lietotāju stāsti

Stambulas vīzijas (II)

Daži pavisam subjektīvi novērojumi Pilsēta jāizbauda nesteidzoties. Jo vienalga vienas „tūres” laikā, pat ja tā būtu nedēļa, Stambulu var iepazīt tikai aptuveni, un brauciena pēdējā dienā pilnīgi noteikti kļūst skaidrs, ka šurp jābrauc vismaz vēl vienreiz, jo, lūk, nav redzēts tas, nav ieiets tur un īstenais hamams(turku pirts) izrādās ir pavisam cits un ne tas, kurā biji tu. Neko jaunu nepateikšu un iesaku tāpat kā ceļotāju „profi” – vislabāk braukt aprīlī, maijā un septembrī, oktobrī. Laiks ir jauks un gana silts, tūristi ielās redzami proporcionāli mazāk kā vietēji pilsētnieki, un līdz ar to ir visas iespējas lēnām, ar baudu un vissīkākajās niansēs izjust un, kaut pavisam nedaudz, mēģināt saprast Stambulu. Es piederu pie tiem, kas vēlas izbaudīt acumirkļa burvību, un nesatraukties par to, ka „pēc plāna” nav izdevies visu apskatīt, jo, redz, iekavējusies ir pusdienu maltīte un daudz ilgāk laika „paņēmis” viens vai otrs apskates objekts. Vienalga, pēc zināma laika no katra brauciena atmiņā visspilgtāk paliek tieši it kā pavisam nenozīmīga brīža sajūtas - un iespējams tas būs visneatpazīstamākajā pilsētas vietā – sēžot pavisam necilā ielu kafejnīciņā. Un tu atcerēsies šīs kafejnīcas ļoti uzmanīgo apkalpotāju, svaigi spiestas granātu sulas neatkārtojamo aromātu un garšu, un galdiņam garām ejošās pāris turku sievietes kolorītos tērpos ar tirgus somām pār pleciem. Stambulas „izgaršošana”. Kaut kur lasīju šādu frāzi, ka „ielu ēstuvīšu ēdiens – tā ir galvenā Stambulas izprieca un reizē arī pamatotas briesmas figūrai”. Tomēr neskatoties uz iepriekš sacīto, neatsakieties izbaudīt tiešām ļoti gardo turku virtuvi, kura sniedz iespējas labi paēst gan veģetāras virtuves piekritējiem, gan „zvērinātiem” gaļēdājiem. Un nav ko baidīties no vienkāršām ieskrietuvēm – mēs maltītes ieturējām vietās, kur redzējām ēdam pārsvarā vietējos un viena no visgaršīgākajām pusdienu vietām bija nelielā sānielā pie Garšvielu tirgus. Bailes no kaut kādām infekcijām, no nezināmām izejvielām, slikti pagatavotiem ēdieniem ir pilnīgi nepamatotas. Smaržas, kas virmo apkārt ēstuvītēm ir tik kārdinošas, un neatlaidīgi seko tev tik ilgi, kamēr tu pārstāj ”audzināt raksturu”, ej atpakaļ un pēc brīža jau baudi izcili gardu maltīti, par kuru samaksā visnotaļ simbolisku samaksu. Un vēl jau ir iespēja ostmalā nogaršot tavā acu priekšā uzceptu tikko nozvejotu zivi, no ratiņvīriņiem iepirkt ceptus kastaņus un kukurūzu, bet par turku saldumiem vispār ir cita „opera” – vienreiz nogaršosi un „uzsēdīsies”.

Par stāstu balsots 0 reizes


komentāri

Vēl nav neviena komentāra