santa arī izbrauca ar riteņiem, ne vairs pa maršrutu, bet gan tāpat pa mūsu pussaliņu un picērijām. Mēs ar Larisu no viesnīcniekiem uzzinājām, ka kādus 200m tālāk ir lieliska pludmale Lugano ezera krastā un devāmies pasauļoties. Bet Gatis ar Līvu tā arī palika Lugano, un vakarā lielījās ar upē salasītiesm, viļņu apskalotiem flīzīšu gabaliņiem. Pēc sauļošanās un peldēšanās es vēl nedaudz uzskrēju, un bija jau pietiekami vēls, lai dotos pie miera. 

       14 Jūlijs. Ceļu mājup sākām kādos desmitos no rīta, bija žēl, ka jādodas atpakaļ uz LV, jo tur, Figino bija īsta itāļu paradīze. Ziedu un Lugano ezera burvība turēja mūs sasietus, un tomēr.. puiši saāķējuši riteņus lika meitenēm manīt, ka laiks doties. Cauri Šveicei, tad Vācijai, līdz Polijai, kur atkal Vrotslavā bija sarunātas naktsmājas, tikai šoreiz pārdomājām, visi piekrita mājup doties bez gulēšanas viesnīcā. Pie stūres sēdējām es, Edgars un Gatis, tāpēc varējām pieveikt ceļu bez nakšņošanas. Latvijā iebraucām 15. jūlija rīta pusē, Kasparu atstājām pa ceļam uz Bausku, Gati un Līvu Bruņinieku ielā, Mārtiņu un Santu Kooperatīva ielā, bet Natāliju Ezermalas ielā. Visus nogādājuši pa mājām, arī mēs ar Edgaru, laimīgi par izdevušos braucienu, devāmies mājup-uz mīļo Vāciešielu.

Par stāstu balsots 0 reizes


komentāri

surikats 2009-04-20 21:57:46
Aizraujošs stāsts un brīnišķīgas bildes! :)
veloturists 2008-10-14 16:17:39
kā arī mājas lapā var atrast nākamos plānotos ceļojumus!

www.veloturisti.lv
veloturists 2008-10-09 11:44:35
pievienoju ari bilzu galeriju:
http://picasaweb.google.com/veloturisti/ArVeloPaVeici