Lietotāja stāsti

Uz Positive

btch Stāsta par  Latvija

Kādu laiku atpakaļ biju ievietojis rakstu par pārgājienu „Rīga – Nida”. Šogad, izbrīvējot laiku, kā loģisks turpinājums iesāktajam sekoja pārgājiens „Rīga- Ķurmrags”. 

Diena 1 ( vai precīzāk vakars ) 

Trešdienas vakarā ap deviņiem, sadarījis visu darbiņus , bet nepadarītos vienkārši ignorējot, izķeksējis sagatavoto mugursomu no auto bagāžnieka un iegādājies biļeti „Zemitānu tilts – Vecāķi”, es ar apmierinātu nopūtu novilku čības, iebāžot tās mugursomā, un izgāzos vilciena sēdekļos. Bija pagājušas nepilnas piecas minūtes un es ar kaunu biju izsēdināts ārā no vilciena Čiekurkalna stacijā par mēģinājumu ar 50 santīmu vērtu biļeti tikt līdz Valmierai. Brīdi apjucis stāvēju uz sliedēm, man pirmajā acu uzmetienā pilnīgi sveša rajonā, un prātoju, ka nu piedzīvojums ir patiešām sācies. 

Ar nopūtu Nr. 2 , šoreiz ne atvieglojuma, es stūķēju kājās savas kedas un, uzmetis plecos mugureni, uzņemu virzienu Vecmīlgrāvis. Ņemot vērā to, ka ikdienā pārvietojos ar auto un ar kājām pa taisni Čiekurkalns – Vecmīlgrāvis, es iespējams pat nebiju blandījies jaunībā, varēju soļot ar apmierinātu smaidu un baudīt Rīgas vakara ielu man, sagatavotās performances. Nokļūstot līdz Zooloģiskajam dārzam, es attapos, ka muļķīgā kārtā biju gājis nevis pa īsāko ceļu, bet godīgi nocilpojis pamatīgu līkumu atbilstoši trajektorijai pa kādu es būtu braucis ar auto. Iepriekšējo pārgājienu pieredzes mācīts, līdzi paņemto lietu daudzums bija neliels un somas svars bija pietiekoši mazs, lai soļot varētu enerģiski, un rezultātā ap pusnakti jau biju pludmalē, tieši laikā, lai, mēģinot nopirkt kausu veldzējoša aliņa Vecāķu pludmalē saņemtu atbildi „ u nas zakrito”. 

Nolēmis, ka šim vakaram būs iets gana, es sāku izvēlēties telts vietu brienot pa kāpu joslu. Apmēram pa vidu starp Vecāķiem un Kalngali sākas plikuču zonā ar tādām raksturīgo nelegālo kāpu apbūvi. Šķiet, ka vajadzētu kādreiz atkārtot gājienu gar visu jūras malu ar labu aparātu bildējot visus cilvēku roku veidojumus, kādus man ir gadījies redzēt. Sanāktu kolosāla izstāde, jo darinājumu amplitūda svārstītos no golfa laukuma zālāja, kuru manīju iebūvētu Kurzemes jūrmalā uz dambjveidīgas laukakmeņu mūrējuma, kurš izteikti iesniedzas jūrā, un beidzot ar mietiem, kuri ir iesprausti zemē un izrotāti ar saulē izbalējušu apakšbikšu kolekciju. Daudziem jūrmalas posmiem ir kas kopīgs, tad, lūk, plikuču zonās, kas ir Kalngalē un Līlastē, var priecāties par visdīvainākajiem būvējumiem, kas varētu būt pirmatnējo cilvēku nocietinājumu atliekas, bet pārsvarā gan laikam ir vienkārši domātas kā teritorijas neformālas īpašuma apliecinājuma zīmes. Beidzot atradis piemērotu ieplaku telts vietai, kas nebija apzīmogota, ar kādu jūrā izbalējušu koku konstrukciju es uzslēju savu mājvietu un devos gulēt. Ievietojot maršrutu „google earth” – noieti 17 km. 

Diena 2 . Kaut kur tepat vilciena sastāvs sāka kustēties, radot šausmīgu dārdoņu vagoniem sasitoties vienam ar otru. Nē, šķiet, ka tiek krāmēts kāds kuģis un jūras konteineri tiek nemākulīgi vilkti ārā tiem dauzoties kopā. Nē, nav taču te nekādi konteineri vai vagoni. Esmu jūras krastā un guļu savā teltī. Ar bažām atrāvu vaļā telts ieeju un samiegojies izbāzu galvu. Austrumu pusē saule vēl nebija uzaususi, bet par rītausmas tuvumu liecināji ugunīgi sarkana debess mala. Paskatotoies uz otru - Rīgas pusi, mans miegs pārgāja momentā. Mani sapņu vagoni un konteineri biji ieņēmuši pavisam parasta, bet ārkārtīgi draudīga negaisa apveidus. Virs Rīgas, tieši pašreiz ārdijās negaiss. Zibeņoja vairākas reizes minūtē un pērkona dārdi rūcot vēlas uz manu pusi. Ātri pieņēmu lēmumu un izmantoju veco triku „ telts – mugurene”, izrāvis visus telts mietiņus un pat nesalocot to, mizoju uz pirms tam pa ceļam ievērotu, īpaši rūpīgi būvētu kāda plikuča mītni ar jumtiņu. Zem tā es nokļuvu tieši vienlaicīgi ar pirmā negaisa lietus lāsēm. 

Divdesmit minūšu laikā no negaisa pāri bija palikušas apmākušās debesis un smalks lietutiņš. Brīdi žāvādamies ,staigāju apkārt savam bunkuram un prātoju, vai ir jēga sliet teli, gulēt te pat vai laiks doties tālāk. Cerot, ka pa dienu uzspīdēs saulīte un varēšu apvienot izgulēšanos ar sauļošanos, es nolēmu cilpot pa ieplānoto maršrutu. Jāpiebilst, ka pulkstenis bija 4:30 no rīta. 

Atceroties citus pārgājienus, protams, ka atmiņā ir palikuši foršākie brīži , bet nogurumu un kāju sāpju daudzveidība ir palēnām izplēnējusi pozitīvo emociju atmiņu virtulī. To es skaudri apjautu jau ap pulksten 10 rītā. Iepriekšējā aprakstā jau minēju, ka kāju nolietojuma pazīmes parādās pakāpeniski, vispirms potītēs. Ar laiku sāpes no tulznām un citiem mehāniskiem pēdu bojājumiem tās pārņem, tad nāk kārta dīvainām krampjveidīgām sāpēm pēdā, līdz beidzot tev šķiet, ka tu ej vienkārši ar kāju kaulu stumbeņiem bez pēdām. Kaut kur redzējis esmu agrāk kādu kara filmu, kur cilvēks skrien vēl uz priekšu jau ar norautām pēdām. Ejot man, nez kādēļ, bieži nāk pratā šī aina no filmas. Īsta sodība ir jūras malas slīpums, jo ilgstoši ejot pa to, šī piespiestā ķermeņa asimetrija liek sevi just. Bieži vien šķiet daudzreiz ērtāk un patīkamāk vienkārši brist pa smiltīm tuvāk kāpām, kas ir daudzreiz smagāk, bet ne tik sāpīgi. Ar lietus lāsēm sadauzīta un izgrauztā cietā smilšu josla pie pašas jūras ir patīkama pirmās desmit minūtes, ejot ar basām kājām. Vēlāk šķiet, ka tu sirsnīgi mizo pa rupju smilšpapīru ar izrietošām sekām. 

Ejot gar jūras malu, bija viegli orientēties, jo, lai arī no galvas visas pieturas nevarēju atcerēties, bet par to, ka ir klāt nākamā vilciena pietura, vienmēr puslīdz droši varēja apgalvot pēc pludmales mistkašu eksterjera nomaiņas. Šķiet, katra pietura varēja dižoties ar savu individuālo miskastu formu un lielumu. 

Apcerot visas piemirstās mokas, es sev nemanot biju nonācis pie Gaujas. Gauju es biju iedomājies platāku, tomēr te, šķiet, bija pietiekoši dziļa un plata, lai sagādātu problēmas ar šķērsošanu. Viena no alternatīvām bija gar upes malu doties uz dzelzceļa tiltu un mēģināt šķērsot to neuzraujoties uz kādu vilcienu. Par to kustības intensitāti mūsdienās man nav ne jausmas. Otrs, daudzreiz interesantāks risinājums, bija saorganizēt ko līdzīgu plostam savai somai, un peldus šķērsot upi. Pretējā krastā sēdēja kāds makšķernieks, kas ar interesi vēroja manu rosīšanos. Pēc desmit minūšu atpūtas, es ķēros klāt organizatoriskiem darbiem. Klimstot apkārt pa liedagu un upes malu, es prātoju, ka cilvēki nejēdz pamest derīgus atkritumus. Visas atkritumu kolekcijas burzmā, es ar pūlēm atradu piecas tukšas lielas plastmasas pudeles un tikai divus satrūdējušus striķu galus. Konservbundžas, stikla pudeles un burkas, dakšas, naži, maisi, papīri un visādi citi civil-fekal-kritumi man bija nederīgi. Ņemot talkā savu bikšu siksnu es beidzot sameistaroju apmierinošu plostu somai, un izrēķinājis, kas upes straume visdrīzāk mani mēģinās ienest jūrā, es ar krietnu 200 metru lielu rezervi no deltas laidos peldus pāri upei visplatākajā vietā, ar cerību, ka straume mani iznesīs pretēja krasts, kas met nelielu līkumu uz manu pusi tieši pirms jūras. Diemžēl straume bija švaka un es tā arī dabūju peldēt pāri upei tur, kur iesācis , bez jebkādas haļavveidīgas virzības uz otru krastu pēc maniem smalkajiem aprēķiniem. 

Bija apmēram pulksten divpadsmit un caur mākoņiem palēnam saka parādīties saulīte. Nolēmu, ka esmu pietiekoši jau pamocījies un esmu pelnījis nelielu atpūtu. Nopeldējies un izgāzies smiltīs, izkrāmēju visas savas lietas no mugurenes un ļāvos saules priekiem, kura kautrīgi spīdēja cauri mākoņu dūmaku. 

Pāris stundu laikā pamatīgi izkarsēsies, peldējies, izgulējies un atpūties, es jutos pietiekoši ņiprs lai dotos tālāk. 

Mērķis bija sasniegt nelielu barčiku Saulkrastos jūras krastā, kur paēst brokastis, pusdienas un vakariņas. Brīd,ī kad ir nosprausts mērķis kā likums tas sāk šķietami attālināties no tevis. Aiz katra neliela raga aiz kura man šķita, ka nu beidzot ir jābūt ieplānotajai kulinārajai tīksmes vietai, nebija nekā. Atmiņā mēģināju sagrupēt dažādajās jūras malās pavadītās dienas un noteikt manu pašreizējo atrašanas vietu. Aprēķins, ka stundas laikā normāli ejot var noiet piecus kilometrus, man nācās atdzīt, ka, ejot stundu pēc stundas no vietas, šķietamie aprēķini par plānotā bara attālumu no Rīgas ir nepareizi. Beidzot ar atvieglojumu es tālumā atpazinu barčiku un, ar milzīgu piepūli saņemoties, varen enerģiski stūrēju uz tā pusi. 

Aukstā zupa un LV nacionālais ēdiens „ šašliks”, pilnībā apmierināja manu apetīti. Izgāzies jūras krastā pēc pārēšanas, es vēl izsūcu bundžiņu „pepsi” , vērodams tālumā manāmo ragu , kuram vajadzēja būt Zvejniekciemā. Ja godīgi, iet vairs galīgi negribējās, bet nakšņot Saulkrastos arī nebija nekādas vēlēšanās, tādēļ nācās vien saņemtos un vilkties tālāk. 

Fui! Zvejniekciemā nešpetni apbūvējuši visu jūras malu - osta! Tā, ka nācās vilkties apkārt un šķērsot upīti pa tiltiņu. Iespējams ja būtu vairāk spēka, upes šķērsošanu būtu padarījis interesantāku, bet ,ja godīgi, manis pietika tieši tik daudz, lai izvilktos jūras krastā un pirmajā iespējamajā vietā iekārtotos uz naktsguļu. Bija jau pietiekoši vēls, jo brīdī, kad telts bija uzslieta, kā reiz varēju nodoties saulrieta baudai. Noieti 37 km. 

Diena 3. Beidzot pamostoties rīts izskatījās pēc manis ieplānotā. Jau pulksten 8 no rīta saule sildīja un solīja teicamu dienu. Pēc vakardienas mākoņainās dienas es to uztveru ar sajūsmu. Sabāzis visu mugursomē, es lēnā garā uzsāku savu gājienu. Pēc vakardienas pamatīgā noietā attāluma, es izvēlējos jauku režīmu. Stundas gājiens, stundas atpūta. Nolēmu kājas vairs nemocīt ar apaviem un godīgi visu dienu gāju basām kājām. Apmēram nedaudz pirms Duntes es apvaicājos vienam jaukam padzīvojušam pārītim „ kur atrodos? Cik tālu tūja? „ uz ko dabūju diezgan izsmeļošu atbildi, ka arī viņuprāt mani interesējošu info „ ka Ķurmragā ir mežinieku balle, bet, ja aizvilkšot līdz Salacgrīvai, ir vispār milzīgs tusiņš! ‘’ Man patika šo pensijas vecuma cilvēku pārsteidzošā informētība par jautrības iespējām.:) 

Tuvojoties katram nelielajam ragam, novēroju, ka vai nu valdošo vēju vai varbūt straumju dēļ, parasti raga kreisajā pusē ir vairāku desmitu vai pat simtu metru garuma jūraszāļu un dažādu drazu sanesumi papildināti ar akmeņu krāvumiem. Novērojums bija pateicoties manam gājienam ar basajām kājām. Pēdas ar attiecīgu regularitāti ziņoja par kārtējā raga tuvošanos, liekot man lēkājot, tipinot un šļūcot, mēģināt šķērsot kārtējo sanesumu joslu. 

Netālu no Duntes kāda dāma cēli, gurnus šūpodama, devās peldēties tikai kādus piecpadsmit metrus no milzīga roņa līķa. Nezinu vai kundzīte patiešām nebija ievērojusi, kas atrodas viņas ieplānotājā peldvietā. Es nezināju, ka Baltijas jūrā var būt tik milzīgi roņi, jo tas bija krietni lielāks par mani garuma ziņā, kur nu vēl resnumā. Vārdu sakot- riktīgs milzenis. 

Beidzot, pēc kārtīgas soļošanās un cepšanās, es, apejot kārtējo ragu, nokļuvu Tūjas pludmalē. Ieraugot to es apjuku, jo cilvēku daudzums biju tuvu Jūrmalas atpūtnieku skaitam. Ņemto vērā, ka savas individuālas saules peldes es jau biju veicis, daudz neprātodams par cilvēkiem, stūrēju uz Tūjas centru uzkost godīgi nopelnītās vakariņas barčikā. Klasiski - auksta zupiņa un manis iecienītā franču karbonāde komplektā ar vēsu alus kausu, atdeva man atpakaļ zaudētos spēkus un, kārtīgi atpūties, es nu jau bezmaz vai rotaļīgi uzveicu atlikušos nepilnus 7 kilometrus līdz Ķurmragam, kur arī beidzās mans pārgājiens. Noieti 25 kilometri. Cerot pataupīt spēkus uzdzīvei „Positivus” , es atlikušos 30 km nolēmu pieveikt ar komfortu- draugu mašīnā . 

p.s. Šodien atkal uz brīdi biju jūras malā un tā sagribējās vienkārši atkal doties uz priekšu!

Par stāstu balsots 2 reizes


komentāri

cepumins79 2009-08-04 02:26:19
vienreizēji vigli lasāms un baudāms stāstījums!It kā es pati ietu.Aitoram žetons!